Jehovas liecinieki un ANO
- Taisnība Raksta
- 3 days ago
- 6 min read
Reliģijas un ANO
Neviena liela globāla reliģija oficiāli vai institucionāli neiebilst pret Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO), tomēr noteiktas konservatīvas, sektantiskas vai fundamentālistu grupas no dažādām ticībām bieži vien nonāk konfliktā ar ANO politiku. Šie konflikti parasti rodas atšķirīgu viedokļu par sociālajiem jautājumiem, cilvēktiesībām, globālo pārvaldību un sekulārismu dēļ.
Visbiežāk konfliktu zonas ir par sociālām un morālām vērtībām, ko ANO savās deklarācijās pauž atšķirīgi no tradicionālām doktrīnām (jo īpaši attiecībā uz dzimumu līdztiesību, LGBTQ+ tiesībām un reproduktīvo veselību). Daudzi konflikti izriet no atšķirīgiem skatījumiem uz globālismu un suverenitāti – nereti reliģijas ANO uzskata par laicīgu, "globālistisku" vienību, kas apdraud atsevišķu valstu suverenitāti vai reliģisko brīvību. Sava loma ir arī ekstrēmistu sektām un militāriem grupējumiem, kas darbojas reliģiskā aizsegā – piemēram, Islāma valsts (ISIS) ir dedzīgi cīnījušās pret ANO un starptautisko kārtību, cenšoties tās aizstāt ar globālu teokrātisku varu.
ANO vislielāko kritiku saņem par savu bezdarbību, ko attiecina ne tikai uz brīvību paust reliģiskos uzskatus un vajāšanu noteiktos pasaules reģionos, bet arī zemo efektivitāti palīdzībā tiem, kuriem tā patiešām vajadzīga.
Par spīti tam, lielākā daļa ticību ar ANO aktīvi sadarbojas. Daudzas saglabā oficiālu nevalstisko organizāciju (NVO) statusu, lai sadarbotos humānās palīdzības jomā, un Vatikānam ir pastāvīgā novērotāja statuss.[1]
Dažas kustības, piemēram, Jehovas liecinieki, uzskata, ka ANO ir politiska vienība, kas galu galā pārvērtīsies par viltus reliģiju, un tādēļ tā viņu priekšstatos ir naidīgs spēks. Neskarot reliģisko pārliecību, motivāciju un nākotnes perspektīvas, šo virzienu ir lietderīgi apskatīt tieši ANO attīstības kontekstā.
Jehovas liecinieki
Jehovas liecinieki, Bībeles pētnieki (angļu: Bible Students), arī Sargtorņa biedrība, ir no protestantisma atšķēlusies denominācija, ko Čārlzs Teizs Rasels (1852-1916) 1874. gadā dibināja Pensilvānijā, ASV. Organizācijas pašreizējais nosaukums "Jehovas liecinieki" (Jehovah's Witnesses) pieņemts 1931. gadā, atvasinot to no Bībeles, pravieša Jesajas grāmatas: "Jūs esat mani liecinieki – saka Tas Kungs…". Pēc pašu Jehovas liecinieku sniegtās informācijas, 2019. gadā pasaulē reģistrēti 8 683 117 Jehovas liecinieki.[2] Virknē valstu, lielākoties autoritārās vai totalitārās, piemēram, Ķīnā, Saūda Arābijā, Irānā un Irākā Jehovas liecinieku darbība ir aizliegta.
Jehovas liecinieki sevi uzskata par tiem, kuri atgriezušies pie Bībeles pirmsākumiem, atmetot vēlāku laiku izpratnes uzslāņojumus. Dievu sauc vārdā Jehova ("Jehovah"), jo Vecajā derībā šis Dieva personvārds ticis lietots ap 7000 reižu, bet mūsdienās daudzos tulkojumos pārsvarā aizstāts ar titulu "Kungs".
Svētais Gars ir Jehovas darbīgais spēks, enerģija darbībā, nevis persona. Bībeles tekstus izprot burtiski, izņemot vietas, kur konteksts apstiprina, ka izteikumi ir simboliski un tie ir jāpēta dziļāk. Jehovas liecinieki uzskata, ka pašreizējo pasauli pārvalda Sātans, kurš ietekmē un morāli degradē cilvēkus.[3] Viņi tic, ka saskaņā ar Bībeles solījumu drīzā nākotnē uz Zemes tiks izveidota paradīze, kur daudz miljonu Dievam paklausīgu cilvēku varēs dzīvot mūžīgi, bet ļauna darītājus Dievs iznīcinās (Psalmi 37:9—11, 29).
