Ieva Raubiško no Viņķeļu klana

Taisnība Raksta
Sep 24
10 min read

Updated: Sep 25

Latgales rajona tiesa 18. septembrī piesprieda piecu gadu cietumsodu Igaunijas nepilsonim par Baltkrievijas–Latvijas robežu nelikumīgi šķērsojušo imigrantu pārvietošanu.(1)

Šī gada aprīlī Latgales rajona tiesa piesprieda Moldovas pilsonim pieci gadi cietumā par nelegālo migrantu pārvietošanu pāri robežai. (2)

Bet tā pati Latgales rajona tiesa 20. augustā Ievai Raubiško par analogu noziegumu – nelikumīgu nelegālo imigrantu pārvietošanu pāri robežai – piesprieda 200 stundas sabiedriskā darba. (3)

Uzskatāms piemērs kā Latvijas tiesu sistēma īsteno principu Viens likums - viena taisnība visiem.

Salīdzinājumam publicistam un rakstniekam Lato Lapsam tiesa piesprieda 300 stundas sabiedriskā darba, jo viņš atļāvās nosaukt bijušo Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesi par okupācijas režīma kolaborantu. (4) Tas skaidri parāda fundamentālas problēmas nelustrētajā Latvijas tiesu sistēmā, jo korporatīvās intereses ir nostādītas virs likuma un taisnības.

Kas tad ir Ieva Raubiško, pret kuru tik maiga un vēlīga ir Latvijas Temīda, kādai ģimenei un politiskajam klanam viņa pieder?

Saskaņā ar publiski pieejamajiem datiem (amatpersonu deklarācija 2007. gadā atstājot amatu) Ievas Raubiško māte ir bijusī Latvijas Bankas valdes priekšsēdētāja Marija Raubiško. Viņas amatpersonas deklarācijā norādīta meita Ieva Raubiško, dēls Roberts Raubiško, brāļi Juris Viņķelis un Pēteris Viņķelis, māsas Rūta Viņķele un Ilze Viņķele. Jura Viņķeļa bijusī sieva (laulība šķirta 2017. gada) arī ir Ilze Viņķele (Veselības ministre K. Kariņa valdībā Covid-19 laikā).

Pagājušā gada oktobrī tika publicēta atklātā vēstule Ievas Raubiško atbalstam, kur visi šie uzvārdi parādās parakstītājos (Nr. 234-237, 240, 247, 255, 269, 299, 353). Jānorāda, ka nosauktie ir tikai pirmās pakāpes radi (kopīgs uzvārds). Grūti noteikt, cik no parakstītājiem ir tālākas pakāpes radinieki.

Latvijas politikā gan brāļi Juris un Pēteris Viņķeļi, gan Ilze Viņķele ir visai spilgti personāži, kuru krāsainās karjeras sakās jau padomju okupācijas režīma laikā. Ļoti zīmīgi un ļoti raksturīgi.

Juris Viņķelis – dzimis 1952. gadā ir Latvijas veselības valsts ministrs. Partijas "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" biedrs, vēlāk "Pilsoniskās savienības" biedrs. 1977. gadā absolvēja studijas Rīgas Medicīnas institūtā, strādāja Jelgavas 2. slimnīcā un Bolderājas poliklīnikā (1977-1981). 1981. gadā viņu apcietināja un līdz 1983. gadam ieslodzīja par padomju varu apmelojošu materiālu izplatīšanu. Pēc atbrīvošanas strādāja bērnu futbola skolā "Daugava" (1986-1991).

Te ir jāatgriežas pie VDK īstenotās prakses. Politiskie disidenti vienmēr dabūja tiesas procesu un reālus sodus – ilgus gadus kolonijā. Jā, VDK apcietināja un laiku aizturēja savus aģentus, lai radītu viņiem alibi, kas ļāva provokatoriem pēc tam darbību turpināt. Vienīgie no arestētajiem/aizturētājiem politiskajās lietās, kuri izvairījās no reāla cietumsoda, bija VDK savervētie ārštata informatori. Tas bija VDK dzelžains likums.

