Trampa starpniecības līkloči

Krievijas pielabināšanas process Trampa administrācijai padodās gana nesekmīgi. Jāsaka, ka tas darbojas pat kaitnieciski, attiecībā pret kara situāciju. Atceramies, ka ASV esošā prezidenta nākšana pie varas š.g. janvārī lika kremlim uz brīdi palikt uzmanīgam. Īsti nevarēja vēl zināt, kāda būs jaunās Baltā nama administrācijas politika attiecībā pret Maskavu. Taču jau no pirmās tikšanās un neafišētajām Trampa un Putina telefonsarunām kļuva skaidrs, ka var rīkoties kā agrāk. Nekādi iespējamā pamiera nosacījumi faktiski netiek izskatīti, karadarbība turpinās, Ukraina mēģina pielāgoties Trampa administrācijas idejām par gaisa triecienu izbeigšanu pa energoobjektiem. Krievija, tai pat laikā pastiprina Ukrainas iedzīvotāju terorizēšanas līmeni, kas izpaužās pieaugušā dronu uzbrukumu intensitātē un divos asiņainos balistisko raķešu triecienos pa Krivijrihu un Sumiem. Karu vēsturē terora uzbrukumi nekas jauns nav, taču no otras puses ir arī pierādījies, ka iedomāto efektu tas nedod. Atceramies Vācijas bombardēšanu 2.pasaules kara laikā. Sākotnēji Sabiedroto aviācija koncentrējās uz rūpniecības objektu bombardēšanu, taču vēlāk pārgāja uz terora stratēģiju un grāva lielās pilsētas bez īpašas mērķu izvēles. Zaudējumi abām pusēm bija ļoti lieli, bet mērķauditorija – Vācijas iedzīvotāji, nepārstāja darboties kara mašinērijas vajadzībām.

Kļuvis arī skaidrs, ka Tramps uzskata, ka ir pamatīgi „iegrābies” ar Ukrainas jautājumu, kas lieti noderēja priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Samērā atklāti parādās Trampa administrācijas mērķis sakoncentrēt savās rokās lielus resursus. Turklāt ar teicienu „savās rokās” tas jāsaprot burtiski – tas nav ASV kā valsts īpašumā, bet Trampa grupējuma privātīpašnieku rokās. Par to liecina manipulācijas ar tarifiem, kas, kā atzīst autoritāri ekonomisti, nav nevienas puses interesēs. Vienlaicīgi ASV Kongresa locekļi ir ķērušies pie izmeklēšanas saistībā ar Trampa pietuvināto biznesmeņu darbībām akciju tirgos pēc paziņojumiem par tarifiem.

Te jāsaka, ka Tramps kā biznesa vides pārstāvis, kurš turklāt nav bijis īpaši veiksmīgs, ir sajutis adrenalīnu, un sapratis, cik efektīvi biznesu var veidot, ja esi ASV prezidents. Protams, Tramps ir ASV prezidents jau otro reizi, taču pirmajā reizē kā jaunienācējam nebija tik daudz drosmes, nebija pārliecinātāju, padomdevēju. Starpposms bija pietiekami auglīgs periods, lai saprastu ko var izdarīt ar lielu naudu un kā var tikt pie ļoti lielas naudas.

To redzam arī tā dēvētā starpniecības procesā, ko ASV administrācija uzņēmās saistībā ar Krievijas-Ukrainas kara izbeigšanu. Visi pieredzējušie valsts darbinieki, un galvenais – diplomāti, ir atstādināti no kuslajām ASV un kremļa sarunām. Uz Maskavu tiek nosūtīts biznesa darbonis Vitkofs, kurš sarunājas ar Putinu par nepublicētām tēmām, taču pēc atgriešanās no pirmā sarunu raunda izplata kremļa naratīvus un mudinājumus Ukrainai kapitulēt kā vienīgo izeju no kara.

Varam tikai nojaust, kā tieši norit Vitkofa un Putina sarunas, taču domāju, ka nekļūdīsimies, ja teiksim, ka runas ļoti cieši grozās ap „sdelkām” jeb „dīliem”. Kremlis ļoti ātri saprata, ka var ieinteresēt ASV Trampa vadīto „lielo biznesu” ar piedāvājumiem, kas, visticamāk, ir cerīgi, bet pietiekami droši kremlim, ka ārvalstnieki no tā lielu labumu nevar iegūt. Trampa administrācijas reakcija un publiski paustais, kā arī kremļa pārliecinošā retorika par nosacījumiem kara izbeigšanas sakarā liecina par savstarpējas sapratnes un saskares punktu atrašanu.

Tomēr Rietumu sabiedrības uztur spiedienu pret ASV administrāciju un neļauj pilnībā atkāpties no Ukrainas jautājuma risināšanas. Ja atceramies, tad Liedienas tika noteiktas par uguns pārtraukšanas laika limitu. Pašlaik Trampa administrācija nepārāk pārliecinoši runā par 30.aprīli, kā beigu robežu līdz kurai kremlim jāpiekrīt uguns pārtraukšanai. Pēc tā sekošot jaunas spēcīgas sankcijas, tikai nav saprotams, kādas. Kremlī, nezkāpēc šī varbūtība pašlaik bažas neizraisa, kas arī indicē pārliecību par situācijas labvēlību agresijas turpināšanai.

Ja kremlis savu nostāju kara jautājumā nemaina, tad loģiski būtu, ka ASV administrācija atsakās no pašreizējās politikas un vērš pret kremli instrumentus, kuri iedarbotos efektīvi un piespiestu mainīt situāciju. Saprotams, ka ASV rīcībā tādi instrumenti ir.

Ja Trampa administrācijai neizdodas panākt kara apturēšanu sarunu ceļā un tā neiedarbina citus instrumentus kremļa piespiešanai kā arī pamet starpniecības procesu, tas kļūs par signālu visai pasaulei, ka ar ASV kā uzticamu partneri vairs patiešām var nerēķināties ar visām no tā izrietošajām sekām. Ja pieminam jau gadiem informatīvajā telpā klīstošo pārliecināšanu, ka ASV vēlas atturēt Krieviju no partnerisma ar Ķīnu, un tādēļ ielaižas sadarbībā ar kremļa režīmu, tad, jāsaka, ka šāda argumentācija neko vairāk par neizpratni nevar izraisīt. Ķīna darbojas kā Krievijas resursu krātuve, ar kuru pastāv stratēģiska līmeņa sadarbības attiecības. Ja vēl pastāvēja nosacīta iespējamība un aizkulišu retorika, ka Ķīna varētu okupēt mazapdzīvotos Krievijas austrumdaļas reģionus dēļ acīmredzamās militārās un politiskās ietekmes reģionā pieauguma, tad tagad var teikt, ka Ķīna, vērojot kremļa neadekvāto politiku, to uzskata par teicamu partneri, no kura, ja ir vajadzība, var dabūt jebko. Faktiski Krievija ir teicams Ķīnas resursu avots un produkcijas patērētājs, tamdēļ domas par savstarpēju attiecību saraušanas iespējamību ir nekas vairāk kā ilūzija.