Pret Tautu Savienību un ANO
Jehovas liecinieki pret Nāciju Līgu un vēlāk pret Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO) vienmēr ieņēmuši stingri noraidošu pozīciju, šīs starptautiskās miera uzturēšanas organizācijas uzskatot par politisku un reliģisku viltojumu Dieva Valstībai. Šīs attiecības balstās uz viņu Bībeles pravietojumu interpretāciju, kas atšķiras no citiem kristiešiem un stingru politiskās neitralitātes principu ievērošanu.
1919. gada nogalē Parīzes miera konferencē tika ierosināts veidot Tautu Savienību (Nāciju Līga, League of Nations, Société des Nations), to apstiprināja 1920. gada 10. janvārī. Atzīmējams, ka 1919. gadā ASV prezidents Vudro Vilsons ieguva Nobela Miera prēmiju par savu lomu kā Tautu Savienības vadošais arhitekts. Neskatoties uz to, ka viņam galu galā neizdevās panākt, lai viņa valsts savienībai pievienotos.
Pēc Tautu Savienības izveides daudzas tradicionālās kristiešu baznīcas (piemēram, Kristus baznīcu federālā padome Amerikā) to nosauca par "Dieva Valstības politisko izpausmi uz Zemes". Jehovas liecinieki (tobrīd pazīstami kā Starptautiskie Bībeles pētnieki) uzskatīja, ka tā ir zaimošana. Viņi sludināja, ka patiesu mieru spēj nodrošināt tikai Jēzus Kristus vadītā debesu Valstība, nevis cilvēku veidotas politiskās alianses. Nepieņemams ir cilvēka radīts aizstājējs Dieva Valstībai.
Savos teoloģiskajos skaidrojumos Jehovas liecinieki Tautu Savienību (un vēlāk ANO) identificē kā "bālo zvēru" vai "zvēra tēlu" no Bībeles Atklāsmes grāmatas 17. nodaļas. Viņi māca, ka šī politiskā sistēma pastāvēs īsu brīdi, līdz to galu galā iznīcinās Dievs.
Organizācijas otrais prezidents Džozefs Rezerfords (Joseph F. Rutherford) un citi pārstāvji 20. gadsimta 20. un 30. gados rīkoja plašas kampaņas un kongresus (piemēram, Londonā 1926. gadā). Viņi publiski nosodīja politiķus, uzņēmumu vadītājus un garīdzniekus, kuri atbalstīja Tautu Savienību. Sākoties Otrajam pasaules karam, Tautu Savienība faktiski beidza funkcionēt, un Jehovas liecinieki to interpretēja kā sava pravietojuma piepildījumu – cilvēces mēģinājums radīt globālu mieru bez Dieva bija cietis pilnīgu neveiksmi.
1942. gada 20. septembra runā biedrības trešais prezidents Neitans Nors apgalvoja, ka jaunizveidotā ANO ir Atklāsmes grāmatas koši sarkanais zvērs, uz kura jāšot sieviete "Babilone", kuru Nors identificēja kā "reliģisko organizāciju ar galveno mītni Vatikānā".[4]
1963. gadā Jehovas liecinieki pieņēma rezolūciju, ar kuru tika noteikts Organizācijas oficiālais viedoklis attiecībā pret ANO. Rezolūcija (to apstiprina 454 977 konvencijas dalībnieki) tika publicēta žurnāla Sargtornis ("The Watchtower") 1963. gada 15. novembra numurā.[5]
Rezolūcijas 5. punktā formulēta attieksme pret ANO: "Tautas tālāk atteicās nodot savu suverenitāti Dieva mesiāniskajā valstībā, nodibinot... Apvienoto Nāciju Organizāciju,... Šī starptautiskā organizācija iestājas par politisku cilvēku pasaules suverenitāti. Gadiem ilgi cilvēki, kuriem nav ticības Dieva valstībai, ir centušies panākt, lai visi cilvēki pielūgtu šo starptautisko cilvēka politiskās suverenitātes tēlu kā labāko cerību uz mieru un drošību uz zemes, patiesībā, pēdējo cerību cilvēcei. Līdz šim brīdim 111 nācijas ir pielūgušas šo politisko tēlu, kļūstot par tā biedriem. Tomēr mēs, kā Suverēnā Dieva Jehovas liecinieki, turpināsim atteikties iesaistīties šādā elkdievīgā pielūgsmē."
