Ukrainas analītiķu vērtējums par militāro apdraudējumu Polijai un Baltijas valstīm

Publicējot šo rakstu, vēlamies dot ieskatu militārās drošības situācijas novērtējumam, kādu to redz ukraiņu analītiķi. Saprotams, ka tas nav oficiālo dienestu vērtējums, taču mūsu ieskatos tas ir ievērības cienīgs. Saglabāta teksta struktūra un stils. Beigās „Taisnība” ir pievienojusi savu komentāru.

Lietuva, Latvija, Igaunija, kā arī Polija sāka paust bažas par savu drošību vēl 2014.gadā, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Tikai tagad viņu bažas pāraugušas darbībā, lai uzlabotu aizsardzības spējas – fortifikāciju būve un robežas ar Krieviju un Baltkrieviju mīnēšana.

Vēl vairāk – šo valstu vadības paziņoja par plāniem atteikties no dalības Otavas konvencijā par kājnieku mīnu pielietošanas ierobežošanu. Vai šie pasākumi ir pietiekami un vai Eiropas valstis spēs izturēt iespējamo agresora iebrukumu? Noskaidrosim.

Krievijas iespējas

Kā jau minējām analītiskajā rakstā par to, kā Krievija var izmantot pamieru militārā potenciāla palielināšanai, tad ja Krievijai būs kaut vai gads „pamiera”, tā uzkrās potenciālu, pietiekamu ne tikai kara turpināšanai Ukrainā, bet arī lai veiktu ātru militāru uzbrukuma operāciju pret ES valstīm. Pirmkārt, jau tas skars Poliju, Igauniju, Lietuvu un Latviju.

Saskaņā ar vispieticīgākajām prognozēm, pēc „pamiera” gada Krievija varēs izdalīt triecienam pa ES kaimiņvalstīm līdz 500 kaujas tankus, 1500 bruņotās kaujas mašīnas, 1000 artilērijas sistēmas un līdz 100 000 karavīru. Ar šo daudzumu pilnībā pietiks, lai maksimāli īsā laikā okupētu Baltijas valstis vai lai izcirstu Suvalku koridoru uz Kaļiņingradas apgabalu.

Tika dzirdēti daudz iebildumu, kā piemēram: kā krievu okupācijas karaspēks ar tādu potenciālu varēs karot Eiropā, ja 100 000 liels grupējums, kas sastāvēja no trim karaspēka grupām, kopš 2023.gada oktobra uzbruka Avdijivkas virzienā uz Pokrovsku un līdz šim brīdim ne tikai nav ieņēmusi šo svarīgo pilsētu, bet pat nav uzsācis kaujas par to? Kopš 2023.gada oktobra šis grupējums pavirzījās 35km uz priekšu, bet šeit Eiropas valstis, NATO dalībvalstis!

Tur jau arī ir tā problēma, ka šīs valstis, pat tās, kuras robežojas ar Krieviju, turpina dzīvot parastā eropeiskā ikdienas režīmā, bet nevis kara stāvokļa režīmā. Tieši šis mierlaiku dzīves faktors, kas neatļauj hipertrofēt aizsardzības darbības, kļūs par noteicošo krievu panākumiem – turklāt ne to valstu labā, kas izrādīsies par okupantu mērķi.

Gatavība aizsardzībai

Kad kā piemēru stāda Pokrovskas situāciju un uzdod jautājumu: kā redzat Suvalku koridora izciršanu 65km garumā caur Polijas teritoriju, kuras armija pašlaik tiek uzskatīta par vienu no pašām modernākajām un kaujasspējīgākajām Eiropā, ja Krievijas Bruņotie spēki (BS) 35 km līdz Pokrovskai virzījās pusotru gadu.

Atbilde vienkārša. No Avdijevkas līdz Pokrovskai krievi virzījās caur mūsu aizsardzības līnijām, nebeidzamiem aizsardzības sektoriem, inženieršķēršļiem. Tiem pretī turējās ukraiņu brigādes ar kolosālu kaujas pieredzi, kas šobrīd nav nevienai NATO armijai. Problēma Eiropas valstīm pat nav pieredzē, bet tajā, ka nevienā no tām nav izveidotas aizsardzības līnijas kara situācijai.

