Par kultūru, tautu un laiku

Latvija ir pārdzīvojusi kārtējo skandālu, ko ar krievu valodas demonstratīvu lietošanu nevietā un nelaikā ir sarūpējusi Latvijas televīzija. Kārtējo skandālu kārtējo reizi.

Konkrētajā gadījumā runa ir par interviju, ko Eirovīzijas laikā Šveicē Latvijas televīzijas korespondentam krievu valodā sniedza vokālās grupas “Tautumeitas” pārstāve. Īpaši jāuzsver, ka Krievija kā agresorvalsts no dalības Eirovīzijā ir izslēgta. Kurš bija tik ieinteresēts, lai krievu valoda tur tomēr oficiāli skanētu? Kuram vajadzēja starptautiski demonstrēt latviešus kā “Ruskij Mir” piederošu tautu? Un nē, pamatojums nevarēja būt Latvijas krieviski runājušo balsu piesaistīšana, jo par savu valsti iedzīvotāji nebalso. Protams, ka Kremļa propagandas kanāli šo faktu aktīvi izmanto. Krievijas speciālie dienesti, izmantojot Latvijas sabiedriskos medijus, ir veiksmīgi īstenojuši savu operatīvo pasākumu informatīvajā karā. Kā parasti un diemžēl.

Šajā gadījumā ir nopietni jārunā ne tikai par LTV, kura organizēja provokāciju, bet arī par vokālās grupas “Tautumeitas” dalībnieču, kuras sniedza interviju krievu valodā, atbildību. Vismaz morāli ētisko noteikti. Dziedātājas ir pieauguši cilvēki, kuriem ir jāspēj izdarīt savas morāli ētiskās izvēles, pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību. Tautumeitas neinteresē politiskais konteksts, jo viņas tikai dzied? Ja vajag dzied pasākumā Ukrainas atbalstam, ja vajag sniegs intervijas okupantu valodā? Viņām vienalga? Nu ļoti skumji, ja tā. Tad likumsakarīga arī 13.vieta…

Lielie starptautiskie pasākumi ir izcila iespēja nodot pasaulei vēstījumu no savas valsts un tautas. Kā to šajā Eirovīzija lieliski nodemonstrēja Izraēlas dziedātāja Juvala Rafaela, kura pati brīnumainā kārtā izdzīvoja 2023.gada 7.oktobra slaktiņā tajā traģiskajā Nova mūzikas festivālā, kur Hamas teroristi zvēriski nogalināja gandrīz visus. Bāzelē jaunā sieviete bija spiesta stāties pretī naidīgai auditorijai, freefreepalestine demonstrācijām ar palestīniešu karogu vicināšanu un citu valstu dalībnieku boikotam. Viņa pat sagatavošanas procesā mācījās dziedāt uz svilpšanas fona. Izraēlas pārstāve spoži pārstāvēja savu valsti un tautu, pārliecinoši uzvarot skatītāju balsojumā. Margināļi ir skaļi, bet viņu ir maz, izšķiroša vienmēr ir tā saucamā klusējošā vairākuma izvēle. Eirovīzijas balsojums vienmēr ir politisks - gan skatītāju, gan žūrijas. Ļoti gribētos cerēt, ka vismaz latvietes ebrejieti nebullingoja, bet pēc tās intervijas krievu valodā jau ne par ko nevar būt pārliecības.

Te vajadzētu atgriezties pie Oskara balvas piešķiršanas ceremonijas, kad Latvijas pārstāvis nepateica trīs mazus, bet ļoti svarīgus vārdus – Stand with Ukraine. Tas būtu bijis ļoti iederīgi pēc Ginta Zilbaloža vārdiem, ka “mēs visi esam vienā laivā”. Jo Latvija, tāpat kā visa Austrumeiropa, nu ļoti ir vienā laivā ar Ukrainu. Ja filma ir tikai par to, ka konkrēti Zilbalodim ir problēmas strādāt komandā, tad nu “Straumes” vēstījums kļūst tāds nu ļoti sīks…Tas, ka no Oskara pasākuma menedžmenta puses bija brīdināti nerunāt par politiku, nav arguments, jo citiem, kuri runāja no tās skatuves, tas netraucēja – tika piesauktas gan Gaza, gan Ukraina. Amerikāņu aktrise Derila Hanna (Daryl Hannah) pasniedzot balvu par labāko montāžu, pateica “Slava Ukraini”, ko zāle atbalstīja ar aplausiem. Oskara ceremonija notika drīz pēc V.Zelenska un D.Trampa dramatiski skandalozās tikšanās Baltajā namā. Ukrainai tai depresīvajā laikā tik ļoti vajadzēja publisku atbalstu, bet latvieši paklusēja…No kā tieši nobijās? Vai vienkārši negribēja? Nešķita svarīgi? Būtu interesanti uzzināt. Oskarus piešķir katru gadu. Balvas nāk un iet…Māksla paliek, ja tā ir māksla, bet to pārbauda tikai laiks. Latvijas pārstāve arī Eirovīzijā savā laikā ir uzvarējusi. Un ko?

