KGB un arābu karš pret rietumiem

Situāciju Tuvo Austrumu reģionā un tās radītās sekas nevar izprast bez dziļas vēsturiskas perspektīvas, kas ar Padomju Savienības stratēģiski manipulatīvo politiku savieno nacistu un islāma ideoloģisko aliansi. Šī sadarbība ir veidojusi pamatu ilgstošām naida un dezinformācijas struktūrām, kas joprojām ietekmē politiku un sabiedriskās attiecības.

“Taisnība” piedāvā @CherylWroteIt publikācijas “I Spy With My Little Eye - Part Two: Operation SIG, the KGB, and the War Against America” fragmentu tulkojumu.

“Palestīniešu tauta neeksistē. Palestīnas valsts izveide ir tikai līdzeklis mūsu cīņas turpināšanai pret Izraēlas valsti, lai panāktu mūsu arābu vienotību… Tikai politisku un taktisku iemeslu dēļ mēs šodien runājam par palestīniešu tautas eksistenci, jo arābu nacionālās intereses prasa, lai mēs pieņemtu atsevišķas ‘palestīniešu tautas’ esamību kā pretspēku cionismam. Jā, atsevišķa palestīniešu identitāte pastāv tikai taktisku iemeslu dēļ.”

- Zuheirs Mohsens, viens no PAO vadošajiem līderiem, 1977. gads

Nacisti un dažas islāma ideoloģijas grupas 20. gadsimtā atrada kopīgu mērķi – pasaules ietekmes paplašināšana un ebreju iznīcināšana. Nacisti koncentrējās uz diviem galvenajiem uzdevumiem: ebreju tautas likvidēšana un komunisma sagraušanu, savukārt Padomju Savienība, īpaši pēc Krievu revolūcijas, centās izmantot nacistus savās interesēs, radot situāciju, kurā ebreji kļuva par pretestības un propagandas upuriem, bet Amerikas Savienotās Valstis – par ideoloģiska un stratēģiska vājuma mērķi. Krievu revolūcija un Staļina valdīšanas gadi īpaši pastiprināja mītu par slepenu “ebreju sazvērestību”, kas it kā kontrolē valdības, bankas un civilizāciju. Šis mīts tika aktīvi izmantots gan nacistu propagandā, gan Padomju Savienības represijās, kļūstot par pamatu antisemītiskai politikai un vardarbībai.

Visa sākums

Komunisma izplatība pēc Otrā pasaules kara sasniedza gan Eiropu, gan Ameriku, bet Āzijā, īpaši Ķīnā, tā guva ievērojamu ietekmi. Tajā pašā laikā ASV Stratēģisko dienestu pārvald Allena Dallesa vadībā sāka slepenas sarunas ar nacistu ģenerāli Karlu Volfu (operācija “Sunrise”) un izveidoja Gēlena organizāciju, lai izmantotu nacistu kadru pieredzi. Taču Padomju Savienība, jau dziļi iesakņojusies Vācijā, spēja šīs operācijas monitorēt un tajās iefiltrēties.

Staļina vadība PSRS, balstoties uz Ļeņina izveidoto čeku, bija paranoiska un represīva. Staļina antisemītisms atspoguļojās arī ārpolitikā: sākotnēji viņš ebrejiem ļāva izceļot uz Izraēlu, bet tad strauji mainīja nostāju, jo cionismu uzskatīja par draudu un īpaši baidījās, ka ebreji sev līdzi aizvedīs kapitālu un zināšanas. Padomju drošības dienesti analizēja nacistu pirmskara propagandu arābu pasaulē un saprata tās lomu antisemītisma un pret rietumiem vērsta noskaņojuma veicināšanā. Simtiem arābu nacionālistu tika aicināti mācīties PSRS, starp viņiem bija arī Jasirs Arafats.

