Skolēnu dumpis Francijā
Francijā kopš septembra vidus notiek jauniešu protesti, visai stihiskas demonstrācijas, atsevišķi mītiņi un citas aktivitātes. Raksturīgākās ir skolu bloķēšana, pašvaldību izglītības institūciju un aģentūru ieņemšana un demolēšana, masu gājieni un pulcēšanās administratīvi un vēsturiski nozīmīgās vietās. Piemēram, "Bastīlijas ieņemšana" ar vairāk nekā 85 tūkstošu jauniešu piedalīšanos.[1] Demonstrācijas un skolu blokādes, kas sākās Parīzes priekšpilsētās, ir pārņēmušas visu valsti un atsevišķos brīžos pāraugušas vardarbīgās sadursmēs starp jauniešiem un policiju.[2]
Jauniešu protestu nozīmes novērtējums Francijas valdībā, kas robežojas ar ignoranci, ir diezgan atšķirīgs no tā, kā uz to reaģē starptautiskās organizācijas. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) paziņoja, ka ar bažām seko vidusskolēnu protestiem visā Francijā, jo valsts mēroga demonstrācijas turpinās jau piekto dienu. Skolēni, pārsvarā vecumā no 15 līdz 18 gadiem, protestē pret skolotāju trūkumu, pārpildītām klasēm, pārslogotiem stundu sarakstiem un skolu ēku tehnisko stāvokli.
Asumi
Nemieri norisinās laikā, kad valstī valda saspringta politiskā gaisotne – pēc sešiem mēnešiem gaidāmas Francijas prezidenta vēlēšanas, bet pašlaik valdība cenšas apstiprināt taupības budžetu, kur nozīmīgs elements ir izglītības nozares finansējuma ierobežojumi.[3]
Lai gan demonstrācijas lielākoties ir miermīlīgas, dažos gadījumos protestētāji izraisījuši ugunsgrēkus un izdemolējuši sabiedriskā transporta pieturas. Policija uz nekārtībām atbildējusi ar asaru gāzi, stekiem un sprādziengranātām, tā izraisot tā saucamo "cilvēktiesību grupu" un studentu-protestētāju apsūdzības par pārmērīgu spēka pielietojumu. Aizdomās par policijas pārkāpumiem varas iestādes uzsākušas 18 iekšējās izmeklēšanas.
Francijas izglītības jomas specifika
Klases. Francijā, jo īpaši lielo pilsētu nomalēs un priekšpilsētās, klases ir pārpildītas. Ne visiem skolēniem ir savs sols, un jaunieši spiesti sēdēt klases beigās vai gar klases malu. Vidējais skolēnu skaits ir atkarīgs no izglītības pakāpes – sākumskolā tās ir mazākas, bet vidusskolās vienas no lielākajām starp OECD un ES valstīm.[4] Juridiski ierobežojumi to izmēram noteikti sākumskolas klasēs (līdz 24 bērniem), un aptuveni skaitļi liecina, ka vidēji sākumskolā ir 20,7 līdz 21,3 skolēni uz klasi.[5] Vidusskolas ir pārslogotākas – klasē vidēji ir 30,1 skolēns, bet reālajā dzīvē 40-45 skolēni (klase paredzēta 20-25 personām). Vidējo rādītāju krietni pazemina neaizpildītās lauku reģionu vidusskolas.
Mācību priekšmetu skaits. Mācību priekšmetu skaits skolā mainās no 7-8 priekšmetiem sākumskolā un 12 pamatskolā, līdz 7 obligātiem pamata priekšmetiem vidusskolā, ko papildina 3 izvēles priekšmeti (12. klasē samazinās līdz 2 priekšmetiem, jo skolēni gatavojas valsts eksāmenam).
Noslodze. Skolēni parasti mācās 24 līdz 30 stundas nedēļā, taču tās tiek saspiestas mazākā dienu skaitā. Skolā stundu skaits ir tieši atkarīgs no vecuma grupas – sākumskolā tās sākumā ir 24 stundas nedēļā, vēlāk palielinās līdz 26, bet vidusskolā 26-40. Francijā mācību stundas ilgums ir 55 minūtes, un skolas diena var sākties jau 8:00 un ilgt līdz 17:00 vai pat 18:00. Ja mācību vielu neapgūst pietiekoši raiti, mācības var notikt arī nosacīti brīvajā trešdienā (diena mājas darbiem un patstāvīgam darbam) un sestdienā (8:00-12:00).[6] Vienlaikus jāņem vērā, ka skolēniem Francijā ir salīdzinoši daudz brīvdienu – mācību gads ilgst 36 nedēļas un aptuveni ik pēc 6-7 nedēļām seko 2 nedēļu brīvlaiks.
