Par Latvijas sabiedrības medijpratību

“Ārkārtīgi svarīga ir medijpratības veicināšana, sabiedrības izglītošana, lai arī sabiedrībā ir lielāka skaidrība par to, kāpēc sabiedriskais medijs dara to, ko tas dara, un kādēļ šī neatkarība ir tik svarīga,” raidījumā "Šodienas jautājums" pauda Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena.

Taisnība piekrīt, ka sabiedrības medijpratība ir svarīga, tāpēc ir gatava dot savu ieguldījumu cilvēku izglītošanā

Taisnība piedāvā izanalizēt divas situācijas:

1. 21.novembrī preses brīfinga tiešraides laikā Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāvei Marijai Zaharovai piezvanīja nezināms vīrietis, kurš deva norādījumus nekomentēt starpkontinentālās ballistiskās raķetes triecienu pa Ukrainas teritoriju.

Marija Zaharova pieņēma zvanu tiešraides laikā, telefons bija ieslēgs skaļajā režīmā un tā pietuvināts mikrofonam, lai visa auditorija, arī virtuālā, dzirdētu sarunu. Nezināmais runātājs tik lēni un izteikti skaidri artikulēja katru vārdu, lai saprastu pat puskurlie. Marija Zaharova varēja saņemt informāciju ar bezvada austiņu palīdzību (suflieris), varēja saņemt teksta ziņu, ko izlasīt prasa sekundes, kā viņa bieži brīfingos dara, kad par kaut ko precizē informāciju, tas vienmēr ir klusi un diskrēti. Šajā gadījuma bija apzināta manipulācija, ar mērķi ietekmēt sabiedrisko domu, bet nu tik primitīvā veidā, ka izskatījās vienkārši komiski (алё, алё, прекрасная маркиза).

2. Latvijas sabiedriskā medija struktūras Latvijas Radio 4 raidījumā žurnāliste Olga Kņazeva (Krievijas pilsone?) skaļi nolasīja it kā klausītāja atsūtītu viedokli - “Kad latviešu politiķi sapratīs, ka valsts valoda nav valoda, tas ir tikai prasību saraksts pilsoņu saziņai ar valsti“. Kāpēc it kā klausītāja? Tāpēc, ka anonīms. No kurienes pārliecība, ka šis “klausītājs” neraksta no Krievijas vēstniecības Antonijas ielā? Vai vispār no Krievijas teritorijas? Tā teikt, Krievijas pilsonei no Krievijas pilsoņiem. Ar mīlestību!

Iespējams bija vēl vienkāršāk? Margaritas Simoņjanas vadīto Krievijas propagandas flagmaņu “Russia Today” (ар-ти́), ziņu aģentūras “Sputnik” bijušie darbinieki bieži ir pieminējuši, ka žurnālisti paši vai speciāli darbinieki it kā “klausītāju/skatītāju” vārdā uzdod vajadzīgos jautājumu, kas tiek nolasīti raidījumos. Paši raksta, paši lasa - ierasta prakse, rutīna. Tā tiek veidota vajadzīgā raidījumā dramaturģija. Tā tas ir Vladimira Solovjova raidījumos un Vladimira Putina preses konferencēs ar tautu (tā saucamās “Tiešās līnijas”). Konkrētajā gadījuma nolasīt šo latviešu valodu noniecinošo tekstu bija žurnālistes Olgas Kņazevas apzināta un pārdomāta rīcība. Cerams, ka Valsts Drošības dienests, kurā Olga Kņazeva esot vērsusies, rūpīgi izvērtēs incidentu, kad (cikos) un no kāda avota provokatīvais komentārs ir saņemts, vai avots ir identificējams. Jebkurā gadījuma tas neatbrīvo Olgu Kņazevu konkrēti un Latvijas Radio vadību no atbildības par Kremļa propagandas izplatīšanu Latvijas sabiedriskajos medijos. Ja incidents tiks atstāts bez ievērības, tad tas radīs precedentu, kā rezultātā Antonijas ielā pieņems speciālu darbinieku vai palielinās esošo štatu, kas drukās Latvijai naidīgus tekstus, kurus Russkij mir darbones traģiski deklamēs Latvijas sabiedrisko mediju ēteros.