Aģents, kurš skaitījās esam apcietinājumā VDK pirmstiesas izolatorā, ļoti labi varēja atrasties Minskā vai Kijivā VDK speciālajos kursos, kur tika gatavots profesionālajai provokatora darbībai, vai dzīvot konspiratīvā dzīvoklī un tikai ik pa laikam tika ievietots kamerā pie cita apcietinātā, lai iegūtu uzticību un pierādījumus pret īstu disidentu. Šo metodi KGB (PSRS kontekstā arī Latvijas VDK) sauca par “kameras aģentūru” jeb “operatīvo kombināciju cietumos”. Atšķirībā no kolonijas (zonas), kur visi viens otru redz, kur ir liecinieki, pirmstiesas izolatori bija ideāls aizsegs VDK provokatoru un ārštata aģentu darbībai.

Juris Viņķelis PSRS laikā nav notiesāts, nav izcietis sodu soda izciešanas vietās.

1983. gada procesi bija pēdējais lielais politisko represiju vilnis Latvijā pirms Atmodas. Vairumam apsūdzēto sods bija 5–7 gadi nometnē + 3–5 gadi izsūtījumā. Izņēmums: Gunārs Astra – 20 gadi kopā, kas kļuva par simbolisku lietu.

Vārds, uzvārds	Apsūdzība (PSRS KK pants)	Piespriestais sods	Piezīmes
Gunārs Astra	70. pants – “pretpadomju propaganda”	15 gadi nometnē + 5 gadi izsūtījumā	Smagākais sods, Mordovijas un Permas politnometnes
Ints Cālītis	70. pants	5 gadi nometnē + 3 gadi izsūtījumā	Skolotājs, cilvēktiesību aizstāvis
Guntis Eniņš	190-1. pants – “apmelojošu izdomājumu izplatīšana”	3 gadi labošanas darbu nometnē	Vēlāk Atmodas darbinieks un politiķis
Jānis Rožkalns	70. pants	5 gadi nometnē + 3 gadi izsūtījumā	Linarda Rožkalna brālis, aktīvs nacionālās pretošanās kustības dalībnieks
Jānis Vēveris	70. pants	6 gadi nometnē + 3 gadi izsūtījumā	Viena no pazīstamākajām prāvām pret jaunākās paaudzes disidentiem
Miervaldis Kraulis	70. pants	5 gadi nometnē + 3 gadi izsūtījumā	Publicēja un izplatīja samizdata rakstus
Gunārs Freimanis	70. pants	6 gadi nometnē + 3 gadi izsūtījumā	Pazīstams arī kā publicists Atmodas laikā

Tipiski apsūdzību panti:

Kriminālkodeksa 70. pants – “pretpadomju aģitācija un propaganda”. Vidējie soda mēri – visbiežāk 5-7 gadi stingra režīma kolonija, kam sekoja vēl 3-5 gadi izsūtījumā – piemēram, Vladimiram Bukovskim, Anatolijam Marčenkam, Jurijam Orlovam, daudziem ukraiņu un baltiešu disidentiem.
Kriminālkodeksa 190-1. pants – “apmelojošu izdomājumu izplatīšana, kas grauj padomju valsts un sabiedriskās iekārtas autoritāti”. Vidējie sodi - parasti 2–3 gadi labošanas darbu kolonijā.
Kriminālkodeksa 190-3. pants – “nepakļaušanos padomju kārtībai” (mazākas lietas, samizdata izplatīšana). Vidējie sodi - bieži 1-2 gadi vai nosacīts sods, bet atkārtotu gadījumu gadījumā – smagākas sankcijas.

Jāni Rožkalnu notiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa – tiesnesis Uldis Krastiņš, kuram par godu 2023.gadā LU uzrīkoja izstādi Vitam Impendre Vero (Dzīvi veltīt taisnībai). Toreiz Jāņa Rožkalna nesen dzimušajiem dvīņiem bija tikai daži mēneši.

Juri Viņķeli okupācijas režīma represijas nekādā veidā neskāra.