Aktivnye meropriyatiya

KGB, īpaši nodaļa “Serviss A”, īstenoja ciniskas dezinformācijas kampaņas, piemēram, “Operāciju Zaratustra” (1950.–1960. gadi), kā mērķis bija radīt iespaidu, ka Rietumvācija atkal kļūst par nacisma perēkli. Šī kampaņa, vandalizējot ebreju kapus un izplatot nacistu simboliku, sākotnēji tika izmēģināta PSRS. Panākumi ļāva šo stratēģiju izvērst starptautiski. Tika izmantotas Austrumvācijas Stasi sagatavotas propagandas lapeles un inscenēti vandālisma akti.

1967. gads iezīmēja būtiskas pārmaiņas KGB vadībā – Jurijs Andropovs kļuva par ilglaicīgāko KGB priekšsēdētāju. Viņa vadībā KGB turpināja izmantot antisemītismu kā propagandas ieroci, īstenojot operācijas, kurās ebreji tika attēloti kā globāls drauds, sasaistot šo tēlu ar nacismu un panislāmismu. Operācija SIG, izstrādāta 1950. gados, bija vērsta uz kontroli pār Izraēlu un globāla haosa radīšanu, manipulējot ar informāciju, izkropļojot vēsturi un pielietojot emocionālus attēlus. Musulmaņu un arābu antisemītismu apvienoja ar KGB izplatītu propagandu.

PAO kā KGB instruments

Pirms KGB izveidoja Palestīnas atbrīvošanas organizāciju (PAO) un pirms kā ebreju valsts tika izveidota Izraēla, kaimiņos esošo arābu valstu mērķis bija pakļaut Izraēlas teritoriju arābu/musulmaņu kontrolei. Viņu iecere bija etniski iztīrīt reģionu no ebrejiem un izveidot “Lielo Sīriju” vai kā daļu no panarābiskas vai panislāmiskas impērijas paplašināt Ēģiptes un Sīrijas okupāciju šajā teritorijā. KGB vadībā sāka nostiprināties ideja par arābu bēgļiem kā par atsevišķu tautu.

KGB izveidoja īpašu stāstījumu, kas mūsdienās bieži tiek uzskatīts par faktu:

“Palestīnas atbrīvošanas organizācija (PAO) jau no paša sākuma pauda tajā reģionā dzīvojošo arābu gribu, nevis Maskavas vēlmi radīt šķelšanos un gāzt demokrātiju. Palestīna nav tikai ģeogrāfisks reģions, bet dzimtene atsevišķai pamatiedzīvotāju tautai – palestīniešu arābiem. Tās ebreju pilsoņi ir kolonizatori no kādas nezināmas svešas valsts.”

KGB izveidoja PAO līdzīgi kā bija izdomājusi Bolīvijas Nacionālās atbrīvošanas armiju. Šo arābu armiju 1960. gadu sākumā izveidoja pēc tam, kad dažādu arābu valstu karaspēks nespēja iznīcināt Izraēlu. KGB priekšnieks Andropovs savam padotajam Pacepam teicis: “Mums islāma pasaulē bija nepieciešams iepotēt nacistu stila naidu pret ebrejiem, un šī emocija bija jāpārvērš par ieroci, par teroristisku asinsizliešanu pret Izraēlu” (Pacepa, 2006).

Palestīnas nacionālo paktu kā arī Palestīnas konstitūciju izstrādāja Maskavā.

KGB arābu vidū meistarīgi izveidoja un veicināja antidemokrātisku un anticionistisku noskaņojumu. Šī ideoloģija pēc tam tika izplatīta Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) un dažādās starptautiskās nevalstiskajās organizācijās, tostarp Amnesty International. KGB kampaņa bija vēsturiski veiksmīga.

Palestīnas Nacionālā harta un PAO bija cieši saistītas ar KGB ietekmi – Palestīnas vadītāji tika izvēlēti Maskavā, un viņu uzdevums bija stiprināt PSRS ietekmi radot mītu par palestīniešu identitāti un tiesībām uz Izraēlas teritorijām. Šī mākslīgi radītā identitāte kļuva par pamatinstrumentu konfliktu izplatībā un naida kurināšanā pret Izraēlu un rietumiem.

