Melngailis – Amerikas (VDK) latvietis

Teksta uzdevums ir vienkāršs. Dažos soļos aprakstīt, kā radīt leģendu par trimdas latvieti otrajā paaudzē, kurš pārvācies uz Latviju, lai ieguldītu savu artavu dzimtenes izaugsmē. Musturs ir skaists un labi pārdomāts, jo ierindas latvietim nav ne mazāko šaubu, ka ik katra tautieša, dzimuša Latvijā vai ārpus tās, atgriešanās dzimtenē ir notikums. Vēl jo vairāk, ja kāds letiņš atgriežas bruņots ar zināšanām un prasmēm. Īsts “Latvija var” iedvesmas stāsts! Tomēr, reizē ar cilvēkiem, kas pašiem zināmu iemeslu dēļ atgriežas, lai patiesi darītu ko labu, Latvijā ierodas (vai vismaz agrāk ieradās) cilvēki, kuru uzdevums jau sākotnēji ir būt te, lai strādātu kāda cita labā.

Kādēļ gan sanācis tā, ka Latvijas sabiedrība trimdas latviešus mēdz visai lētticīgi uztvert? Mums pašiem ir jāpaskatās uz savu atspulgu un jāsaprot, ka bieži vien mūsu - Latvijas iedzīvotāju, uzskats par personāžiem, kas ierodas celt jaunu Latviju, ir naivuma pilns. Daudzi trimdas latvieši savulaik kļuva par KGB mērķi – gan tādēļ, ka ar gana interesantām lietām nodarbojās savā mītnes zemē, gan tādēļ, ka ar viņu palīdzību varēja izstrādāt konkrētus mērķus attiecībā uz Latviju. Nevar nepieminēt VDK 1. pārvaldes (izlūkošanas) 2. nodaļu – tās vienīgais uzdevums bija iefiltrēties trimdas latviešu sabiedrībā un strādāt tikai un vienīgi ar šo ārzemju sabiedrības daļu. Uzdevumi bija dažādi – ievākt informāciju, radīt šķelšanos trimdinieku vidū, rūpēties par PSRS draudzīgu noskaņojum un vervēt aģentus. VDK pūles bija iespaidīgas un nebija veltas. Mūsdienās pieejams gana daudz pierādījumu un liecību, kas apraksta, kā VDK trimdas latviešus apstrādāja. Piemēram, VDK piesegorganizācijā “Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” darbojās radošās inteliģences pārstāvji - Jānis Peters, Džemma Skulme, Arvīds Grigulis, Jānis Anerauds, Imants Ziedonis un citi. Viņi pildīja VDK uzdevumus un zināja, kā pareizi ar trimdas pārstāvjiem nodibināt paliekošu kontaktu.

Arī Nila Melngaiļa stāsta pirmsākumi meklējami ģimenē, kur, kā jau pienākas, tika šūpulī ieliktas gan vērtības, gan dzīves virziens. Melngaiļa gadījumā svarīgu lomu ieņēma viņa tēvs, kurš palīdzēja saprast, kas būtu pareizās izvēles un iespējas, ko noteikti izmantot. Viņa tēvs – Jānis Melngailis, kā fiziķis strādāja ievērojamā Masačūsetsas tehnoloģiju institūta Linkolna laboratorijā. Tas zināms kā ASV Aizsardzības departamenta finansēts pētniecības un aizsardzības centrs, kas pulcē spožākos ASV prātus. Iespējams par prominentāko uzskatītais ASV zinātniskais institūts specializējas aizsardzības nozares jautājumos – nav plika politoloģija, kas spriež par mazām un lielām ģeopolitikas problēmām. Institūta pienesums tolaik bija jaunas tehnoloģijas un ASV kā militāras lielvalsts statusa veicināšana. Budžets? Neierobežots.

