Barbarosas pirmās minūtes, stundas un dienas
- Taisnība Raksta
- May 8
- 9 min read
...un ko mums no tās mācīties.
Vācijas kapitulācijas akts bija juridisks dokuments, kas noteica atlikušo nacistiskās Vācijas bruņoto spēku bezierunu kapitulāciju sabiedrotajiem, izbeidzot Otro pasaules karu Eiropā. To parakstīja 1945. gada 8. maijā, pulksten 22:43 pēc Centrāleiropas laika, un tas stājās spēkā tajā pašā dienā pulksten 23:01 pēc Centrāleiropas laika. To parakstīja Hanss Georgs fon Frīdeburgs, Vilhelms Keitels, Hanss Jirgens Štumpfs, Artūrs Teders, Georgijs Žukovs un kā liecinieki to paraksta Žans de Latrs de Tasiņī un Karls Spācs.
Eiropā 8. maijs tiek atzīmēts kā Eiropas uzvaras diena, kas pazīstama kā V-E Day (Victory in Europe Day), daudzas Eiropas zemes to atzīmē kā Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Tā ir liela diena, un tā ir svinama kā uzvara pār kara neprātu, šausmām un ciešanām, kas nedrīkst atkārtoties.
Visbiežāk atceramies kara gaitas atsevišķas epizodes, uzvaras un zaudējumus, kā arī nacistu zvērības koncentrācijas nometnēs un holokaustu, daudz retāk – šausmas un pārcilvēcisko, nereti piespiedu darbu frontes aizmugures nometnēs, laukos un fabrikās. Mēs reti diskutējam par nacistiskās Vācijas gatavošanos karam, plānošanu un pirmo kara stundu reālijām. Vācijas iebrukuma plānu Padomju Savienībā Otrā pasaules kara laikā visbiežāk sauc par "Barbarosa" plānu (Fall Barbarossa) jeb operāciju "Barbarosa" (Unternehmen Barbarossa).
Militārā plānošana
Jau 1925. gadā Ādolfs Hitlers boļševisma iznīcināšanu bija pasludinājis par nacionālsociālisma galveno ideoloģisko un politisko mērķi. Viņš paredzēja uzbrukumu Padomju Savienībai pēc uzvaras pār Franciju 1940. gada jūnijā un 1940. gada 31. jūlijā informēja Bruņoto spēku augstāko pavēlniecību (OKW) par savu mērķi. Ar 1940. gada 18. decembrī izdoto direktīvu Nr. 21 viņš OKW uzdeva sagatavot militāro operāciju ar kodēto nosaukumu "Operācija Barbarossa".
Bruņoto spēku Augstākā pavēlniecība (OKW) un Vērmahta atzaru – Armijas (OKH) un Jūras spēku (OKM) – Augstākā pavēlniecība kopš 1940. gada jūnija katra bija pasūtījusi savus plānošanas pētījumus ierobežotam karam pret Padomju Savienību, piešķirot tiem tādus kodētus nosaukumus kā "Problēma S" un "Frics", kā arī tādus nosaukumus kā "Operāciju pētījums Austrumos" (Nacionālās aizsardzības departaments Bruņoto spēku Operāciju pārvaldē, OKW), "Operāciju plāns Austrumos" (OKH) vai "Pārdomas par Krieviju" (OKM). Šie pētījumi tika apkopoti līdz 1940. gada 5. decembrim un pēc tam iesniegti Hitleram. Turpmāk kopējā plāna kodētais nosaukums bija "Otto".
Plānošanas detalizācija
Plānošanas formātu un detalizāciju noteica Hitlera 1940. gada 18. decembrī parakstītā "Operatīvā direktīva Nr. 21". Šis dokuments uzbrukuma "rāmjiem" noteica augstu detalizācijas pakāpi attiecībā uz spēku izvietojumu un sadarbību starp gaisa un sauszemes spēkiem. Tomēr plāns ir izstrādāts ar visai atšķirīgu detalizāciju. Ja taktiskā plānošana bija izpildīta izcili, loģistikas plānošana bija katastrofāli nepilnīga un veidoja tā saucamo loģistikas "aklo zonu". Vācu štābi rēķinājās ar PSRS infrastruktūras izmantošanu, taču pietiekami detalizēti netika izstrādāti plāni gadījumam, ja karš ievilktos ilgāk par rudeni. Tādēļ plāni vispār netika izstrādāti attiecībā uz ziemas apgādi (eļļas, apģērbs).
