Par žurnāla "Ir" rakstu “Pētījums atklāj krievvalodīgo apātiju un pašcenzūru”

"Līdz 2026. gadam jānodrošina sabiedrisko mediju satura piedāvājums tikai valsts valodā." 

(Latvijas Nacionālā drošības koncepcija, 2023, VI nodaļa – Informācijas telpas drošība) 

Līdz Latvijas Nacionālā drošības koncepcijā noteiktajam termiņam ir palikuši daži mēneši, bet SEPLP apstiprināja LSM stratēģiskās prioritātes nākamajiem četriem gadiem ( 2026. – 2029. g.), kas paredz radio programmas “Latvijas Radio 4 – Doma laukums” darbības pārtraukšanu līdz 2025. gada beigām un atteikšanos no “LSM+” platformas, bet saglabājot sabiedriskā medija saturu krievu valodā. 

Kāpēc aizejošajam SEPLP padomes locekļu sastāvam pēdējā sēdē bija jāsasteidz pieņemt sabiedrisko mediju stratēģiskās attīstības plānu nākamajam periodam, kas ir pretrunā 2023. gada Saeimā pieņemtajai Nacionālās drošības koncepcijai? Interesanti būs vērot Jāņa Sikšņa tālāko karjeras virzību - kurš politiskais spēks un kur viņu virzīs vai kādās komercstruktūras tiks atalgots par nopelniem, bet jaunajai padomes vadītājai Sanitai Uplejai-Jegermanei der atcerēties, ka reputāciju tikai sagraut var viegli un ātri.  

Paralēli institucionālajiem lēmumiem LSM krievu redakciju aizstāvībai ir mobilizēti Latvijas tā saucamie progresīvi liberālie mediji. Kā spilgtu piemēru var minēt žurnāla 24.07.2025 "Ir" numurā publicēto Māras Miķelsones rakstu “Pētījums atklāj krievvalodīgo apātiju un pašcenzūru”, ko citādi kā par klaju Kremļa propagandas šablonu parādi nosaukt nevar.  

Raksts vēsta par Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes pētījumu, kurā krievvalodīgie iedzīvotāji anonīmi aptaujāti par viņu ģeopolitiskajiem priekšstatiem, pilsonisko līdzdalību un mediju lietošanu. Pētījuma nosaukums rakstā nav minēts, bet visticamāk tas ir projekts “Latvijas rusofono iedzīvotāju ģeopolitiskie priekšstati, pilsoniskā līdzdalība un mediju lietošana” (Mārtiņš Kaprāns, Oksana Žabko, Jānis Juzefovičs, Inta Mieriņa, Anastasija Tetarenko-Supe), kurš ir finansēts no Latvijas Zinātnes padomes (LZP) Fundamentālo un lietišķo projektu programmas “Baltijas krievvalodīgā identitāte pārmaiņu gaidās: politiskā uzvedība, robežu veidošana un mediju prakses pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā” ietvaros. Kopējais projekta finansējums: 300 000 eur, tai skaitā: RSU – 92 686 eur,, LU – 207 314 eur. Katra no šī pētījuma zinātniski akadēmiskā kolektīva locekļa pētnieciskā darbība vien ir vērta, lai to apskatītu atsevišķā rakstā. 

Projekts prezentēts kā aptaujas rezultātu apkopojums: respondentu skaits - 1034, metode CAWI (datorizētu tīmekļa aptauju metode). Izmantots Norstatpanel – atlasīts un uzturēts respondentu resursu tīkls, kurā dalība tikai pēc ielūguma, neviens nevar reģistrēties pats. Rusofono iedzīvotāju pēc etniskās piederība var būt jebkāda – krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, utt., kritērijs ģimenes komunikācijas valoda ir krievu. Ar aptaujas reprezentāciju var iepazīties RSU interneta vietnē.

Aptaujas dati rāda, ka LR4 bieži klausās tikai 10%, bet RUS.LSM.lv lieto 16% no respondentiem. Tas ir  niecīgs skaits attiecībā pret ieguldīto finansējumu. 

"Ir.lv" ekrānšāviņš

"Ir" rakstā pētījumu komentē RSU vadošais pētnieks Jānis Juzefovičs un LU profesore Inta Mieriņa, kuri apgalvo, ka rezultāti rāda augstu pašcenzūru un bailes atklāti paust viedokli, noslēgšanos no politiskiem jautājumiem pat ziņu līmenī un ārkārtīgi zemu līdzdalību valsts politiskajā dzīvē. Vienlaikus I. Mieriņa apgalvo, ka “secinājums – pārliecinātie Krievijas atbalstītāji parasti neslēpjot savas domas, un aptauja rāda, ka tādu ir 12%.”. Nu tad Kremļa atbalstītāji neslēpj savas domas vai viņiem ir augsta pašcenzūra? Tās ir divas savstarpēji izslēdzošas lietas. 

