Grūta dzīve blogeriem
Pilsoņu žurnālistika
Politikas dokumentā “Tiesības uz emuāru rakstīšanu” ARTICLE 19 valsts iestādēm un politikas veidotājiem piedāvā rekomendācijas par to, kas būtu jādara, lai veicinātu un aizsargātu emuāru autoru tiesības gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.[1] Sniegti arī praktiski padomi emuāru autoriem par viņu tiesībām un paskaidrots, kā un kādās situācijās viņi var izmantot dažas no privilēģijām un aizsardzības līdzekļiem, ko par būtiskiem sava darba integritāte atzinuši tradicionālie žurnālisti.
Vienlaikus nav tādas oficiālas vienotas “blogera” vai “blogošanas” definīcijas. Vienkārši sakot, blogeris ir ikviens, kurš raksta ierakstus, pievieno materiālus vai uztur blogu. “Blogs” (saīsinājums no “weblog”) ir personisks ieraksts vai žurnāls, kas publicēts internetā. Blogošana ikvienam interesentam ļauj publicēties tiešsaistē bez rediģēšanas, un publicēšana var būt tūlītēja un anonīma, ja blogeris to vēlas. Lai gan blogošana sākotnēji aizsākās kā neformāla aktivitāte, blogus plaši izmanto zinātnieki, akadēmiķi, juristi un žurnālisti. Ar mērķi izvairīties no liekiem pārpratumiem un konfliktiem kopš 2013. gada izstrādātas vispārējās vadlīnijas un neformāls ētikas kodekss “The Right to Blog”.
ARTICLE 19
Blogu rakstīšana ir visai populāra un daudzas iepriekš pieņemtās normas ir novecojušas. Tāpat kā citos mūsdienu dzīves aspektos, internets ir mainījis to, kā cilvēki savstarpēji komunicē. Tur, kur drukātā prese un apraides mediji kādreiz bija galvenie informācijas avoti, internets ir ļāvis jebkurai personai publicēt idejas, informāciju un viedokļus. Emuāru veidošana un sociālie mediji konkurē ar laikrakstiem un televīziju kā dominējošie ziņu un informācijas avoti. Nav pārsteidzoši, ka notiekošais licis apšaubīt arī žurnālistikas un plašsaziņas līdzekļu definīcijas.
Ir radušies ne mazums sarežģītu jautājumu par to, kā emuāru autoru un “žurnālistu no tautas” darbības pielāgot esošajam plašsaziņas līdzekļu regulēšanas modelim. ARTICLE 19 apgalvo, ka vairs nav pareizi žurnālistiku un žurnālistus definēt, atsaucoties uz kādu atzītu apmācību iestādi vai piederību ziņu iestādei, vai profesionālai organizācijai. Gluži pretēji, ARTICLE 19 uzskata, ka žurnālistikas definīcijai jābūt funkcionālai – žurnālistika ir darbība, ko var veikt ikviens. Attiecīgi tā apgalvo, ka starptautiskajām cilvēktiesībām emuāru autori ir jāaizsargā tāpat kā žurnālisti. Tas ir iemesls, kādēļ politikas dokumentā aplūkotas galvenās jomas, ar kurām emuāru autori, visticamāk, saskarsies – licencēšana, īstā vārda reģistrācija (salīdzinājumā ar anonimitāti), akreditācija, avotu aizsardzība, aizsardzība pret vardarbību, juridiskā atbildība un ētiskā atbildība, un ieteikti veidi, kā tās risināt.
