Melngailis - Amerikas (VDK) latvietis. II daļa

Kas gan VDK var būt noderīgāks, ja ne trimdas latvietis! Īpaši, ja šis latvietis izrādās prasmīgs shēmotājs (auditors) un banku sektora “sanitārs” (lietu nokopējs), kā arī privatizācijas jautājumu eksperts. Tādu “Taisnība” rakstu sērijas I daļā atklāja Amerikas-Latvijas latvieti Nilu Melngaili. Perspektīvais personāžs 20. gadsimta beigās pameta dzīvi ASV, lai karjeru veidotu Latvijā un dedzīgi kalpotu savas valsts mērķiem. Nu, valsts - jā, bet ne Latvijas. Drīzāk PSRS un vēlāk arī Krievijas.

Melngaiļa dzīvesstāsts ilustrē to, kā VDK strādāja ar trimdas latviešiem un kā augsne te, Latvijā, tika gatavota tam, lai šādiem trimdiniekiem, īstiem “patriotiem”, nokļūstot dzimtenē tiktu radītas iespējas pildīt ļoti konkrētus VDK uzdevumus.

Laiks ieskatīties Nila Melngaiļa stāsta 2. daļā!

Ražīgajiem deviņdesmitajiem turpinājums patiesi sekoja - 2000. gadā perspektīvais finansists bija zināms kā starptautiskās auditoru firmas “PriceWaterhouseCoopers” (PwC) līdzīpašnieks. Uzņēmuma izcelsme? Melngaiļa kādreizējās darbavietas, auditoru firmas “Cooperss&Lybrand” apvienošana ar “Price Waterhouse” auditoru un grāmatvedības pakalpojumu sniedzēju. Karjeras PwC laikā N. Melngailis atbildēja par Baltijas valstīm un ar laiku uzņēmās lielāku atbildību pār darīšanām ārpus Baltijas reģiona – viņa pārvaldītā apakšvienība rūpējās par Krieviju un valstīm no Baltijas līdz pat Turcijai.

PwC darbības lauciņš bija nodokļi, juridiskie pakalpojumi un dažāda veida finanšu konsultācijas – īstā vieta, kur Melngailim vēl labāk izkopt savas zināšanas un likt tās lietā. Atbildībā esošais reģions palīdzēja veidot jaunus kontaktus un pārraudzīt daudz un dažādas finanšu shēmas/operācijas, kuras bija nepieciešams legalizēt atbilstoši VDK uzdevumiem. Tiesa, globāli PwC skandālu netrūka un daļa no tiem bija saistīti ar koruptīvām shēmām un Krievijas tirgu. Piemēram, no kāda uzņēmuma PwC saņēma 55 miljonus ASV dolāru, lai vairāk nekā 10 gadu garumā palīdzētu apiet nodokļus, savukārt Krievijas naftas un gāzes uzņēmumam “Yukos” auditi palīdzēja aizstāvēties tiesā. Krievi gan sajūsmā nebija un 2007. gadā veica reidu PwC birojā Maskavā, diezgan ievērojami (un finansiāli) uzņēmumu sodot. Tiesa, sodu atcēla tikko kā PwC atsauca uzņēmumam veiktos auditus. Tieši tik vienkārši! Starp citu, šie ir tikai daži no piemēriem par to, kāds bija uzņēmuma patiesais profils.

Nebija gluži tā, ka PwC būtu kāds Melngaiļa karjeras Everests – izdarījis labāko, ko spējis, viņš ap 2004. gadu kļuva par “Lattelekom” (Tet) izpilddirektoru, pēcāk tika iecelts valdē un kļuva arī par valdes priekšsēdētaju. Sākās Melngaiļa karjera noteikta rakstura valsts uzņēmumos, kur viņš atkal pildīja ļoti konkrētus uzdevumus. Kāda sakritība, ka daudzi, kuriem bija šādi tādi sakari ar VDK, mēdza pasēdēt kādā no “Tet” valdes krēsliem. Arī iepriekš “Taisnība” stāstījusi, ka valdes sastāvs uzņēmumā vienmēr bijis kolorīts – Gatis Kokins (savervēts VDK 1986. g. ar segvārdu “Valdis”), Gundars Strautmanis (savervēts VDK 1978. gadā, segvārds “Ekrāns”), Edmunds Krastiņš (VDK cilvēks jau no astoņdesmitajiem – kopā ar Šķēli veidoja privatizācijas shēmas un izveidoja „Tautas partiju”, ir ieņēmis daudzus vadošus politiskus vai amatus valsts pārvaldē), Arno Pjatkins (A. Šķēles uzticības persona), Juris Gulbis (Krievijas dienestu ieliktenis Latvijas valsts uzņēmumos, Šķēles un Šlesera sabiedrotais), Gints Bukovskis (N. Melngaiļa kolēģis no PwC laikiem, abi kopīgi strādāja pie “pareizo” auditu un finanšu shēmu izstrādes). Cits pēc cita šie cilvēki ir cits citu “Tet” nomainījuši, taču VDK ir saglabājusi kontroli pār šo stratēģiski nozīmīgo uzņēmumu. Tas nekad nav bijis brīvs no Krievijas stingrās rokas.