Pie vācu akurātuma pilnīgi nesaprotami ir tas, ka nevienā plānā nebija ierēķinātas atšķirības dzelzceļa sliežu platumā Eiropā un Padomju Savienībā, kā arī netika ievērota zināma atšķirība starp ceļu platumu un kvalitāti. Vācu izlūkdienesti sniedza ļoti detalizētus, taču neprecīzus datus par Sarkanās armijas rezervēm, kas plānošanu padarīja par "vēlmju domāšanu".
Kartogrāfiskā sagatavotība. Pamatplāni tika izstrādāti M 2 500 000, detalizācijas līmenis bataljona līmenī paaugstināts M 1: 75 000-1: 50 000, bet par visam pilsētām militārā plānošana balstīts uz 1: 25 000. Pierobežas teritorijās pirmajām kara dienām bija īpaši sagatavoti plāni M 1:10 000.
Galvenās problēmas karaspēka orientācijā vidē
Nacistu karaspēkam postoša ir kartogrāfisko datu neprecizitāte padomju zemes valsts iekšienē. Kamēr pierobežas rajoni bija nokartēti precīzi, PSRS iekšienē (aiz "Staļina līnijas")i vācu kartes bieži neatbilda realitātei. Daudzi ceļi, kas kartēs bija atzīmēti kā "maģistrāles", realitātē bija neizbraucami zemesceļi. Nereti tie bija bojāti. Mazākas nozīmes ceļi bija vienkāršas takas, kas bija noderīgi kājāmgājējiem, bet ne vācu motorizētajai armijai.
Par spīti ļoti plašai vāciešu aviācijas izlūkošanas informācijai, tās operatīvai apstrādei un koriģēto karšu piegādei karaspēka vienībām, informācija bija nepietiekoša un maldinoša. Nepietiekošas zināšanas par ceļu tīklu, caurbraucamību, tiltu un caurteku nestspēju bija kritiskas un neļāva vācu armijas vienībām nonākt noteiktajos punktos, un to izdarīt plānotajā laikā. Operatīvā līmenī tas kļuva par beigu sākumu – plānot vienību darbu bija aizvien grūtāk, jo vienību nonākšana vietā varēja kavēties līdz diennaktij un ilgāk. Vienības maldījās un iestiga, bet tehnikas izvilkšana kļuva par ikdienu.
Lai arī mūsdienas no šiem notikumiem šķir ļoti daudzi gadi, armijas operatīvajiem plāniem kritiska ir visa informācija, kas nav nolasāma no Google Maps un līdzīgiem satelītattēlu pakalpojumu sniedzējiem – tā ir ceļu un citas pamata infrastruktūras kvalitāte un tehniskie rādītāji.
Vācu armijā, papildus detalizētām militāras nozīmes kartogrāfiskiem materiāliem, ļoti plaši izmantoja propagandas mērķiem īpaši izstrādātas kartes. Šādu materiālu skaits mērāms tūkstošos, starp tiem ir "kara atlanti" un propagandas kartes (piemēram, no žurnāla Signal), kas radīja idealizētu priekšstatu par ātro virzību un vājo ienaidnieka pretošanos. Tajos ir ļoti daudz nepatiesību un klaja dezinformācija.
Mūsdienās šīs nacistu armijas vēsturiskās militārās kartes ir pieejamas digitāli, to vidū ir detalizētas katras dienas situācijas kartes līdz pat 1941. gada decembrim.ii Tās ir ļoti vērtīgs izziņas materiāls, un no tām atvasināti materiāli tiek izmantoti gandrīz visās militārajās skolās. Tas ir arī labs salīdzinošais materiāls variantu izstrādei.
Kampaņa
Militārā kampaņa sākās svētdienas, 1941. gada 22. jūnija rītausmā un uzbrukumā PSRS rietumu robežas nocietinājumiem tika mobilizēti gandrīz četri miljoni (kara pirmajā dienā tika iesaistīti nedaudz vairāk par trim miljoniem militārpersonu) ass valstu karavīru 2900 km garā frontes līnijā, kas tādējādi operāciju "Barbarosa" padarīja par visapjomīgāko militāro invāziju cilvēces vēsturē. Plāna galīgais mērķis bija ne ilgāk kā pāris mēnešu laikā iekarot Padomju Savienības rietumu teritorijas un izveidot aizsardzības līniju pret PSRS Āzijas daļu, kas stieptos no Arhangeļskas līdz Volgas upei un tālāk gar to līdz Astrahaņai ("Arhangeļskas-Astrahaņas līnija"). Atbilstoši šim scenārijam, Vācijas gaisa spēki būtu spējīgi iznīcināt Padomju Savienības pēdējo rūpniecisko apvidu Urālu reģionā, un plāns paredzēja nostiprināt Vācijas dominējošo lomu kontinentālajā Eiropā.
