Atklāsmes brīdis Krievijā

Taisnība Raksta
Aug 14
9 min read

Kas lēni nāk, tas labi nāk. Teiciens ir labs, bet ne piemērots visām dzīves situācijām. Tā arī Krievijas armijas apgādē. Šajā sensitīvā jomā ik pa pāris mēnešiem kāds ģenerālis vai kāds ļoti augsts ierēdnis krasi maina diētu un pāriet uz "valsts kāpostiem" aiz restēm, nekad ne uz laiku īsāku par 10 gadiem. Korupcija, izsaimniekošana, piesavināšanās un desmitiem citu Krievijas kriminālkodeksā paredzēto pantu lappuses jau sen padilušas tiesnešu rokās. Krīt kā apšu lapas rudenī.

Pirmie mēģinājumi

Lai arī pirmie bezpilota lidaparāti bijušajā PSRS tikai izmēģināti jau dažus gadus pēc Otrā pasaules kara, tikai pēdējā desmitgadē pirms PSRS sabrukuma tie sāka iegūt pirmās formas un dizainu, kas tika vērtētas jau par to piemērotību valsts aizsardzībai, un ļoti ierobežoti – pirmie modeļi, kas robežojas starp aktīvu aizsardzību un tuvu uzbrukuma zonu. Galvenokārt tie bija ar tālvadību vadāmi reaktīvo dzinēju izlūkošanas droni (piemēram, Tu-143 Reis).

Padomju Savienības rūpnieciskās bāzes sabrukums lika Krievijai BPL inovāciju jomā ievērojami atpalikt no Izraēlas un ASV, un turpmākajos 20-25 gados raksturīga bija šādu modeļu iepirkšana ārzemēs. Tos pētīja un konstruēja arī nacionālos izstrādājumus, taču ļoti neveiksmīgi. Neskatoties uz to, spiegošanas un militārās izlūkošanas karadarbības zonās tika uzkrāta to pielietojuma pieredze.

Kopš 2019. gada tika izstrādāti ierobežota apjoma valsts pasūtījumi kaujas dronu ražošanai, ko galvenokārt radīja visai mehāniski kopējot ārvalstu produktus un balstoties uz ārvalstu komponentēm. Viens no veiksmīgākajiem ir Orlan sērijas drons (Orlan-10), kura ražošanai tika izstrādāta tehniskā dokumentācija, ražošanas līnijas un vajadzīgā infrastruktūra (2021. gads), kā arī gūta sekmīga kaujas pieredze Sīrijā, Irākas ziemeļos un vairākos konfliktos Āfrikā. Ražošanas jaudas gan ir nelielas, turklāt mērogošana nebija sekmīga un ražošanā paļāvās uz mikroelektroniku, dzinējiem un detaļām, kas importētas no Rietumeiropas, ASV, Izraēlas un Japānas. Tas kavēja vietējo trieciendronu spēju attīstību.

Lūzuma punkts bija karš Ukrainā – tika noslēgti vairāku miljardu dolāru vērti līgumi (samaksa zelta stieņos) ar Teherānu par Shahed tipa dronu (Geran-2) ražošanas licencēšanu un lokalizāciju Jelabugas dronu rūpnīcā Tatarstānā. Līgumam ir "sniega bumbas" efekts, un droni no izklaides un hobiju pasaules pāriet uz ražošanas, lai arī ne vienmēr tie ir tikai militārām vajadzībām. Ir gan masīvas rietumvalstu sankcijas, gan ne mazums piegādātāju – izšķiroša ir maksātspēja.

