Vēlēšanu un līdzdalības ''cancel culture''

Demokrātija nav pašsaprotama un demokrātija nav dāvana, kas neprasītu papildus ieguldījumu no sabiedrības – cilvēkiem, kuri var baudīt demokrātijas sniegtās iespējas. Piemēram, vārda brīvība un cilvēktiesības. To, cik svarīga ir demokrātija, pierāda notikumi Ukrainā – valstī, kura pašlaik, kā labpatīk teikt daudziem jo daudziem, “cīnās par demokrātiskās pasaules vērtībām”. Arī mums ir par ko cīnīties. Taču šis stāsts nav par demokrātiju – šis stāsts ir par tās sniegto iespēju ar viedokli piedalīties valsts procesos. Viens no veidiem, kā piedalāmies, ja vien to vēlamies, ir vēlēšanas. Un tas ir mūsu kā pilsoņu pienākums, kuru īstenojam salīdzinoši slinki. Mierinājumam – visticamāk, neesam vienīgie, taču diez vai būtu gandarīti par tādām vēlēšanām, kādas, piemēram, norisinās Latvijai “draudzīgajos” austrumu kaimiņos. 

Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk – CVK) statistika liecina, ka ik gadu cilvēku, kuri piedalās vēlēšanās un ar savu balsi pauž viedokli par valstī notiekošo, kļūst arvien mazāk. Jā, latvieši izmirst, bet balsstiesīgo pilsoņu netrūkst – viņi sev (varbūt arī valstij) zināmu iemeslu dēļ vēlēšanu dienā līdz urnām nenokļūst, un tas neatkarīgi no tā vai tās ir pašvaldību, Saeimas vai Eiropas parlamenta vēlēšanas. Kā populārākie iemesli mediju intervijās izskan intereses un jēgas trūkums, kā arī patoss “nekas nemainīsies”. Partijas nemainās un ja mainās – sejas nemainās, PR firmas un palīgi nemainās, saukļi arī ne. Katru vēlēšanu vilni sagaidām ar ''būs lielas pensijas, laimīgi un izglītoti jaunieši, demogrāfijas un labklājības uzplaukums'', bet patiesībā un šo nepiepildīto solījumu rezultātā grimstam arvien dziļākā purvā, veidojot ar valsti tādas kā toksiskas attiecības un skandinot “mīlu zemi, nemīlu valsti”, kas ir vēl nodrāztāks kā vienas un tās pašas partiju lokomotīves. Uz vienas rokas pirkstiem vēlētāji var saskaitīt, kas ir īstenojies un kas aizmirsies tikko kā deputāts ieņēmis labi izsēdēto krēslu Saeimas sanāksmju zālē. Ik nedēļu kaut ko lemj, kaut ko arī cilvēkiem paziņo vai iedod “pakošļāt” platformā X, bet, bieži vien, pat ne daļa no tā neatspoguļo to, ko vēlas vēlētājs vai cilvēks, kas vēlētu, ja nebūtu aplauzies. Un mēdz notikt brīnums - tas, kurš aplauzies vai ir ceļā uz aplaušanos, pat kādu reizi atļaujas sadūšoties viedokli paust, iestāties par vērtībām un pulcējoties domubiedriem, panākt reālas izmaiņas. Piemēram, ja runa ir par krievu valodu un tās lietojumu skolās un citur. Tad mēs esam vareni. Bet tas tiešām ir brīnums, cik mazs ir jautājumu un problēmu loks, kas liek arī pat slinkākajam piecelties no dīvāna, satvert savu telefonu un uzsākt diskusiju, kas var nest pārmaiņas. 

Samierināties un dzīvot ar “nekas nemainīsies” ir neveselīgi. Var bēgt uz Tenerifi vai Bali, ja rocība to ļauj, taču pašos pamatos – nekas jau nemainīsies. Var manifestēt jaunu valdību vai nokļūt radikālās Telegram grupās. Kā gan šis “kaut kas” var mainīties, ja cilvēki nepiedalās vēlēšanās un sūdzas, ka ir valsts nesadzirdēti? Kā nepiedaloties vēlēšanās var uzskatīt, ka kādas personas X vai Y viedoklis būs pārstāvēts, piemēram, Saeimā un valdībā? Cilvēkiem ir jāspēj aktivizēties. Valstsvīriem un valstssievām ir jāspēj viņus aktivizēt, ieinteresēt un pulcēt, citādi vēlēšanas ir kā murkšķa diena. Pamosties un atkal tie paši s… tikai citā vircā. 