Pēteris Viņķelis – dzimis 1966. gadā. Partijas "Vienotība" biedrs, Rīgas domes deputāts (2013—2015), tad "Kustība Par!" padomes (2017) un valdes (2021) loceklis. Studēja psiholoģiju Maskavas Valsts universitātē, strādāja par Latvijas Radio korespondentu Maskavā, tad par Latvijas vēstniecības Maskavā preses sekretāru un pirmo sekretāru Latvijas vēstnieka Jāņa Petera laikā). 1995. gadā Viņķeli iecēla par Latvijas Ārlietu ministrijas Starptautiskās drošības politikas departamenta vadītāju. No 1998. līdz 2002. gadam viņš bija padomnieks Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, no 2001. līdz 2003. gadam Latvijas Ministru Prezidenta Einara Repšes padomnieks. 2003. gadā kļuva par Sorosa fonda Latvijā direktora vietnieku. No 2009. līdz 2024. gadam viņš bija padomnieks Eiropas Parlamentā. No 1991. līdz 2002. gadam Pēteris Viņķelis strādāja par diplomātu Latvijas ārlietu dienestā Maskavā, Rīgā un Vašingtonā. Viņš ir bijis Latvijas Ministru prezidenta padomnieks (2002-2009).

No 2009. gada bija Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes padomnieks, Rīgas domes deputāts, no 2019. gada EP deputāta Ivara Ijaba padomnieks.

Kādus secinājumus var izdarīt no oficiālās biogrāfijas? Saskaņā ar paša sniegto informāciju: Pēteris Viņķelis maģistra grādu psiholoģijā ar izcilību ieguva Maskavas valsts universitātē 1991.gadā. PSRS augstākā izglītība bija 5 gadu kurss, respektīvi, tajos laikos ļoti elitārās studijas Maskavas universitātē Pēteris Viņķelis ir uzsācis ap 1986.gadu. Lai gan viņa brālis Juris Viņķelis no 1981.-1983.gadam atradās apcietinājumā VDK par pretpadomju darbību kā politiskais disidents. Tas ir iespējams tikai pie ļoti, ļoti specifiskiem nosacījumiem.

PSRS viens no galvenajiem izmantotajiem kontroles mehānismiem bija sodīt ne tikai pašu cilvēku, bet visu ģimeni – tā sauktais kolektīvās atbildības princips. PSRS politiski neuzticamu personu ģimenes locekļiem bija strikti ierobežojumi, īpaši augstākajā izglītībā un prestižās profesijās. Tas bija apzināts politisks instruments, lai neļautu “sociāli svešajiem elementiem” ieņemt svarīgas vietas sabiedrībā.

Kā tas darbojās izglītības jomā:

Sociālās izcelsmes pārbaude - Katram skolēnam un studentam bija “anketa” (анкета), kurā bija jānorāda vecāku profesija, sociālā izcelsme, dzīvesvieta, radinieku liktenis. Ja vecāki bija bijuši “kulaki”, “buržuāziskās valdības darbinieki”, “bandītu atbalstītāji”, leģionāri vai izsūtītie, tas automātiski nozīmēja “neuzticamu sociālo izcelsmi” vai sodīti vai pat aizturēti pēc politiskiem pantiem.
Ierobežojumi augstākajā izglītībā - jauniešiem no “neuzticamajām ģimenēm” bieži neļāva iestāties universitātēs, militārajās skolās, diplomātiskajā dienestā, tehnikumos ar stratēģisku nozīmi (piem., aviācija, kodolfizika). Vietās, kur bija konkurss, viņus bieži vien “atmeta” neatkarīgi no zināšanām.
“Sliktas anketas” efekts - Ja kāds jaunietis tika pieņemts, viņu turpināja uzraudzīt – jebkurā brīdī varēja izslēgt par “slēptu sociālo izcelsmi” vai “nacionālismu”. Īpaši stingri tas bija Baltijā, Rietumukrainā un Kaukāzā, kur bērni no okupācijas režīmam neuzticamām ģimenēm bieži tika izmesti no augstskolām.