Saskaņā ar Mitrohina (uz rietumiem dezertējis KGB “arhivārs”) arhīviem, KGB īpaši izvēlējās Jasiru Arafatu, lai viņš palīdzētu dezinformācijas kampaņā. KGB apmācīja Arafatu savā speciālo operāciju skolā Balašihā, uz austrumiem no Maskavas, un 1969. gadā nolēma viņu sagatavot par nākamo PAO līderi (to apstiprina arī KGB dokuments Mitrohina arhīvos). 1972. gada februārī, sarunā ar KGB priekšsēdētāju Juriju Andropovu, Andropovs teica Pacepam, ka KGB pārveidos Arafata marksistiskos ideālus par fanātisku anticionismu.

1975. gadā PSRS ar KGB atbalstu panāca ANO rezolūcijas 3379 pieņemšanu. Ar to cionisms tika pasludināts par rasisma formu. Rezolūcija simbolizēja globālu diplomātisku uzvaru Padomju Savienībai, kā arī tās propagandas triumfu, mobilizējot starptautiskos antisemītiskos instrumentus. Tikai 1991. gadā, pēc PSRS sabrukuma un ASV prezidenta Buša aicinājuma, rezolūciju atcēla.

Pacepa rakstīja: “1969. gadā KGB aicināja Arafatu pieteikt karu amerikāņu ‘imperiālistiskajam cionismam’ (…) Tas Arafatu ļoti uzrunāja. Viņš vēlāk apgalvoja, ka pats izgudrojis šo saukli par imperiālistisko cionismu, taču patiesībā tas bija Maskavas izgudrojums – mūsdienīga versija par ‘Cionas gudro protokoliem’, kas jau izsenis bija Krievijas izlūkdienestu iecienīts līdzeklis etniskā naida kurināšanai. KGB vienmēr uzskatīja, ka antisemītisma un anti-imperiālisma apvienojums ir auglīgs avots anti-amerikānismam.”

Izmantojot Arafatu, KGB turpināja attīstīt nacistisko antisemītismu, ko agrāk bija veicinājis muftijs al-Huseini. KGB viņu izvēlējās par Arafata “personīgo varoni” – lielmuftijs Hadžš Amins al-Huseini bija vīrs, kurš 1930. gadu beigās apmeklēja Aušvici un pārmeta vāciešiem, ka “viņi neesot nogalinājuši pietiekami daudz ebreju.”

Dālina (Dalin, 2005) raksta: “PAO piesaistīja divus bijušos nacistu instruktorus — Ērihu Alternu, bijušo Gestapo ebreju lietu nodaļas vadītāju, un Viliju Bērneru, SS virsnieku no Mauthauzenes iznīcināšanas nometnes. Vēl viens bijušais nacists, Johans Šullers, tika pieķerts piegādājam ieročus Fatah grupējumam. Beļģis Žans Tiro, neonacistu La Nation Européenne sekretārs, arī tika iekļauts Fatah algoto personu sarakstā. Vēl viens beļģu neonacists, Karls van der Puts, tika vervēts PAO vajadzībām (...) Arafats vienmēr dziļi cienīja al-Huseini.”

Līdz pat šai dienai, kā redzams arī videoierakstos, Abass turpina paust šo sazvērestības teoriju. 2018. gadā viņš arābu valodā sacīja, ka holokausts gan notika, taču tā cēlonis neesot bijis antisemītisms, bet gan pašu ebreju uzvedība. Savā runā viņš piebilda, ka ebreji nav tiekušies izveidot Izraēlas valsti un ka viņiem nav nekādas saiknes ar Izraēlas zemi.

Iepriekš minētie fakti liecina, ka KGB, nevis palestīniešu tauta, izvēlējās gan Arafatu, gan Abasu. Arafats izmantoja savu autokrātiju personīgā labuma gūšanai. Savas dzīves laikā Arafats novirzīja no 1 līdz 3 miljardiem ASV dolāru uz saviem personīgajiem kontiem.

Meli un to atkārtošana

“Spēja ātri pārformulēt jebkuru jautājumu, pievērst uzmanību konkrētai tēmai un pat nekaunīgi izplatīt nepatiesu informāciju (...) ļauj valdībām radīt apstākļus, kas īpaši paredzēti tam, lai pārējie paliktu neziņā” (Nguyen, 2019).