Ražošana Krievijā

Krievija labi zina, ka tās spējas dronu industrijā ir ierobežotas un nekad nav pretendējusi kļūt par tādu dronu lielvalsti kā Latvija. Dronu ražošana ir maksimāli industrializēta un integrēta valsts militārājā ekonomikā – fokuss ir uz milzīgiem ražošanas apjomiem karam Ukrainā, lai gan visai nozīmīga saražotās produkcijas daļa tiek eksportēta uz vairāk nekā 20 valstīm un gandrīz 15 % dronu ir paredzēt civilai lietošanai (lauksaimniecība, mežsaimniecība, kadastrālais dienests, ugunsdzēsēji, glābšana u.tml.) Maskava, vienlaikus aktīvi sadarbojoties ar saviem ārvalstu sabiedrotajiem, ir lokalizējusi ārvalstu tehnoloģijas un civilās rūpnīcas pārveidojusi par dronu montāžas centriem.

Dronu ražošanu uzrauga un kontrolē. Lidmašīnu un spārnoto raķešu tipa tālās darbības un trieciendronus ļauts projektēt un ražot tikai valsts militāro koncernu uzņēmumi. Vēl stingrāk tiek uzraudzīta Irānas licenču un patentu izmantošana – sākotnējos šahedus drīkst ražot tikai viens no uzņēmumiem, kamēr licences atvasinājums vēl trīs citi. Neraugoties uz to, Krievijas uzņēmumi jau 2024. gadā sāka iziet ārpus licences nosacījumiem un ražot līdzīgus, bet jau pašu konstrukcijas šahedus (gerānijas). Līdzīgas vairāku modeļu licences, bet tikai civilām vajadzībām, Krievija iegādājusies no Ķīnas, Vjetmanas, Indonēzijas un citām. Licenču uzraudzību Krievijā ar inspekcijām visai stingri kontrolē tikai Ķīna.

Krievijas dronu ražošanas jauda ir dramatiski pieaugusi un tajā iesaistīti vairāk nekā 7000 uzņēmumi, kuru kopējā ražošanas spēja kāpusi līdz aptuveni 15 miljoniem BPL sistēmu gadā. Valsts plāni paredz mērķtiecīgu virzību uz 7,3 miljonu FPV dronu un vairāk nekā 100 000 tālās darbības dronu un mānekļu ražošanu gadā. To sasniegt visticamāk izdosies jau šī gada beigās. Krievijas dronu ražotāju vidū valda asa konkurence par valsts militāro pasūtījumu izpildi un dabiski, ka korupcijas līmenis ir ļoti augsts.

Ražošanas nodrošināšana

Krievijas dronu ražošanas jaudas balstās uz ārkārtīgi agresīvu un elastīgu ārvalstu komponentu importu, kur dominē Ķīna, taču kritisku lomu joprojām spēlē arī Rietumvalstu elektronika. Tā vai citādi – tieši Ķīna ir Krievijas dronu ražošanas galvenais mugurkauls, kam kā tam pienākas, ir savi skriemeļi un augsta elastība. Te atklājas zināma atšķirība no Ukrainas, lai gan Ķīnā ražotās dronu komponentes un funkcionālie elementi aptuveni līdzvērtīgā daudzumā nonāk kā Ukrainā, tā Krievijā, tomēr Krievija vienmēr strādā ar konkrētajiem ražotājiem un saņem pašas modernākās detaļas un blokus.

Ja vienkāršākos mopēdu un zāles pļāvēju dzinējus, putekļu sūcēju un veļas mašīnu mikroshēmas un vadības blokus Krievija pērk no Vjetnamas, Malaizijas, Taizemes un dažām arābu valstīm, tad no Ķīnas nāk daudz sarežģītākas komponentes, kas tikai nosacīti var tikt uzskatītas par dubultā lietojuma precēm, jo tās plaši izmanto tieši sadzīvē un civilajā tautsaimniecības daļā (optika, litija jonu baterijas un specializēti mākslīgā intelekta moduļi, datorprogrammas u.tml.).

Krievi ir ārkārtīgi strauji apguvuši inženierprasmes, kā no sadzīves priekšmetiem un produktiem iespējams komplektēt militāras nozīmes izstrādājumus. Pieeja ir ļāvusi militārām vajadzībām visai efektīgi pielāgot civilās ražotnes, kur tiek veidotas plūsmas līnijas.