„Tet” ir spilgts piemērs, kā Krievijas dienesti rūpējušies par to, lai Latvijas stratēģiskajos uzņēmumos un iestādēs pie varas vienmēr būtu „pareizie” cilvēki. Iedomājieties, kādas gan ir tās sviras un ietekmes, kas visus šos gadus tik viegli ļāvušas locīt Latvijas politiķus un pieskatījušas, lai amatos atrastos “pareizie” kadri! Arī Melgailis tika norīkots darbam “Lattelekom”, un tā bija svarīga pozīcija – kontrolējot “Tet”, Krievijas dienestiem bija (un ir) kontrole pār valstiski nozīmīgām sakaru sistēmām, kam izšķiroša nozīme būs jo sevišķi X stundā. Svarīgi atcerēties, ka Krievijas dienesti nekad neatdos kontroli pār “Tet”, tādēļ esiet vērīgi un sekojiet līdzi iespējamam “Tet” pārdošanas procesam - bez kaimiņu dienestu ziņas te nekas nenotiks.

Paralēli darbam “Tet”, Melngailim tika dots uzdevums uzsākt sadarbību ar globālo investīciju fondu “Blackstone”. Ārkārtīgi interesants “investīciju fonds”, kas ir cieši saistīts VDK finanšu un ietekmes operācijām. VDK savus finanšu aktīvus ir izmētājusi pa visu pasauli, un KF dienesti ir ļoti iemīļojuši “investīciju fondu” formātu, jo tas ir ideāls piesegs, lai iegūt kontroli pār stratēģiski svarīgiem aktīviem. Parasti šādi fondi atrodas Ņujorkā, Londonā, Cīrihē, Honkongā, Abū Dabī un citviet. Plāns paredzēja, ka 2007. g. “Blackstone” iegādāsies valstij daļēji piederošā  “Lattelecom” kontrolpaketi - uzņēmums iegūtu nedaudz vairāk par 50% daļu, savukārt atlikušie % pienāktos “Lattelecom” vadītāja Nila Melngaiļa firmai "Riga Capital" un tās darbiniekiem, vadībai. Melngailis, starp citu, dibināja “Riga Capital”, un shēma paredzēja, ka "Lattelecom" daļas izpirktu "Blackstone" un "Riga Capital" dibinātais kopuzņēmums. Stratēģiski svarīgā uzņēmuma efektīvās sadales plāna autors bija neviens cits kā pats “privatizācijas speciālists” Nils Melngailis, kurš VDK uzdevumā deviņdesmitajos gados vadīja un apguva dažāda rakstura privatizācijas shēmas. Liela daļa no tām saistītas ar A. Šķēli.

Kas tad īsti ir investīciju fonds “Blackstone”? Tā dibinātājs ir amerikānis Stīvens Švarcmans - Trampa atbalstītājs un investors, kurš vienmēr ir bijis cieši saistīts ar Putina baņķieriem un VDK naudas legalizētājiem. Uzņēmums vairākkārt ir figurējis Trampam pietuvināto lokā ar, piemēram, nekustamo īpašumu shēmām un konsultācijām finanšu jomā. Švarcmans Trampa pirmā termiņa laikā pildīja viņa padomnieka lomu infrastruktūras un tirdzniecības jautājumos un ir viens no lielākajiem Trampa kampaņas ziedotājiem. Šis reizē ar finanšu shēmām atklāj arī milzīgo Krievijas dienestu ietekmi un saikni ar Trampu, jo tieši šie dienesti ASV prezidenta kampaņām palīdzēja ar finansiāliem līdzekļiem – lai nevarētu pierādīt tiešu naudas plūsmu, viss notika caur Krievijas dienestu “uzņēmumiem”. Jā, arī tādiem kā “Blackstone”.

“Blackstone” Švarcmans neilgi bija arī starptautiskās konsultatīvās padomes loceklis Putina dibinātajā Krievijas investīciju fondā, un šo pozīciju viņš pameta 2014. gadā - laikā, kad Tramps gatavojās ASV prezidenta vēlēšanām. Švarcmans ir sacījis, ka ir labi, ja ir draugi vietās, ko nemaz tik labi nepazīsti. Tas ir, Krievijā. “Blackstone” bija iesaistīts Krievijas naftas milža “Rosneft” privatizācijā – shēma, lai naudu pārvietotu un daļas privatizētu, bija sarežģīta, un tajā bija iesaistīti personāži, kas ir saistīti gan ar “Blackstone”, gan ar“Rosneft”. Shēma ar “Lattelekom” privatizāciju neizdevās, bet Melngaiļa sadarbība ar VDK vadīto “Blackstone” nepazuda. Pie tās mēs vēl atgriezīsimies.