Pašcenzūra ir indivīda vai organizācijas brīvprātīga atturēšanās no ideju, informācijas vai viedokļu izpaušanas, paredzot negatīvas sekas vai pielāgojoties sociālajām, politiskajām vai institucionālajām normām. 

Ja minētie pētnieki apgalvo, ka krievvalodīgajiem ir augsta pašcenzūra, tas nozīmē, ka viņi patiesībā atbalsta Krievijas agresiju Ukrainā tikai skaļi to pateikt baidās, jo saprot, ka latviešiem tas ļoti nepatiks. 

Krievijas iebrukums Ukrainā ir briesmīga traģēdija ukraiņiem, bet arī latviešiem tas uzplēsa visas okupācijas laika traumas, trauksmes un bailes. Ja Krievijas militārā avantūra būtu veiksmīga, tad ne par kādu Latvijas krievvalodīgo pašcenzūru runas nebūtu, ko pierādīja jau Krievijas karogu vicināšana vēl 09.05.2022. Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju depresijas pamatā ir nožēla par Krievijas militārajām neveiksmēm Ukrainā, kur tā praktiski ir iestigusi, un Krievijas kā impērijas starptautiskās reputācijas bankrotu . 

Citāts no raksta - “Kādēļ ir svarīgi par to runāt? «Ja mēs izslēdzam un ignorējam, kā viena daļa sabiedrības jūtas, vai priecājamies, ka viņi klusē, ik uz stūra saskatot Kremļa aģentus, tas var novest pie pretēja rezultāta — pie lielākas sašķeltības, arī zināmas sabiedrības daļas radikalizēšanās abās pusēs,» saka Mieriņa, kura uzskata, ka tas būs izdevīgi Putinam un viņa Krievijai. Jo saliedēta sabiedrība ir mūsu valsts drošības pamats - I. Mieriņa.”  

Klusē par ko? Ka viņu dižais vadonis, ko no visas sirds atbalsta, ir Vladimirs Putins un viņi kvēli cer, ka krievu armija ieņems Kijevu, bet pēc tam arī Rīgu? Jo par ko citu, tad viņi klusē, ja baidās, ka latvieši nesapratīs un nepiecietīs? Profesore Inta Mieriņa apgalvo, ka Krievijas militārās agresijas un V. Putina atklāta slavināšana saliedēs Latvijas sabiedrību? Latvijas pilsoņu pārliecinošais vairākums ir nostājusies Ukrainas pusē, tāpēc sabiedriskā miera labad ir labāk, ja Kremļa atbalstītāji vismaz publiski paklusē. Tā ir ļoti apsveicama pašcenzūra, kas liecina tikai par lielas daļas Latvijas rusofono iedzīvotāju veselo saprātu. 

Latvija kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī ir uzņēmusies vairāk kā 40 000 ukraiņu kara bēgļu, kuriem ir piešķirts pagaidu aizsardzības statuss. Procentuāli pret Latvijas iedzīvotāju skaitu tas bija viens no viens no augstākajiem līmeņiem ES. Īpaši kara pirmajā gada provokāciju skaits bija pietiekami liels, sākot ar Ukrainas karogu apgānīšanu līdz ukraiņu bēgļu bērnu rīdīšanai skolās, kur mācās krievvalodīgo bērni. Tikai Latvijas sabiedrības pietiekami vienotā un asā pozīcija pieradināja Putina un Krievijas impērijas cienītājus savu viedokli paturēt pie sevis. Inta Mieriņa uzskata, ka Ukrainas bēgļiem un latviešiem vajag uz ielas un sabiedriskās vietās uzklausīt putinistu notācijas? Par citu cilvēku jūtām progresīvie pētnieki un žurnālisti ir padomājuši, iesakot Latvijas krievvalodīgajiem atteikties no pašcenzūras? Vai viņi vienkārši vēlās Latvijas krievvalodīgos sakūdīt uz sabiedriskajiem nemieriem?  

Tas ir pilnīgi apbrīnojami, ka gan "Ir", gan minētie kreisi liberālie akadēmisko aprindu pārstāvji, kas pieprasīju totālu pašcenzūru no visiem gan Covid 19 vakcinācijas sakarā, gan saistībā ar WOKE ideoloģiskajām dogmām, tikai saistībā ar Krievijas - Ukrainas karu aicina Latvijas krievus atteikties no pašcenzūras un droši paust uzskatus, kas ir nepieņemami vairumam latviešu sabiedrības. 