Mājas darbi. Francijā attieksme pret mājasdarbiem ir divējāda – sākumskolā pastāv oficiāls aizliegums, kamēr slodze vecākajās klasēs ir ļoti liela. Kopš 1956. gada Francijā sākumskolas skolēniem ar likumu aizliegts uzdot rakstiskus mājasdarbus. Bērniem uzdod tikai lasīšanu, teksta pārlasīšanu vai dzejoļu mācīšanos vai reizrēķina mācīšanos no galvas. Šīs zināšanas un prasmes tiek regulāri pārbaudītas. Pamatskolā mājasdarbi ir obligāti. Lai palīdzētu skolēniem tikt galā ar pieaugošo slodzi, Francijā darbojas valsts programma "Devoirs faits" (Padarītie mājasdarbi) – skolēni var palikt skolā pēc stundām un bez maksas pildīt mājasdarbus skolotāju vai mentoru uzraudzībā (ne ilgāk par 20:00). Vidusskolā slodze ir ļoti liela un mājasdarbu pildīšana līdz vēlam vakaram ir ikdiena.
Kontroldarbi un vērtēšana. Pamatskolā un vidusskolā ir divu veidu pārbaudes darbi. Mazie, bieži vien iepriekš neizsludinātie testi pārbauda pēdējā mācību stundā apgūto vielu, bet lielie kontroldarbi parasti notiek reizi nedēļā un ilgst vairākas stundas, tā imitējot valsts eksāmenu. Kontroldarbi ir pilnīgi visos mācību priekšmetos un tos vērtē 20 ballu skalā, kur 10 balles ir minimālais pozitīvais vērtējums. Kontroldarbus nevar pārrakstīt, atzīmes nav labojamas, bet atbrīvojumi ir iespējami tikai no mazajiem kontroldarbiem un tikai ar ārsta izziņu.
Francijas izglītības sistēma ir ļoti prasīga un tā bez atlaidēm ir saistoša arī imigrantiem, tomēr jauniešu bezdarbs Francijā vēsturiski un strukturāli saglabājas augstā līmenī. Jaunākie Eurostat dati liecina, ka jauniešu (vecumā no 15 līdz 24 gadiem) bezdarba līmenis valstī sasniedzis 20,6 %.[7] Aptuveni 900 000 jauniešu Francijā pašlaik ir tā dēvētajā NEET kategorijā (Not in Education, Employment, or Training) – viņi nestrādā, nemācās un neapgūst arodu.[8] Valdība viņiem piedāvā ļoti daudzas iespējas, un situācija ļoti lēni mainās, jo traucēklis ir vājās eksakto priekšmetu zināšanas, kas ir prasība visās amatu skolās un kursos. Gaidītie uzlabojumi ne vienmēr ir pietiekoši ātri, un tas rada pamatu jauniešu protestiem.
No citas puses raugoties, ir jāņem vērā, ka arī mēs esam vienotā Eiropas darba tirgū un tas ir tikai laika jautājums, kad citās zemēs labi izglītotie jaunieši nonāks mūsu darba tirgū. Tur savu vietu vairs neatradīs vāji un nepietiekoši izglītotie vietējo skolu beidzēji.
Protestētāju pamata prasības
Sākotnēji jaunieši pieprasīja aizpildīt trūkstošās skolotāju štata vietas, renovēt skolu ēkas (sūdzības par žurkām, tekošiem griestiem, gaisa kondicionēšanas trūkumu), kā arī pārskatīt stundu sarakstus un uzņemšanas augstskolās sistēmu (Parcoursup). Nedēļas laikā prasībās dažādojās, un līdzās vidusskolēniem nostājās pamatskolēni, skolēnu vecāki, pašpārvaldes un studentu arodbiedrības. Protestos iesaistījās arī augstskolas un privātskolas.
