Krievijas nelegāļu politika Brazīlijā

Operācija “East” kulmināciju sasniedza 2025. gada maijā, kad Brazīlijas varas iestādes publiskoja Krievijas nelegāļu tīklu, kas izmantoja viltotas identitātes. Izmeklēšanu 2022. gadā, pēc ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes sniegtās informācijas par Krievijas spiegu Sergeju Čerkasovu (viltus identitāte Viktors Millers Ferreira), uzsāka Brazīlijas federālā policija. Izmeklēšana, sadarbībā ar ASV, Nīderlandi, Izraēlu, Urugvaju un citām valstīm, ļāva identificēt vismaz deviņus krievu nelegāļus jeb dziļās slepenības izlūkus.

Krievijas iestādēm Latīņamerika vienmēr bijusi pievilcīga , jo ir kā rūpnīca, kur ražot nelegāļus. Viņi, slēpdamies aiz izstrādātām viltus identitātēm dzīvo Dienvidamerikā, Eiropā vai ASV un mēģina iefiltrēties nepieciešamajos sabiedrības slāņos un valstu institūcijās. Ne vienmēr viņi ir aktīvi vai tik nežēlīgi, kā to mēdz attēlot popkultūra – pārsvarā tie ir “parasti” cilvēki, kuri veido savu leģendu, lai īstajā brīdī saņēmuši uzdevumu varētu rīkoties.

Gadu desmitiem koptā prakse labi strādāja – Krievijai bija savs labi apmācītu nelegāļu loks dažādās pasaules vietās, taču pēc tās pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, iespēju loks sāka sašaurināties, jo par drošību atbildīgās valstu iestādes pievērsās aktīvākai nelegāļu ķerstīšanai. Vairākus Eiropā izvietotus personāžus izdevās identificēt un nosūtīt mājās. Piemēram, slovēņu pāris Marija Maijere un Ludvigs Gišs, kuri ar diviem bērniem kopš 2017. gada dzīvoja Lubļanā bija “parasta ģimene no Argentīnas”. Par spīti nelegāļu medībām un arvien jauniem, dīvainā kārtā daudzām valstīm “pārsteidzošiem” atklājumiem par to, cik neizmērojams ir šo aģentu tīkls, nelegāļu nozīme aizvadīto trīs gadu laikā ir pieaugusi, jo pēc iebrukuma Ukrainā, Krievija bija spiesta atsaukt daudzus tās publiskos pārstāvjus vēstniecībās.

Līdz šim Brazīliju uzskatīja par Krievijas veidotajai politiku draudzīgu valsti. Brazīlijas vārdiem – neitrālu, taču šī nostāja (vismaz publiski) mainījās, kad 2025. gada maijā Brazīlija publiskoja deviņus Krievijas aģentu vārdus un pauda nosodījumu par šo nodevību, kā arī apņēmās vairs nepieļaut spiegošanu tās teritorijā. Kādam varētu šķist, ka Brazīlijas prezidents Lula tā vienkārši pamodās un izdomāja pateikt “nē” Putinam, taču iemesls ir pavisam cits, un tas šo spiegu skandālu padara par politisku izrādi ar nosaukumu „kā neizturēties pret saviem “draugiem”.

Lula da Silva un Vladimirs Putins 2025. g. 9. maijā

Atceļā no Ķīnas, kur norisinājās Latīņamerikas un Karību valstu samits, Lula da Silvas lidmašīna 14. maijā piestāja Krievijā. Viņš bija apņēmies pierunāt Vladimiru Putinu piedalīties miera sarunās Stambulā un vēlējās vēl vienu klātienes tikšanos (iepriekš viņi Maskavā tikās 9. maijā, kur apstākļi nebija piemēroti ilgstošām sarunām). Putins viņu atteicās uzņemt, bet kā mierinājumu piedāvāja sēdēt lidostā un ar Kremļa saimnieku sarunāties pa telefonu. Saprotams, ka miera sarunās Putins piedalīties atteicās un deleģēja kādu citu savu pārstāvi. Tātad, Lula krita kaunā divreiz – izgāzās gan pārliecībā, ka izdosies Putinu pierunāt, gan uzskatos, ka diktatora acīs viņam ir kāda neizmērojama vērtība. Brazīlijas valdība šo Putina gājienu pasniedza kā normālu diplomātiju, taču dažas dienas pēc tam – 21. maijā, atklātībā nāca informācija par Krievijas nelegāļiem, kuri ilgstoši izmantojuši nepilnīgo Brazīlijas informācijas aprites sistēmu. Brazīlija nekavējoties sniedza informāciju Interpolam. Tas apliecina, ka informācija bija gatava publiskošanai vēl pirms Lula saņēma Putina kurvīti.

