Latvijas sabiedriskie mediji Kremļa ēnā

Saeima savā pēdējā pavasara sesijas plenārsēdē 19.j ūnijā balsoja par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekļu kandidatūrām. Apstiprināja divas no trim izvirzītajām. Rezultāts ir slikts, bet tomēr labāks, ja būtu apstiprinātas visas trīs izvirzītās kandidatūras.

No 2022. gada 24. februāra, kad Krievija sāka iebrukumu Ukrainā, Latvija atrodas hibrīdkara apstākļos. Ja Krievijas agresijas sākumā latvieši konsolidējās, bet Ruskij Mir apoloģēti pieklusa, tad tagad, kad Krievijas - Ukrainas frontē ir iestājusies pata situācija un kad Donalds Tramps ļoti komplementāri izsakās par Vladimiru Putinu, Kremļa ietekmes aģenti Latvijā atkal lepni pacēluši galvu. Situācija ir sarežģīta, jo latviešu sabiedrība ir neapmierināta un vīlusies gan valdībā, gan politiķos.

Šo sabiedrības noskaņojumu Maskava cenšas izmantot, lai īstenotu Latvijas pārņemšanu savā ietekmes zonā (maigajā variantā). Līdzīgi kā Gruzijā. Skarbais variants (kā Ukrainā) ir pārāk dārgs - gan naudā, gan cilvēkresursos, bet rezultāts nav paredzams.

Gruzijas ģeopolitiskā vektora maiņā no ES uz Krieviju galveno lomu nospēlēja vietējie oligarhi. Latvijā šī loma daļēji ir uzticēta Aināram Šleseram. Bet tikai daļēji, jo latvieši nav klanu tauta un attieksme pret oligarhiem būtiski atšķiras no gruzīniem. Arī attieksme pret Krieviju kopumā ir daudz skeptiskāka. Gruzīniem (5 milj. iedz.) viena no lielākajām diasporām (ap 200 tūkst.) ir Krievijā, bet Latvijas iedzīvotājiem (1,8 milj. iedz.) lielākā diaspora (ap 100 tūkst.) ir Lielbritānijā. Krievijā pēc aplēsēm ir ap 15 tūkstošiem latviešu, kuri tur ir dzimuši, dzīvo vēsturiski un ir zaudējuši saikni ar latviešu valodu un latviešu kultūru. Mūsu laikos nav populāri latviešiem un pat Latvijas krieviem doties uz Krieviju laimi un darbu meklēt. Krievijas specdienesti savas ietekmes izplatīšanā Latvijā nevar balstīties tikai uz oligarhiem, tāpēc tie ļoti plaši strādā ar visu partiju politiķiem, augstāko ierēdniecību un citām ietekmīgām amatpersonām.

Latvijā ir divas prokremliskas partijas - LPV (Šlesers) un Progresīvie, tās formāli skaitās latviskas. Pretstatā SSS – Stabilitātei, Suverenitāte, Saskaņa, kuras ir mērķētas uz nelatviešu elektorātu. LPV un PRO (pareizāk to atbalstītāji, jo vadoņi vienotos par visu) nespēj vienoties tikai par dzimumu skaitu un seksa veidiem, bet pozīcija, attiecībā pret krievu valodas kā faktiskās valsts valodas ieviešanu Latvijā, tām ir identiska. Ja Šlesera vadītais politiskais spēks joprojām sēž opozīcijā gan Saeimā, gan Rīgas Domē, tad Progresīvie savas balsis par Edgara Rinkeviča ievēlēšanu prezidenta amatā iemainīja pret dalību valdībā un paņēma Kremlim vitāli svarīgās pozīcijas: Aizsardzības ministriju (armija) un Kultūras ministriju, kā pārziņā ir sabiedriskie mediji.

Progresīvo kultūras ministres Agnese Loginova un Agnese Lāce nekad nav slēpušas, ka politiskā spēka galvenais uzdevums ir krievu redakciju nostiprināšana Latvijas sabiedriskajos medijos (tostarp kvantitatīvi, tiesiski un finansiāli).