Ne Polijā, ne Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Somijā un pat Zviedrijā mēs neredzēsim, ka no Krievijas un Baltkrievijas robežas šo valstu dziļumā būtu fortifikācijas un šķēršļi kaut vai 20-25km dziļumā – minimālais dziļums pirmajai (nodrošinājuma līnijai) un otrajai (pamata) aizsardzības līnijai. Viss kas ir, tie ir pamatšķēršļi atsevišķos robežas posmos, bez nopietniem aizturēšanas nocietinājumiem.

Krievija var mēneša laikā izvietot Baltkrievijas teritorijā pirmā viļņa trieciena grupējumu līdz 40 000 karavīru sastāvā. Divu mēnešu laikā var tapt izveidota galvenā trieciengrupa, ņemot vērā rezerves. Rodas jautājums – vai Polija mēneša laikā uz robežas ar Baltkrieviju visticamākajās iebrukuma vietās saformēs pilnvērtīgas aizsardzības līnijas? Miera laikā, bez kara stāvokļa ieviešanas un civilo resursu mobilizācijas – nē.

Maskējoties ar mācībām, Krievija Baltkrievijas teritorijā var ļoti ātri sakoncentrēt pirmā viļņa grupējumu, ar kuru pilnībā pietiks robežas pārraušanai un ieiešanai dziļāk valsts teritorijā tiktāl, ka aizsardzības līniju formēšana galvenajos trieciena virzienos vienkārši būs neiespējama. Ofensīvu kavēs vien reljefa īpatnības, upes, purvi, uzspridzinātie tilti, u.t.t..

Tur jau tā lieta, ka ceļā no Baltkrievijas uz Kaļiņingradas apgabalu šādi šķēršļi nebūs, bet būs rokādes ceļi Polijas un Lietuvas teritorijā, kā arī labas kvalitātes autoceļi - 16, 653, 663, un 661.

Nemazāk svarīgs apstāklis ir tas, ka iebrukuma ceļā nav īpaši daudz apdzīvotu vietu, kas būtu šķērslis iebrucējiem. Taču par lielu problēmu kļūs bēgļi...

Ja runājam par austrumu un ziemeļaustrumu Polijas teritoriju, tad šeit nav tik daudz autoceļu, kas spētu diennaktī nodrošināt to bēgļu plūsmu, kas radīsies Krievijas iebrukuma rezultātā. Pirmajās iebrukuma dienās galvenie ceļi rietumu virzienā būs pilni ar poļu civiliedzīvotāju automašīnām. Zinot krievu taktiku ir augsta varbūtība, ka pa bēgļu transportu tiks veikti artilērijas un raķešu triecieni, kā arī „medības” ar dronu palīdzību.

Tas viss tiks darīts ne tikai iebaidīšanas nolūkos, morāli psiholoģiskā spiediena īstenošanai, bet arī tīri praktiskos nolūkos - lai izveidotu uz ceļiem sastrēgumus un šķēršļus poļu un apvienoto spēku pārsviešanai.

Tādā veidā Krievijas BS bruņutanku triecienspēki 100 tūkstošu karavīru sastāvā var iziet caur Polijas teritoriju uz Kaļiņingradas apgabalu nedēļas laikā. Saprotams, ka saskarsies ar Polijas armijas pretestību, kas nebūs pietiekama, lai apturētu krievu virzību.

Analogi scenāriji var sagaidīt Lietuvu, Latviju un Igauniju, kuru problēma tāpat ir karastāvokļa apstākļiem pielāgotu aizsardzības līniju neesamība, labi ceļi ātrai bruņutehnikas virzībai valstu iekšienē, kā arī tāda, kas nav Polijā – liels skaits etnisko krievu, kas atbalsta kremļa revanšistisko politiku. Šis faktors Baltijas valstu stāvokli padara sarežģītāku par Poliju.

Secinājumi

Pašreizējā situācijā Krievija ir tik dziļi ievilkta karā ar Ukrainu, ka nespēj iedomāties tiešu iebrukumu ES valstīs. Lai veiktu kārtējo ofensīvu Ukrainā, tai nepietiek resursa, un Krievijas BS spēju izsīkuma process 2025.gadā ieies fināla stadijā. Bet, ja kremlim radīsies iespējamība ar saviem noteikumiem organizēt kaut kādu pamieru tuvākajā laikā, tad radīsies iespēja uzkrāt un atjaunot trieciena potenciālu, kas radīs draudus ES valstīm. Galvenā Eiropas robežvalstu aizsardzības spēju problēma ir tā, ka tās nav gatavas tādam kara formātam, kādu īsteno Krievija. Visas valstis dzīvo mierlaiku režīmā, un neveido nebeidzamus nocietinājumus gar robežām. Galvenās loģistikas komunikācijas starp valstīm un Krieviju nav sagrautas, un tikai veicinās Krievijas BS ieiešanu valstu teritorijās.