Raksta ievadā minētais GRU aģents Sergejs Čerkasovs, kurš dzimis 1985. gadā, ar viltus identitāti bija pieņēmis Brazīlijas pilsonību. Aizsegs bija ļoti labi izstrādāts – viltoti dokumenti, profili sociālo tīklu vietnēs un izdomāta pagātne – viņš apgalvoja, ka ir dzimis Brazīlijā un viņa māte ir gājusi bojā satiksmes negadījumā. Patiesībā, šī sieviete vai nu neeksistēja, vai nekad nebija dzemdējusi. No 2000. līdz 2010. gadam Čerkasovs apguva vajadzīgās prasmes, lai kļūtu par labu aģentu, kas spējīgs iefiltrēties dažādās rietumvalstu struktūrās.

Profils "Facebook". Avots: Bellingcat

Ar identitāti, kas varētu būt veidota ap 2010. un izdomātu biogrāfiju, viņš pārcēlās uz Brazīliju, bet pēc tam iestājās un studēja universitātēs Īrijā un ASV. Viņu interesēja starptautiskās attiecības, un ne velti – viņu gatavoja pamatīgam darbam. ‘Viktors’ veidoja kontaktus diplomātiskajās aprindās un apmeklēja konferences, lai vēl labāk nostiprinātu savu identitāti, tomēr tas līdz galam nenostrādāja – 2022. gadā viņu aizturēja Nīderlandē, atklāja patieso identitāti un deportēja uz Brazīliju, kur savukārt viņš tika tiesāts par dokumentu viltošanu un krāpniecību. Pie praktikanta pozīcijas Starptautiskajā krimināltiesā Hāgā viņš tā arī netika.

Pateicoties Nīderlandē iekritušajam ‘Viktoram’, izdevās atklāt vēl pārīti aģentu, kas par savas viltus identitātes “mājām” izvēlējās Brazīliju.

Krievijas dienestu aģentiem ir svarīgi gan labi kontakti, gan darbavietas, kas ļauj piekļūt viņu vadībai svarīgai informācijai. Piemēram Sergejs Hāgā būtu strādājis ar informāciju, kas nav paredzēta visu acīm, vāktu to un nodotu Krievijas dienestiem, kā arī varētu veidot jaunu kontaktu tīklu, vervēt informatorus un ietekmēt krimināllietu procesus (arī tādus, kas izmeklē Krievijas pastrādāto Ukrainā). Kādā citā gadījumā GRU virsniece, spiedze ‘Marija Adela Kuhfeldt Rivera’ – īstajā vārdā Olga Kolobova, gadiem ilgi izlikdamās par Peru izcelsmes juvelierizstrādājumu dizaineri dzīvoja Neapolē un pavadīja laiku NATO amatpersonu aprindās. Kontakti, ko Marija veidoja, noderēja GRU operācijām un izlūkdarbībai.

Marijas nelegāļa “karjerai” punktu pielika Skripaļa indēšanas mēģinājums 2018. gadā. Jau iepriekš “Bellingcat” bija atklājuši sakarības starp Krievijas izlūkdienestu aģentu pases datiem – to numuri bija līdzīgi vai secīgi. Pēc atgadījuma ar Skripaļu, salīdzināja arī citu aizdomās turamu personu pases datus ar pasēm, kas izsniegtas GRU aģentiem. Marijas pases numurs bija līdzīgs, tādēļ atlika vien pārbaudīt viņas dzimšanas apliecību un atklāt dažādas faktoloģiskas nesakritības viņas leģendā. Piemēram, baznīca, kurā viņa kristīta 1978. gadā, tobrīd nemaz nebija uzcelta. Pētnieki analizēja viņas sociālos tīklus, fotogrāfijas, reģistrētos uzņēmumus un atklāja sievietes īsto identitāti.

Šādu piemēru ir daudz un, bez šaubām, ir ļoti daudz vēl neatklātu nelegāļu, kuri dzīvo gan Eiropā, gan ārpus tās un aktīvi pilnveidojas. Nelegāļi ir klusi un lieliski izmanto demokrātijas sniegtās iespējas. Viņus ir grūti atklāt vai pieķert bez pamatīgas iedziļināšanas viņu izcelsmē – tas prasa salīdzināt dokumentus, biogrāfiju, meklēt “caurumus” viņu stāstos un nodarboties par pamatīgu pētniecību, jo nelegālis dzīvo ne mazāk vienkāršu dzīvi kā jebkurš cits parastais pilsonis. Tas gan nenozīmē, ka viņiem nav mērķu vai uzdevumi – kad tas vajadzīgs, nelegālis var veidot kontaktus ar žurnālistiem, politiķiem un cilvēkiem no militārām aprindām, lai iegūtu informāciju, ko tālāk nodot Krievijas dienestiem. Šo informāciju var izmantot gan kā instrumentu ar ko vervēt jaunus aģentus, gan kaitēt kādai konkrētai valstij. Tāpat viņi var palīdzēt koordinēt dažādas operācijas, jo labi pārzina vidi, kurā dzīvo.

