Ļeņina psiholoģiskais portrets

Psiholoģisks portrets, ko par Vladimiru Ļeņinu pēc personiskas tikšanās 1919. gadā sarakstījis Aleksandrs Kuprins.

“Pirmo un, visticamāk, arī pēdējo reizi savā mūžā es devos pie cilvēka ar vienu vienīgu nolūku – uz viņu paskatīties.

Lieta, kas man bija kārtojama ar visas Krievijas autokrātu, nebija ne graša vērta. Tolaik es loloju ieceri veidot laikrakstu – bezpartejisku, tādu, kurā netiktu skarta nedz iekšpolitika, nedz ārpolitika. Maksims Gorkijs Pēterburgā manu ieceri uzņēma labvēlīgi, tomēr jau iepriekš paredzēja tās neveiksmi. Ļevs Kameņevs Maskavā, vēlot, lai projekts izdotos, mudināja laikrakstā ieviest polemiku. Viņš ar smaidu piebilda, ka “jūs varat mūs pat nolamāt”, taču es pie sevis nodomāju – mums zināms, ka kādā jaukā dienā šī polemika par pāraugt par “diskusiju” Lubjankā, Čekas ēkā, un no šī pieklājīgā padoma atteicos.

Es pats jau sāku zaudēt ticību savas neprātīgās idejas panākumiem, tomēr izmantoju to kā ieganstu. Tikšanos sarunāt bija pārsteidzoši vienkārši. Es piezvanīju Ļeņina sekretārei, biedrenei Fotijevai un lūdzu noskaidrot, kad Vladimirs Ļeņins varētu mani pieņemt. Viņa paskatījās un atbildēja, ka “rīt biedrs Ļeņins jūs gaidīs pie sevis Kremlī pulksten deviņos no rīta”.

Man no kādas organizācijas bija jāiegūst apliecība. To man labprāt izsniedza Dienvidu frontes armijas likvidācijas komisija, un ar to es no rīta devos uz Kremli. Man pa pēdām sekoja kāds jauns Maskavas dzejnieks.

Viņš Sarkanās armijas karavīriem bija izveidojis kalendāru, kurā, cita starpā, pauda ievērības cienīgu domu – “sarkanais karavīrs nedrīkst būt sieviete”. Ļeņina sieva Nadežda Krupskaja visu sieviešu vārdā apvainojās un dzejnieku nopēla laikrakstā “Moscow Pravda”. Viņa rakstīja: “Autoram par sievietēm ir vecā režīma priekšstati. Sievietes, kuras Lielā Krievijas revolūcija izvirzījusi Sarkanās armijas pirmajās rindās, ne ar ko neatpaliek no drosmīgākajiem un dedzīgākajiem vīriešu dzimuma cīnītājiem.”

Dzejnieks nobijās un devās skaidroties, zem rokas nesdams veselu kaudzi vecu brošūru.

Kutafjas torņa ejā mēs sargam uzrādījām dokumentus. Tur mums paskaidroja, ka biedrs Ļeņins dzīvo komandanta spārnā, un norādīja uz kancelejas ieeju. No turienes pa akmens kāpnēm – netīrām un smirdošām pēc kaķiem, mēs uzkāpām trešajā stāvā un nonācām uzgaidāmajā telpā. Tā bija nožēlojama, tukša, krēslaina, ar nemazgātiem logiem, koka soliem gar sienām un vienu klibu galdu tās stūrī.

No lielajām durvīm, kas bija apvilktas ar saplēstu melnu mākslīgo ādu, iznāca jauna sieviete – bāla, ar izbalējušām zilām acīm. Viņa pajautāja uzvārdu un pazuda. Jāpiebilst, ka nekur mūs nepārmeklēja. Mēs negaidījām ilgāk kā trīs minūtes.

