Aidis Tomsons. Patiesā dzīve

Aidis Tomsons ir dzimis 1970.gadā. Latvijas Radio žurnālists strādā jau vismaz 30 gadus. Mainās vadības, mainās kolēģi, bet viņš ir nemainīgs lielums – viens no Latvijas Radio 1 analītiskā raidījuma "Krustpunktā" vadītājiem un rubrikas "Brīvais mikrofons" moderators. Kopš 2018. gada viņš ir arī viens no ārpolitikas apskata “Divas puslodes” veidotājiem.

Kas par Aidi Tomsonu ir zināms no publiskajiem avotiem

Wikipedia: Informācija, ka A. Tomsons mācījās mūzikas skolā, vidējo izglītību ieguva Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā. Vēlāk absolvēja divgadīgos angļu valodas kursus Latvijas Universitātē, mācījās jauno žurnālistu skolā "Noruna". Dīvaini, bet nav norādītas studijas LU Žurnālistikas fakultātē. Iespējams, lai nebūtu jānorāda studiju gadi.

LinkedIn: Aida Tomsona profilā studiju gadi norādīti 1989–1994.

Intervijas: Sniegto interviju skaita ziņā ar Aidi Tomsonu varbūt tikai Inga Spriņģe var sacensties. Par intervijām tās var dēvēt tikai nosacīti, jo pēc būtības tās ir klajš pašreklāmas un pašslavināšanās apvienojums, ko pasniedz liekulīgas pazemības mērcē. Tomēr, arī tur parādās interesanti fakti.

Citāti no raksta "Radio balss Aidis Tomsons: par dzīvi, politiku, mīlestību un ticību" (Sandra Landorfa, "Patiesā Dzīve", 2018)

1. Bet man gribējās piepelnīt naudiņu, tāpēc stāvēju tirgū un pārdevu puķītes, ābolus (…) Braucu ar divriteni pāris kilometru uz pļavu, lasīju margrietiņas, sēju pušķīšus, tad ar vilcienu, ar spainīti uz Rīgu.

2. Vienpadsmit gadu vecumā biju iekrājis tik daudz, lai visa ģimene varētu aizbraukt uz Krimu. Lai gan tirgošanās beidzās ar to, ka mani arestēja milicija. Par spekulāciju. Bērns jau nedrīkstēja tirgoties.

Komentārs: Zīmīgi, ka to visu mazais Aidis sapelnīja ar margrietiņām, kuras saplūca Pierīgas pļāvās un ar spainīti transportēja uz galvaspilsētas tirgu. Jo īpaši zinot, ka margrietas zied pāris mēnešus gadā – ap Jāņiem.

3. Mana ģimene bija kristieši, un tāpēc mums bija lielas problēmas. Bijām septītās dienas adventistu baznīcā. Tā ir viena no septiņām Latvijas tradicionālajām konfesijām. No citām baznīcām adventisti atšķiras ar to, ka viņiem dievkalpojumi notiek sestdienās. Vajadzēja izdarīt izvēli – vai nu skola, vai baznīca. Mēs izvēlējāmies iet uz draudzi, kas savukārt nozīmēja problēmas ar skolu. Vecākus sauca, visādi gāja

4. Nestājos oktobrēnos, pionieros. Skolotājas kaunināja klasesbiedru priekšā, rādīja uz mums ar pirkstiem un stāstīja, kādi esam. Tā gāja gan vecākajam brālim, gan man. Mums sacīja, ka nekad nevarēsim studēt, tāpēc īpaši ar atzīmēm necentos.

Kas tajā visā dīvains?

Jauno žurnālistu skola "Noruna" bija laikraksta "Padomju Jaunatne" interešu pulciņš. Izdevējs Latvijas Komunistiskā jaunatnes savienība (LKJS, komjaunatne), un tas bija paredzēts vidusskolas vecuma jauniešiem, lai mācītu žurnālistikas pamatus un dotu iespēju publicēties laikrakstā. Skolu/pulciņu vadīja un ar to aktīvi strādāja žurnālisti un LU pasniedzēji (kā vadītājs tiek uzrādīts Ābrams Kleckins (Kļockins)).