Rakstā ļoti pareizi ir norādīts, ka Latvijas informatīvā telpa ir etniski sašķelta jau gadiem ilgi. Tikai gan I. Mieriņa un M. Miķelsone aicina šo etnisko sašķeltību arī tālāk uzturēt, saglabājot krievu valodu sabiedriskajos medijos. Visiem Latvijas iedzīvotājiem ir pienākums pārzināt valsts valodu līmenī, lai lietotu to sabiedriskajās vietās, izmantojot valsts pakalpojumus (tai skaitā, pie ārsta un policijā, tiesās, skolās), ka arī saņemot informāciju sabiedriskajos medijos, bet kādu valodu viņi lieto ģimenē, lasa, klausās, lieto izklaidei ir tikai viņu privātā lieta.  

"Ir" rakstā tiek uzdots jautājums, ko darīs cilvēki, kas tagad lieto Sabiedrisko mediju krievu valodā – LR4 šogad 10%, Rus.LSM.lv – 16%. Tas gan ir pilnīgi skaidrs, ka mūsdienu tehnoloģiju pasaulē liberālie krievvalodīgie ļaudis "YouTube" skatīsies kanālu Rain.tv vai līdzīgos, bet putinisti kā ir skatījušies Krievijas propagandistus, tā arī skatīsies, izmantojot VPN, Telegram sniegtās iespējas. To arī norāda  pētnieks Juzefovičs, ka mediju politikas veidotāju cerība, ka bloķēšana vairāk piesaistīs vietējam saturam, nav attaisnojusies, jo aptuveni trešdaļa aptaujāto atraduši veidus, kā piekļūt bloķēto kanālu informācijai.  

Krievijas velmei par visu varu noturēt krievu valodu Latvijas sabiedrisko mediju apraidē ir ļoti pragmātisks iemesli. Par iespēju izmantot LSM Krievijas propagandas naratīvu izplatīšanā ir rakstos “Krievu valodas uzspiešanas politika Latvijā” (Taisnība, 23.05.2025) un “SEPLP reputācijas problēmas” (Taisnība, 04.07.2025), bet tie nav vienīgie iemesli, kāpēc Krievija par katru cenu centīsies noturēt krievu valodu Latvijas sabiedriskajos medijos.. Krievijas stratēģiskajos plānos ir minimālie sasniedzamie mērķi un maksimālie. Starp tiem nav pretrunas, jo tie ir tikai dažāda garuma nogriežņu uz vienas taisnes, kas lielākajā daļā pārklājās. Maksimālais ir Baltijas valstu vēlreizēja iekļaušana Krievijas sastāvā, kādēļ ir nepieciešams saglabāt krievu valodu kā reālu saziņas valodu minētajās teritorijās, bet minimālais ir valsts valodas statusa iegūšana krievu valodai Igaunijā vai Latvijā, vai vislabāk abās, kas pavērtu ceļu krievu valodai kļūt par oficiālu ES valodu. Krievu valoda Latvijas sabiedriskajos medijos starptautiski demonstrē to kā faktisko oficiālo valodu, bet Latviju kā divkopienu valsti. 

Krievija ir nepārtraukti mēģinājusi panākt, lai krievu valodai Eiropas Savienībā būtu oficiāls vai īpašs statuss, taču šie mēģinājumi nav guvuši atbalstu. Eiropas Savienībā šobrīd ir trīs dalībvalstis, kas kādreiz bija PSRS sastāvā. Igaunijā krievvalodīgie ir 27%, bet Latvijā ap 23%. Turklāt abās valstīs uzturēšanās atļaujas pietiekami lielam skaitam Krievijas pilsoņu. Lietuvā krievvalodīgo skaits ir tikai ap 5%. Līdz ar to Kremlim  tikai Latvija un Igaunija ir reālas kandidātes plānam par valsts valodas statusa iegūšanu krievu valodai Eiropas Parlamenta līmenī. 

Atsevišķi prokrieviski politiķi un deputāti (īpaši no Latvijā un Igaunijā dzīvojošo krievvalodīgo interešu grupām) ir vairākkārt rosinājuši rezolūcijas vai iesnieguši vēstules par krievu valodas atzīšanu kā ES oficiālo valodu, pamatojot to ar lielo runātāju skaitu Eiropā. 

