Kā apturēt KF naftas eksportu?

Pasaules medijos plaši tiek apspriestas ASV kongresmeņu kā idejas autoru ierosinājums drastiski palielināt tirdzniecības nodevas tām valstīm, kuras iegādājas Krievijas eksporta preces, galvenokārt jau energonesējus, kur lauvas tiesu sastāda nafta. Divi galvenie Krievijas naftas pircēji ir Indija un Ķīna, mazākā apmērā Brazīlija, Turcija un daži mazāki pircēji.

Ķīna importē Krievijas naftu pa diviem cauruļvadiem un Tālo Austrumu ostu. Pa cauruļvadiem tā var saņemt līdz 2 miljoniem barelu naftas diennaktī.

Paralēli sankciju pastiprināšanas draudiem notiek sarunas starp ASV un Ķīnu par tirdzniecības tarifiem, kurus Trampa administrācija jau ievērojami paaugstināja, saskārās ar problēmām un pašlaik mēģina risināt sarunu ceļā, turklāt nebūt neesot noteicēju lomā. Tirdzniecības nodevas ārkārtējs palielinājums, vienlaicīgi risinot sarunas, ir grūti iedomājama rīcība.

Savukārt Indija politiski ir ASV sabiedrotais, no sadarbības ar kura ļoti lielā mērā atkarīga ASV ietekme reģionā. Tādēļ mazticams, ka ASV var atļauties spert soli pretī attiecību sabojāšanai ar Indiju.

Otrs ierosinājums, ko piedāvā Rietumi, ir Krievijas eksportētās naftas cenas ierobežojumu palielināšana, nosakot tā pārdošanas cenas ierobežojumus 25-45USD par barelu. ASV gan kategoriski iebilst pret šādu nosacījumu.

Neskatoties uz to, ka ar lielām pūlēm savulaik tika pieņemts nosacījums, ka Krievija starptautiskajā tirgū drīkst pārdot naftu pa 60 USD barelā, tas tiek veiksmīgi apiets. Nākoties konstatēt, ka sankcijas naftas eksportam neizdara vēlamo spiedienu uz Krieviju, valūtas ienākumi turpina ienākt budžetā. Tika izplatīta informācija, ka Krievijas “ēnu tankeru” flote ir līdzeklis, kas palīdz apiet noteiktās sankcijas. Tai pat laikā informēti avoti apgalvo, ka ap 40% tā dēvēto “ēnu tankeru” pieder Grieķijas kuģu īpašniekiem un arī citiem kuģu īpašniekiem Eiropā. Sankcijas neaizliedz vest Krievijas naftu, ja tās eksporta dokumentos norādīta cena nepārsniedz uzliktos cenas griestus. Process notiek sekojoši – Krievijas kompānija “Lukoil” izved no Krievijas ostas naftu ar nofraktētu tankeri, pavaddokumentos norādot pārdošanas cenu, kas ir zemāka par uzlikto ierobežojumu. Pirmais pircējs ārpus Krievijas naftai ir kāda Rietumu kompānija, piemēram Šveicē reģistrētā “Litasco SA”, kura 100% pieder “Lukoil”. Turpinājumā šī “Litasco SA” pārdod tankerī esošo naftu starpniekiem, līdz beigās to nopērk gala patērētājs. Tie paši indieši. Lai pievilinātu pircējus, “Lukoil” Indijas pircējiem iedeva ievērojamas cenas atlaides, kas vienalga dod ievērojamu pienesumu Krievijas budžetam.

Tā dēvētā cīņa ar “ēnu tankeriem” izpaužās attiecībā pret tiem kuģiem, kam ir aizdomīgs tehniskais stāvoklis, neuzticams apdrošinātājs u.c. blakusparādības, kas attaisno to aizturēšanu un pārbaudi. Tā tas arī notika Igaunijas gadījumā, kur tankeris tika aizturēts aizdomās par tehnisku problēmu esamību, taču pēc trūkumu novēršanas to nācās atbrīvot. Otrreiz jau šāda aizturēšana neizdevās, Krievijai pielietojot spēka demostrāciju. Savukārt tankeris, ko aizturēja Somija, bija vainojams zemūdens infrastruktūras bojāšanā, par ko arī tika konfiscēts.

Lai palielinātu ienākumus no naftas eksporta apejot sankcijas, Krievijas valdība ieviesa arī citus mehānismus. Eksporta nodevas tika noteiktas nevis no tās cenas, kas minēta naftas tankera dokumentos, bet no tā dēvētas virtuālās cenas. Šo cenu nosaka Krievijas valdība, to piesaistot BRENT markas naftas cenai. Respektīvi “Lukoil” budžetā jāmaksā nodeva nevis no 50-60 USD par barelu eksportējamās naftas, bet no cenas, kādu naftai noteikusi valdība. Tā tiek noteikta monitorējot naftas cenu pasaules tirgū. Saprotams, ka pircēju ieinteresēšanai Krievijas valdība naftai nosaka lētāku cenu. Zaudētāji ir tirdzniecības starpnieki, kas gūst ievērojami zemākus ienākumus no starpniecības, savukārt Krievijas valdība budžetā ieņem vairāk, nekā tas būtu iespējams, ja tirgotu naftu pa sankciju noteiktajām cenām. Acīmredzams, ka gadījumā, ja sankcijas pastiprinās, tad arī to apiešanas mehānismi operatīvi taps pilnveidoti.

Secinājumi.

Sankcijas pret Krieviju strādā, taču tās nenodrošina to efektu, kāds būtu vēlams kara izbeigšanai. Daudzas Krievijas ekonomikas nozares ir nonākušas stagnācijā un krīzē, bet valsts kases ieņēmumi joprojām ļauj finansēt spēka un represīvās struktūras. Tas joprojām dod kremlim pārliecību iesāktā turpināšanai.

Efektīvākais veids, kā būtu piespiest Krieviju pārtraukt karu ir Krievijas sakāve kaujaslaukā, vai tāda iznākuma panākšana, kad Putins to varētu nodēvēt par savu uzvaru, bet faktiski uzvarētāja būtu Ukraina. Tas, protams, atkarīgs no tā, kādu militāro palīdzību tuvākajā nākotnē saņems Ukraina.

Ievērojamu efektu Ukraina varētu panākt, ja sistemātiski iznīcinātu Krievijas naftas eksporta infrastruktūru. Kā var noprast, tad triecienus pa naftas eksporta infrastruktūru Ukrainas spēki mērķtiecīgi neīstenoja partneru noteikto ierobežojumu dēļ. Naftas termināļi Baltijas un Melnās jūras ostās, kā arī naftas vadi netraucēti turpina darbu visu kara periodu, dažreiz vien iepauzējot, kad kāds ukraiņu dronu trieciens tomēr tiek īstenots arī pret eksporta infrastruktūru. Ja Ukrainas rīcībā nonāks spārnotās raķetes, var sagaidīt, ka Krievijas naftas eksporta infrastruktūra var tapt izsista no ierindas īsā laikā. Arī tie naftas vadi, kas nodrošina eksportu uz Ķīnu. Kā redzam no 1.jūnija uzbrukumiem pa militārajiem lidlaukiem visā Krievijā, tad Ukrainas dienesti spēj organizēt militārus triecienus no pašas Krievijas teritorijas.

Aplēsts, ka pat pilnībā pātraucot naftas eksportu, Krievija varētu turpināt karadarbību vēl dažus gadus, tomēr nav zināma kremļa reakcija šāda pavērsiena gadījumā.