PSRS oficiālajā ideoloģijā un praksē pastāvēja veselas pilsoņu kategorijas, kuras tika uzskatītas par “sociāli politiski neuzticamām”. Šīs grupas nereti tika pakļautas diskriminācijai izglītībā, darbā, karjeras iespējās, kā arī represijām.

Grupa	Raksturīgās pazīmes	Tipiskās represiju formas
Bijusī valdošā šķira un “ekspluatatori”	Muižnieki, aristokrātija, cara armijas virsnieki, rūpnieki, tirgotāji, kulaki	Īpašuma konfiskācija, izsūtīšana, piespiedu darbi, bērniem ierobežota piekļuve augstskolām
Personas ar “politisku pagātni”	Bijušie baltgvardi, monarhisti, menševiki, eseri, bijušie represētie (deportētie)	Pastāvīga čekas uzraudzība, atkārtoti aresti, aizliegums ieņemt amatus
“Nelojālās” nacionālās grupas	Volgas vācieši, krimas tatāri, čečeni, inguši, korejieši, poļi u.c Baltijas tautām bija īpaša stigmatizācija un uzraudzība, jo padomju vara tās uzskatīja par “nelojālām” un potenciāli bīstamām:	Masveida deportācijas, pārvietošana “speciālapmetinājumos”, stigmatizācija kā “tautas nodevēji” Specifika baltiešiem “Nepilnīgas uzticības” statuss – baltiešiem bieži liedza piekļuvi militārajai dienestā stratēģiskās daļās, drošības iestādēs, diplomātijā. Pastāvīga čekas uzraudzība – gandrīz katrā ģimenē bija represēto vai izsūtīto radinieki. Karjeras ierobežojumi – cilvēkiem ar “nacionālistisku” izcelsmi grūtāk bija tikt augstskolās vai partijā.
Politiski opozicionārie, nacionālisti, disidenti	Baltijas valstīs, Ukrainā, Kaukāzā; neatkarīgi domājoši intelektuāļi	Izsūtīšana uz Sibīriju, ieslodzījums “politiski nelojālajiem”, cenzūra, darba zaudēšana
Reliģiski cilvēki	Garīdzniecība, tos, kurus PSRS uzskatīja par sektantiem (baptisti, adventisti, metodisti Jehovas liecinieki u.c.), aktīvi ticīgie	Baznīcu slēgšana, aresti, bērniem liegta piekļuve izglītībai un karjerai, spiediens atteikties no ticības
Bijušie ieslodzītie, īpaši “politiski”	Atgriezušies no nometnēm, deportāciju vietām	Atkārtota diskriminācija darbā, “sekundārā izsūtīšana”, stigmatizācija
Cilvēki ar radiniekiem ārzemēs	Ģimenes, kurām bija emigrējuši radinieki vai sakari ar Rietumiem	Karjeras ierobežojumi, atteikts darbs valsts drošības un diplomātijā, čekas novērošana

Vēl par “sociāli politiski neuzticamajiem” PSRS tika uzskatīti ebreji. Tikai atšķirībā no latviešiem, kuri skaitījās “nacionālisti”, ebreji tika klasificēti tieši pretēji kā “kosmopolīti”.

No oficiālo biogrāfiju datiem viennozīmīgi var secināt, ka brāļiem Viņķeļiem īpašas attiecības un ciešas saites ar VDK ir izveidojušās jau agrā jaunībā.

Skaļš skandāls tika izraisīts 2003. gadā. Tā rezultātā Pēteris Viņķelis atkāpās no premjera Eināra Repšes padomnieka amata.(6) Vairāki Saeimas deputāti saņēma anonīmu ziņojumu, kurā bija norādīts, ka Repšes padomnieks Pēteris Viņķelis, “pēc partnerdienestu ziņām, ir Krievijas specdienestu aģents”, savukārt viņa sieva, “pēc partnerdienestu ziņām, ir SVR (služba vņešņei razvedki - ārējās izlūkošanas dienests) darbiniece”. Par Juri Viņķeli anonīmajā ziņojumā savukārt norādīts, ka viņš, iespējams, “tika pieskaitīts sevišķās uzticamības aģentiem, kuru uzskaites kartītes 70. gadu beigās, pēc PSRS VDK priekšsēdētāja pirmā vietnieka pavēles, tika izņemtas no kartotēkas”.