Kā bijis, kā ne, Nila tēvs septiņdesmitajos saņēma ielūgumu apmeklēt Latviju. N.Melngailis šo laiku maz atceras, jo vēl bija pavisam jauns. Pat ja viņa tēvs tolaik neizprata, kā tad šāds ielūgums vispār līdz viņam ticis, gribot vai negribot šis iezīmē sākumu viņa sakariem ar VDK izlūkiem. Vairakkārt esam uzsvēruši, ka ne visi no ASV vai kādas citas rietumu valsts varēja ceļot uz Latviju, un šis nebija izņēmums. Melngailis bija perspektīvs personāžs, jo strādāja ar slepeniem jautājumiem (lāzeru programmas), un tas padarīja viņu par interesantu kadru VDK. Vēlme apmeklēt Latviju, kas dodoties trimdā bija palikusi kur dziļi sirdī, nospēlēja par labu PSRS izlūkdienesta interesēm. Protams, mēs nevaram zināt (bet varam minēt), kā tieši Melngaili senioru pārliecināja sadarboties, tomēr tas izdevās – līdz ar ielūgumu un atļauju 1973. gadā apmeklēt Latviju, VDK guva iespēju savervēt savā jomā ļoti kompetentu cilvēku. Publiskais stāsts bija par zinātniekiem, kas tēvu ielūguši, tomēr tas nebūtu noticis un izdevies bez VDK 1. pārvaldes ziņas. Maskava vadīja vervēšanas operāciju – pirmais solis bija Jāni dabūt ārā no ASV, bet otrais un trešais nu jau bija tehniski jautājumi par to, kā viņu pārliecināt sadarboties. VDK ļoti labi zināja, kā to izdarīt. Interesanti (vai nē), ka par 1 cenu viņi dabūja gan tēvu, gan dēlu, kurš ātri vien 80. gados kļuva par ieredzētu jaunieti trimdas latviešu sabiedrībā. Viens šāviens, divi zaķi un fenomenāls rezultāts!

Būdams pie lielākas saprašanas, Nils Melngailis Latvijā atkārtoti ieradās 1986. gadā, jo saņēma ielūgumu apmeklēt Čatovkas konferenci Jūrmalā. Šī konference it kā iezīmēja “trešo atmodu”, to apmeklēja daudzi trimdas latvieši. Pasākuma scenārija autori patiesībā bija VDK, un viņi pārraudzīja ne tikai to, kas konferenci apmeklē, bet arī izvēlējās, kurš žurnālists konferenci komentēs Latvijas Televīzijā. Perspektīvos trimdas latviešus atlasīja allaž centīgais Ojārs Kalniņš, kurš nekad VDK neatteica, savukārt tiesības komentēt pasākuma norisi Latvijas Televīzijā piešķīra Jānim Gavaram. Viņš vēlāk kļuva par “Panorāmas” galveno redaktori. Kā daudzi viņa laikabiedri, Gavars atmodas laikā kļuva par vienu no “Tautas frontes” un kvēlu jaunās Latvijas fanu, bet vēlāk bija viens no VDK “Latvijas ceļa” dibinātājiem un padomnieks tādiem lieliem valstsvīriem kā Māris Gailis un Valdis Birkavs. Kā izrādījās, oficiāli Gavaru savervēja 1987. gadā, viņa segvārds bija “Juris”. Tiesa, VDK 1. pārvaldes uzdevumus gan viņš pildīja jau kopš 80. gadu sākuma, kad Latvijas Televīzijā komentēja “politiskos notikumus”. Nils, Ojārs, Jānis un citi kalpoja par drošības garantu – pat atgūstot neatkarību, valstī vadošus amatus turpināja vai no jauna ieņēma daudzi VDK nozīmīgi cilvēki, kuri rūpējās par to, lai Latvija nekad nekļūtu brīva no Krievijas ietekmes.

1987. gadā N.Melngailis absolvēja Bostonas koledžu un ieguva bakalaura grādu politikas zinātnē, mācījās Flečera tieslietu un diplomātijas skolā un plānoja veidot politisko karjeru, bet tas īsti nebija tas, kādu ceļu un profesiju viņam paredzēja viņa kuratori. VDK bija nepieciešams cilvēks, kas spētu orientēties ekonomikas un finanšu jomā, spētu kārtot “lietas” un apkalpot visdažādākās shēmas, tādēļ VDK vēji aizpūta Melngaili citā virzienā un viņš “ātri mainīja interešu sfēru”. N.Melngailis ķļuva par kāda Flečera tieslietu un diplomātijas Finanšu fakultātes profesora asistentu. Ir pavisam normāli, ka studiju laikā mainās domas par to, kādu cilvēks redz savu nākotni, bet no citas skaidrs ir atskaites punkts, no kura Nils Melngailis attīstīja jaunu lomu. Viņš kļuva par auditoru, finanšu un uzņēmējdarbības speciālistu. Bez šaubām, tieši šīs prasmes noderēja viņa turpmākajā darbā – laba universitāte, labs papīrs, un darbs un uzdevumi finanšu jomā var sākties!