Progresīvo Rīgas mērs ir bīstams tikai pilsētas budžetam, to pierāda precedents ar Nilu Ušakovu no Saskaņas, kurš gadiem vadīja pilsētu. Bet tas, ka prokrieviska partija kontrolē gan bruņotos spēkus, gan medijus (propagandu, informāciju) rada tiešu apdraudējumu valsts drošībai. Latvijas neatkarībai visaugstākā riska laikos pie varas ir prokrieviska valdība. Kremlim ir izdevies pārņemt savā ietekmē valdošo politisko, finansiālo eliti, bet joprojām ir problēmas ar latviešu tautu. Nu negrib latvieši atpakaļ Krievijas impērijā. Nu negrib! Aivara Lemberga reitingu kritums pašvaldības vēlēšanās visticamāk ir saistīts ar viņa agresīvo prokremlisko retoriku. Arī Alekseja Rosļikova (Stabilitātei!) skandalozais izlēciens no Saeimas tribīnes uz vēlēšanām mobilizēja latviešu vēlētāju nevis krievu. Jā, varbūt Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem arī tādi izteicieni ļoti gāja pie dūšas, taču viņiem Latvijas vēlēšanās nav teikšanas, jo nav balsstiesību.

Rodas iespaids, ka partijas grib izpatikt tikai krieviski runājošajam elektorātam, bet latvieši tās maz interesē. “Jaunās vienotības” lieliskos rezultātus 14. Saeimas vēlēšanās visticamāk var skaidrot kā reakciju uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. Krīzes apstākļos nacionālais vēlētājs konsolidējas ap paredzamāko politisko spēku, bet ko JV piedāvās nākamajās vēlēšanās?

Kāpēc Krievijai ir tik svarīgi nodibināt kontroli par Latvijas sabiedriskajiem medijiem

1. Propaganda

Hibrīdkara viens no svarīgākajiem elementiem ir informatīvais karš, kas papildina militāro, ekonomisko un diplomātisko spiedienu.

Tiek radīta "pelēkā zona", kur cīņa notiek ne tikai kaujas laukā, bet arī cilvēku prātos un sabiedriskajā telpā. Mērķis ir manipulēt ar sabiedrības uztveri, radīt neskaidrību, sašķelt cilvēkus un mazināt gribu cīnīties. Kā metodes tiek izmantotas: dezinformācija un viltus ziņas (fake news), propaganda un selektīva informācijas izplatīšana.

Informācijas karā viens no efektīvākajiem paņēmieniem ir pretinieka valsts mediju izmantošana kā platforma ietekmes izplatīšanai, sabiedrības destabilizēšanai vai uzticības graušanai valsts institūcijām. Šie paņēmieni tiek lietoti gan klasiskajos medijos (TV, radio, laikraksti), gan digitālajās platformās (portāli, sociālie tīkli).

Informācijas kara paņēmieni, izmantojot pretinieka masu medijus

1. Dezinformācijas ieviešana caur uzticamiem avotiem

• Mērķis: iepludināt nepatiesu vai sagrozītu informāciju ar "ticama medija" zīmolu.

• Metode: piespēlēt "iekšējai opozīcijai", publicēt viltus ekspertu komentārus vai “nopludinātu” informāciju.

  
  

2. Redakcionālā ietekmēšana vai uzpirkšana

• Mērķis: nodrošināt sev labvēlīgu naratīvu vai bloķēt nelabvēlīgu saturu.

• Metode: žurnālistu vai redaktoru uzpirkšana, kompromitēšana, piedāvājot "ekskluzīvu informāciju".

  
  

3. Viltus sabiedriskās domas radīšana (astroturfing)

• Mērķis: radīt iespaidu, ka kāds viedoklis sabiedrībā ir populārāks nekā patiesībā.

• Metode: maksas raksti, viltus aptaujas, pseido-eksperti.

  
  

4. Mediju platformas tehniska vai juridiska izmantošana

• Mērķis: nostiprināt sev draudzīgas platformas pretinieka informatīvajā telpā.

