Kā domā krievs

Lai sakautu Krieviju, ir nepieciešama izpratne par russkij mir domāšanas veidu. Te būs precīzs analītiķa Yigal Levin skaidrojums.

Zīmīgi, ka pat tie kara atbalstītāji, kuri visvairāk cenšas saglabāt saikni ar realitāti un samērā labi izprot situāciju (ka Krievija ir slikti organizēta un pārvaldīta; ka valda kliedzoša nekompetence un ka karš ved uz katastrofu), galu galā tomēr atrod veidu, kā notiekošo attaisnot – sak, vajag tikai kļūt labāk organizētiem un ir jākaro efektīvāk.

Taču nav iespējams karot labāk, ja visa sistēma un tās pamata pieņēmumi balstās uz acu aizmālēšanu un pilnīgu neticību faktiem. No tā arī izriet šī vēlme radīt šķietamību – galvenais, lai priekšniecība liek mieru. No tā izriet arī taktika pret drosmīgajiem ukraiņiem sūtīt arvien jaunus cilvēku resursus – vienkāršos karavīrus, sabiedrības zemākos slāņus, bieži vien cilvēkus, kuri pievilināti ar milzīgām naudas summām. Vēsture pazīst maz piemēru tik primitīvam un neefektīvam kara vešanas veidam. Starp citu, šo tēmu – ka krievu pasaules uztveres pamatā ir nevis būt, bet izskatīties – vajadzētu kādreiz izvērst sīkāk. Tas ir ārkārtīgi interesanti.

Kādreiz es patiesi nesapratu un sev jautāju, kāpēc krieviem darba un tehniskajā drošībā valda bardaks, kāpēc visur ir nolaidība, kļūdas un vēlme visu "piekrāsot un nogludināt". Šīs pieejas apoteoze ir tā sauktā Ptjomkina ciemu loģika. Drošības jautājumiem uzmanību pievērsu jau sen, īpaši salīdzinājumā ar stingro (dažkārt līdz absurdam) drošības kultūru Izraēlas armijā, bet vēlāk arī tad, kad iepazinos ar Rietumu pasauli. Esmu dzīvojis Vācijā un Latvijā, bijis Igaunijā un citur, un regulāri komunicēju ar amerikāņiem un eiropiešiem. Man nebija skaidrs, kāpēc PSRS valdīja tāds haoss (kulminācija bija Čornobiļa) un kāpēc tas turpinās arī Krievijā.

Agrāk es to skaidroju ar padomju sistēmas zemo efektivitāti, bet vēlāk uzzināju, ka arī cariskajā Krievijā situācija nebija labāka, dažkārt tā bija pat sliktāka. Tas savukārt noveda pie tikpat katastrofālām kulminācijām kā Cušimas sakāve – izpratnes iedīgļi parādījās tad, kad kļuva skaidrs, ka zemēs, kur ir ierobežoti resursi (intelektuālie, tehnoloģiskie), zema iedzīvotāju profesionalitāte, neefektīva varas vertikāle, sociālā neelastība un vardarbība cilvēkam bieži vien neatliek nekas cits kā izlikties. Ir jārada iespaids, jo īpaši, ja vienlaikus saglabājas pretenzijas uz varenību un lielvalsts statusu. No malas visiem jādomā, ka esi spēcīgs, iespaidīgs, bagāts, gudrs, talantīgs, inovatīvs, kompetents un cienījams. Tas kļūst par galveno dzīves mērķi un nosaka uzvedības modeļus kā individuālā un ģimenes līmenī, tā arī ekonomikā un politikā.

Savukārt Rietumi ir izteikti materiālistiski un pragmatiski – svarīgi ir būt, nevis izskatīties. Tu vari izskatīties kaut vai pēc dīvaiņa. Piemēram, tāds pats Palmer Luckey savā havajiešu kreklā var radīt diezgan ekscentriska cilvēka iespaidu, taču tas nevienu īpaši neuztrauc, jo visi zina, ka viņam ir "Anduril Industries" – kaut kas reāls, progresīvs un tehnoloģiski nozīmīgs. Tas pieder pie kategorijas "būt", nevis "izskatīties". Šo pieeju var novērot daudzās jomās un nav īpaši svarīgi, kā tu izskaties vai kādu tēlu radi. Svarīgi ir tas, kas tu patiesībā esi un ko tu reāli spēj paveikt.

