Vilis Dambiņš. VDK агентс

Latvija ir pilna ar VDK aģentiem. Iepriekš “Taisnība” ir stāstījusi par dažiem no viņiem – kāds paredzēts publiskai lomai, cits diskrētam darbam ēnā. Tāds ir arī uzņēmējs Vilis Dambiņš, kurš, neskatoties uz ievērības cienīgām finanšu shēmām gan Latvijā, gan ārvalstīs, spējis nepelnīti palikt nepamanīts.

Uzskatām, ka ir laiks izcelt saulītē vienu no kolorītākajiem Krievijas dienestu darbiniekiem un piedāvājam ieskatīties stāstā, kā slēpjoties aiz atbalsta Ukrainai un labdarības var netraucēti atmazgāt krievu naudu un kalpot viņu radītām shēmām.

Sens ticējums vēsta, ka, ja ģimenē ir viens VDK aģents, būs arī otrais un trešais. Viļa Dambiņa tēvs – inženieris un elektriķis Ilmārs Dambiņš VDK kalpoja ar segvārdu “Arvīds” (savervēts 1986. g.) un aktīvi darbojās Jūrmalas tūristu klubā. Tūristu klubi, to organizētās ekskursijas un piedzīvojumi padomijā un ārpus tās, bija lielisks aizsegs VDK aģentu patiesajām darbībām, jo neba seniors Dambiņš brauca tāpat vien pa kalniem kāpelēt. Viņš un viņa kolēģi tūrisma klubā un Slokas celulozes un papīra rūpnīcā – Arvīds Brēmanis, Osvalds Kalniņš, Roberts Plataiskalns, bija tūrisma speciālisti. Jālasa, kā “VDK ziņotāji un aģenti”. Un ne velti Dambiņš ir pateicīgs vecāku – Ilmāra un Dainas, ieaudzinātajām “organizatoriskajām prasmēm”.

Ilmāra Dambiņa aģenta kartīte

Kamēr tēvs aktīvi strādāja VDK labā, Vilis Dambiņš ar izcilību pabeidza skolu un iestājās Medicīnas akadēmijā (Rīgas Stradiņa universitāte) – pusaudža gados pagulējis slimnīcā bija sapratis, ka varētu strādāt par ārstu. Jau skolas gados Vilis Dambiņš apliecināja, ka nesamierināsies ar mazumu un ņems visu, ko vien no dzīves var paņemt un, lai ko tas maksātu. Skolas gados Dambiņam jau izveidojās pirmie kontakti ar slaveno trīsburtu iestādi. Kontakti izveidojās visnotaļ labi, jo Dambiņš skolā piepelnījās pārdodot ārzemju mantas. Kā mēs zinām, tad šo rūpalu kūrēja VDK un bez VDK “jumta” šādas aktivitātes nebija iespējamas.

V. Dambiņš, 1993. g.

Dambiņa plāniem nebija ilgs mūžs. Bruka PSRS un perspektīvo jaunieti VDK noprofilēja (kā jau tas jaunajiem aģentiem pienākas) uz finanšu sektoru. Vienīgi izpalika finanšu studijas ASV, jo pietrūka nauda – neskatoties uz to, kāds labvēlis Vilim Dambiņam piedāvāja strādāt bankas (“Lainbanka”) administratora vietnieka amatā. Vajadzīgās zināšanas viņš apguva “pašmācības ceļā” un ir stāstījis, ka praktizējies gan Vācijā, gan ASV un neklātienē mācījies Amerikas banku koledžā un Anglijas Mančestras tehnoloģijas un mākslas koledžā. Šādi tika veidota Dambiņa leģenda, un neviens nav mēģinājis to apšaubīt, lai gan kritiku maz iztur viņa apgalvojums, ka tieši Anglijas koledžā izglītību ieguvis liels procents banku sektora darbinieku. Daļu zināšanu Dambiņš ieguva paralēli darbam nu jau kā bankas vadītajam – pierādījis savas prasmes un “dabas doto” talantu shēmošanā, amata lēcienu Dambiņš piedzīvoja pusotra gada laikā.

Patiešām, Dambiņš cītīgi un ātri mācījās. Viņa mērķis jau sākotnēji bija “pelnīt naudu” un, kā pierādīja viņa izvēlētā un VDK atbalstītā karjeras trajektorija, nebija svarīgi, kā šī nauda tiek pelnīta un “kurš maksā”.