Pie robežām nav sakoncentrēti pietiekami spēku un līdzekļu resursi, lai aizturētu Krievijas BS iebrukumu, bet ja nākotnē tādi būs, tad bez aizsardzības līnijām. Pretdarbības efekts pirmajās iebrukuma dienās, kamēr nepieslēgsies visa Alianse, būs mazvērtīgs.

Kad NATO pieslēgsies ar apvienotajiem spēkiem, tad katra no valstīm jau būs zaudējusi ievērojamas teritorijas daļas, bet daži var atrasties pilnīgā okupācijā vai izolācijā.

„Taisnības” komentārs:

Ukraiņu vērtējumam var piekrist, taču ir vairākas lietas, kuras situāciju var padarīt ne tik dramatisku. Kā atzīst paša vērtējuma autors, tad Krievijai nepieciešams kaut kāds laika periods, lai spētu saorganizēties pēc kara pret Ukrainu pārtraukšanas. Ja Krievija panāk sev izdevīgu pamieru, pat tad gar Ukrainas robežu būs jāatstāj zināmi spēki, lai nodrošinātu pamiera nosacījumus un nepieļautu no Ukrainas puses sagrābto teritoriju atgūšanas mēģinājumus. Šis ir periods, kad tiešām jāsāk resursu mobilizācija fortifikāciju ierīkošanai. Tā ka pašlaik nekas netiek darīts arī nevar teikt. Polija jau pagājušā gada beigās uzsākusi 2,3 miljardus EUR vērta fortifikāciju projekta „Austrumu vairogs” īstenošanu uz robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Tas sastāvēs no četriem elementiem:

• pirmais - daudzslāņu konstatācijas, brīdināšanas un izsekošanas sistēmas, kurā taps iesaistītas tādas platformas kā droni, iznīcinātāji F-35 un satelīti;

• otrs elements ietver pretinieka mobilitātes ierobežošanas līdzekļus – prettanku grāvjus, „drakona zobus”, izmaiņas dabīgajā reljefā, lai pielāgotu to pretmanevra vajadzībai;

• trešais elements kalpos militārā personāla drošības nodrošināšanai un civilajai aizsardzībai. Tas iekļaus dzelzbetona bunkurus un slēptuves, munīcijas noliktavas;

• ceturtais elements iekļaus uzlabojumus rokādes ceļos, tiltu pastiprināšanu, pieejas ceļu uzlabošanu ar prasību izturēt militāru kravu un tehnikas slodzi, tādējadi nodrošinot aizsardzības spēku manevra spējas.

  
  

Projektu plānots pabeigt līdz 2028.gadam.

Atgādināsim, ka sākoties migrantu krīzei, Polija īsā laikā izveidoja sienu uz robežas ar Baltkrieviju. Arī Baltijas valstis ir uzsākušas robežas fortifikāciju veidošanu. Minimālie pasākumi iebrucēju mobilitātes ierobežošanai ir veikti arī Latvijā. Igaunija paziņojusi par betona fortifikācijas elementu būvniecības uzsākšanu.

Saprotams, ka vērtējuma autors kā piemēru ņēma vērā to situāciju, kādā izrādījās Ukraina 2022.gada februārī. Robežšķērsošanas punkti Ukrainas ziemeļu un rietumu daļā iebrukuma brīdī bija pat bez elementāriem fiziskiem šķēršļiem, lai gan informācija par gaidāmo iebrukumu bija pieejama. Ja nevēlējās pārtraukt ekonomisko darbību un aizvērt robežšķērsošanas punktus līdz pēdējam brīdim, tad vismaz turēt gatavībā šķēršļus un līdzekļus to ātrai izlikšanai vajadzēja. Kā zinām, tad Krievija ilgstoši un atklāti veica karaspēka koncentrāciju pie Ukrainas robežām, bet no Ukrainas puses nesekoja attiecīga pretdarbība. Saprotams, ka Krievija varēja ilgstoši turēt karaspēku it kā uzbrukuma gatavībā, bet ja ukraiņi būtu uzsākuši mobilizāciju, tad nogaidīt. Ukrainai tās būtu lielas izmaksas uzturēt mobilizētos uz nenoteiktu laiku, bet Krievijai, ņemot vērā, ka karaspēka grupējums sastāvēja no līgumdienesta un obligātā dienesta karavīriem, izmaksas neko nenozīmēja. Lai nu kā, bet brīvie ceļi un fortifikāciju trūkums krieviem ļāva nokļūt ļoti tuvu galvenajam mērķim – Kijivai.