Kā senajā 2010. gadā uzsvēra sociologs Arnis Kaktiņš – iedzīvotāju aktivitāte vēlēšanās liecina par parlamentārās demokrātijas veselības stāvokli(1). Un cik veseli kā demokrātija esam? Daži piemēri:  

• 1992. gada Saeimas vēlēšanās piedalījās 82.2% balsstiesīgo, savukārt 2022. gada Saeimas vēlēšanās 59.41%; 

• 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās 41.34% un 2024. gadā -  33.82%;

• Pirmajās pašvaldību vēlēšanās – 58.5% un 2017. gada - 50.39%. 

  
  

Balsstiesīgo Latvijā it kā kļuvis vairāk, kamēr procentuāli – gadiem ilgs līdzdalības kritums. Un te arī jautājums, ko varam vainot? Valsti, vēlēšanu komisiju, indivīdu? Vai ir jāmeklē vainīgais, vai jārisina gadiem ieilgusi problēma, kas apskatīta vien retā pētījumā par to, kas traucē cilvēkiem nokļūt līdz vēlēšanu urnām? Varbūt sabiedrība vēl nav gana nokaitināta par valstī notiekošo, lai izlemtu rīkoties, nevis sēdētu malā un sludinātu “tas uz mani neattiecas”? 

Esam salīdzinoši jauna demokrātija un tiesa, daudz esam mācījušies aizvadīto 33 gadu laikā, tomēr joprojām uzskatām, ka problēmas vieglāk risināt “Bez Tabu” un “4. studijā”, ne atbildību prasīt no tiem,  ko esam (vai neesam) ievēlējuši. Deputātiem ir jāuzklausa viņu vēlētājs, ir jāsadzird un jāņem vērā. Tas nozīmē ne tikai iesniegumus vai vēstules (vai ierakstus platformā “X”), bet arī pilsonisko aktīvisms un līdzdalību. Ir jāatgādina, ka cilvēki drīkst pulcēties un paust savu viedokli pie Saeimas un pie valdības ēkas, var iet gājienos un drīkst iestāties par to, kas viņiem svarīgs, lai par tā dēvētajiem “tautas kalpiem” ar demokrātiskām metodēm liktu saprast, kuri lēmumi ir sabiedrībā populāri un kuri nav. Var veidot kopienas, organizācijas un izmantot citus mehānismus, lai,  pulcējot ap sevi domubiedrus, panāktu ko vairāk. Rīcība ir kas vairāk par vienu parakstu ManaBalss.lv vai īslaicīgu šūmēšanos kādā no sociālajiem tīkliem, taču – kā jau minēts augstāk, iespējams, kritiskā robeža vēl nav sasniegta un latvieša pacietīgums aizvadītajos gados ir krietni uztrenēts. Sak’, kamēr tas nenotiek manā pagalmā, mani tas neinteresē. 

Sabiedrībai nav jāieslīgst galējībās un jāatkārto 2009. gada “Bruģa nemieri”, nav līdzīgi kā Francijā jāiziet ielās par jebkuru, pat vismazāko sīkumu, taču ir jāvēlas par savām interesēm pastāvēt. Ja to nedarīs indivīds, arī vārdu “valsts” to nedarīs, jo viss taču ir kārtībā, vai ne? Bet izrādās, ka nav, un cilvēki neizprot, cik daudz iespēju sniedz privilēģija dzīvot demokrātijā. Iespējas ir jāizmanto kā jauniem, tā veciem. Ja citviet līdzās kritumam vēlēšanu aktivitātē pieaug cilvēku – it īpaši gados jaunu, iesaiste dažādās kustībās(2), Latvijā tā īsti un pilnīgi neredzam ne vienu, ne otru. Kustības ir, tomēr tās pārstāv nelielu loku aktīvistu, kas koncentrējas uz tematiem, kas ne vienmēr “sāp” un ir aktuāli plašam cilvēku lokam. Vai esam iebiedēti? Vai mūsu no gēniem neizdzēšamais padomijas mantojums mūs bremzē? Vai domājam, ka, ja runāsim, dabūsim sēdēt? Vai esam noguruši no visa sliktā, ko redzam info telpā? Ir vairāki piemēri, kur  cilvēki Latvijā ir panākuši pārmaiņas – reizēm kaut mazas, bet pārmaiņas, un tas nav noticis slēpjoties vai kautrējoties paust domas. Par dzīvniekiem esam spējuši iestāties (gan savvaļas, gan mājas), bet nav jau noslēpums, ka vieglāk par kādu sunīti vai kaķīti kliegt nekā par cilvēka un pilsoņa tiesībām. Apvienojoties organizācijām un domubiedriem, ir sniegts un turpinās atbalsts Ukrainai. Ja vajag, kaut vislielāko summu kādam, kurš sasirdzis, saziedos. Jo valsts, kurai cilvēks būtu jāpasargā vai tam jāpalīdz, to nespēj, un ir šie brīži, kad pierādās, varam ja gribam. Bet tikai atsevišķos jautājumos. Politika nav tik interesanta. Vai tā šķiet, jo reti kurš ir mēģinājis pierādīt, ka solījumus patiesi var piepildīt, cilvēkus var atbalstīt. Itin kā pie Saeimas un Ministru kabineta ēku durvīm būtu kāds šķidrauts ko šķērsojot aizmirstas viss, kas vēlētājam solīts. Pēdējoreiz, kad pārbaudījām, krēslos nesēdēja zelta zivtiņas, bet gan reāli politiķi, kam būtu jādara savs darbs. 