Interešu pulciņā uzņemšana nebija brīva, jauniešus mērķtiecīgi atlasīja. Ar skolas un komjaunatnes organizācijas raksturojumiem un rekomendācijām, kā arī VDK akceptu. Tas bija obligāts visās ideoloģiskajās struktūrās. Kā tur ap 1986. gadu nokļuva adventistu mācītāja dēls, kurš nav bijis ne oktobrēns, ne pionieris, visticamāk arī ne komjaunietis? Šādu faktu A. Tomsons intervijās nemin, viņu par spekulāciju bija arestējusi milicija.

Mihails Gorbačovs par PSKP ģenerālsekretāru kļuva 1985. gadā un tikai gatavoja Perestroiku, turklāt tā bija ekonomiska politika, kas neskāra komunistisko ideoloģiju.

PSRS praksē pastāvēja veselas pilsoņu kategorijas, kuras tika uzskatītas par "sociāli politiski neuzticamām". Šīs grupas tika pakļautas diskriminācijai izglītībā, darbā, karjeras iespējās.

Starp šīm grupām bija reliģiski cilvēki. PSRS bija karojoša ateisma valsts, kur ticīgi cilvēki pat skolā strādāt nedrīkstēja, ja vien publiski neatteicās no savas ticības. Tas attiecās uz visām reliģijām un konfesijām, bet daļu no protestantiem – baptisti, adventisti – PSRS oficiāli uzskatīja par sektantiem, tāpēc šo draudžu darbību un locekļus īpaši uzraudzīja VDK.

Reliģiskā piederība bija iemesls, kāpēc cilvēki, kuri sevi atzina par kristiešiem, nevarēja kļūt par skolotājiem, žurnālistiem un vēsturniekiem. Ja nu ļoti šīs karjeras kārojās, bija vai nu publiski komjauniešu sapulces priekšā jāatsakās no ticības (bieži arī no ģimenes) vai nepubliski jāparaksta papīri par sadarbību ar VDK.

PSRS laikā Latvijas reliģisko konfesiju, tostarp luterāņu, baptistu un adventistu, situācija bija smaga. Valsts īstenotā politika bija vērsta uz baznīcas pakļaušanu, izolēšanu no sabiedrības un pakāpenisku likvidāciju. To īstenoja jau minētā PSRS Ministru Padomes Reliģijas lietu padome (RKLP), tās pilnvarotais LPSR un VDK, kas kontrolēja visas kristiešu konfesijas. Atšķīrās vien metodes.

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB)

LELB kā lielākā tradicionālā konfesija saskārās ar masīvām represijām, kas bija vērstas uz baznīcas institucionālu sagrāvi un tās vadības pakļaušanu.

LELB pavadīja institucionālā kontrole. Lai kontroli atvieglotu, padomju vara panāca, ka baznīcas vadībā (arhibīskapa amatā) ir režīmam pakļāvīgi un lojāli garīdznieki. Piemēram, Gustavs Turss – LELB arhibīskaps no 1946. līdz 1968. gadam – pret kuru 1967. gadā LELB Konsistorijas sēdē prāvests Pēteris Kleperis un Teoloģijas semināra profesors Alberts Freijs cēla apsūdzības par nepiemērotību savam amatam. Konsistorija Gustavu Tursu no arhibīskapa amata atcēla. 1968. gadā sinode par arhibīskapu ievēlēja Pēteri Kleperi, kurš mira pirms stāšanās amatā. Viņam sekoja Alberts Freijs, kurš arī mira pirms stājās amatā. Tā arī būtu turpinājuši mirt, taču sinode beidzot ievēlēja VDK atbalstītu kandidātu.

Baptisti un Septītās dienas adventisti (SDA)

Šīs konfesijas, tāpat kā Vasarsvētku ticīgie un citas mazās kristiešu grupas, padomju režīmā tika klasificētas kā "sektas" un pret tām tika vērsta īpaši agresīva antireliģiskā kampaņa.