Latvieši nav izvērtējuši savu okupācijas laiku kolaborantu darbību. Nav dots šīs nodevības morālais novērtējums – nav notikusi lustrācija. Tas rada cilvēkiem, kas dzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pārliecību, ka ”uzvarētājus netiesā”, ka “mērķis attaisno līdzekļus” un tamlīdzīgie, bet tas nekad nestrādā ilgtermiņa perspektīvā. Laiks un vēsture visus tiesā. Arī par drosmi vai gļēvumu. Bez grēku nožēlas nav piedošanas ne cilvēkam, ne tautai.

Latviešu radošās inteliģences sadarbība ar PSRS okupācijas režīma represīvajiem dienestiem ir sarežģīts, daudzslāņains un joprojām sabiedrībā sensitīvs jautājums. Tas saistīts ar laikposmu no 1940. līdz 1991. gadam, kad Latvija bija padomju okupācijas sastāvā, un Padomju Savienības represīvie dienesti — sākotnēji NKVD, vēlāk KGB — īstenoja plašu kontroli pār sabiedrību, tai skaitā kultūras un radošajiem darbiniekiem. Daļa radošās inteliģences tika represēta, izsūtīta vai nogalināta, bet citi — pielāgojās jaunajam režīmam, sadarbojoties ar varas struktūrām.

Kā tas notika:

• Informatoru (aģentu) vervēšana – Kultūras darbinieki tika piespiesti vai pierunāti ziņot par kolēģiem, draugiem un radiniekiem.

• Ideoloģiskā sadarbība – aktīva līdzdalība padomju propagandas veidošanā (piemēram, darbi, kas slavēja partiju, vadoni vai PSRS).

• Publiska nostāšanās režīma pusē – piemēram, nosodījumi disidentiem, atklāti atbalsta vēstījumi PSRS politikai.

Pēc tām pašām metodēm kā strādāja KGB, tagad strādā FSB un citi Krievijas speciālie dienesti, vervējot gan ietekmes, gan informācijas vākšanas aģentus Latvijā.

Tieši tāpēc ir svarīgi izvērtēt Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Jāņa Petera, Džemas Skulmes, Eduarda Smiļģa, Andreja Upīša un citu viņu laikabiedru vēsturisko lomu un sadarbību ar PSRS okupācijas režīmu. Tāpat to prasa vēsturiskais taisnīgums prasa.

Likteņi radošās inteliģences pārstāvjiem, kuri aktīvi sadarbojas ar PSRS okupācijas režīmu bija dažādi, bet bieži traģiski. Nu stāv joprojām Rīgas centrā piemineklis Andrejam Upītim, kurš 1940.gadā latviešu kolaborantu delegācijas sastāvā brauca uz Maskavu, lai lūgtu Staļinu iekļaut Latviju PSRS sastāvā. Andreja Upīša darbos ir masīva Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā slavināšana un attaisnošana. Tas spilgti izpaužas viņa vēlīnā posma darbos, kad A.Upīts aktīvi darbojās padomju ideoloģijas ietvaros. Piemēram: “Sarkanie karavīri nāca nevis kā iekarotāji, bet kā tautas gribas īstenotāji...” (romāns “Ziedošais tuksnesis” 1945.g.); publikācijās un runās “Padomju rakstnieka piezīmes” (1946–1950): “Latvijas darbinieki ar sirdi un dvēseli pievienojās lielajai sociālistiskajai dzimtenei...”. Visi Andreja Upīša labākie darbi ir radīti pirms Latvijas neatkarības zaudēšanas, pēc tam ir tikai ne visai augstas klases propaganda. Vienīgais viņa darbs, kurš joprojām lasītājam patiešām aktuāls ir stāsts “Sūnu ciema zēni”, kurš uzrakstīts 1901.gadā. Kalpojot padomju režīmam, viņš neko paliekošu uzrakstīt nespēja, lai gan rakstīja ļoti daudz. Padomju režīms labi maksāja saviem “ideoloģiskas frontes cīnītājiem”. 2024.gada rudenī  Latvijas Televīzijas raidījums "Kultūršoks" aktīvi iestājās pret pieminekļa A.Upītim novākšanu. Vispār konkrētais tā saucamais kultūras raidījums pārsteidz ar to veidotāju fenomenāli zemo kultūras līmeni. Maz ticams, ka viņi paši kādreiz būtu iepazinušies ar kādu nopietnu A.Upīša literāro tekstu, ja daudz tad multiplikācijas filmu “Sūnu ciema zēni” noskatījušies…

Pēc būtības traģisks bija arī Viļa Lāča liktenis, kurš savus labākos darbus radīja līdz Latvijas okupācijai. Pēc tam rakstnieks pazuda, palika tikai padomju režīma funkcionārs un propagandists. Savas tautas un talanta nodevība pazudināja Zvejnieka dēlu.