Tās pašas durvis nedaudz pavērās, un tajās parādījās nopietns, gara auguma vīrietis novalkātā žaketē. Viņa seja bija cieta, dzeltenīga, it kā no ozolkoka. Acis melnas, apaļas un bez skropstām, bet ūsas – mazas un melnas. Stāja un kustības bija aukstas, naidīgas un pavirši pašpārliecinātas. Tāda iespaidīga izskata cilvēku kā nakts dežurantu varētu sastapt kādā visai aizdomīgā viesnīcā Kijivas, Odesas vai Varšavas nomalē.

“Ienāciet,” viņš teica un mūs pa vienam ielaida, starp sevi un durvīm atstājot tik šauru spraugu, ka es neviļus viņam pieskāros. Man šķiet, ka, ja man tajā brīdī būtu bijis revolveris, tas pats būtu izlēcis no kabatas, paklausot šo melno acu magnētiskajam spēkam.

Pa šīm durvīm – pa kreisi. Plašs un tikpat drūms un tukšs kabinets kā priekštelpa. Tumšas tapetes, trīs melni ādas krēsli un milzīgs rakstāmgalds, uz kura valdīja nevainojama kārtība.

No galda pieceļas Ļeņins un sper dažus soļus mūsu virzienā. Viņam ir savāda gaita. Viņš stipri šūpojas no vienas puses uz otru, it kā klibotu ar abām kājām – tā staigā lokkājaini, dzimuši jātnieki. Taču šī ārējā neveiklība nav nepatīkama – līdzīga saskaņota, veikla neveiklība ir novērojama dažu dzīvnieku kustībās, piemēram, lāču un ziloņu. Viņš ir neliela auguma, plecīgs un slaids. Viņam mugurā ir pieticīgs tumši zils uzvalks, ļoti kārtīgs, bet ne izsmalcināts; balta, mīksta stāvapkakle un tumša, šaura, gara kaklasaite. Un viņš uzreiz rada fiziskas tīrības, svaiguma un, šķiet, izcilas līdzsvara sajūtuā. Viņš norāda uz krēslu, aicina apsēsties, jautā, kas par lietu. Saruna ir ļoti īsa. Es saku, ka zinu, cik dārgs ir viņa laiks, un tāpēc neapgrūtināšu ar nākamā laikraksta prospekta lasīšanu; viņš to pārskatīs brīvajā laikā un pateiks savu viedokli. Tomēr viņš, zemu noliecis galvu, ātri pāršķirsta manuskripta lapas. Viņš jautā, kurai partijai es piederu. Nevienai, es uzsāku projektu pēc personīgas iniciatīvas. “Tā gan!” viņš saka un noliek lapas malā. “Es tikšos ar Ļevu Kameņevu un to pārrunāšu.”

Tas viss aizņem trīs vai četras minūtes. Bet tad iejaucas dzejnieks, kurš jau ilgi zem krēsla nemierīgi kustina kājas. Es esmu ļoti apmierināts, ka esmu palicis novērotāja lomā, un rūpīgi visu vēroju, to neizrādot.

Vladimira Ļeņina ārienē nav nekā atbaidoša, majestātiska vai dziļi iespaidīga. Ir plati vaigu kauli un nedaudz uz augšu vērstas acis, taču šīs iezīmes nav pārmērīgi “mongoliskas”; tādas sejas bieži sastopamas starp tā dēvētajiem “krievu amerikāņiem” jeb uzņēmīgajiem emigrantiem no Jaroslavļas guberņas Ļubimovas apriņķa. Galvaskauss ir plats un augsts, bet nebūt ne tik pārspīlēts, kā tas izskatās fotogrāfijās. Fotogrāfijas pārliecinoši attēlo tikai angļu ministrus, operetes dīvas un zirgus.