• Metode: reģistrēt "neitrālu" ziņu portālu, kas vēlāk pāriet uz pro-kremlisku retoriku.

Paņēmiens	Mērķis	Raksturīgā metode
Dezinformācija caur vietējiem medijiem	Uzticamības iznīcināšana	"Noplūdes", falsificēta informācija
Redakcionālā ietekme	Viedokļa kontrole	Spiediens, uzpirkšana
Viltus sabiedriskā doma	Ilūzija par masu atbalstu	Viltus aptaujas, pseidoeksperti
"Savējie" mediji	Ilūzija par neatkarīgiem medijiem	Krievijas naratīvu piespēle, vietējā valodā

Īpaši 2022.gadā, Krievijas Ukrainas kara pirmajā gadā, tika konstatēti gadījumi, kad LTV ziņu raidījumos tika izmantoti Krievijas propagandas kanālu (piemēram, Rossija 1) publicēti “dokumenti” (piem., militārās darbības kartes, vizuālais materiāls) vai karadarbības analīze sižetos par Ukrainu, nenorādot tās avotu. Tas izraisīja sabiedrības sašutumu. Bieži šie materiāli tika atzīti par nepārbaudītiem un vienpusējiem, sasaistot tos ar propagandas saturu.

Gan Latvijas Televīzijas, gan Latvijas Radio ziņu raidījumiem regulāri ir izteikti pārmetumi par Krievijas propagandas materiālu izmantošanu savos sižetos. Piemēram, odiozais Krievijas propagandists-politologs Sergejs Markovs, kurš pabijis LTV raidījumos un tur nodēvēts par “ekspertu”. Viņa uzskati un komentāri izraisīja plašu kritiku sabiedrībā un medijos.

2023. gada 25. jūnijā S. Markovs piedalījās LTV raidījumā par „Vagner” grupējuma dumpi. Sociālajos tīklos tas izraisa sašutuma vilni, jo viņa viedokli skatītāji novērtēja kā propagandu.

2023. gada 20. jūlijā viņš atkal viesojās LTV, sniedzot komentāru par iespējamu Putina lidojumu/BRICS sanāksmi. Markovs sižetā izplata sazvērestības teorijas, reklamē paralēlo realitāti un klāsta pasakas.

Latvijas sabiedrisko mediju raidījumos ieaicina ļoti ierobežots ekspertu loks. Kā galveno var nosaukt Ivetu Kažoku, kura sniedz savu eksperta viedokli par visām nozarēm, lietām un tēmām. Tas rada pamatotu auditorijas neuzticību medijam un ekspertei. Tā tāda boļševiku komisāru prakse. Kurš zina visu, nezina neko. Tāpat var pieminēt Latvijas Ārpolitikas institūta „pētnieci” Sintiju Broku, kura aicināja atjaunot Palestīnas valsti (tāda vēsturiski nekad nav pastāvējusi). Tā nebija vienīgā reize, kad viņa par Tuvo Austrumu ģeopolitiku stāsta dīvainas lietas, kas ir stipri tuvas Kremlī ražotiem naratīviem. Kā eksperts var kļūdīties savas ekspertīzes tēmas pamatlietās?

Vēl viena sabiedrisko mediju specialitāte ir provokāciju un skandālu safabricēšana, dodot Krievijas propagandai iemeslu apsūdzēt Latviju visos iespējamos grēkos un noziegumos. Krāšņs piemērs bija raidījuma “Kultūršoks” sižets par Ogres Muzejā izstādīto Ukrainā krituša krievu okupanta formu. LTV apsūdzēja Latviju Ženevas konvencijas pārkāpšanā - tas ir, kara noziegumos. Krievijas valsts institūcijas, masu mediji, diplomāti un politiķi reaģēja uz to ļoti ātri un ļoti skaļi, izmantojot ierasto “rusofobijas” un “antikrievijas” un “Latvijas nacisma” naratīvu. Citāts no Krievijas ĀM oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas: "Varbūt kāds no EDSO (OSCE) vai UNESCO beidzot pievērsīs uzmanību neo-nacisma faktiem Ogres muzejā?" Viņa nosauca izstādi par “ķērkšanu vivisektorā”, sabiedrisko mediju etiķetes un Ženēvas konvencijas normu pārkāpumu. Krievija kārtējo reizi apšaubīja Latvijas suverenitāti, norādot uz nacisma atdzimšanu un rusofobiju.