Turpat arī bija norādīts, ka “Juris Viņķelis ir bijušais VDK aģents ar segvārdu 'jūrnieks', par kuru informācija ir arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā”, ka “Juri Viņķeli vervējis LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas virsnieks Volkovs”. Anonīmā ziņojumā sniegtā informācija vēstīja, ka “Viņķeļa sadarbība ar VDK fiksēta no 1975. līdz 1978.gadam, bet aģenta kartīte - forma Nr.3 - nav atrodama Latvijā atstātajā kartotēkā”. Anonīmajā ziņojumā norādīts: “Arī par Jura brāli Pēteri Viņķeli ir pamatota informācija par viņa saistību ar Krievijas specdienestiem”.

Divus gadus iepriekš – 2001. gadā, Zemgales priekšpilsētas tiesa ar tiesas spriedumu nav konstatējusi Jura Viņķeļa sadarbību ar Valsts drošības komiteju. Tas vispār ir tipiski Latvijas tiesai, tā praktiski nekad nekonstatē sadarbību ar VDK, bet tas nenozīmē, ka tāda nav bijusi un nav joprojām ar Krievijas specdienestiem kā VDK kartotēku mantiniekiem.

Pēc piespiedu atkāpšanās no amata, 2003. gada brāļi Viņķeļi draudēja vērsties pie Ģenerālprokuratūras, lai sauktu pie atbildības “melīgas informācijas izplatītājus”, jo “brāļa (Pētera Viņķeļa) sieva ir nevis Kalugina, bet Kulagina. Viņas tēvs nav vis bijušais čekas ģenerālis Kalugins, bet Maskavas universitātes pasniedzējs Kulagins,” tolaik sacīja Juris Viņķelis.

Par to, ka kāds būtu saukts pie atbildības publiskos avotos informācijas nav, bet brāļi Viņķeļi vairs nav pretendējuši uz amatiem, kur nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Tomēr neidentificētā dienesta informācija būs bijusi tik nopietna, ka Latvijas dienesti to nav varējuši ignorēt.

Pēteris Viņķelis ir kandidējis EP vēlēšanās, kur kandidātiem anketās nav jāuzrāda iespējamā sadarbība ar VDK/KGB vai tamlīdzīgam iestādēm. 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās Pēteris Viņķelis (Vienotība) saņēma visvairāk svītrojumu -28,7 tūkstošus reižu, bet saņēmis arī 4,7 tūkstošus plusu.(8) Šaubīgs rezultāts cilvēkam, kurš sevi sauc par profesionālu psihologu.

Starp citu, LSM.lv autore Briselē, kur Pēteris Viņķelis strādā par EP deputāta palīgu, ir Darja Kulagina.(9) Interesanti, tā pati, kurai tēvs ir, vai nu profesors Maskavas universitātē, vai SVR (Služba vņešņei razvedki) virsnieks?

Ilze Viņķele – Jura Viņķeļa šķirtā sieva. Dzimusi Ilze Vidiņa. Bijusi 10., 11. un 12. Saeimas deputāte, Latvijas Republikas labklājības ministre, Latvijas Republikas veselības ministre. Pārstāv partiju "Kustība Par!" un apvienību "Attīstībai/Par!".

Ilzes Viņķeles gadījumā ir jārunā ne tikai par vīra radiniekiem, bet arī vecāku ģimeni.

Tēvs Juris Galerijs Vidiņš dzimis 1938.gadā. Sevi pozicionē kā disidentu. divu Saeimu deputāts no "Tēvzemei un Brīvībai" saraksta (1995-2002). 1941. gadā kopā ar vecākiem, māsu un brāli Andreju izsūtīts uz Sibīriju. 1947. gadā nelegāli atgriezies, bet 1952. gadā vēlreiz deportēts uz Sibīriju. Pēc atgriešanās dzimtenē 1955. gadā studēja Rīgas Medicīnas institūtā, kuru beidza 1964. gadā.