Sarežģītāku dronu produkcijai ir nepieciešamas Rietumvalstīs ražotās komponentes, galvenokārt elektronika. Krievijai vajadzīgās komponentes sekmīgi izdodas iegūt ASV, Vācijā, Šveicē un Japānā. Lai maskētu piegādes, Krievija izmanto plašu bufervalstu tīklu. Galvenie mezgli preču plūsmā ir Taizeme (kas kļuvusi par kritisku tranzīta punktu Ķīnas dronu plūsmai), Honkonga, Apvienotie Arābu Emirāti, Turcija un Indija. Citam valstīm ir mazāk kritiska loma, lai gan piegādes no ES un Apvienotās Karalistes turpinās un to pārtraukšanai nav jāievieš mākslas grāmatu importa aizliegums no Krievijas un Baltkrievijas.

Dronu eksports

Krievijas valsts ieroču eksportētājs Rosoboronexport starptautiskajos tirgos aktīvi reklamē dronus, kas "pārbaudīti reālos kaujas apstākļos". Līdz pat 2025. gada otrajai pusei Krievijas valdība ar dekrētiem bija ierobežojusi dronu eksportu. Rezultātā viens no Krievijas bīstamākajiem trieciendroniem ZALA Lancet (eksporta versija Lancet-E) oficiālu eksporta atļauju saņēma tikai 2026. gada februārī.

2026. gada martā Indija apstiprināja vērienīgu 25 miljardu dolāru vērtu militāro iepirkumu paketi no Krievijas, kas papildus S-400 sistēmām ietver arī tūkstošiem Krievijā ražotus trieciena dronus, bet ir vēl daudzi citi pircēji. Īpaši aktīva ir Mjanma (pamatā iepērk izlūkdronus Orlan-10E). Jauns eksporta produkts ir Krievijas frontes kopteri-bumbvedēji (ko krievu karavīri un mediji bieži dēvē par "Baba Jaga analogiem"), tā ir jauna niša, kas radīta kā tieša reakcija uz Ukrainas masveidā izmantotajiem smagajiem nakts kopteriem. Šīs klases sistēmas atšķiras no parastajiem mazajiem FPV (kamikadze) droniem ar to, ka spēj nolaisties, nomest smagus lādiņus un atgriezties bāzē. Raksturīgākais piemērs ir Berdiš ("Бердыш) – sešu motoru (heksakopters), smags kaujas bezpilota lidaparāts, ko 2024. gadā izstrādāja Uraldrone rūpnīcas inženieri. To kopš 2025. gada pirmā pusgada masveidā ražo Uraldronzavod ("УралДронЗавод") Jekaterinburgā (Sverdlovskas apgabals).

Napoleona plāni

Aizsardzības ministrijai pakļauti visi valsts bruņojuma ražošanas koncerni (ražo visa veida šahedus, lidmašīnas un spārnoto raķešu tipa dronus). Šie uzņēmumi kā blakus produkciju ražoto arī cita veida dronus tikai pēc valsts pasūtījuma, un šajā ražošanā militārā koncerna uzņēmumi sadarbojas ar civiliem privātiem uzņēmumiem, bet tikai tad, ja privāti uzņēmumi saņēmuši īpašu licenci komponenšu piegādēm. Produkciju privātos uzņēmumos uzrauga un kontrolē pilnvarotais pārstāvis, un šī sistēma nodrošina tikai 3-5 % Krievijas dronu vajadzību.