Dezinformācijas būtība ir gatavība melot un panākt, ka citi šos melus izplata tālāk.

Viss iepriekšminētais attiecās uz viltus naratīvu, ko izstrādāja KGB. Papildus taktikas ko izmantoja SIG operācijas laikā un PAO bija viltus informācijas radīšana un uzplatīšana, noderīgo muļķu un labprātīgo līdzstrādnieku izmantošana melu atkārtošanai, kā arī iefiltrēšanās organizācijās ar mērķi iegūt uzticību.

Dāvids Meirs-Levi rakstīja: “Arafatu īpaši iespaidoja Ho Ši Mina (Ho Chi Minh) panākumi, mobilizējot kreisi noskaņotus atbalstītājus Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur aktīvisti amerikāņu universitātēs, entuziastiski sekojot Ziemeļvjetnamas operatīvistu propagandas līnijai, Vjetnamas karu no komunistru uzbrukuma dienvidiem pārrāmēja par nacionālās atbrīvošanās cīņu. Ho galvenais stratēģis, ģenerālis Džaps (Giap), Arafatam un viņa palīgiem skaidri norādīja, ka, lai gūtu panākumus, arī viņiem jāmaina sava cīņas interpretācija. Džapa padoms bija vienkāršs, bet dziļi pārdomāts: PAO ir jādarbojas tā, lai slēptu savus patiesos mērķus, izmantotu stratēģisko maldināšanu un radītu mērenības iespaidu: ‘Beidziet runāt par Izraēlas iznīcināšanu un pārvērtiet savu terora karu par cīņu par cilvēktiesībām. Tad amerikāņu tauta ēdīs jums no rokas.’”

Fišs (Fish, 2008) citē Alžīrijas informācijas ministra Muhameda Jazida (Muhammed Yazid) padomu Jāsiram Arafatam: “Liec aizmirst argumentu, ka Izraēla ir maza valsts, kuras pastāvēšanu apdraud arābu valstis vai ka palestīniešu problēma ir reducēta līdz bēgļu jautājumam. Tā vietā pasniedz palestīniešu cīņu kā atbrīvošanās cīņu, tāpat kā citas. Maini sabiedrības viedokli par to, ka konfliktā starp palestīniešiem un cionistiem cietējs ir cionists. Tagad apspiestais un vajātais ir arābs, jo viņš ne tikai saskaras ar cionistiem, bet arī ar pasaules imperiālismu.”

Lielākā daļa rietumnieku kļūdaini uzskata, ka tad, kad PAO un Hamās runā par “okupētajām teritorijām”, viņi domā teritorijas, kuras arābu valstis zaudēja Izraēlai 1967. gada karā. No dažādiem palestīniešu arābu dokumentiem un runām ir skaidrs, ka tas, ko palestīniešu arābu vadība dēvē par “okupētu zemi”, ir visa Izraēlas teritorija – proti, viņu mērķis ir Izraēlas iznīcināšana.

Rietumu maldināšana kalpo kā taktika sabiedriskās domas mainīšanai – tā rada ilūziju, ka Arafats bija gatavs kļūt par valstsvīru, piedāvājot ebreju valstij mieru apmaiņā pret Jūdeju, Samariju un Gazu, kur veidotu arābu palestīniešu dzimteni. Izraēla šīs teritorijas apmaiņā pret miera solījumu patiešām nodeva PAO. Divus gadus pēc Oslo vienošanās parakstīšanas un tās ievērošanas (no Izraēlas puses), kļuva skaidrs, ka Arafata apņemšanās bija taktiska. Arābu terorisms pret ebrejiem pieauga līdz ar palestīniešu daļēju autonomiju. Izraēlā noslepkavoto cilvēku skaits arābu teroristu uzbrukumos pieauga par 73%.