Strādāja Strūžānu slimnīcā, tad Rēzeknes rajona slimnīcā, kļuva par tās galveno ārstu. Atmodas kustības laikā viņš iesaistījās organizācijā "Helsinki-86", bija tās vadītājs (1988-1989).

Te atkal ir gadījums, kad par disidentu sevi sauc cilvēks, kurš PSRS nav notiesāts par pretpadomju darbību, kurš nav gājis caur lēģeriem.

Turklāt tas ir cilvēks no politiski neuzticamo sociālās grupas ”Deportētie”, kurš pie padomju okupācijas režīma ir iemanījies ieņemt vadošu amatu -galvenais ārsts/slimnīcas vadītājs.

Latvijā PSRS okupācijas laikā deportēto ģimeņu bērni un Sibīrijā dzimušie tika uzskatīti par “sociāli politiski neuzticamiem”, un tas faktiski bloķēja viņiem ceļu uz prestižām studijām, karjeru valsts un ideoloģijas struktūrās, vadošiem amatiem.

Latvijā PSRS okupācijas laikā pastāvēja profesionālās karjeras ierobežojumi. Tie nebija vienmēr juridiski noformēti kā konkrēts “aizliegums”, bet funkcionēja caur biogrāfijas un “sociālās izcelsmes” pārbaudi. Cilvēki ar šādu biogrāfiju praktiski nevarēja ieņemt vadošus amatus. Vispār kļūt par priekšnieku, direktoru, vadītāju. u.tml. Piemēram, jurists nevarēja strādāt par advokātu vai prokuroru. Viņi varēja būt praktizējuši ārsti, bet nekad nevarēja kļūt par slimnīcas galveno ārstu. Ja tikai viņus amatam nevirzīja ar VDK atbalstu. Par īpašiem nopelniem.

2025. gada martā J. G. Vidiņa meitu un Jura Viņķeļa šķirto sievu un bērnu māti, bijušo veselības ministri Ilzi Viņķeļi Rīgas apgabaltiesa attaisnoja krimināllietā par amatpersonas bezdarbību. Tradicionāli, kad tiesā Vinķeļus.

Ar ko var izskaidrot Viņķeļu klana spēju ieņemt izdevīgas pozīcijas politiskajā elitē? Nu pirmkārt tā ir vēsturisko “kuratoru” no speciāliem “kantoriem” gādību - gan tiešu atbalstu karjeras virzībā, gan ar finansējum/ziedojumiem partijām.

Cik organizēti Viņķeļu klans paraksta vēstules Ievai Raubiško aizstāvībai, tikpat organizēti regulāri un dāsni ziedo profilējošajai partijai.

Tam vajag naudu, bet nelegālo imigrantu trafiks ir fantastiski pelnošs bizness, kurš par politisko “jumtu” maksā dāsni. Latvija ir hibrīdkara apstākļos, kur nelegālo imigrantu plūsmas ir tādi paši ieroči kā droni, bet Viņķeļu klans ir savu pusi izvēlējušies jau padomju okupācijas gados. Ir lietas, kas met garas ēnas… Un nu jau uz Latvijas hibrīdkara frontes līnijas, kas vienlaicīgi ir Latvijas-Baltkrievijas robeža, stāv Viņķeļu klana nākamas paaudzes pārstāve Ieva Raubiško.

Lai nu kādas ir šis specifiskās ģimenes vērtības, bet ļoti apšaubāms, ka tām bijis sakars ar humānismu un cilvēktiesībām. No pagātnes dzimst nākotnes stāsti (Vilis Lācis). Ņemot vērā viņa padomju kolaboranta pieredzi - zināja, ko runāja…

Avoti

Ieva Raubiško no Viņķeļu klana

Recent Posts

1 Comment