Blogu kontrole
Blogus visā pasaulē regulē vispārīgi likumi, piemēram, autortiesības un neslavas celšana, īpaši komerciālas informācijas atklāšanas noteikumi un stingra valsts līmeņa cenzūra vai licencēšana. Dažādas valstis šo līdzsvaru starp vārda brīvību un juridisko kontroli risina atšķirīgi.[2][3] Ķīna un ASV veido divus polus tiešsaistes satura regulēšanas spektrā visā pasaulē. Ķīnas tiešsaistes satura režīms ir viens no stingrākajiem pasaulē, kamēr ASV režīms ir viselastīgākais, un valsts valdība dara pavisam nedaudz, lai iekžemē regulētu interneta lietošanas paradumus. Ķīna tikmēr ievēro stingras atbildības regulējumu, un tiešsaistes platformām ir “proaktīvi jāuzrauga, jāfiltrē un jānoņem saturs, lai ievērotu likumus. Ja tas netiek darīts, starpniekam draud naudas sods, kriminālatbildība un uzņēmējdarbības vai plašsaziņas līdzekļu licenču anulēšana.” Kaitējuma definīcija Ķīnā ir plaša un ietver visu, kas var apdraudēt valsts drošību, Ķīnas Komunistiskās partijas kontroli pār valsti un pat sīkas lietas, piemēram, nacionālo varoņu apvainošanu.[4]
Valstu atšķirīgo politiku nosacīti var grupēt, nodalot demokrātiskās valstis, kur parasti emuārus uztver par vārda brīvības izpausmi un to aizsargā atbilstoši likumi, kas nozīmē, ka emuāru autoriem ir tādas pašas vispārīgās tiesības un pienākumi kā tradicionālajiem žurnālistiem. Autoritārās valstīs ir stingra reģistrācija, obligāta īstā vārda identifikācija un tiek veikta intensīva satura filtrēšana vai ir nepieciešamas iepriekšējas apstiprināšanas licences, lai novērstu politisko opozīciju un kontrolētu publisko informāciju. Arī blogeriem ir jāievēro likumi.
Viltus profili un stāsti
Paco, Sofia un Eduardo ir trīs Instagram influenceri, kuri pārdod e-grāmatas, kurās aprakstīti viņu “ārstniecības līdzekļi”, taču patiesībā šādas personas neeksistē. Tās radītas, izmantojot mākslīgo intelektu un satura patērētāji netiek brīdināti par to, ka šie tēli ir izdomāti. Tādi MI atklāšanas rīki kā Hive, TruthSca un Google SynthID apstiprina, ka “Sofía Salud en Casa” fotogrāfijas, videoklipi un balss ir mākslīgi radīti.[5]
Šī viltus influencere dalās ar “ārstniecības līdzekļiem” un ieteikumiem, kuriem nav ne tikai zinātniska pamata, bet kuri ir arī pilnīgi bezjēdzīgi un potenciāli var pat kaitēt veselībai. Tā, piemēram, konts iesaka uz pēdām likt sīpolu šķēles, lai izvadītu toksīnus un mazinātu iekaisumu, pirms gulētiešanas uz nabas uzklāt ricīneļļu vai uz pēdām sasmalcinātu ingveru, lai mazinātu sāpes ceļgalos un mugurā. Ir vēl arī daudzi citi pārliecinoši ieteikumi, kā uzlabot veselību un piekopt pašārstēšanos.
Sekotāju skaits šiem padomiem jau sen pārsniedz miljonu, kamēr e-grāmatas lejupielāžu skaits tuvojas simts tūkstošiem. Sociālie tīkli spēj pālriecināt, un neatsveramu palīdzību mūsdienās sniedz MI vispusīgais atbalsts.
Jaunie Ķīnas nosacījumi
Eiropieši ir sapinušies juridiskos terminos, regulās un normās un nespēj atrast racionālu risinājumu MI ģenerētu tēlu un maldinošas informācijas izplatībai. Papildus grūtības rada MI juridiskais statuss, jo tas patstāvīgi ģenerē jaunus profilus un izvieto informāciju bez cilvēka līdzdalības vai dotā uzdevuma. Ne mazums Briseles demagogu un NVO pastāv par MI tiesībām izteikt savu viedokli, un tā ir joma, līdz kurai ES regulējums nesniedzas. Līdzīgas problēmas par sevi liek manīt arī citās zemēs, visbiežāk Āzijā, kur MI lietojumprogrammu izmantošanai ir visaugstākā izplatību.
Viena no šādām zemēm ir Ķīna. Ja līdz šim MI šajā zemē tika plaši izmantots likuma ietvaros uzraugot politiski sensitīvu tematiku un sūtīja brīdinājumus blogu autoriem atturēties no konkrētiem vēstījumiem un politiski nekorektiem vērtējumiem, tad šobrīd situācija ir mainījusies. Izmaiņas nosaka ārkārtīgi strauji pieaugušais privāto blogu skaits un tur izklāstītais saturs, kas ir klajā pretrunā ar dabaszinātnisku pasaules uzskatu. Pārmetumus par šādu saturu izsaka Indijas blogeriem un Indijas valsts institūciju faktiskam kontroles trūkumam pār saturu. Realitātē Ķīnas internets ir pārpludināts ar miljoniem maldinošu un no patiesības attāla satura blogiem.