Pēc “Lattelekom” posma Melngailis ātri tika pārsviests pie savas pamata specializācijas, kas ļāva viņa sanitāra talantam spīdēt – N. Melngailis kļuva par nacionalizētās “Parex” bankas valdes priekšsēdētāju un to vadīja līdz pat 2010. gada augustam. Vienīgais noteikums, amatu ieņemot, bija, lai Melngaiļa dibinātā “Riga Capital” kļūtu par vienu no bankas konsultantiem. Kādēļ tika izvēlēts tieši šis brīdis, lai VDK virzītu viņu uz vietu vadības krēslā? Bija radusies diezgan nesmuka situācija un vajadzēja kādu, kas to sakoptu - palīdzētu novērst krievu naudas atmazgāšanas shēmas izgaismošanos un kalpotu kā VDK aģentu Krasovicka un Kargina labā roka. Viņi, starp citu, bija tie, kuri šo banku gan radīja (VDK uzdevums), gan nogremdēja.

Caur “Parex” plūda netīrā VDK un Krievijas organizētās noziedzības nauda. Skandālam vēršoties plašumā, centās gan slēpt patiesos problēmas apmērus, gan noslepenot auditora ziņojumu par bankā veiktajiem darījumiem. Melngaiļa zināšanas izrādījās pat ļoti noderīgas, lai pārstrukturizētu un pārdotu dažus no bankas aktīviem, piesegtu biedru shēmas un notiekošajam liktu izskatīties kaut cik legāli. Viņš pastrādāja godam. Atsevišķus “KF dienestu aktīvus” pārņēma Kargina un KF dienestu kontrolē esošā “AB LV Bank”, bet citus – “Signet bank”, ko formāli dibināja bijušais “Parex” menedžeris Roberts Idelsons.

Ņemot vērā, ka “Parex” dibināšanā naudu ielika VDK un tās patiesais mērķis bija dažādu VDK uzdevumi izpilde, Melngailis no kuratoriem saņēma skaidras norādes par to, kā visu nokopt un satīrīt. Mazai atkāpei – “Parex” laiks zīmīgs arī ar to, ka ap šo karjera posmu, krustojas arī Melngaiļa un Šlesera ceļi. 2009. gadā, pēc Melngaiļa ierosinājuma, Šlesers tikās ar slaveno Roulendu ģimeni (“Dienas” īpašnieki), kurus interesēja Latvijas investīciju klimats un iespējas investēt “Parex”.

Acīmredzams, ka Melngaiļa aizraušanās ar bankām un sadarbība ar VDK “investoriem” no “Blackstone” tā arī nekad nebeidzās pat, ja attiecības vairs netika formāli uzskaitītas. Nilu Melngaili atkal gaidīja jauns uzdevums no VDK – veikt divu banku apvienošanu un pārstrukturizāciju, lai radītu kārtējo “jauno” banku. Iespējams, ir pazīstams vārds “Luminor” - uzreiz pēc “Parex” stāsta noslēguma, zem vienas finanšu institūcijas tika apvienotas divas krievu naudas mazgātājas, agrāk zināmas kā “Nordea” un “DNB”. Ar vienu no tām - “Nordea”, piemēram, saistīti vairāki naudas atmazgāšanas skandāli, un nav arī tā, ka “DNB” būtu kāds labais stāsts.

Panamas dokumentu noplūde atklāja, ka tieši “Nordea” ir Krievijas biznesu (lasīt “Krievijas dienestu”) iecienīta finanšu iestāde. Pagājušajā gadā Ņujorkas finanšu uzraudzības institūcija piesprieda “Nordea” samaksāt sodu 35 miljonu ASV dolāru apmērā par finanšu institūcijas nevēlēšanos apkarot naudas atmazgāšanas shēmas, kas ar apbrīnojamu regularitāti tika veiktas caur šo banku. Savukārt mazliet senāk - 2021. gadā, Norvēģijas finanšu uzraudzības institūcija “DNB” bankai piesprieda 400 miljonu Norvēģijas kronu (apm. 48 mlj. ASV dolāru) sodu par kūtrumu centienos novērst naudas atmazgāšanu “DNB”.