Apskatīsim krievu principu "izskatīties, nevis būt" nevis uz tādu vēsturisku piemēru kā Cušima vai Čornobiļa fona, bet gan mūsdienu kontekstā. Iepazīsimies ar kādu jau teju hrestomātisku ierakstu, ko 2022. gada 24. februārī publicēja kāda publiska persona no Krievijas.

Cilvēks konstruē un pasniedz paša izdomātu, virtuālu pasauli, turklāt pats tai patiesi tic. Tā ir kognitīva deformācija, kas balstās dziļā zemapziņas nepilnvērtības sajūtā. Psiholoģiski vesels un kompetents cilvēks ko tādu vienkārši neapgalvotu. Tas nav nekāds izņēmums. Ar līdzīgām virtuālām realitātēm tajā laikā nodarbojās daudzi kara atbalstītāji, Krievijas militārie blogeri, viedokļu līderi un citas publiskās personas.

To pašu var novērot arī visā pilna mēroga kara laikā, piemēram:

• Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba regulāri publiskotie, pēc autoru domām, realitātei neatbilstošie un stipri pārspīlētie Ukrainas armijas zaudējumu skaitļi – izskatīties.

• Apgalvojumi, ka Krievija karo nevis tikai pret daudz mazāko Ukrainu, bet gan faktiski pret visu NATO un ASV kopumā – izskatīties.

• Apgalvojumi, ka ukraiņi paši neko nespēj paveikt un ka visu viņu vietā dara vai organizē Rietumvalstis – izskatīties.

• Paziņojumi, ka Krievijas ieroči vienmēr precīzi trāpa mērķos un ka visi uzdevumi ir pilnībā izpildīti pat tad, kad tas no malas izskatās acīmredzami neticami vai pat komiski – izskatīties.

• Apgalvojumi, ka Krievijas (jeb padomju) ieroči ir izcili, ļoti jaudīgi, pasaulē tiem nav analogu un tie ir evolucionāri un, kā savulaik izteicās Putins, pat pārkāpj fizikas likumus – izskatīties.

• Patiesi ticēt, ka Krievijas valsts vēl nemaz nekaro ar pilnu jaudu un ka tai it kā ir milzīgas neizmantotas raķešu rezerves, iespējas un aviācija, un ka vajag tikai beidzot "saņemties" un sākt karot pa īstam – izskatīties.

• Uzskatīt, ka pa noteiktiem mērķiem Ukrainā netiek dots trieciens vai ka tās līderi netiek likvidēti kaut kādas "slepena vienošanās" dēļ, nevis tāpēc, ka ieroči nav pietiekami precīzi vai nav kompetences šādas operācijas īstenot – izskatīties.

Ja par šo fenomenu padomā ilgāk (par to, ka daudzi krievi masveidā un, pats galvenais, patiesi ir sašutuši par Īlona Maska rīcību) atklājas interesanti aspekti. Atgādināšu, ka viņu sašutumu nemazina fakts, ka runa ir par vienu no NATO valsts vadošajiem uzņēmējiem, kurš nu liedz viņiem izmantot tehnoloģiju (Starlink) karā pret valsti, ko NATO atbalsta, vai, kā daudzi no viņiem paši uzskata, karā pret NATO. Problēma ir daudz dziļāka par vienkāršu infantīlismu (lai gan tas arī ir sastopams). Te savu lomu spēlē dziļi nicinoša attieksme pret privātīpašumu kā tādu.

Pētot krievu sabiedrību, esmu ievērojis, ka vēsturiski viss, ko viņi ir piesavinājušies vai sagrābuši, bieži vien tiek uztverts kā likumīgi piederošs viņiem pašiem – teritorijas, tehnoloģijas, izgudrojumi vai pat režīmam pakļautas tautas.