Ļeņins ir plikpaurains, taču matu atliekas pie deniņiem, kā arī bārda un ūsas joprojām liecina, ka jaunībā viņš bijis sarkanīgi blonds. Uz to pašu norāda purpursarkanie vasarraibumi uz viņa vaigiem – stingri, diezgan jauneklīgi un tik sārti, it kā tikko būtu nomazgāti ar aukstu ūdeni un sparīgi nosusināti ar dvieli. Kāda laba veselība! Runājot viņš ar rokām pie sejas veic īsas, dūrienveida kustības. Viņa rokas ir lielas un ļoti nepatīkamas, taču viņa acis mani apbūra. Tādas es atkal redzēju tikai vienu reizi, pēc ļoti ilga laika. Pēc dabas viņa acis ir šauras, turklāt Ļeņinam ir ieradums tās, droši vien slēpta tuvredzības dēļ, piemiegt. Tas kopā ar ātriem sānskatiem piešķir acīm īslaicīgu slīpumu un, iespējams, viltību. Mani pārsteidza to varavīksnenes krāsa. Meklējot salīdzinājumu šim blīvajam, spilgti oranžajam tonim, es mēdzu to salīdzināt ar gatavu mežrozītes ogu. Taču arī šis salīdzinājums vairs nešķiet pietiekams. Tikai pagājušajā vasarā Parīzes zoodārzā, ieraugot lemura zeltaini sarkanās acis, es ar gandarījumu sev teicu: “Beidzot esmu atradis Ļeņina acu krāsu!” Atšķirība izrādījās tikai tā, ka lemuram zīlītes ir lielas un nemierīgas, bet Ļeņinam kā smalkas adatas dūriena punktiņi, no kuriem it kā izšaujas zilas dzirksteles.

Arī viņa balss ir patīkama, viņa nelielajam augumam pārsteidzoši vīrišķīga, ar atturīgu spēka rezervi, kas runājot publikas priekšā ir nenovērtējama. Sarunā viņa piezīmes vienmēr nes ironisku, augstprātīgu, noraidošu nokrāsu, kas ir neskaitāmās verbālās cīņās sen izkopts ieradums. “Visu, ko jūs sakāt, es zinu jau iepriekš un varu viegli atspēkot kā bērna būvētu smilšu pili.”

Taču tā ir tikai maniere, aiz kuras slēpjas pilnīgs miers un vienaldzība pret jebkuru personu. Liekas, tas ir viss. Svarīgākais, protams, nav izsakāms vārdos – to vienmēr ir tikpat grūti aprakstīt kā ainavu, melodiju vai smaržu. Es baidījos, ka mans dzejnieks nekad nebeigs runāt, tāpēc piecēlos un atvadījos. Dzejniekam nācās sekot manam piemēram. Drūmais vīrs atkal izlaida mūs caur šauro spraugu. Te es pamanīju, ka pāri viņa pierei līdz pat labā vaigu kaula galam stiepjas slīpa sārta rēta, kuras dēļ šķiet, ka labās acs apakšējais plakstiņš ir izgriezts uz āru.

Es nodomāju: “Šis ar vienu vienīgu zīmi varētu kā vilku suns mesties cilvēkam krūtīs un ar zobiem pārkost rīkli.” Naktī, jau guļot gultā, tumsā, es atkal atsaucu atmiņā Ļeņinu, ar neparastu skaidrību iztēlojoties viņa tēlu… un man kļuva bail. Man šķita, ka uz mirkli es it kā esmu iegājis viņā, sajutis sevi kā viņu.

“Būtībā,” es nodomāju, “šis cilvēks – tik vienkāršs, pieklājīgs un veselīgs – ir daudz briesmīgāks par Neronu, Tiberiju vai Ivanu Bargo. Tie, lai arī garīgi kropli, tomēr bija cilvēki, kas pakļauti iegribām un rakstura svārstībām. Bet šis ir kaut kas līdzīgs akmenim. Viņš ir kā klints gabals, kas atlūzis no kalnu grēdas un strauji ripo lejup, iznīcinot visu savā ceļā. Un tomēr, iedomājieties, viņš ir akmens, kas ar kādu burvestību ir domājošs! Viņam nav jūtu, nav vēlmju, nav instinktu. Brīdī, kad viņš krīt, ir tikai viena asa, sausa, neuzvarama doma – es iznīcinu.”