ANO ar viltu mēģina Jehovas lieciniekus kā organizāciju iesaistīt starptautiskās aktivitātes. Tā 1992. gada februārī Jehovas liecinieku Ņujorkas korporācijai Sargtorņa biedrībai tika piešķirta ANO Sabiedrības informācijas departamenta (ANO/DPI) nevalstiskās organizācijas (NVO) statuss. Sargtorņa biedrība pieprasīja asociācijas darbības pārtraukšanu 2001. gada oktobrī, un DPI pārtrauca NVO darbību 9. oktobrī.[6]
Nesadzirdēta kritika
Jehovas liecinieki vienmēr atklāti pauduši savus uzskatus un attieksmi pret politiķu vēlmi radīt kādu veidojumu, kas pārvaldītu cilvēku pasauli. Zināmā eiforijā pēc Pirmā pasaules kara beigām vairumam valstu izdevās vienoties par šādas organizācijas izveidi, kurā noteicošā loma ir Pirmā pasaules kara uzvarētājām sabiedrotajām lielvarām (Lielbritānija, Francija, Itālija un Japāna bija sākotnējās pastāvīgās padomes locekles). Tautu Savienības darbība cita starpā paredzēja dažādus neformālus mehānismus brūkošo impēriju koloniju sekmīgai pārvaldībai nākotnē. Tautu Savienība ir salīdzinoši darbīgs pretrunu izlīdzināšanas mehānisms, kas funkcionē līdz pasauli pārsteidz vispasaules ekonomiskā krīze (Lielā depresija). Tautu Savienība tiek attālināta no katras valsts individuālām problēmām un ļoti strauji zaudē savu ietekmi.
Otrā pasaules kara noslēgums visām karā iesaistītām zemēm ir uzvara ar traģiskiem zaudējumiem. Uzvaras garša un vienotības sajūta zuda līdz ar 1945. gada 26. jūniju, kad Sanfrancisko konferences laikā sākotnējo dalībvalstu delegācijas parakstīja ANO statūtus. 1945. gada 6. un 9. augustā ASV ar tam laikam maz zināmiem kodolieročiem veic Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasaki bombardēšanu. Seko 1946. gada 5. marts, kad bijušais Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils, uzstājoties ar runu Fultonā (ASV), paziņo, ka Eiropā nolaists "dzelzs priekškars" starp PSRS un pārējo Eiropu.
ANO no šiem notikumiem distancējās, jo 1945. gadā tika izveidota ANO Drošības padome, kas sāka darboties 1946. gada janvārī, lai nodrošinātu starptautisko mieru un drošību. Sākotnēji un joprojām padomē ir piecas pastāvīgās dalībvalstis jeb "Lielais piecnieks" (ASV, Francija, Lielbritānija, Ķīna un PSRS, kuras vietu vēlāk pārņēma Krievija). Tām ir īpašas veto tiesības. 1965. gadā Drošības padomes dalībvalstu sastāvs tiek paplašināts līdz 10, bet vēlāk dalībvalstu skaits sasniedz 15 (5 pastāvīgās un 10 nepastāvīgās padomes dalībnieces).
Padomes jēga nemainās – tā joprojām ir lielvaru interešu balansēšana, pēc būtības nemainot Aukstā kara polarizāciju. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka pēc PSRS sabrukuma ANO galveno balansēšanas objektu zaudēja un Krievija nekad nav varējusi ieņemt pilnvērtīgu bijušās PSRS lomu un ietekmi.
ANO pakāpeniski zaudē savu lemjošo lomu un ietekmi, tās rezolūcijas aizvien biežāk tiek uztvertas kā rekomendācijas un ieteikumi. Aukstā kara produkts ir pārtapis par neiedomājami smagu birokrātisku mašinēriju, kur vieta ir tikai NVO ievirzes aktivitātēm. ANO darbība sen vairs saturiski neatšķiras no dažādiem globāliem NVO forumiem.
Iespējams, ka dažas ANO institūcijas un programmas varētu saglabāt savu nozīmi un lomu, ja tiktu atbrīvotas no pasaulē lielākās birokrātijas un lēta populisma.
Dramatiski nemainot pašu ANO, tās izredzes saglabāties ir ļoti ierobežotas. Vēsturiskās līdzības ar pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu pasaules ekonomisko krīzi ir pārāk uzskatamās, lai tās neievērotu, taču nav pamata būt optimistiem, ka organizācija ir gatava sevi reformēt pašos tās pamatos. Tas ir iemesls, kādēļ ir lietderīgi atgriezties pie Jehovas liecinieku paustā – viņi apšauba iespēju, ka var izveidot kādu organizāciju un sistēmu, kas var vadīt cilvēku pasauli. Tikai jāņem vērā, ka Jehovas liecinieku pausties vienādā mērā attiecas arī uz citiem līdzīgiem globāliem ierosinājumiem, tostarp Globālo dienvidu iniciatīvu (Krievija, BRICS), Globālās civilizācijas iniciatīvu (Ķīna) un desmitiem citu reģionālu vai kontinentālu ierosinājumu.
Comments