Operācijas sākumā uz padomju-vācu demarkācijas robežas Vācija bija sakopojusi 153 divīzijas (104 kājnieku, 19 tanku, 15 motorizētās kājnieku) – tie ir aptuveni 3500 tanki, 3000 kaujas lidmašīnas. Tas ir milzīgs militārs spēks, un tas nodrošināja, ka "Otto" plāna pamatuzdevumi bija izpildīti jau 1941. gada augusta beigās: gūstā bija saņemti 1 417 000 PSRS karavīri, iznīcinātas 10 000 kaujas lidmašīnas, 12 763 tanki, 21 885 artilērijas iekārtas un mīnmetēji. Bija iznīcinātas 9 PSRS armijas.
Kara pirmās minūtes, stundas, dienas
Lai izprastu, kā sākās operācija “Barbarossa”, neiedomājieties lēnu gājienu. Labāk iedomājieties, ka tas ir zābaks, kas sper pa durvīm, kas ne tikai atveras, bet knapi noturas savās eņģēs. Un sper vienlaicīgi vairāk nekā trīs miljoni iebrucēju.
1941. gada 22. jūnijs, aptuveni pulksten 3:15 viss noiet greizi. Tiek raidīti tūkstošiem vācu lielgabalu šāvieni. Debesīs seko artilērija – Luftwaffe uzbrūk padomju lidlaukiem un iznīcina lidmašīnas, pirms tās ir spējīgas pacelties gaisā. Līdz pusdienlaikam padomju vara jau ir nonākusi nepatikšanās. Padomju Savienība nav sakauta, bet tā ir padarīta akla.
Tad seko nepatīkamā daļa. Maskējoties un slēpjoties vācu komandas turpina uzbrukumu. Viņi pārgriež vadus, ieņem tiltus un traucē saziņu. Un tad, kad ierodas tanki, nekas nav gatavs tos apturēt. Tā nav militāra veiksme. Tas ir plānots haoss, kas bija iestrādāts visus Vācijas militāros plānos pirmajām divām kara nedēļām, pieņemot, ka precizēta haosa prakse un tehniskais izpildījums ļaus izstrādāt jaunas vadlīnijas (direktīvas).
Artilērija apgaismoja debesis un uzbrukumu viļņos atviegloja ceļu vācu bumbvedējiem. Līdz pusdienlaikam vairāki simti padomju lidmašīnu bija iznīcinātas uz zemes, pirms piloti tās sasniedza.
Kamēr vācieši šķērsoja robežu, viņi ne tikai vienkārši iegāja; vācu specvienības ātri pārņēma tiltu kontroli, un padomju robežsargi cīnījās, nerūpējoties par savu dzīvību. Brestas cietoksnī karaspēks turpināja cīnīties no pagrabiem un drupām ilgi pēc tam, kad pārējā robežlīnija bija pavirzījusies tiem garām. Varonīgi un pašaizliedzīgi, lai gan bez kādas ietekmes uz vācu armijas turpmāko virzīšanos.
Pirmās iebrukuma dienas bija īsts haoss. Vācu tanku virzīšanās ātrums bija tāds, ka Maskavas pavēles karaspēkam līdz to ierašanās brīdim bija zaudējušas savu nozīmi. Padomju komandieri saņēma pavēles aizstāvēt pilsētas, ar kurām viņi jau bija zaudējuši kontaktus.
Pieaugot kara intensitātei, otrajā kara nedēļā vācieši okupētajās zemēs sāka sistemātiski iznīcināt piegādes un dedzināt vietējās rūpnīcas. Arī padomju vara veica piesardzības pasākumus, iznīcinot visas piegādes vai rūpnīcas, kas varētu būt noderīgas vāciešiem gadījumā, ja viņu rīcībā nonāktu jebkāda veida ērtības. Ciniski, bet padomju vara vispirms gādāja par materiālo vērtību izvešanu vai iznīcināšanu, bet tikai otrajā plāna – par vietējo iedzīvotāju evakuāciju (visi iespējamie transporta līdzekļi tika rekvizēti, viss tika novirzīts armijas vajadzībām).