Visbīstamākā kontroles fāze, ko pētnieki dēvē par "bargu kailsalu", bija vērojama Hruščova "atkušņa" laikā (sākot ar 50. gadu vidu). Pēc Otrā pasaules kara Latvijas baptistu draudzes piespiedu kārtā iekļāva PSRS Evaņģēliski-kristīgo baptistu savienībā (VEKBS), kas bija tiešs PSRS varas iestāžu kontroles instruments. Tas nodrošināja, ka baptistu draudžu vadība kļūst par starpnieku starp varu un draudzēm. Aizliedza bērnu un jauniešu iesaistīšana reliģiskajās aktivitātēs.

Pāvils Brūvers

Ļoti interesants piemērs, kā VDK strādāja ar baptistiem, ir Brūveru ģimenes (Āgenskalna baptistu draudze) emigrācijas epopeja. Unikāls gadījums – praktiski vienīgā latviešu ģimene, kurai pa visu padomju okupācijas laiku ne tikai pilnā, bet pat paplašinātā (precētā māsa ar vīru un bērniem) sastāvā 1976. gadā atļāva izbraukt no PSRS. Visi citi disidenti uz stingrā režīma kolonijām vidēji uz 8 gadiem, bet brāļi Brūveri – Pāvils (nosacītais sods) un Olafs (6 mēneši), uz Rietumvāciju. Tas ir atsevišķs stāsts, kāpēc VDK tik maigi mīlēja tieši šos brāļus, bet Bundesamt für Verfassungsschutz (BfV) (latviski: Federālais Konstitūcijas aizsardzības birojs) skatījās ar lielu skepsi.

VDK veica pastiprinātu operatīvo uzraudzību pār baptistu un adventistu draudžu locekļiem, jo šīs grupas tika uzskatītas par noslēgtām un grūtāk kontrolējamām.

Reliģijas lietu padomes pilnvarotais un VDK savu kontroli īstenoja šādos veidos:

• Reģistrācija. Draudzes drīkstēja pastāvēt tikai tad, ja tās tika oficiāli reģistrētas. Reģistrācijas zaudēšana nozīmēja draudzes likvidāciju.

• Kadru ietekmēšana. Varu ietekmēja draudžu vēlēšanas, lai nodrošinātu, ka vadošajos amatos nonāk režīmam lojāli cilvēki.

VDK aktīvi vervēja aģentus un "uzticamības personas" tieši no garīdzniecības un draudžu aktīvāko locekļu vidus, lai iegūtu informāciju par draudžu iekšējo dzīvi un kontrolētu baznīcas politiku.

Tradicionālajās konfesijās (pareizticīgie, katoļi, luterāņi) VDK sacvus aģentus vervēja garīgo semināristu vidū, jo tie bija nākamie garīdznieki-draudžu vadītāji. Turklāt, pareizticībā augstākos baznīcas amatus var ieņemt tikai mūki, bet katoļu garīdzniekiem ir celibāts –ģimenes nav vervēšanas subjekts.

Spožs piemērs ir Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirils (Владимир Гундяев) par kura sakariem gan ar KGB, gan ar FSB ir plaši zināms. Ļoti spēcīga un komplicēta ir Vatikāna izlūkošanas/pretizlūkošanas sistēma – tās daudzie slāņi un pakāpes balstās baznīcēnu ticībā (bieži fanātiskā) un grēksūdzes noslēpumos.

Vatikāns nekad neiet uz atklātu skandālu vai konfliktu, viss notiek klusi un diskrēti. Ja Roma ir iecēlusi Jāni Pujātu par kardinālu, tad tā ir droša garantija, ka šis cilvēks ar VDK nav sadarbojies. Jāņa Pujāta kardināla amats nebija par varu un ietekmi, tā bija personības morālās vērtības atzīšana. Jāni Pujātu kardināla amatā iecēla Jānis Pāvils II (polis Karols Juzefs Vojtila), kurš ļoti labi pārzināja Austrumeiropas realitātes.

VDK aktīvi vervēja un izmantoja pusaudžus un jauniešus, lai iefiltrētos un kontrolētu reliģisko vidi Padomju Savienībā. Šī taktika bija vērsta uz informācijas vākšanu, neuzticības sēšanu un ideoloģiskās kontroles nodrošināšanu.