Šķēršļi fiziskas kustības ierobežošanai šobrīd uz Baltijas valstu robežšķēsošanas ceļiem ir sagatavoti, vismaz cik var spriest no publiski pieejamās informācijas, tā kā vismaz brīva iebraukšana valstu teritorijā īsā laikā var tikt pilnībā bloķēta. Cerams.

Cits moments, ko vērtējuma autors nav pieminējis ir tas, ka Baltijas valstis un Polija tomēr ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka bez Alianses sauszemes spēku grupējuma, tūlītēji karadarbībā iesaistīsies Alianses kaujas aviācija, kas darbosies no Skandināvijas un Vācijas lidlaukiem. Turklāt, Alianses aviācijas potenciāls pārsniedz Krievijas gaisa potenciālu. Tas var sastādīt pat tūkstoti lidaparātu, kas var tikt iesaistīti tūlītējā pretdarbībā gan gaisa uzbrukumiem, gan sauszemes operācijai. To jau neviens nenoliedz, ka Krievijai vajadzēs vismaz mēnesi, lai sakoncentrētu trieciengrupējumu iebrukuma veikšanai. Šis mēnesis ir zelta vērts aviācijas sagatavošanai. Detalizēta izlūkinformācija par Krievijas darbībām Aliansei būs pieejama, līdz ar to pēkšņa sauszemes iebrukuma īstenošana praktiski nav iespējama.

Bīstamākais ir teroristiski raķešu un kaujas dronu triecieni, kurus var veikt ar ļoti īsu sagatavošanās laiku un līdz ar to pretdarbība pirmajam triecienam var būt novēlota.

Interesanti palūkoties uz fortifikāciju būves vēsturi. Kā zināms, tad pēc Pirmā pasaules kara Eiropa bija pārņemta ar fortifikāciju būves projektiem, kurus arī realizēja. Iespaidīgā franču Mažino līnija uz robežas ar Vāciju tika izbūvēta un nodota ekspluatācijā, taču savu lomu tā arī nespēja izpildīt plānotāju pārrēķināšanās dēļ. Beļģu nocietinājums arī izrādījās bezspēcīgs, jo netika ņemti vērā visi iespējamie apdraudējumi.

Vislabāk izmantot nocietinājumus izdevās somiem. Te gan jāatzīmē, ka samērā nabadzīgā Somija piegāja tā dēvētās Mannerheima līnijas būvniecībai patiešām nacionālā līmenī. Brīvprātīgie trīsdesmito gadu beigās nežēloja spēkus un laiku, lai palīdzētu valstij izveidot aizsardzības līniju Karēlijas šaurumā. Rezultātā nocietinājumi palīdzēja aizturēt PSRS agresiju pret Somiju un nepieļaut Sarkanarmijas iekļūšanu valsts dziļumā tā kā kremlis bija izplānojis. Ja Somija būtu saņēmusi ārvalstu atbalstu, tad aizsardzības līnijas efekts būtu nostrādājis simtprocentīgi.

Nu Baltijas valstis tikai domāja par fortifikāciju līnijas izveidi. Plāni tika sastādīti, taču realizācija netika īstenota pat minimālā apmērā. Pastāv cerība, ka vēsture neatkārtosies.

Mūsdienu fortifikācijas līnijas klasisks piemērs ir robeža starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju. Tā ir modernākā fortifikāciju līnija vēsturē. Par šādas saskares līnijas izveidošanu runā arī Ukrainas gadījumā. Ja tiešām kaut kas tāds tiks īstenots, tad ir tikai loģiski, ka šādai fortifikāciju līnijai jāiet gar visu Krievijas rietumu robežu. Saprotams, ka Krievija darīs visu iespējamo, lai tas netiktu izveidots, tādējādi kļūstot par traucēkli militārajai agresijai uz daudziem gadiem. Jāsaprot, ka šādai fortifikāciju līnijai ir arī psiholoģiskais efekts.

Gala secinājums tomēr ir un paliek tas, par ko teikts ukraiņu vērtējumā – pretpasākumi fiziska iebrukuma maksimālai ierobežošanai ir jāveic, kaut vai palēninātā tempā, bet ar iespēju krīzes priekšvakarā tos strauji intensificēt.