Arī vāciešu attieksme pret civiliedzīvotājiem ir dažāda vismaz līdz oktobrim, kad sāka izgaist pēdējās cerības par "zibenskaru". No vienas puses, direktīva skaidri norādīja darbaspēka nepieciešamību Vācijas kara industrijai, kā arī daudziem civilajiem darbiem (okupēto zemju infrastruktūras pārbūve). Domāti galvenokārt vīrieši, pilsētnieki ar kādām darba iemaņām, īpaši rūpniecībā. No otras puses, vispārējā haosa uzturēšanai un panikai civiliedzīvotājos tika piešķirta pozitīva loma. Ciniski, bet vistu kūtī viss panākams tikai ar vācu kārtību, no tiem, kas to nesaprot ir jāatbrīvojas.
Tomēr ir ne mazums nepamatotu mītu par kara pirmo dienu un raksturīgi tādi apgalvojumi kā "viņi šķērsoja robežu netraucēti", “sākumā padomju vara nemaz necīnījās”, "viss sabruka acumirklī" u.tml. Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess. Daudzas vācu vienības jau pašā sākumā saskārās ar apņēmīgu pretestību un varonīgu cīņu pret pārspēku, un vāciešiem jau pirmajā dienā bija vērā ņemami zaudējumi. Robežsargi, tanku vienības, gaisa kuģu apkalpes un kājnieki daudzviet cīnījās apņēmīgi. Pretuzbrukumi un lokāli prettriecieni notika dažu stundu vai dienu laikā, dažreiz palēninot vai uz laiku apturot vācu uzbrukumus. Tās nav uzvaras visā karā, bet tas vācu kara plānotājiem ļoti būtiski lika koriģēt kara operatīvos plānus ne par labu savam pārākumam.
Vēstures mācība šodienai
Tā jau ir, ka no vēstures ļoti reti kurš mācās, bet vajadzētu gan. Iepriekš īsi aprakstītie notikumi pirms 85 gadiem ir netiešā norāde, ka zibenskari, kas daudzkārt atkārtoti, visdrīzāk ir tas scenārijs, ar kuru arī mums būtu jārēķinās, ja Krievija neprātā būs lēmusi iebrukt mūsu zemē. Lai arī visai atšķirīgi militārās zibenskara operācijas plāni bija Krievijai iebrūkot Ukrainā, militāro plānotāju domāšanas veidu tas nav mainījis.
Šajā nozīmē būtu ļoti nepieciešama godprātīga analīze par Krievijas kara pirmajām minūtēm, stundām un dienām nevis no militāras operācijas skatupunkta, bet gan no civilās aizsardzības.
Cik no publiskiem avotiem zināms par civilās aizsardzības plāniem pašvaldībās (kas joprojām nav visās izstrādāti) – tās ir visai iluzoras shēmas un komunikāciju un apziņošanas apraksti, kuriem iztrūkst realitātes pieskaņas. Daļu no tām var iegūt realizējot dažādas mācību trauksmes un organizējot pilnvērtīgus evakuācijas treniņus, tomēr tās ir un paliek mācības idealizētā vidē, kas pašos pamatos atšķiras no kara apstākļiem.
Tāpat nav arī pamata domāt, ka šo jomu prolbēmas atrisinās tikai spēles un mācības. Nepieciešams apzināties, ka valsts pārvaldes institūcijām nav pilnīga iespēja nodrošināt visu valsts iedzīvotāju aizsardzību krīzes vai kara pirmajās stundās vai pat dienās. Tas nozīmē valsts iedzīvotāju atbildību par sevi, savām ģimenēm un tuviniekiem sākotnējā krīzes vai kara posmā. Valsts atbildība ir gādāt, lai iedzīvotāji zinātu un spētu rīkoties atbilstoši reālai situācijai. Tas nav personiskās pārliecības jautājums, ne arī spēju zudums mēģināt izdzīvot.
Likums nosaka, ka civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kas ir pamats efektīvai un visaptverošai valsts aizsardzības sistēmas funkcionēšanai, nodrošinot civilo un militāro institūciju savstarpēju koordināciju, resursu un spēju harmonizāciju. To paredz 2020. gadā (ar nelielām izmaiņām 2022. gadā) Valsts civilās aizsardzības plāns, kas nosaka katastrofas pārvaldīšanas subjektu kompetenci un rīcību katastrofas pārvaldīšanas pasākumu īstenošanā. Tie ir svarīgi soļi arī Civilās aizsardzības operacionālā vadības centra uzdevumu un iespēju analīzei un krīžu pārvaldības modeļa izstrādeiii, taču tas viss notiek idealizētā vidē, kur birokrātiskā mašīna sekmīgi funkcionē un izpilde notiek atbilstoši norādēm un bultiņām starp sazīmētiem būrīšiem.