Kāda bija PSRS valdošā režīma attieksme pret adventistiem spilgti parādīts tā laika ļoti populāras bērnu un jaunatnes rakstnieces Zentas Ērgles grāmatā "Uno un trīs muskatieri" (1973.g.), kur viens no galvenajiem ļaundariem ir adventistu mācītājs, kurš iekasē naudu no naivajiem sektantiem, sadarbojas ar naidīgiem ārvalstu spiegiem un nodarbojas ar valūtas un mantu spekulāciju. Pilns komplekts. Starp citu, sižeta beigās bērnu no šīs antisociālās vides – adventistu mācītajā ģimenes, izņem un nodod audzināšanā milicijas kapteinei.

Padomju likumdošanā spekulācija bija krimināli sodāma darbība. Nav šaubu, ka VDK zināja par adventistu mācītāja bērniem, kas tirgojas ar puķēm, āboliem un vēl kaut ko. VDK zināja, ko tirgo un kādi ir ieņēmumi. Visticamāk – kad gribēja izdarīt spiedienu vervēšanai, iesaistīja miliciju. Padomju Latvijas kontekstā pat neliela "spekulācija" vai, piemēram, puķu vai citu preču tirdzniecība varēja būt iemesls nepilngadīgā ievietošanai audzināšanas iestādē vai internātskolā. Īpaši, ja runa bija par adventistu mācītāja dēlu, kas jau pēc definīcijas tika pieskaitīts "sociāli politiski neuzticamo" personu grupai.

Nepatikšanu vietā adventistu mācītāja dēls Aidis Tomsons saņēma aicinājumu piedalīties komjaunatnes centrālā laikraksta jauno žurnālistu skolā. Tam var būt tikai viens izskaidrojums

– kāds parakstījis vervēšanas papīrus par sadarbību ar VDK. Jā, tie varēja būt arī viņa ģimenes locekļi – iespējams tēvs, lai izpestītu dēlu, bet tādā gadījumā viņam piedāvātu tādas studijas kā inženieris vai ārsts, bet nekad žurnālistu vai citu "ideoloģisko" jomu. Personai pašai bija jāuzņemas saistības VDK priekšā.

Organizācija nevienam neko avansā nedeva – vispirms ziņojumi par draudzes locekļiem un tikai tad atbalsts un virzība no VDK puses. Čekai draudzēs vienmēr bija vairāki avoti, informāciju salīdzināja un blefs cauri negāja.

Iespējams, ziņojumi par ticības brāļiem bija tie rakstu darbi, kuros Abrams Kļockins saskatīja Aida žurnālista dotības un aicināja viņu uz “Norunu”.

Visi adventistu, baptistu, kā arī citu konfesiju mācītāji un sludinātāji lieliski zināja spēles noteikumus. Šaubīgi, ka Aidis Tomsons no ģimenes varēja noslēpt savu dalību "Norunā" pat tad, ja draudzes locekļiem jaunā censoņa aktivitātes netika afišētas. Vecāki nevarēja nezināt, ka dēls ir čekas ziņotājs. Vienīgā informācija, kas VDK interesēja un ko pusaudzis varēja sniegt, bija par draudzes piederīgo dzīvi.

Līdzīgi ir ar studijām LU Žurnālistikas fakultātē, kur Aidis Tomsons iestājās 1989. gadā. Astoņdesmitajos gados konkurss žurnālistos bija no 8 līdz 15 cilvēkiem uz vietu. CE toreiz nebija, iestājeksāmenus vērtēja subjektīvi un ļoti liela loma bija raksturojumiem (skola, komjaunatne) un VDK rekomendācijām. Jā, bija tā saucamais "blata" un naudas faktors, bet formālos kritērijus bija nevainojami jānoformē. Lēmumu nekad nepieņēma viens cilvēks, tā bija smaga administratīvi birokrātiska procedūra ar koleģiāliem lēmumiem.

Aidis Tomsons, 1997. gads

Studiju laikā Aidis Tomsons sāka strādāt Latvijas Radio. Krievija arī mūsdienās žurnālistiku izmanto kā vienu no svarīgākajām profesijām un savus cilvēkus virza uz ietekmīgiem amatiem redakcijās, analītikas centros, sabiedriskajos un valsts medijos. "Mediju aģents" bieži vien ir gadiem neredzams, veido reputāciju un izplata vajadzīgos naratīvus.