Vēl viens būtisks kanāls, caur kuru Padomju savienība rietumu auditorijai piegādāja sazvērestības teorijas par cionismu, bija tieša sadarbība ar Rietumu kreiso flangu, bieži vien caur īpašu CPSU Centrālkomitejas nodaļu, kas nodarbojās ar attiecībām ar ārvalstu komunistiskajām partijām.

To, ka ārvalstu komunisti ir jūtīgi pret “ebreju jautājumu”, Maskava pirmo reizi saprata pēc skandāla 1952. gadā, kad tika atklāts Staļina slepenais prominentu padomju ebreju kultūras darbinieku slepkavības gadījums. Vēl viena skaļš protests notika 1963. gadā, kad Padomju Zinātņu akadēmijas Ukrainas nodaļa publicēja atklāti antisemītisku grāmatu “Judaism Without Embellishment”. Šie notikumi pazemoja Hruščovu un iemācīja viņam un citiem padomju līderiem, ka jautājumus, kas saistīti ar ebrejiem, jārisina ļoti piesardzīgi.

21. gadsimtā šī vēsturiskā dezinformācija turpina ietekmēt starptautisko politiku. 2001. gada ANO Konference Durbānā demonstrēja, cik viegli anti-cionisms pārvēršas antisemītismā. Ebrejus apdraudēja un ar viņiem manipulēja. Plakāti un propagandas materiāli atkal sasaistīja cionismu un nacismu, un atkārtoja senas dezinformācijas shēmas.

Noderīgie idioti

Melošana ir efektīvs maldināšanas līdzeklis – panākt, lai citi izplata melus, ir kā reizināt savu spēku un ietekmi. Vēl viena maldināšanas taktika, ko izmantoja KGB, lai vājinātu vai iznīcinātu Izraēlu, bija “noderīgo muļķu” izmantošana. Šis termins, kas tiek piedēvēts Vladimiram Ļeņinam, attiecas uz cilvēku, kurš, pats to neapzinoties, tiek izmantots kā marionete propagandas izplatīšanai.

Datu un sabiedrības pētniecības institūta ziņojumā (Donovan & Friedberg, 2019) ir identificēti rīki un taktikas, kuras PAO un citi izmanto, lai labiem nodomiem vadītus žurnālistus un citus sabiedrības locekļis iesaistītu maldinošas vai atklāti nepatiesas informācijas izplatīšanā. Viena no tehnikām, kā apmuļķot žurnālistus, ir viltus ziņu ievietot kādā draudzīgā medijā (RT, Al Jazeera) un panākt, ka tā izskatās pēc ticama ziņu materiāla. Ar viltus kontiem šo stāstu padara daudz publiskāku un rada iespaidu, ka to izplata “īsti” cilvēki. Tā kļūst par karstu ziņu un kāds žurnālists vai politiķis to pārpublicē, un tā nonāk galvenajos valstu medijos.

Citos gadījumos žurnālisti, kuriem nepieciešams sagatavot ziņu materiālu, sadarbojas ar arābu sakarniekiem, kuri noorganizē kādu “notikumu”. Piemēram, Tuvia Tenenboms, izlikdamies par naivu vācu žurnālistu, atklāja, kā Palestīnas pašpārvalde organizē pasākumus žurnālistiem, kuri brauc meklēt stāstus klātienē. Viņa sakarnieks aizveda viņu uz kādu vietu un lūdza viņam nofotografēt “notikumu”, kuru viņi bija īpaši inscenējuši viņam un viņa laikrakstam.

Mūsdienās ir iespējama ne-antisemītiska Izraēlas kritika, tomēr daļa kreisās puses ir pieņēmusi skatījumu, kas ne tikai līdzinās, bet arī balstās antisemītiskos stereotipos un nacistu propagandas mīklainajos tropos. Šī vēstures analīze liecina, ka mūsdienu Tuvo Austrumu konflikti, antisemītiskās propagandas vilnis un globālā dezinformācija ir cieši saistīti ar Padomju Savienības slepenajām operācijām, nacistu ideoloģiju mantojumu un ilgstošu politisku manipulāciju, kas turpina atstāt iespaidu uz mūsdienām.