Tā pa īstam Nils Melngailis Latvijā ieradās līdz ar barikāžu laiku. Īsi pēc tam uzzināja, ka kāds uzņēmums meklē darbinieku ar viņa izglītību, “kas vadītu privatizācijas projektu Latvijā”. Tas viņa paša vārdiem, lai gan tolaik – deviņdesmitajos, privatizācijas procesu it kā vadīja valsts, ne kādi privāti auditoru uzņēmumi. Un, kā jau atkārtots vairākkārt, tādu nejaušību nemaz nav. Tāds, lūk, rūpīgi sagatavots KGB kadrs tika stādīts cilvēku priekšā – perfekti izkopta leģenda par izcelsmi, fantastisks izglītības, karjeras un reputācijas stāsts, kā arī sakari ar Krievijas dienestiem. N.Melngailis VDK cerības attaisnoja un sev dotos uzdevumus sāka pildīt nekavējoties – deviņdesmito gadu Latvijā norisinājās pāreja uz kapitālismu, un N.Melngailim bija patiesi daudz darba. Būdams auditors un finanšu konsultants N.Melngailis apkalpoja jaunos VDK “biznesmeņus”, kuri nekavējās sagrābt varu pār ekonomikas un politikas nozarēm.

Viena no N.Melngaiļa specializācijas jomām bija bankas, no kurām lielākās tolaik piederēja it kā bijušajiem VDK darboņiem. Bieži vien viņiem pašiem trūka zināšanas un kompetences, tādēļ Melngaiļa klientu loks izrādījās patiesi jaudīgs. Piemēram, VDK dibinātā „Banka Baltija”, kuru formāli vadīja VDK aģents Aleksandrs Lavents (segvārds „Rihters”). Bankā saplūda milzīgs daudzums VDK „melnās naudas”, un bankā tika īstenotas prātam neaptveramas naudas atmazgāšanas shēmas. Tas, protams, sadarbībā ar VDK kolēģiem Maskavā. Brīdī, kad Lavents un VDK banku nolaida līdz bankrota slieksnim, uz skatuves parādījās Nils Melngailis, kurš, „Coopers & Lybrand” auditora lomā šo pasākumu sakārtoja. Nevarēja pieļaut, ka tiek atmaskoti augsta līmeņa VDK cilvēki, kuri šajās shēmās bija iesaistīti.

Arī VDK aģentu – Viļa Dambiņa, Valta Vīganta un Arnolda Laksas, dibinātā “Lainbanka” bija Melngaiļa klientu lokā. Tās kapitāls nāca no VDK melnās kases, un tā bija ļoti svarīga gan Krievijas aizsardzības ministrijai, gan VDK. Caur banku izmaksāja Krievijas militāro pensionāru pensijas, taču, kā jau tas ierasts, arī te zagšana un mahinācijas ņēma virsroku par ierasto bankas biznesu un 1995. gadā “Lainbanka” atradās uz bankrota sliekšņa. Melngailis kā īstens sanitārs šo nesmuku centās nokopot, mēģinot panākt, ka Latvijas valsts šai bankai dod naudu. Tas neizdevās, tādēļ Melngaiļa nākamais risinājums bija banku sapludināt ar kādu citu VDK piederošu. Tā, lūk, “Lainbanka” pievienojās “Baltijas starptautiskajai bankai”, ko vadīja VDK aģents Valērijs Belokoņš (segvārds Mjačikovs).

Iespējams, par vienu no svarīgākajiem Melngaiļa uzdevumiem kļuva dalība privatizācijas procesā – viņš gādāja par to, lai Latvijas valstij piederošos uzņēmumus “pareizi” noprivatizē, saglabājot VDK kontroli pār tiem. Pašsaprotami, ka valsts nozagšanas – privatizācijas, tēvs ir Andris Šķēle, taču viņa palīgi tiek nepelnīti atstāti novārtā. Tieši palīgi – īpaši Nils Melngailis, bija juridisko shēmu autori. To mērķis bija rūpēties, lai viss izskatās gana likumīgi. Piemēram, Šķēles vadītā Lauksaimniecības ministrija 1993. gadā izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju, kur par konsultantu iecēla nevienu citu kā Melngaili. Ierasta prakse, jo Nils bija klātesošs visās komisijā, kas lēma par to, kā valsts uzņēmumi privatizējami. Lielāko daļu valsts lauksaimniecības un pārtikas uzņēmumu īpašumā ieguva Šķēles vadītā “AVE LAT”, kā finanšu shēmas apkalpoja “Coopers & Lybrand”. Melngailis nokopa nelikumīgus darījumus un panāca, ka tie izskatās pēc īsteniem biznesa projektiem – lūk, tādēļ VDK ieguldīja laiku un zināšanas, lai Melngaili izaudzinātu par patiesu jomas ekspertu.

Deviņdesmitie gadi – laiks, kad Nils sevi pierādīja, bet tas nebūt nav viss, jo turpinājums sekos. Par Nila Melngaiļa funkcijām turpmākajos gados “Taisnība” pastāstīs šī iedvesmojošā stāsta otrajā daļā.