Tie visi ir brīvi pieņēmumi, kas balstās uz ilgstoša miera apstākļiem Eiropas zemēs, bet ne reālijām un notikumiem Ukrainā, kas būtu jāņem par sākumpunktu savu sistēmu izstrāde. Pats svarīgākais ir sabiedrības informēšana, izglītošana un ticības brīnumiem aizstāšana ar pamatotu rīcību.
Pirmais mēģinājums, kas zināms kā 2024. gadā tapusi rokasgrāmata "Kā rīkoties kara gadījumā",iv ir īsa, vairāk izklaides žanra brošūra ar pamācībām, kā gatavoties neparastam ceļojumam. Ilustrācijas pārliecinoši rāda, kādi čemodāni uz maziem ritentiņiem jāgatavo ceļojumam un visi ir smaidīgi un omulīgi. Tā ir laba sākotnējā informācija ar izteikti pozitīvu ievirzi. Ukrainas pieredze rāda, ka ar šādām darbībām ir gana, piemēram, Karpatu kalnu nogāzes, kamēr karadarbība norisinās valsts austrumdaļā (apmēram 1300 kilometru attālumā).
Mācoties no Ukrainas pieredzes cīņā pret Krievijas okupācijas armiju iespējams uzzināt par krājumu veidošanu, komunikāciju un informācijas meklēšanu, rīcību apšaudes laikā vai kaujas zonā, mājvietas sagatavošanu kā patvēruma vietu, psiholoģisko noturību kara laikā, kā arī citu svarīgu informāciju par kara apstākļu pārvarēšanu.
Ir nepieciešami jauni informatīvie materiāli ar daudz augstāku detalizāciju un reālijām piefrontes apstākļos pietuvinātu rīcību. Šādi materiāli ir nepieciešami kā laukos, tā arī pilsētā un ir daudzi desmiti tēmu, kas būtu pietiekoši detalizēti jāizskata, jo īpaši attiecībā uz noteiktiem apstākļiem, pie kuriem ir jāpieņem tas vai cits nepatīkams lēmums. Kā piemēram laukos – kad mājlopi ir palaižami no kūtīm un kā racionāli ir pārveidot pagrabu par patvertni. Savukārt pilsētās vajadzētu sākt ar ļoti vienkāršām lietām, kas katram jāapgūst. Sākt var ar to, ka piemēram, uz nedēļu atsakās no Wolt un Bolt pakalpojumiem, pakomātiem, pārtikas piegādēm uz mājām no lielveikaliem un kafejnīcām. Šādi pakalpojumi kara apstākļos pieejami nebūs, bet secinācijumi gan būs pārliecinoši un individuāli, un liks no jauna daudz ko mācīties. Tas ir jādara, jo mums visiem ir jagatavojas kara apstākļiem. Katram no mums ir pietiekoši daudz iemeslu pārdzīvot kara pirmās minūtes, stundas un dienas.
Vai esam gatavi savai "Barbarosai"?
i Staļina līnija bija Padomju Savienības (PSRS) nocietinājumu sistēma, kas tika būvēta 20. gadsimta 20. un 30. gados gar tās tā laika rietumu robežu. Līnija stiepās no Somu jūras līča līdz Melnajai jūrai. Tā tika izveidota, lai pasargātu PSRS no iespējamiem uzbrukumiem no rietumiem. Pēc Ribentropa – Molotova pakta realizācijas, Staļina līnija palika 100-150 km dziļi valsts iekšienē, zaudējot savu galveno aizsardzības nozīmi. Tās vietā 1940.-1941. gadā, uz jaunās PSRS rietumu robežas tika sākta "Molotova līnijas" būvniecība aptuveni 1300 km garumā no Baltijas jūras līdz Karpatu kalniem (ietverot Lietuvu, Poliju, Baltkrieviju un Ukrainu). Kad Vācija 1941. gada 22. jūnijā uzbruka PSRS, Molotova līnija nebija pabeigta. Daudzi bunkuri un doti (ložmetēju dzoti) bija būvniecības stadijā, nebija pilnībā aprīkoti ar bruņojumu, un trūka personāla.
Comments