Minētajā ”Kultūršoks” raidījumā par Ogres muzeju dīvains bija viss. Tā, piemēram, eksperts 0- LU komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns, izteica viedokli (raidījuma 8:08 min), ka, ja par izstādīto formastērpu uzzināšot Latvijas krievvalodīgie, tad viņu reakcija iespējams nebūšot tikai verbāla… Tātad, eksperts uzskatīja, ka ir iespējami grautiņi. Nu varbūt M. Kaprānam pārkvalificēties uz fantastikas romānu rakstīšanu par marsiešu iebrukumu? Ogrē ir miers un klusums, nekādi incidenti pie muzeja nav bijuši, bet Ogres mērs E. Helmanis pārliecinoši atkal ir uzvarējis pašvaldības vēlēšanās.

Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio īstenotās politikas rezultātā auditorijas uzticība Latvijas sabiedriskajiem medijiem ir kritiski zema.

Radio - elektroniskā spiegošana

Televīzijas, radio tehniskās iekārtas, raidītājus un torņus izlūkdienesti tradicionāli izmanto radio - elektroniskajā spiegošanā. Šāda prakse ir bijusi daudzās valstīs jau gadu desmitiem. Latvija šai aspektā ir īpaši interesanta Krievijai un Ķīnai.

Spiegošanā izmanto:

1. Signālu pārtveršana un analīze - radio un TV torņi darbojas ar spēcīgiem raidītājiem un uztvērējiem. Tos var pielāgot ne tikai apraidei, bet arī sakaru pārtveršanai, īpaši ja runa ir par militārām vai policijas radiofrekvencēm, satelītsakariem, mikroviļņu sakariem.

2. Slēpta novērošana un ierīču maskēšana. Radio vai TV infrastruktūra ir labs aizsegs, jo sabiedrībai tā šķiet nekaitīga un ierasta. Antenas, raidītāji un citas iekārtas var maskēt novērošanas ierīces – piemēram, virzienantenas, kas paredzētas konkrētu mērķu izsekošanai.

3. Radioviļņu emisiju analīze (ELINT). LINT (Electronic Intelligence) ietver elektronisko emisiju (piemēram, radaru vai citu ierīču) detektēšanu un analīzi. Tehniskās iekārtas TV/radio torņos var uztvert šādas emisijas, īpaši, ja tās atrodas stratēģiskās vietās.

4. Sakaru traucēšana vai manipulācija (jamming / spoofing). Ja ir piekļuve raidītājam, var veikt sakaru traucēšanu, piemēram, bloķēt vai traucēt noteiktas radiofrekvences. Var arī izlikties par "likumīgu" raidītāju un pārraidīt viltus informāciju.

Šīs funkcijas var tikt izmantotas pastāvīgi, bet var būt miega režīmā un tikt ieslēgtas tikai X stundā. Piemēram, lai pārraidītu Latvijas iedzīvotājiem, ka valdība liek visiem palikt savās vietās.

Svešā valstī (pretinieka) notiek slepena izlūkošana bez atļaujas: vēstniecībās, uz kuģiem vai lidmašīnās, vai ar slēptām iekārtām, kas izvietotas televīziju un radio raidītāju infrastruktūras objektos vai no radio, TV studijām un raidītājiem.