Nopietnu vēsturisku izpēte un novērtējums ir nepieciešama ar vēlīnā PSRS latviešu radošās inteliģences sadarbībai ar okupācijas režīma represīvajiem dienestiem. Piemēram, leģendārā „Latvijas PSR Kultūras sakaru komiteja” (īsi – KSK), kas darbojās Kultūras ministrijas vai Padomju Latvijas Ārlietu ministrijas paspārnē un koordinēja dažādas kultūras apmaiņas, izstādes, literārus un mākslas pasākumus, kā arī radošo cilvēku vizītes latviešu diasporas kopienās ārvalstīs.

No aktiera Edgara Liepiņa dienasgrāmatas “Parasta pilsoņa piezīmes” (izdota 2002.gada, Antera): “21.decembris (1988.g) 11.00 “Kultūras sakaros” pie Jāņa Zaķa par braucienu un pase. Nudien teikšu visu atklāti, kā bija. Tik daudz krājies…”Kultūras sakaros” – trīs augsti Baltijas čekisti un es jūtos kā čekists. Visu patiesību, visas izjūtas. Viņi ir pārsteigti, sevišķi par Braunu.” Šai citātā ir runa par Edgara Liepiņa braucienu uz Rietumvāciju kopā ar Mārtiņu Braunu un Eduardu Rozenštrauhu. Neapšaubāmi tieši tāpat trīs augstie Baltijas čekisti noklausījās E.Rozenštrauha un M.Brauna pretenzijas par visiem un visu. Tā strādāja PSRS ārējā izlūkošana.

Piemēram var nosaukt dažus KSK pasākumos aktīvi iesaistītos kultūras darbiniekus:

• Jānis Peters – dzejnieks un sabiedriskais darbinieks, kurš piedalījās KSK organizētajos pasākumos, tostarp uzstājās Hamburgas radio un citos forumos, lai popularizētu padomju Latvijas kultūru.

• Jānis Anerauds – rakstnieks un žurnālists, kurš darbojās KSK Literatūras sekcijā un piedalījās kultūras apmaiņas braucienos uz Venecuēlu, Kolumbiju un Peru.

• Ilgonis Bērsons – literatūrzinātnieks, kurš pārstāvēja KSK braucienos uz Kanādu, ASV, Vāciju, Ungāriju, Rumāniju un Somiju, veicinot kultūras sakarus ar latviešu diasporu.

• Arvīds Grigulis – rakstnieks un literatūrkritiķis, kurš piedalījās KSK pasākumos Vācijā, lai stiprinātu kultūras saiknes ar tur dzīvojošajiem latviešiem.

• Džemma Skulme – māksliniece, kas darbojās KSK Mākslas sekcijā un piedalījās kultūras pasākumos ārzemēs.

Īpaša uzmanība būtu veltāma Jāņa Petera biogrāfijai- visos laikos un pie visiem režīmiem varai un naudai pietuvinātais. Lai gan ko nu tur par varu un amatiem… Jānis Peters ir viens no retajiem, kurš saņēmis gan Triju Zvaigžņu ordeni un gan arī Padomju Savienības apbalvojumus. Jānis Peters 1970.–80. gados darbojās Latvijas PSR Kultūras sakaru komitejā, veidojot kontaktus ar latviešu diasporu ārzemēs (KGB ārējā politiskā izlūkošana-bez varianta), tai skaitā piedalījās arī pasākumos ārvalstīs, pārstāvot padomju Latviju. Aktīvs PSKP biedrs (līdz neatkarības atgūšanai). 1989. gadā ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu, vēlāk kļuva par tās priekšsēdētāju (1990–1993) — laikā, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība. Piedalījās Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā, balsoja par neatkarības deklarāciju 1990. gadā. Latvijas vēstnieks Krievijā no 1992. līdz 1997.gadam.

Šī gada janvārī Jānis Peters devās mūžībā. Žēl, ka viņš nav atstājis patiesus memuārus. Tā būtu fantastiski interesanta lasāmviela. Pēdējos Dziesmu svētkos viņš stāvēja uz lielās skatuves, kad kopkoris dziedāja “Manai Dzimtenei”. Tai brīdī iespējams viņš mēģināja izlīdzināties ar savu tautu…Kad tiek savilkta mūža gala bilance, saskaitīti visi aktīvi un pasīvi, kad tiek atmests lētais un paliek tikai būtiskais…

To vajadzētu saprast arī Latvijas jaunajiem talantiem un ne tik jaunajiem mediju darboņiem, kuri tik pārgalvīgi iesaistās Krievijas informatīvā kara propagandas projektos. Jo karš ir karš, bet viņi tur ir tikai lielgabalu gaļa…