Atlikušos dronus saražo privāti civilie uzņēmumi, kas sacenšas par savas produkcijas pārdošanu. Lielākais pircējs ir Krievijas Rūpniecības un tirdzniecības ministrija, kur 2024. gada janvārī tika izveidots Bezpilota sistēmu un robotikas direktorāts. Paralēli administratīvajam darbam un pasūtījumu veikšanai tas jau no paša sākuma vada un koordinē nacionālo projektu "Bezpilota lidaparātu sistēmas" un pārrauga valdības pasūtījumu izpildi.[1]

Jauno direktorātu veidoja ar vērienu un tajā izvietoti vairāki departamenti un struktūrvienības. Pārstrukturēta tiek arī pati ministrija, tur izveidojot vairākus jaunus departamentus: Lauksaimniecības, pārtikas un ceļu būves tehnikas departaments; Valsts politikas tehnisko regulējumu, standartizācijas un standartu nodrošināšanas jomā departaments; Ministra darbības atbalsta departaments, Protokola un preses dienesta departaments; Bezpilota sistēmu un robotikas departaments. Tur Bezpilota sistēmu un robotikas departaments nodrošina robotikas nozares attīstību un atbalstu (papildus rūpnieciskajiem robotiem, robotikas nozares attīstību un atbalstu pārraudzīs arī Krievijas Rūpniecības un tirdzniecības ministrijas Darbgaldu un smagās mašīnbūves departaments).

Jaunais departaments, vadoties pēc Aizsardzības ministrijas un sešu citu ministriju vajadzībām, veido dronu pasūtījumus un izsludina iepirkumus konkursus, organizē izsoles, sastāda prioritāšu sarakstus un ražotāju atlasi veic pēc kvalitātes, nodokļu nomaksas un spējām operatīvi reaģēt uz valsts pasūtījuma mainīgumu. Tas ir iemesls, kādēļ ievērojama daža valsts pasūtījumu vienmēr nonāk dažu lielāko ražotāju rīcībā.

Aizsardzības ministrijas pasūtījumus civilajiem ražotājiem realizē vairākos veidos. Bruņoto spēku speciālisti pastāvīgi izvērtē ražotāju produkciju (ir tiesības bez maksas saņemt līdz 10 eksemplāriem jebkuras drona modifikācijas). Ja kādu modeli atzīst par bruņotajiem spēkiem piemērotu, tiek veidots valsts pasūtījums, kura izpildei privātam uzņēmumam valsts apmaksā jauna ražošanas korpusa būvi atsevišķu militārā pielietojuma dronu montāžai. Otrs risinājums – ja kāda militārā koncerna uzņēmums ir ar mieru šādus dronus ražot pats, privātajam uzņēmējam ir pienākums tam pārdot licenci, tehnisko dokumentāciju un nereti arī darbiniekus. Šajā gadījumā privāto uzņēmumu ļoti dāsni atalgo. Līdz šī gada sākumam izplatītākais bija trešais variants – privāto uzņēmumu droni nonāk bruņotajos spēkos, pie-frontes zonā (parasti 25-40 km attālumā), kur ir dronu ražotnes, kurās civilām vajadzībām ražotus standartizētus dronus pielāgo operatīvām frontes vajadzībām.

Sistēma ir sarežģīta un uzņēmīgi cilvēki tur vienmēr saskatīs kādas iespējas pat tad, ja bruņoto spēku iepirkumu galaprodukts tiek kontrolēts un ir noteikts, ka tam jābūt par 10-20 % lētākam nekā analogam ukraiņu ražojumam. Arī tos Krievija pastāvīgi uzrauga, veicot kontrole iepirkumus trešajās zemēs, kur ukraiņi pārdod savus jaunākos dronus.

Blēdības

Iepriekš aprakstītā sistēma ir pilna ar iespējām korupcijai un daudzām radošām inovācijām, ko privātajā sektorā nav nemaz tik vienkārši ierobežot. Ukraiņu speciālisti patstāvīgi ziņoja un medijos aprakstīja krievu dronu pārpilnību ar ārzemju, galvenokārt ķīniešu komponentēm. Krievijas amatpersonas to noliedza un ķīnieši bija neizpratnē, jo jau gadiem neko nepārdod divejāda lietojuma vai militārā lietojuma dronu ražošanas vajadzībām.