Latvijas publisko mediju pārstāvjiem ir ļoti selektīva vārda brīvības izjūta. Viņu izpratnē tas ir, ja ir tiesīgi runāt, kas ienāk prātā, jo - vārda brīvība, bet tie, kuri viņu viedokļus kritizē, nedrīkst, jo - naida runa. Tā tas nestrādā. Jā, Olga Kņazeva (Krievijas pilsone?) ir žurnāliste, tāpat kā par žurnālisti sevi uzskata Krievijas pilsone Margarita Simoņjana. Un ko? Par Margaritas Simoņjanas tekstiem arī tikai ar cieņu un mīlestību drīkst izteikties?

Sociālajos medijos katra lietotāja paša atbildība ir izvērtēt informācijas avotu uzticamību. Ja anonīms avots tiek lietots kā viedokļa pamatojums publiskā medija raidījumā, tas tā ir tieša medija atbildība. Konkrētajā gadījumā Latvijas Radio atbildība. Piemēram, tā paša sabiedriskā medija raidījumos “Krustpunkti” gan Aidis Tomsons, gan Māra Jansone momenta atslēdz runājošu cilvēku ar viņiem netīkamu viedokli, lai gan tas ir telefona zvans, kur katrs zvanītājs ir identificējums gan pēc balss, gan pēc telefona numura (ienākošajam zvanam ir redzams valsts kods). Amizanti, ka tas notiek sadaļā “Brīvais mikrofons”. Tai pašā iestādē Olga Kņazeva izvēlējās izteiksmīgi deklamēt nezināmā laikā no neidentificēta avota saņemtu provokatīvu tekstu.

Abos gadījumos - gan ar Mariju Zaharovu, gan ar Olgu Kņazevu - ir izmantots inscenējums, lai manipulētu ar sabiedrības viedokli. Sagatavotam publisko mediju informatīvo produktu lietotajam ir jāprot šīs manipulācijas atpazīt. Arī kvalitatīvākā izpildījumā par to, ko piedāvāja šīs divas “nodegušā teātra aktrises” (no oriģinālā -.актриса погорелого театра).

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pētījuma par Latvijas iedzīvotāju medijpratību konstatēts, ka tikai 30 – 32 % iedzīvotāju uzticas sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, respektīvi, 70% iedzīvotāju publisko mediju informācijai neuzticas.

Pastāv iespēja, ka, pieaugot sabiedrības medijpratībai, cilvēku skaits, kas uzskata Latvijas sabiedriskos medijus par uzticamiem, vēl būtiski samazināsies…No kurienes Anitai Braunai, Raivim Spalvēnam, Ingai Spriņģei pārliecībā, ka, ja nebūtu kritisku komentāru sociālajā mēdijā X, cilvēki uzticētos viņu kā žurnālistu viedoklim? Uzticības kritums publiskajiem medijiem ir globāla parādība. To pierādīja arī pēdējo ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti. To uzticības kapitālu, ko ar sviedriem un asinīm bija uzkrājuši iepriekšējo paaudžu žurnālisti, radot mediju brendus, piemēram CNN, BBC, mūsdienu darboņi ir lielā mērā iznīcinājuši ar mēģinājumiem uzspiest noteiktas ideoloģijas. Tas parādās arī Krievijas socioloģisko aptauju datos, kas rāda, ka strauji zaudē popularitāti un reitingus propagandas raidījumi, kā piemēram Vladimira Solovjova politiskie “tolkšovi”. Vajag gadus, pat desmitgades, lai radītu reputāciju, bet sagraut to var ļoti ātri.

Taisnība atklās lielu noslēpumu… Jozefs Gebelss bija propagandas ģēnijs, tomēr pēc Maskavas vācieši sāka šaubīties par viņa paziņojumu ticamību, bet pēc Staļingradas vairs neticēja nevienam viņa vārdam.