Jūras lietu ministrija bija VDK kontrolēta iestāde. Tādēļ nav nejaušība, ka “Lainbankas” atrašanās vieta bija ministrijas ēkā. Patiesais bankas vadītājs bija tā laika Jūras lietu ministrs Andrejs Dandzbergs, kurš no VDK saņēma svarīgus un konkrētus uzdevumus. Lai gan Dandzbergs ir atsevišķa stāsta vērta persona un “Taisnība” viņam pievērsīsies kādu citu dienu, izpratnes veidošanai vēlamies ieskicēt viņa nozīmi. Okupācijas gados  A. Dandzbergs ieņēma svarīgus posteņus VDK kontrolētajos zvejnieku kolhozos un ieguva zināmu ietekmi Jūrmalas/Tukuma apriņķī. Ņemot vērā Dandzberga lojalitāti VDK, viņš Ivara Godmaņa pirmās valdības laikā tika virzīts svarīgajam jūras lietu ministra amatam – viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija steidzama VDK kontrolēto ostu un visas kuģniecības infrastruktūras privatizācija. Andrejs Dandzbergs un viņa partneriem to paveica spīdoši.

“Lainbankas” darbības jomas bija visai plašas. Tā strādāja ar krievu naudu – piesaistīja Krievijas un NVS depozītus, apkalpoja Krievijas “biznesmeņu” naudas plūsmas, uzglabāja krievu militāro pensionāru pensijas un bija dažādu aizdomīgu norēķinu un shēmu starpnieks. Plāni tolaik bija tālejoši un liela daļa līdzekļu tika ieguldīta dažādos finanšu instrumentos. Gan īstos, gan izdomātos. “Lainbanka” nebija vienīgā banka jaunajā Latvijā, kas tika radīta, lai strādātu ar krievu naudu. Būtībā ar VDK naudu tika piebērts viss Latvijas finanšu sektors. Dažas bankas bija paredzētas īslaicīgiem projektiem, bet citas ilgtermiņa mērķiem.

Viesturs Koziols

Bankas akcionāri bija jaunie Dambiņa draugi/mentori, kuru pieredze sadarbībā ar VDK bija ilgāka – Viesturs Koziols un Andris Zālītis.

Viesturs Koziols ir klasisks kadrs – studējis Ģeogrāfijas fakultātē, strādājis “Atmodas” redakcijā un pēc valsts neatkarības atgūšanas kļuvis par investoru un uzņēmēju, lai gan iepriekš ar šo jomu nav bijis pazīstams. Viņa karjera saistīta ar Latvijas Krājbanku, Kontinentālo hokeja līgu, Latvijas Hokeja federāciju – visas šīs vietas ir pateicīgas krievu naudai, personālijām un nepārtrauktajam atbalstam, kas tiek sniegts atlīdzībā par darbu, lai veicinātu Krievijas dienestu ietekmi Latvijā. Koziola orientācija Krievijas virzienā nevienam nav noslēpums un viņa dzīvesstāsts ir 1:1 kā daudziem VDK aģentiem, kuri īstajā brīdī īsi pirms valsts neatkarības atjaunošanas ir apguvuši un pierādījuši savu “talantu” kalpot krievu rubļiem.

Laikabiedrs un atbalstošs plecs bija Valts Vīgants – vēl viens VDK “jauniesauktais”, kurš ar Dambiņu sadarbību turpina vēl šodien, nu jau jaunās shēmās. Tandēms sevi kā iztapīgus krievu cilvēkus no jauna apliecina atkal un atkal.

Kā jau minēts, banka apkalpoja gan VDK operācijas, gan deviņdesmitajiem gadiem raksturīgas akcionāru krāpšanas shēmas. Piemērs:

“Lainbankas slepenais līgums ar Credo 3. Firma Credo 3 atpūtas kompleksu Lejastiezumi, kas atrodas Usmas ezera krastā, nopirkusi par Lainbankas līdzekļiem, Dienai atzina Lainbankas prezidents Vilis Dambiņš. Diena jau rakstīja, ka Lejastiezumu kompleksu pēc saimnieciskās tiesas lēmuma nodeva izsolei, jo kompleksa īpašniekam a/s Usma radās nepārvaramas finansiālas grūtības, ko pastiprināja Lainbankas izsniegtā G-24 kredīta (500 000 USD) izlietošana viena no a/s īpašniekiem, proti, Viestura Koziola ieguldījumu dzēšanai. Izsolē kompleksu par 270 000 latu nopirka firma Credo 3, kas no dibināšanas 1993. gadā līdz izsolei šā gada augustā nebija veikusi uzņēmējdarbību. Dienai neizdevās sameklēt firmas pārstāvjus, bet Lainbanka noliedza neoficiālo informāciju, ka Credo 3 ir Lainbankas izveidots, firma, lai slepeni varētu nopirkt kompleksu. Faktiskais īpašnieks ir Dambiņš, bet apgalvo, ka ar Credo 3 tika noslēgts sadarbības un kreditēšanas līgums, jo līdz izsolei nebija iespējams nokārtot neskaidrās zemes īpašuma lietas.”