Apvienojot banku Latvijas filiāles, izveidoja “Luminor” banku, un par tās priekšsēdi kļuva Nils Melngailis. Amatā viņš ir vēl šobaltdien. Jautājums par to, kādas ir viņa šī brīža funkcijas, ir retorisks. Slēpt dažādas KF dienestu shēmas, naudas atmazgāšanas plūsmas, kā arī rūpēties par to, lai bankas fasāde ar labiem % hipotekārā kredīta ņēmējiem, paliek nemainīgi pievilcīga. Pirms 6 gadiem - 2019. g., “Blackstone” kļuva par “Luminor” vairākuma akcionāru.

Lūk, kā strādā KF dienesti – viņi aktīvi pērk un pārdod dažādu banku akcijas, iegūst ērtas pozīcijas pasaules finanšu sistēmā un var netraucēti apiet visādas muļķīgas sankcijas, kā arī slēptā veidā veikt finanšu operācijas visā plašajā pasaulē. Kādam varbūt šķiet, ka sankcijas ierobežo Krievijas dienestu netīrās darbības Latvijā, taču tā nebūt nav, jo banku sektors ir tikai viena no jomām, kur Krievijas dienesti visu pilnībā kontrolē. Jājautā, kāda ir visādu Latvijas bankas Mārtiņu Kazāku un Finanšu ministrijas “uzraugu” loma – pagaidām viņi kontrolē tikai to, lai Krievijas dienestu pozīcijas mūsu valsts finanšu sistēmā apdraudētas netiktu.

Bez šaubām, Melngailim rokas ar “Luminor” shēmām jau tā ir pilnas, tomēr 2023. gadā VDK liek viņam ātri pieslēgties vēl vienam svarīgam projektam un viņš kļūst par par “Privatbank” valdes priekšsēdētaju! Atgādināsim, ka šai bankai ir gara vēsture ar Krievijas naudas atmazgāšanas skandāliem, un atmazgāšanā iesaistīti bija arī “Privatbank” atzari Latvijā. Sodīti tika iepriekšējie bankas formālie īpašnieki, taču maz ticams (lasīt – nav ticams), ka darbības jomu banka mainīja arī pēc tās nacionalizēšanas. Latviešiem pazīstams stāsts. Kā gadījies, kā ne – Finanšu un kapitāla tirgus komisija ļāva “Industra Bank” (vēl vienai Krievijas kapitāla bankai, kas ir saistīta ar Šlesera un Šķēles biznesu) 2022. gadā pārņemt gan bankas klientu apkalpošanu, gan daļu aktīvu un saistību. Ja tas neizklausās pēc kārtējās shēmas, tad nezinām, kas vēl vairāk varētu izgaismot to, kādi ir patiesie šo banku eksistences iemesli un kāda ir N. Melngaiļa specialitāte. Arī būdams “Privatbank” viņš turpina pieskatīt netīrās naudas plūsmu, kas iespaidīgos apmēros griežas caur banku.

Tāds, lūk, vēl viens “Taisnības” stāsts par to, kā no viena cilvēka izveidot Krievijas dienestiem lojālu personāžu, kas pēc vajadzības pielāgojams amatam, lai palīdzētu slēpt gan Krievijas dienestu shēmas, gan palīdzētu kārtot dažādas Krievijas biznesam svarīgas lietas Latvijā un ārpus tās. Līdzīgi kā tas bija stāstā par A. Ašeradenu, arī N. Melngailis ir tikai daļa no krietni lielākas problēmas, kas atkal un atkal atgādina par to, kādi ir patiesie mūsu valsts politikas, ekonomikas un citu jomu kontroles mehānismi. Iespējams, kāds joprojām tic, ka Latvijā nav krievu ietekmes (vienīgie “aģenti” ir Rosļikovs, Elksniņš, Ždanoka, Gapoņenko) un nezināmā veidā esam no tā veiksmīgi izvairījušies. Ir laiks paraudzīties apkārt un izdarīt secinājumus – Krievijas dienesti un to ietekmes aģenti joprojām ir mūsu vidū, un viņi ir ļoti lietderīgi, lai pildītu VDK uzdevumus, kas palīdz graut mūsu valsti no iekšienes.

P.S. Šo tomēr vēlējāmies pieminēt – interesanti ir Nila Melngaiļa biogrāfijas melnie vai pelēkie caurumi. Kur Melngailis ieguva savu formālo izglītību? PSRS laikos VDK savus topošos speciālistus bieži sūtīja uz Masačūsetsas universitāti un, kad viņi bija ieguvuši izglītību, aģentus novirzīja uzdevumiem citās valstīs. Laikabiedri un studiju biedri apgalvo, ka Melngailis nav beidzis šo universitāti. It kā tur ir bijis, bet nav beidzis. Iesakām Melngailim sakārtot papīrus, jo “leģendai” taču jābūt tīrai, vai ne tā?