Vairāk nekā pirms simts gadiem marksisti un marksisma idejas bija daudz spēcīgākas Rietumu industriālajās valstīs, taču marksisti spēja pārņemt varu tieši milzīgajā agrārajā Krievijā.

Tas nebūtu bijis iespējams bez šīs pašas nicinošās attieksmes pret privātīpašumu. Par to esot daudz liecību. Piemēram, Maksims Gorkijs savos darbos par Krievijas laukiem rakstīja, ka daudziem vienkāršajiem zemniekiem īpašums īpaši nerūpēja – lai deg kaut viss ciems. Savukārt Rietumu marksistiem bieži neizdevās nonākt līdz galējai revolūcijas stadijai tieši tāpēc, ka viņi agrāk vai vēlāk sastapās ar spēcīgu izpratni par darba vērtību un cieņu pret īpašuma tiesībām. Tas dažkārt noveda pat pie paradoksālām situācijām, piemēram, tā dēvētā Skandināvijas sociālisma, kas koncentrējās uz darba ņēmēju tiesībām un sociālo aizsardzību, bet nenodarbojās ar vardarbīgu īpašumu atsavināšanu vai asiņainām "šķiras ienaidnieku" kampaņām.

Tas pats šobrīd vērojams attieksmē pret Starlink. Daudzi krievi patiesi uzskata to par kaut ko sev piederošu, jo ir iemācījušies to izmantot, pieslēgušies neoficiālos veidos un to integrējuši savās sistēmās. Šādā pasaules uztverē "naivajam ukrainim" viss tika iedots gatavs, savukārt krievs pats šo resursu ir ieguvis, pielāgojis un apguvis. Tāpat kā sagrābtas teritorijas viņi mēdz uztvert kā savas, tā arī tādas tehnoloģijas kā Starlink viņu apziņā var tikt uztvertas kā "savējās". Ar to saistīta arī krievu sabiedrībā izplatītā skeptiskā attieksme pret darba ētiku, vienu no svarīgajiem Rietumu civilizācijas elementiem. No šī skatpunkta izriet tādas parādības kā acu aizmālēšana, Potjomkina ciemi, vēlme radīt iespaidu, nevis sasniegt rezultātu, kā arī tradicionāli zemāka vērība pret drošības standartiem un kvalitāti.

Kā piemēru var minēt zinātnieku Vladimiru Surdinu. Atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš savulaik nepārcēlās uz ASV nodarboties ar zinātni, lai gan šāda iespēja bijusi, viņš teicis, ka tur nāktos ļoti daudz strādāt, bet viņš pats esot sibarīts un nevēloties dzīvot tik intensīvā darba režīmā. Ja sabiedrībā darba ētika netiek īpaši augstu vērtēta, tad samazinās arī cieņa pret citu cilvēku darbu. Tādā gadījumā ir vieglāk aizmirst, ka tādas tehnoloģijas kā Starlink nav radušās pašas no sevis vai "nokritušas no debesīm", bet gan ir daudzu cilvēku ilgstoša, sarežģīta un ļoti smaga darba rezultāts. Tehnoloģijās ieguldīti gadi, zināšanas, kapitāls un milzīgs organizatoriskais darbs. Nozaga, un labi. Krieva apziņā tas tagad ir viņa īpašums. Nav svarīgi, ka īpašnieks ir Īlons Masks un nav svarīgi, ka šo tehnoloģiju radīja Rietumu inženieri un ne jau ar domu, lai kāds to piesavinātos. Tas viss kļūst otršķirīgi. Ja tas ir iegūts un izmantots, tad šādā domāšanas modelī tas jau tiek uztverts kā "mans".

Savukārt ukraiņi daudz vairāk orientējas uz īpašuma saimniecisku pārvaldīšanu un privātīpašuma vērtību. Tā ir daļa no viņu kultūras tradīcijas un viena no būtiskajām atšķirībām starp ukraiņu un krievu sabiedrībām.