“Lainbanka” Dambiņa (VDK) vadībā nepārtraukti realizēja visādas shēmas, tādēļ nav pārsteiguma, ka 1995. gadā Dambiņu un Vīgantu īslaicīgi aizturēja aizdomās par krāpniecību. Izmeklēšana bija par Krievijas pensiju fonda noguldījumu “Lainbankā”, jo pastāvēja aizdomas, ka nauda netiek izmantota tā, kā pienāktos. Gana ātri Dambiņu un Vīganto no apcietinājuma atbrīvoja, taču notikums ietekmēja bankas reputāciju un sākās iestādes lejupslīde – cilvēki naudu no bankas izņēma un neuzticēja tai savus noguldījumus. Lieta līdz tiesai novesta netika, parūpējas par to, lai Dambiņš un Vīgants netiktu sodīti.

Ar “Lainbanku” un Dambiņa/Vīganta laikā īstenotajām shēmām saistīts arī “Rīgas biznesa serviss” (RBS dibināts 1992. g.). Tas ticis iesaistīts gan naudas atmazgāšanā, gan negodīgās finanšu operācijās un darbībās. Uzņēmums izmantoja darījumu ķēdes un slēpa īstās naudas plūsmas, manipulēja ar valūtas tirgu un to darīja gan Latvijā, gan ārvalstīs. Dambiņš noliedza, ka banka būtu galvojusi RBS kredīta izsniegšanā no Vācijas-Latvijas bankas, lai gan ekspertu slēdziens tolaik apliecināja Dambiņa kā “Lainbankas” vadītāja paraksta īstumu. “Lainbanka” RBS TV izsniedza pusmiljonu Latvijas latu aizdevumu, bet tas nebija vienīgais gadījums, kad nauda un līgumi bija fiktīvi vai kredīta saņēmējs patiesībā no bankas nesaņēma ne centa – naudu apgrozīja citos līmeņos.

1996. gadā mainījās bankas vadība un tā centās atgūties, taču aizdomas par finanšu mahinācijām saglabājās. Latvijā finanšu uzraudzība bija praktiski nekāda, tādēļ situācija risināta netika. Bankas pastāvēšanai punktu pielika Krievijas finanšu krīze (bankas lielākais kreditors bija Krievijas aizsardzības ministrija). 1999. gadā banka tika pasludināta par maksātnespējīgu un aizdomīgu darījumu rezultātā tās kontrolpaketi iegādājās “Grindeks” (krievu kontrolēts uzņēmums), kas vēlāk to pārdeva vēl vienai VDK bankai – Baltijas Starptautiskajai bankai (BSB), ko tobrīd vadīja VDK aģents Valērijs Belokoņš (segvārdā “Mjačikovs”).

“Lainbankas” glābšanā jeb precīzāk – nesmuku sakopšanā, bija iesaistīts Nils Melngailis, par kuru “Taisnība” rakstījusi iepriekš. Tas kārtējo reizi parāda, cik VDK aģentu loks Latvijā ir ciešs, cits citu pazīst un, pēc saņemta uzdevuma, iet nokopt vai palīdzēt izgrozīties, kur nepieciešams. Nila Melngaiļa pieredze banku restrukturizācijā arī šajā gadījumā labi noderēja, lai gan viņa mēģinājumi panākt valsts naudas iepludināšanu bankā cieta neveiksmi. Pēc plāna B tālu jāmeklē nebija – tieši pateicoties Melngailim “Lainbanka” nokļuva BSB rokās.

Neskatoties uz piedzīvoto neveiksmi, Dambiņš netika noņemts no trases un darbu turpināja, ieņemot jaunas pozīcijas, bet nemainot savu specializāciju piepalīdzēt shēmās. Viņš kļuva par dažādu ofšoru apkalpotāju uzņēmumiem un cilvēkiem, kas vēlas slēpt savas (krievu) naudas izcelsmi un reālos īpašumus. Starpnieka loma vienmēr bijusi Dambiņam izdevīga – viņš pamatā strādā “ēnā”, ne ar ko īpašu neizceļas, bet godam prot nokopt visādas nebūšanas.

Par to, kā turpinājās Dambiņa – VDK aģenta ceļš 2000. gados un kā viņš nokļuva līdz Krievijas operācijām, kas tiek īstenotas Ukrainā un kā kļuva par krievu oligarha Babakova uzticības personu, “Taisnība” jau pavisam drīz pastāstīs!

Bet tikmēr aicinām atbildēt uz jautājumu, vai kādreiz piedzīvosim, ka Latvijā notiek aktīva cīņa pret Krievijas ietekmi?