Protesti kulmināciju sasniedza oktobra sākumā, kad ielās izgāja no 250 000 līdz 450 000 cilvēku. Studentu arodbiedrība (Union Syndicale Lycéenne) ziņoja, ka bloķētas vai pilnībā slēgtas līdz pat 1800 vidusskolām visā valstī, kā arī vairākas universitātes, tostarp Sorbona.
Kopš nemieru sākuma aizturēti vairāk nekā 6800 cilvēku, no kuriem aptuveni 85-90 % ir nepilngadīgie. Vairākās pilsētās (Parīzē, Lionā, Nantē, Tulūzā u.c.) protesti pārauga grautiņos, skolu dedzināšanās un sadursmēs Studentu kustība ir daļēji pārsviedusies arī uz Beļģiju (demonstrācijas Briselē, Lježā), kur jaunieši pievienojušies vietējo arodbiedrību streikiem.
Vēsturiskā pieredze
No 2018. līdz 2020. gadam Francijā notika "dzelteno vestu" protesta kustība, kur sekundāras nozīmes protestu spēks bija studenti un vidusskolēni, kā arī emigranti. Viņi iestājās par izglītības sistēmas reformām, kas galu galā veiktas netika. Tagad protestiem par šiem neatrisinātajiem jautājumiem ir pavisam cita nozīme un spēks.
Tolaik studenti pauda bažas, ka valdības izglītības reformas novedīs pie vēl lielākas nevienlīdzības augstākās izglītības pieejamībā studentiem pilsētās un lauku reģionos, un tas turpmāko gadu laikā piepildījās. Piepildījās arī bažas par studiju maksas palielināšanu, jo īpaši jauniešiem no valstīm, kas nav ES dalībvalstis.
Valdības piekāpšanās
Valdība sākusi apzināties kustības mērogu un potenciālo attīstību. Francijas premjerministrs Sebastjēns Lekornī solījis sniegt "ātras atbildes", bet izglītības ministrs Eduārs Žefrē paziņoja par pirmo piekāpšanos – valdība steidzamības apsolījusi kārtā nodrošināt 3000 papildu skolotāju vietas prioritārajās skolās. Francijas Iekšlietu ministrija, lai mazinātu spriedzi, apturējusi trokšņa granātu (stun grenades) izmantošanu protestu kontrolei. Studentu līderi šos pasākumus nodēvējuši par nepietiekamiem un "tukšiem solījumiem".[9]
Ekonomikas ministrs Rolands Leskūrs paziņojis, ka valdība, neskatoties uz stingrajiem nākamā gada budžeta ierobežojumiem, varētu apmierināt pieprasījumu pēc papildu finansējuma skolām. Saskaņā ar pašreizējo budžeta projektu, izglītībai paredzēts otrais lielākais finansējuma pieaugums pēc aizsardzības, izdevumiem pieaugot par 1,4 % (līdz 90,9 miljardiem eiro). Diskusijas turpinās un daudz vairāk ir to, kuri aicina izglītībai atvēlēt vismaz par 5 % mazāk līdzekļu. Studentu savienība asi iebilst, sakot, ka "mums tiek atlicinātas drupačas" un aicina uz jaunu demonstrāciju vilni.
Daudzi nezināmie
Vērotāji no malas nesaprot, kā šie jauniešu protesti spēj būt tik noturīgi un plaši. Tas ir sociāls fenomens, kura skaidrošanā pielieto ne mazums teoriju un versiju. Redakcijas uzdevumā to pētīja Fox News Digital[10], kas noskaidroja, ka aiz Francijas skolēnu nemieriem ir komunisti, arodbiedrības un starptautisks propagandas tīkls (50 grupas), kas mobilizējas un piesaista vajadzīgo atbalstītāju skaitu. Pētnieki secinājuši, ka no organizēšanā un protestu vadīšanā iesaistītajiem tikai trešdaļa ir jauniešu grupas. Pārējās ir galēji kreiso komunistu un sociālistu organizācijas, kuru tīkls vienmēr vizuāli pamanāms ar simboliku (piemēram, PSRS sarkanie karogi).[11]
No 50 grupu tīkla tikai 15 ir studentu vai jauniešu grupas (arī vairākas komunistiskās jaunatnes kustības un musulmaņu studentu apvienība). Atlikušās 35 ir pieaugušie, kuru grupas ietver duci arodbiedrību, astoņas komunistiskās vai sociālistikās organizācijas, piecas ar protestu ideju nesaistītas grupas (nodokļi, vecāki, vides aktīvisms, ekonomiskais taisnīgums u.c), kuru vidū ir La France Insoumise jeb France Unbowed, un Francijas Komunistiskā partija. Protestos piedalās arī viena palestīniešu aizstāvības grupa, kas papildina kreiso un musulmaņu "sarkano un zaļo" aliansi.