Ukraiņi publiski demonstrē konfiscētās plates un mikroelektronikas detaļas, kur redzami ražotāja sērijveida numuri, bet ķīnieši skaidri norāda, ka detaļas un komponentes pārdotas kādai citai zemei. Ķīnas varas iestādes esot saņēmušas oficiālu apliecinājumu, ka detaļas iestrādās mežsaimniecības novērojumiem paredzētos dronus. Sanāk tāda stīvēšanās un dabisks ir fona troksnis medijos un sociālajos tīklos.

Negaidīts notikums

Nav droši zināms, kurš Krievijas izmeklēšanas dienests pirmais pamanīja neatbilstības un krāpšanos, taču tagad laurus piesavināties mēģina tie visi. Pirmais nozīmīgais konstatējums bija nepamatotais un dokumentos neapstiprinātais valsts pasūtījums militārām vajadzībām 2025. gadā, kas tika novirzīts tikai dažiem atsevišķiem privātajiem uzņēmumiem (trūka dokumentu par izmēģinājumiem militārā poligonā un lēmuma par dronu izmantošanas piemērotību militārām vajadzībām). Tas izraisīja domino efektu un amatus zaudēja 12 ģenerāļi, bet vēl četru lietas ir militārajā tiesvedībā.

Frontei piegādātos dronus pārbaudīja un ekspertīzei piesaistīja pētniecisko institūtu inženierus un pētniekus (viņu vidū arī FSB institūti). Rezultāta tika konstatēts, ka maksimāli pieļaujamo 3 % brāķu vietā to skaits piegādātajos dronos pārsniedz 10 % un to funkcionalitāte ir ierobežota. Atbilstoši procedūrai šādus ražojumus automātiski diskvalificē piegādēm bruņotajiem spēkiem, taču šajā gadījumā tas nebija tik vienkārši – izrādījās, ka piegādātāja īpašnieks ir miljardieris un EFKO grupas līdzīpašnieks, kura pārtikas uzņēmumi ir galvenais augu eļļas, sviesta un majonēzes, kā arī olu produktu un dzīvnieku barības piegādātājs bruņotajiem spēkiem.

Atklājās vēl kas ļoti neparasts. Lai arī ievērojama daļa elektronikas daļu ir pārklātas ar necaurspīdīgu pārklājumu, lielākā to daļa ir montēta Ķīnā vai ir veidota no Ķīnas komponentēm. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – tika apgalvots, ka tas nav iespējams, jo visi pavadošie dokumenti skaidri norādīja, ka izmantotas tikai Krievijā ražotas komponentes. Tomēr tie bija ķīniešu ražojumu, un ražotājs tos ekonomijas dēļ bija atkārtoti pakojis ķīniešu kartona kastēs. Iekšpusē bija skaidras norādas par to, kam tas sūtīts un ka tās ir konkrētas detaļas lauksaimniecības dronu ražošanai.

Sekoja izmeklēšana frontes apgādē, kas ļāva atklāt daudzas koruptīvas shēmas. Attiecībā uz "ķīniešu droniem" jau vairākus mēnešus turpinājās dažādu dienestu savstarpējas nesaskaņas un šaubas par slēdiena patiesumu. Tāpat bija desmitiem mēģinājumu apturēt tālākas izmeklēšanas, ko tiesā vēlāk nodēvēja par izmeklēšanas mērķtiecīgu kavēšanu, taču iejaukties paspēja aizsardzības ministrijas augstāka vadība un militārā prokuratūra visās EFKO grupas dronu ražotnēs nekavējoties veica kratīšanas (īpaši "Transport of the Future" Belgorodas un Voroņežas apgabalos).