Viktors Suvorovs grāmatā “Spiegošanas pamati” raksta par nelegāļu sagatavošanu Padomju Savienībā. Kandidātu identificēšana ir raksturota kā “daudz stingrāka nekā Militāri diplomātiskās akadēmijas studentu vai informācijas ieguves virsnieku atlase izbraukšanai uz ārzemēm”. Prasības bija atkarīgas no tā, kāds ir reģions un kādi būs uzdevumi, un kandidātus meklēja Padomju armijas un Jūras kara flotes virsnieku lokā, kā arī starp pieredzējušiem virsniekiem, kas bija beiguši Militāri diplomātisko akadēmiju un strādāja GRU informācijas ieguves vai apstrādes pārvaldēs. Dažreiz atlasīja tādus gados jaunus cilvēkus, kuri bija beiguši civilās padomju augstskolas un kuriem bija labas valodu zināšanas. Ārēji viņi nedrīkstēja izskatīties pārāk līdzīgi tipiskiem krieviem, reizēm tie bija spāņu pēcteči (Spānijas pilsoņu kara laikā Padomju savienība atbalstīja komunistus un, pēc Staļina pavēles, kuģi uz PSRS veda spāņu zeltu un komunistu bērnus, kurus neatgrieza vecākiem).

Nelegāļi vairākus gadus pavadīja apstākļos, kas atgādina vidi, kurā viņi turpmāk dzīvos. Uz apmācību dzīvesvietām piegādāja attiecībās valsts ēdienus, apģērbus un citas preces, kā arī fonā nepārtraukti translēja TV un radio programmas. Mācībās īpašu vērību pievērsta “izcelsmes” valsts valodai. Minimālais vecums, kad beidzās apmācības, bija ap 27 līdz 29 gadiem – parasti ceļā devās daudz vēlāk, aptuveni 40 gadu vecumā, un tas notika tikai pēc vismaz 1 līdz 2 gadus ilgas stažēšanās, kas ļāva izdarīt secinājumu par prasmēm un grūtībām. Kā parāda arī daži no minētajiem nelegāļu piemēriem, bija ierasts, ka nelegāļi neuzdodas par tās valsts pilsoņiem, kurā viņiem ir jāstrādā – tā rodas austrālieši Zviedrijā, armēņi Argentīnā u.tml. Nereti bija vajadzīga pagaidu legalizācija – pēc radītās leģendas kā, piemēram, bēglis padzīvoja pa Eiropas valstīm, bet tad devās uz, piemēram, ASV. Vai, kā operācijā notvertais Sergejs – dzīvojis Brazīlijā, taču vēlējies strādāt Nīderlandē.

Apmācības un zināšanas, kā arī leģendas – tas ir labi, tomēr pats svarīgākais, lai aiz Padomju Savienības (vai vēlāk Krievijas) robežām tiktu, bija jaunajai identitātei atbilstoši dokumenti. Ir zināms, ka Krievijas dienesti tos rada gana ticamus, turklāt ar dažādu shēmu palīdzību arī mūsdienās nelegālis, nokļuvis “dzimtenē”, tos var apmainīt pret īstiem. Protams, tehnoloģiju laikmetā kļūst arvien grūtāk viltot savu identitāti, taču tas nav neiespējami – reizēm bērnus dzemdē ārzemēs un jau tad tiek radīta identitāte, kas noderēs nelegāļa darbā. Tradicionāli viltotos dokumentos izmanto, piemēram, mirušu cilvēku (arī bērnu) datus vai ar korupcijas un vietējo aģentu palīdzību oficiālajās sistēmās ievada viltotus datus un rada jaunu cilvēku.

Jakovļevs uzdevās par Portugāles pilsoni Antonio de Jesus Amurett Graf

Interesanti, ka citās valstīs nelegāļi spieto, bet Latvijā nekā – aizvadīto gadu laikā bijis tikai viens medijos publiskots gadījums. Tas bija Sergejs Jakovļevs, kuru atklāja 2010. gadā. Viņš netika aizturēts un visticamāk, kā tas mēdz būt šādās operācijās, jau laikus saņēma signālu, ka pastāv draudi viņa identitātei un paspēja pamest valsti (pieņemts, ka pēc identitātes atmaskošanas nelegālis spiests atgriezties Krievijā). Kādēļ tikai 1 gadījums? Par to var spekulēt. Iespējams, lai mūsu valstī saimniekotu, iegūtu informāciju un ietekmētu iekšpolitiskos procesus nav nepieciešams tērēt lielus resursus.

Tāpat ir arī ar spiegiem - kādēļ mēs neko nedzirdam par krievu spiegu atklāšanas gadījumiem Latvijā? Ja vienīgais, ko Valsts drošības dienests spēj atklāt ir Tatjanas Ždanokas sadarbība ar Krievijas dienestiem, tad ir smagi jānopūšas un jāpārdomā situācija, kurā atrodas mūsu valsts. Nebūsim naivi – Krievijas dienestu klātbūtne Latvijā ir ievērojama, bet neredzam aktīvu pretdarbību no Latvijas dienestu puses. Visās citās valstīs atklāj Krievijas spiegus, bet Latvijā nē. Neviens no atbilžu variantiem, kāpēc tā ir, nerada optimismu par drošības iestāžu spējām.