No Francijas līdz ASV, Apvienotajai Karalistei, Brazīlijai, Grieķijai un Indijai pieaugušie ar dziļām kabatām izmanto Francijas skolu protestus un strīdu par izglītību pārveido platformā daudz plašākai politiskai un ideoloģiskai konfrontācijai. BreakThrough News ir pro-komunistiska propagandas vietne,[12] kuras galvenā mītne atrodas Ņujorkā un ko finansē ASV dzimis, Šanhajā bāzēts komunistu tehnoloģiju magnāts Nevils Rojs Singhems, kurš ir finansējis komunistu un galēji kreiso grupu tīklu ASV. Viņi gadu desmitiem kurinājuši līdzīgus ielu nemierus.
Vienlaikus nevajadzētu koncentrēties uz tikai vienas ļoti bagātas personas lomu nemieru atbalstīšanā. Tipāžs labākajā gadījumā te spēlē tikai bankomāta funkcijas kāda cita režisētā spēlē. Singhems tiek raksturots kā sociālists un maoisma pielūdzējs, kas cieši sadarbojas ar Ķīnas valdību un valsts plašsaziņas līdzekļiem, kā arī finansē grupas, ziņu organizācijas un politiķus visā pasaulē, kas izplata Ķīnas valdības propagandu.[13] Studentu protestu izrādes priekškars jau paveras plašāk.
Neparasta kopība
Fox News Digital pētnieki šo kopību krāšņi apzīmē kā sociālistu un islāmistu "sarkanzaļo ekosistēmu". Tīkla atspoguļojums Francijas protestos ilustrē, kā vietēja mēroga jautājumu starptautiskajai auditorijai var pasniegt kā daļu no plašākas cīņas pret Rietumu valdībām un institūcijām.
"Komunistiski sarkanajiem un islāmiski zaļajiem nav nekā kopīga, izņemot vienu kopīgu ienaidnieku – jūdu-kristiešus un kapitālistiskos, brīvos Rietumi, kurus vada ASV," kustības raksturo Maiks Gonsaless no The Heritage Foundation.[14] Kontekstā, kur "viņu mērķis ir mūs sagraut", notikumi Francijā ir vēl draudīgāki.
Galēji kreisās politiskās partijas La France Insoumise politiķi kopš septembra beigām sadarbojās ar studentiem, lai organizētu blokādes Sēnas-Sendenī, trūcīgā priekšpilsētā uz ziemeļaustrumiem no Parīzes. "Daudzas ievēlētās amatpersonas" patiešām ir strādājušas, lai piesaistītu studentu protestus un riskējušas, ka demonstrācijas var kļūt nekontrolējama. Plašs galēji kreiso grupu tīkls desmitiem tūkstošu vidusskolēnu un viņu atbalstītāju aicināja 6. oktobrī doties gājienā cauri Parīzei, kamēr demonstrācijas izplatījās visā Francijā. Tās pasniedza kā "tiesības uz sacelšanos".
Plašajās studentu ielu aktivitātēs ir redzams mobilizācijas ideoloģiskais raksturs. Parīzē aktīvisti vicināja galēji kreisās Studentu arodbiedrību federācijas (Fédération Syndicale Étudiante) sarkanos karogus. Daži protestētāji soļoja aiz spilgti sarkana karoga ar uzrakstu "Contre Les Guerres Impérialistes", kas franču valodā nozīmē "pret imperiālistiskajiem kariem", un daļu sejas sedza ar palestīniešu kefije šallēm.