Daļa iniciatīvu tika uztvertas kā Krievijas ietekmes mēģinājumi destabilizēt ES valstu iekšpolitiku, īpaši Baltijā. ES oficiālajām valodām ir ļoti stingri noteikumi – tai ir jābūt kādai no dalībvalsts oficiālajām valodām. Nevienā ES dalībvalstī krievu valodai nav šāda statusa, tāpēc juridiski tas nav iespējams bez valsts iekšējām izmaiņām. ES noteikumi paredz, ka jauna oficiālā valoda var tikt pievienota tikai tad, ja to pieprasa kāda dalībvalsts valdība (nevis trešā valsts, piemēram, Krievija). Līdz šim neviena ES dalībvalsts to nav darījusi krievu valodas labā, tāpēc juridiski šāds statuss nav bijis reāli iespējams. 

Latvijas un Igaunijas konteksts. Krievija ir izmantojusi diplomātiskos un informatīvos kanālus, lai apgalvotu, ka krievu valodai Baltijas valstīs jādod plašāks statuss, tai skaitā oficiālas valodas statuss pašvaldību vai valsts līmenī. Latvijā 2012. gadā notika referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu – rezultāts bija noraidošs (aptuveni 75% nobalsoja pret). 

Starptautiskā arēna. Krievija periodiski ir mēģinājusi iekļaut krievu valodu plašākā starptautiskajā lietojumā, tostarp ANO un citās organizācijās, taču ES institucionālajā sistēmā tas nav izdevies. 

Galvenie piemēri: 

1. Diplomātiskie paziņojumi un politiskais spiediens – īpaši Krievijas Ārlietu ministrija un Valsts dome, argumentējot, ka “miljoniem ES iedzīvotāju lieto krievu valodu” (īpaši Baltijā, Vācijā, Kiprā u.c.). 

2. Krievijas atbalstītas NVO un diasporas iniciatīvas – dažādās ES valstīs iesniegtas petīcijas Eiropas Parlamentam par krievu valodas statusu, bet tās nav izpelnījušās atbalstu. 

3. Maigā vara (soft power) – kultūras, izglītības un mediju projekti, kuros tiek akcentēts, ka krievu valoda ir “Eiropas kultūras mantojuma sastāvdaļa”. Klasiskais arguments - jo mums ir Puškins! 

Pēc Krimas aneksijas un konflikta Austrumukrainā Krievija pastiprināja informatīvo kampaņu par “krievu valodas tiesībām” Baltijā un citās ES valstīs. ES institūcijas atkārtoti noraidīja jebkādus mēģinājumus oficiāli mainīt valodu politiku. 

2022. gada februāris, 2023.–2025. gadi – Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, ES valstu nostāja attiecībā uz krievu valodu kļuva kritiskāka. Lielākā daļa ES valstu, tostarp Baltijas valstis, pieņēma lēmumus ierobežot Krievijas mediju un propagandas piekļuvi.

Krievu valodas jautājums ES tika saistīts ar drošības un informatīvās telpas aizsardzību, nevis ar atbalstu krievu valodai kā oficiālai valodai. Krievijas ietekmes centieni tiek vērtēti kā daļa no informatīvā vai hibrīdkaradarbības, kas mēģina radīt spriedzi Baltijā un citur ES. Līdz ar to svarīgi stiprināt valodu politiku, lai aizsargātu dalībvalstu valodas un kultūras daudzveidību, vienlaikus ierobežojot Krievijas propagandas ietekmi. 

Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka Krievija nevienu mirkli nav atteikusies no stratēģiskā mērķa iegūt krievu valodai valsts valodas statusu Latvijā, lai nostiprinātu tās pozīcijas ES. Krievijas speciālie dienesti ir tikai mainījuši taktiku tā sasniegšanā.  

2012. gada Valodu referendumā kremlis cieta zaudējumu, bet "Ej apkārt!" Pēram Gintam teica Līkais. Valodu referendumu var salīdzināt ar krievu militāristu iecienītajiem frontālajiem uzbrukumiem (мясние штурмы-gaļas triecieni), kur latviešu sabiedrība Vladimiru Lindermanu uztvēra kā atklātu Maskavas marioneti. Tagad Krievijas specdienesti savu plānu īstenošanai izvēlās daudz rafinētākas metodes – latviskus vārdus un uzvārdus, tā saucami liberālas nevalstiskās organizācijas, žurnālistus, akadēmisko un zinātnisko aprindu pārstāvjus, bet sasniedzamais mērķis ir tas pats. Tas arī nav nekas jauns. Vilis Lācis un Andrejs Upīts bija sava laika populāri rakstnieki, Augusts Kirhenšteins – zinātnieks, bet savas tautas vēsturē viņi ierakstījās kā nodevēji. 

Latvijas problēma ir nevis nacionālradikāļi, bet gan nacionālnodevēji – kā 1940. gadā, tā arī mūsu dienās.