Procesa laikā tika savākti daudzi pierādījumi par to, ka lauksaimniecībai un mežsaimniecībai domātie droni tiek montēti no ķīniešu detaļām un ka vienīgā uzņēmuma novitāte ir dekoratīvais pārvalks ar atbilstošiem uzrakstiem par Krievijas produktu un noteiktu tā modifikāciju. Tieši šie droni pielāgoti militārajām vajadzībām un pārdoti bruņotajiem spēkiem. Tie ir desmitiem tūkstoši izstrādājumu (lielākoties nekam nederīgi S-80 droni) un, kā liecina tiesas materiāli, tiešie valstij nodarītie zaudējumi mērāmi desmitos miljardu rubļu.

Imperators nikns

Jaunuzņēmums "Transport of the Future" (agrāk "Bezpilota aviācijas sistēmas" jeb "Беспилотные авиационные системы") 2023. gadā Samaras reģionā uzsāka BPL sistēmu rūpnīcas pirmo fāzi. 2025. gada janvārī Vladimirs Putins personīgi apmeklēja šo objektu.[2] Krievijas prezidentam parādīja ne tikai rūpnīcu, bet arī visu Samaras BPL sistēmu pētniecības un ražošanas centru, tikko izveidoto specializēto augstskolu, kā arī tika solīja, ka gada laikā viņu dronos nebūs nevienas ārpus Krievijas ražotas detaļas (izņemot vadības konsoli). Samara ir viens no BPL sistēmu centriem, kuru attīstība plānota dažādos Krievijas reģionos, tostarp Tatarstānā.[3]

Var saprast, ka par licenču nosacījumu pārkāpšanu un ļaunprātīgu piegādāto komponenšu izmantošanu duālām un militārām vajadzībām Ķīnai dolāros jāmaksā cipars ar astoņām nullēm. Nepatīkami, bet tā starpvaldību attiecībās (daļa no piegādātājiem bija Ķīnas valsts uzņēmumi) ir joprojām neizsmelta darvas karote. Tomēr pāri visam – personisks aizvainojums, ka jaunuzņēmums, paša atbalstīti Krievijas miljardieri un ministriju augstākās amatpersonas tik klaji apkrāpuši prezidentu.

Izmeklēšanai tas piešķīra jaunu sparu un uzņēmuma augstākās amatpersonas, kurām draudēja pants par valsts nodevību (nāvessods) bija ar mieru atklāt visai izvērstu korupcijas un krāpniecības shēmu, kuru izstrādāja un vadīja Rūpniecības un tirdzniecības ministrijas Bezpilota sistēmu un robotikas departamenta vadītāja vietniece Alla Polovčeņa. Tiesas skatījumā shēma ļoti vienkārša – tā vietā, lai ražotu dronus, apsūdzētie iegādājušies gatavus bezpilota lidaparātus no Ķīnas, pārmarķējuši tos un uzdevuši par saviem produktiem.[4]

Shemā jau no paša sākuma bija iesaistīta Polovčeņa un viņas birojs (ministrijā saukts par "dāmu paradīzi"), divas Aizsardzības ministrijas struktūrvienības, EFKO Group attīstības direktora vietniece Jekaterina Kustova un grupas vadības uzņēmuma stratēģiskās attīstības direktors Vladislavs Romantsevs. Lai arī 29. jūlijā sākās pirmie tiesas procesi, izmeklēšana un aresti turpinās. Nesen tika arestēti vairāki personāži un ierosināta krimināllieta par projekta "Nākotnes transports" īstenošanu, kā rezultātā tā arī netika izstrādāti un uzsākta kaujasspējīgu dronu ražošana.[5] Pirmie tiesājamie pagaidām tiek apsūdzēti par piesavināšanos īpaši lielā apmērā (Krievijas Kriminālkodeksa 160. panta 4. daļa), bet bija taču tik jauks dzīves posms. Arī ukraiņi par šiem bezjēdzīgajiem, slikti lidojošajiem droniem nesūdzējās. Vai tad par to Krievijā vajadzētu draudēt 10-15 gadiem cietumā?