Londonā 2023. gada februārī arestēja 6 Bulgārijas pilsoņus, kuri Krievijas interesēs spiegoja un plānoja uzbrukumus vietējiem politiķiem un žurnālistiem. Viens no notiesātajiem bulgāriem ir Orlins Rusevs. Viņš tika savervēts ap 2014. gadu, kad Latvijā nodibināja uzņēmumu, kura iekārtas tika izvietotas Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) torņos. Latvijas kompetentie dienesti par to uzzināja pēc Krievijas spiegu aresta Londonā. LVRTC bija devis atļauju O. Ruseva uzņēmumam “CloudTelecom" izvietot iekārtais bezvadu datu pārraidei. Konkrētā spiegu grupa Apvienotajā Karalistē izspiegoja žurnālistus un politiķus, bet Latvijā tehnoloģiskās iekārtas izvietoja ar medijiem saistītā infrastruktūrā – specializācija darbam ar masu medijiem un ar tiem saistītiem cilvēkiem.

Radio un televīzijas infrastruktūrai ir būtiska nozīme valsts drošības un aizsardzības sistēmā krīzes vai kara gadījumā. Tā ir atzīta par kritisko infrastruktūru saskaņā ar Latvijas un ES normatīviem. Šī infrastruktūra nodrošina operatīvu sabiedrības informēšanu, civilās aizsardzības koordināciju un var tikt izmantota arī psiholoģiskās noturības stiprināšanai vai pretpropagandas pasākumiem.

Kāpēc radio un TV ir kritiskā infrastruktūra?

1. Nacionālās drošības aspekts - LVRTC torņi un infrastruktūra oficiāli iekļauti kritiskās infrastruktūras sarakstā. Tie nodrošina sakaru kanālu nepārtrauktību ar iedzīvotājiem un starp institūcijām, pat ja sabrūk interneta vai mobilo sakaru sistēmas.

2. Civilās aizsardzības funkcija - Krīzes gadījumos (piemēram, karš, katastrofas, elektrības atslēgumi) sabiedriskie mediji (LTV, LR) kļūst par primāro informācijas avotu. Latvijas civilās aizsardzības plānos paredzēts, ka radio/TV pārraidīs evakuācijas norādījumus, apdraudējuma brīdinājumus, valdības oficiālo informāciju

3. FM radio – uzticams avots bez interneta. FM raidītāji darbojas elektrības padeves traucējumu laikā, izmantojot ģeneratorus. Iedzīvotāji var izmantot bateriju radio – vienu no ieteicamajiem objektiem "izdzīvošanas komplektā". FM apraidi ir grūtāk nobloķēt vai uzlauzt nekā digitālos kanālus.

Par šiem kritiskās infrastruktūras objektiem tehniski atbildīgs ir LVRTC, bet praktiski tos izmanto Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio darbinieki – LSM personāls, ko uzrauga SEPLP, kuriem ir brīva pieeja visai kritiskajai infrastruktūrai. Tieši tāpēc tik ļoti svarīga ir institūciju personāla lojalitāte savai valstij, ko pašreiz Latvijas sabiedrībai ir pamats apšaubīt.

Krievu valodas kā otras faktiskās valsts valodas legalizēšana

Latvijas sabiedriskā medija (LSM) krievu redakcija ir daļa no Latvijas Sabiedriskā medija portāla (https://lsm.lv), kas formāli nodrošina sabiedrisko mediju kvalitatīvu, uzticamu un sabalansētu ziņu saturu krievu valodā ar mērķi informēt Latvijā dzīvojošos krievvalodīgos iedzīvotājus par aktuālajiem notikumiem valstī un pasaulē. Bet tas ir tikai formālais piesegs. Īstenībā tas ir mēģinājums nodrošināt krievu valodai reālas otrās valsts valodas statusu. Sīkāk rakstā “Krievu valodas uzspiešanas politika Latvijā” (portāls Taisnība, 23.05.2025)

Starp sabiedriskajiem medijiem un sabiedrību ir izveidojusies smaga attiecību krīze. Nav savstarpējās uzticēšanās. Citējot anonīmu interneta atziņu - Uzticēšanās sabiedriskajiem medijiem izzūd, kad tie aizmirst, ka kalpo sabiedrībai – ne varai. Īpaši, ja tā pat nav savējā, bet sveša vara…