Jāņem vērā, ka blogu skaits Kīņā ir neiedomājami liels. Ja pasaulē ir nedaudz vairāk kā 600 miljoni klasisku tīmekļa blogu, Ķīnas Interneta informācijas centrs (CNNIC) atsevišķu blogu uzskaiti pārtrauce pirms vairāk nekā desmit gadiem. Iemesls ir datumu plūsma. Sina Weibo (mikroblogi), kas ir tieša X (Twitter) alternatīva un galvenā publiskās blogošanas platforma valstī ir vairāk nekā 300-500 miljoni aktīvu lietotāju mēnesī. WeChat Ķīnā ir populārākā vieta garo rakstu (klasiskā bloga formāta) publikācijām. Šai lietotnei ir vismaz 1,2 miljardi aktīvu lietotāju – miljoniem uzņēmumu, mediju un individuālo autoru uztur savus rakstu blogus, kuros ik dienas tiek publicēti desmitiem miljonu jaunu rakstu. Xiaohongshu (RED jeb “Mazā sarkanā grāmatiņa”) ir dzīvesstila, modes un iepirkšanās blogu platforma ar vairāk nekā 300 miljoniem aktīvu lietotāju.
Rezultātā Ķīna administratīvā kārtībā ir ieviesusi visai stingrus ierobežojumus, pagaidām nosakot trīs īpaši regulētas jomas. Tās ir medicīna, juridiskie jautājumi un medikamenti (arī tautas medicīnas līdzekļi).[6] Ierobežojumi nozīmē, ka šādai tematikai veltīto blogu turētājiem ir jābūt atbilstošai izglītībai, kas ļautu par to rakstīt.
Objektīvi vērtējot, nepatiesu ziņu un viedokļu tiražēšanā Ķīnā ir grūti atrisināma problēma neiedomājami lielā blogeru skaita un sociālo tīklu lietotāju dēļ. Valsts iestādēm šīs informācija radītās blaknes neizdodas mazināt, neizmantojot administratīvus rīkus. Starp blogos publicētām viltus ziņām tālejošas sekas ir ārkārtas laika apstākļu un zemestrīču prognožu sastādīšanai un izplatīšanai. Sākoties pašu iniciētām evakuācijām un nemieriem, sekas ir bijušas ļoti bēdīgas. Lielu postu nodarījuši ļoti nepareizi juridiski skaidrojumi īpašumu iegādē un kredītu ņemšanā, kas radījis zaudējumus miljoniem ķīniešu, taču nav pamata apsūdzēt blogerus par šādas informācijas izplatīšanu, jo tas ir tikai viedoklis. Slikta pieredze ir arī ar pašārstēšanās un tautas medicīnas padomu kropļošanu, kas izraisījuši ne vienu vien masveida to vai citu medikamentu iegādi un nekontrolētu lietošanu dzīvībai bīstamos daudzumos. Ir jomas, kur blogeru paustais viedoklis visai būtiski atšķiras no dabā konstatētā un apdraud sabiedrības drošību.
Rezultātā Ķīnas valdība ir noteikusi trīs jomas, kurās blogi ir atļauti personām, kurām ir atbilstoša izglītība un zināšanas – medicīna, juridiskie jautājumi un medikamenti. Šāda satura blogeriem reģistrācijas iestādei elektroniski ir jānosūta sava izglītības diploma kopija un vienas dienas laikā atļauja tiek sniegta vai piešķirta netiek (vienīgais kritērijs – legāli iegūtas izglītības dokuments). Blogos ir aizliegta medikamentu reklāma, bet pacientu pieredzes un savi novērojumi ir adresējami valsts medicīnas iestādēm, kurām ir noteikts pienākums tos anonimizēt. Tos jāizvērtē speciālistiem, un apkopotā formā ir jāizvieto oficiālā iestādes blogā.
Comments