Valdība un pie varas esošās partijas neizskatās pārāk ieinteresētas, lai vēlētājus uzrunātu piedalīties vēlēšanās. Vairākas no tām jau zina, ka šā vai tā būs “augšā” – kāpēc gan censties? Tikmēr mēs – vēlētāji un potenciālie vēlētaji, politisko partiju reklāmas slēdzam ārā vai ignorējam, jo cik gan uz “tiem pašiem cilvēkiem tikai citās partijās” var skatīties. Redzam īslaicīgas kampaņas, taču nesaņemam kaut tik daudz, cik izglītošanu par vēlēšanu procesu un tā nozīmi demokrātijas veidošanā – daudziem tā ir pašsaprotama, bet citiem, kas auguši kā nu auguši, nav. Un valsts institūcijas ir atbildīgas par to, lai šie cilvēki zinātu, kā pildīt savu pilsoņa pienākumu. Vai… tām būtu jābūt atbildīgām. 2022. gada “LV portāls” intervijā ar CVK priekšsēdētāju izskanēja, ka “pašlaik neviena valsts iestāde nav tieši atbildīga par vēlēšanu politikas plānošanu un sabiedrības izpratnes par vēlēšanām veicināšanu”  un “šāda institūcija Latvijā ir nepieciešama un nākamajam Saeimas sasaukumam tas būtu jāatrisina”(3). Vai 2 gadu laikā šis temats maz iekļuvis deputātu darba kārtībā? Nē. Pēc aizvadītajām EP vēlēšanām redzam, ka situācija turpina pasliktināties. 

Rezumējot, atbildes un risinājumi ir jāmeklē abās no iesaistītajām pusēm – balsstiesīgie pilsoņi un valsts politikas veidotāji. Nevar bumbu mest tikai vienā no dārziņiem, ja problēma, kā jau pie mums ierasts, ir gadiem pastāvējusi un vērsusies plašumā. Ir jābūt aktīviem pilsoņiem un arī aktīvai valsts iekārtai, kas vēlas, lai pilsoņi ir daļa tās īstenotā procesa. Tāpat, pilsoņiem ir jāprasa tās ievēlēto personu atbildība par lēmumiem un, galvenokārt, par solījumiem, kas nereti nav tikuši piepildīti, nav skaidroti un likuši vilties vai apņemties vairs nekad kāju nespert kādā no vēlēšanu iecirkņiem. Jo nav jau jēgas, nekas nemainīsies. 

Ja cilvēks nepiedalās vēlēšanās, viņš piekrīt klusēt par valstī notiekošo. Un redzot notikumu attīstību pasaulē ap mums un mazliet tālāk no mums, neesam pozīcijā kas atļautu klusēt. Iespēja ir jāizmanto, ja tā ir dota. Neuzticība politiskajām partijām jāpārvērš ticībā savas balss vērtībai. Pajautā sev - ko esi izdarījis, lai taptu sadzirdēts? 

______________

(1) https://ir.lv/2010/08/06/velesanas-varetu-nepiedalities-ap-40-veletaju/ 

(2) https://www.nytimes.com/2020/10/08/upshot/youth-voting-2020-election.html 

(3) https://lvportals.lv/viedokli/344880-velesanu-tiesibas-privilegija-kuru-nenovertejam-2022