Sauklis ir politisks vēstījums, ko izmanto pretkara, kareivīgo feministu un revolucionāro kreiso organizācijas. Ar katru dienu tie arvien plašāk izplatās studentu nemieros. Raksturīgs ir arī uzraksts "Guerre De Clasee!" jeb "Šķiru karš!", kas rakstīts uz sarkana karoga virs spilgti dzeltena sirpja un āmura attēla. Uz plakātiem rāda jaunos komunistus, kuri saistīti ar Mouvement Jeunes Communistes de France jeb Francijas jauno komunistu kustību, kas cieši sadarbojas ar Francijas Komunistisko partiju. Organizācija vietnē Instagram paziņojusi par "Demokrātisko un antifašistisko modrības komiteju" izveidi,[15] bet grupa publiski paudusi, ka "vidusskolēni ir atstāti novārtā, pro-palestīniešu aktīvisti tiek vajāti un arodbiedrību biedrus atlaiž no darba". Viņu ieskatā ir pastiprinājušās valsts represijas pret demokrātiskajām tiesībām.
Arī daudzviet citur pasaulē norisinās sīkas protestu akcijas. Nacionālu mērogu Indijā ieguvusi studentu “Prusaku” kustība, kas rada galvassāpes valsts valdībai. Tas ir pašpastiprinošs cikls – galēji kreisi noskaņotu aktīvistu tīkli veicina protestus visā pasaulē, bet vēlāk nemierus pasniedz kā pierādījumu pieaugošai globālai sacelšanās. Brīdī, kad pēc Bastīlijas aplenkuma franču studenti bija devušies mājās, BreakThrough News vietnē Instagram ievietoja kolāžu ar īsiem videoklipiem no ASV, Spānijas, Indijas, Francijas, Brazīlijas, Beļģijas, Čīles un Vācijas, kuros jaunieši vicina komunistu karogus, konfliktē ar policiju un pārpludina ielas.[16] Viņi to pasniedza kā jauniešu sacelšanos visā pasaulē.
Protestu kustībai ir daudzas blaknes, ko īpaši izceļ, ja tām ar mieru sekot protestētāji. Tur nav nekāda sakara ar skolu izglītības sistēmu uzlabošanu, un priekšplānā ir apgalvojumi, ka Francijas rīcība pret vārda brīvību parāda, kas notiek, kad politiķi definē kāda ir patiesība.[17] Otrs populārākais apgalvojums ir "visi ienīst policiju" un tas jau tiek vērst pret valsti. Plašā tā izplatība faktiski parāda, ka nācija ir sašķelta.[18]
Perspektīvas nav rožainas
Franciju sagaida skolēnu un studentu nemieru un ekonomisko krīžu vētra. Dusmas nemazinās,[19] un tūkstošiem cilvēku atkal iziet ielās. Novērojams izlēmīgas valdības rīcības trūkums, un plānotie pasākumi nav pietiekoši, lai pārtrauktu jauniešu protestus.
Saspīlējums pieaug tieši laikā, kad Francija nonāk izšķirošā fāzē savā politiskajā vēsturē un tās ekonomiskā trajektorija pēkšņi pasliktinās, strauji padziļinātai valsts parāda krīzei satricinot investoru uzticību un radot bažas par plašāku finanšu krīzi. Paredzams, ka nākamgad jau tā augstais budžeta deficīts pieaugs. Arī valsts obligāciju tirgus ir ārkārtīgi nemierīgs un ES ekonomikas komisārs Valdis Dombrovskis pēc Eirogrupas finanšu ministru sanāksmes Luksemburgā mudināja Franciju pieņemt budžetu, lai nomierinātu obligāciju tirgus.
Gan galēji kreiso, gan galēji labējo līderi cenšas gūt labumu no pastāvošās neapmierinātības, un jauniešu protesti pakāpeniski aptver degvielas un ziemas apkures izmaksu jautājumus. Tas veido zināma līdzību ar minētajiem "Dzelteno vestu" tieši šo paplašināšanās tendenču dēļ – arī tolaik mierīgajiem protestētājiem mēdza pievienoties galēji kreisie un kriminālie grupējumi (tā dēvētais Black Bloc), kas demolēja veikalus, dedzināja automašīnas un uzbruka likumsargiem. "Dzelteno vestu" kustība apsīka līdz ar Covid-19 pandēmijas ierobežojumu ieviešanu, taču fenomens joprojām ir viena no nopietnākajām mūsdienu Francijas iekšpolitiskajām krīzēm. Ja nesekos aktīva valdības reakcija, jaunā protestu kustība var kļūt nesalīdzināmi plašāka un ietekmīgāka.
[2] https://www.reuters.com/world/europe/france-braces-day-school-blockades-street-protests-2026-10-06/
Comments