Krievijas izlūkdienestu (VDK aģentūras tīklu mantinieki un pārņēmēji Latvijā) stratēģija ir ilgtermiņa aģentu virzīšana ietekmīgos amatos.

Aidis Tomsons intervē Andri Šķēli, 1999. gads

Mediji ir viens no galvenajiem mērķiem, jo ļauj ietekmēt sabiedrisko domu, dod piekļuvi informācijai, nodrošina juridiski "tīru" segumu un aģentam ļauj nemanāmi "augt karjerā". Šī ir izplatīta un klasiska taktika no KGB laikiem līdz mūsdienu GRU/SVR/FSB. "Iekļaujies – nostiprini pozīcijas – gaidi – ietekmē, kad vajadzīgs". To sauc par ilgtermiņa infiltrāciju vai aktīvajām ietekmes operācijām.

Citāts no Aida Tomsona intervijas "Man nebija citas izvēles kā kļūt par žurnālistu"

(RSU Studentu medijs 2023. g, intervija ierakstīta 2021. g.)

"Krievija savu ekonomiku līdz šim ir būvējusi tikai uz to, tā ir puse no viņu budžeta ieņēmumiem, kas nozīmē, ka valsts drīz būs uz ekonomiska kraha. Tur ir cilvēki, miljoniem ļaužu, kuri var tikt pakļauti nabadzībai. Bažas par sabrukšanu ir diezgan pamatotas. Kas notiks mums blakus kaimiņos, un ko sagaidīs ļaudis, - es gribētu ar tādu ideju paspēlēties. Domāju, ka nebūs lāga nākotne. Vispirms Krievijai. Bet mēs to arī varētu izjust."

Viņš uzsver – ja slikti būs Krievijai, sekas izjutīs Latvija. Respektīvi, tieši Latvijai vajag, lai Krievijai būtu kur pārdot savus energoresursus.

Tā tas praktiski ir visos Aida Tomsona vadītajos raidījumos, kur viņš konsekventi iestājās par krievu valodu sabiedriskajos medijos, atbalsta nelegālo migrantu tranzītu pāri Baltkrievijas robežai un izplata visus citus Krievijas klasiskos naratīvus. Viņš izvairās tikai no uzbrukumiem Ukrainai, jo tas viņam jau būtu pārāk bīstami. Atbalstu Krievijas/Baltkrievijas hibrīdoperācijai uz robežas, viņš argumentēja ar bažām, ka ja nebūs migrantu, kas strādā par niecīgu samaksu, nebūs, kas viņam (baltajam sahibam) pamperus maina. Nu, no konteksta izrietēja, ka tieši viņam tie pamperi ir svarīgi.

Aidis Tomsons joprojām veic apzinātu Latvijas adventistu sabiedrības šķelšanu, regulāri kūdot sabiedrību pret tradicionālajām adventistu draudzēm, kas publiskos skandālos parādās medijos. No jaunām dienām viņam ļoti sarežģīti veidojas attiecības ar ticības brāļiem. Par finansēm arī Aidis Tomsons ir visai izvairīgs, citējot – "Es tiku pie mājas, kad man nebija neviena centa un nekādu cerību. Tādā ziņā Dievs var atrisināt lietas, ko cilvēks nevar". Nu praktiski kā Ramzans Kadirovs, kurš arī uz jautājumiem, no kurienes bagātība, konsekventi atbild – Allāhs iedeva!

Varbūt Aidis Tomsons, kurš tā mīl dot intervijas izdevumam "Patiesā dzīve", reiz izstāstīs kā bija un ir patiesajā dzīvē…

Bet nodevējs tiem bija devis zīmi, sacīdams: ko es skūpstīšu, tas ir Viņš; saņemiet Viņu un droši vediet prom.

Un, nācis, viņš tūdaļ piegāja pie Viņa un sacīja: Rabi! — un skūpstīja Viņu

(Marka evaņģēlijs 14:44–45)