Kostello un Epstīns. Noziedzīgās pasaules "premjerministri"

Raksta autore Alisa Valdesa-Rodrigesa, publikācijas datums 2026. gada 19. aprīlis.

Mafijas boss Frenks Kostello un bērnu seksuālās tirdzniecības organizētājs Džefrijs Epstīns bija ļoti līdzīgi gan pēc tā, kā viņi vadīja savas operācijas, gan zināmā mērā pēc tā, ko šīs operācijas darīja.

Frenks Kostello 1981. gadā piedzima Kalabrijā, Itālijā un, vēl būdams bērns, pārvācās uz Ņujorku. Viņš Austrumhārlemas ielās izauga līdz tam, ka 1930. gadu beigās kļuva par to, ko šodien pazīst kā Lučāno noziedzīgās ģimenes vadītāju. Tā ir viena no piecām organizētās noziedzības ģimenēm, kas kontrolēja Ņujorkas ostu, arodbiedrības, būvniecību, apģērbu rajonu, atkritumu apsaimniekošanu, prostitūciju un azartspēles, un caur šīm nozarēm arī visas pilsētas ekonomikas sistēmu. Kostello pārņēma vadību no Lakija Lučāno pēc tam, kad viņš tika ieslodzīts un deportēts uz Itāliju.

Kamēr citi viņa pasaulē pie varas nāca ar brutālu vardarbību, Kostello izvēlējās citu pieeju –viņš veidoja attiecības ar ietekmīgiem cilvēkiem ārpus mafijas. Viņa instrumenti bija vakariņas, iepazīstināšana, pakalpojumi bez skaidri izteiktiem nosacījumiem, jo skaidri nosacījumi bija amatieriem. Kostello darbojās ar skaidri nedefinētām saistībām. Tu nāci pie viņa galda, zinot, kas viņš ir un ko viņš var dot. Tu pieņēmi viņa viesmīlību, jo tev to vajadzēja, un atdevi tik, cik varēji. Tu saprati, neko nepasakot: klusē par mani, es klusēšu par tevi un mēs visi būsim bagāti.

Kostello iesauka bija "pazemes premjerministrs". Starp bandītiem viņš bija pirmais diplomāts. Viņš nodrošināja, ka politikā un tiesu sistēmā tiek pārstāvētas organizētās noziedzības intereses. Viņš šo varu saglabāja apmēram divdesmit gadus, līdz viņu Manhetenā sašāva sāncensis Vito Dženovēze. Kostello izdzīvoja, atkāpās un nomira 1973. gadā, kas viņa pasaulē jau skaitījās uzvara.

Kostello ģenialitāte bija tajā, ka gandrīz neviens ārpus mafijas netika tieši korumpēts. Pētot ietekmīgus cilvēkus Ņūmeksikā, kuri aizsargāja Epstīnu, kļūst skaidrs, ka viņš darbojās līdzīgi. Elites tika pakāpeniski ievilktas tīklā, nepamanot, kā pieņem Epstīna noteikumus. Epstīna vara balstījās uz to, ko cilvēki domāja, ko viņš (Epstīns) zina par viņiem. Tā nebija tieša šantāža. Apziņa, ka viņš vēro, atceras un glabā informāciju lika cilvēkiem pielāgoties un pieņemt spēles noteikumus.

Epstīns nu jau starptautiskā mērogā bija augstā plaukta Kostello. Tāpat kā Kostello, arī Epstīns pie varas nebija viens, jo atbildēja kādai struktūrai virs sevis. Mafijā tā bija "komisija" jeb līderu padome. Epstīna gadījumā šāda struktūra visticamāk, pastāvēja, bet nav skaidrs, kas to vadīja. Cerams, ka to drīz noskaidrosim.

1950. gadā gadā senators Estes Kefauvers pirmo reizi ķērās pie publiskas mafijas izmeklēšanas, televīzjā tās līderus parādot visai valstij. Miljoniem cilvēku redzēja, ka noziedzība nav kaut kas ārējs, tā ir cieši saistīta ar politiku un biznesu. Mūsdienās redzam līdzīgu pieeju Epstīna lietā – publiskas uzklausīšanas, kas bieži dod maz rezultātu. Tāpat kā toreiz, sistēma pati sevi pilnībā neatmasko, jo tajā iesaistīts pārāk daudz ietekmīgu cilvēku. Kad Kostello beidzot tika sodīts, tas notika par nodokļu nemaksāšanu, nevis par patiesajiem noziegumiem. Arī Epstīna gadījumā fokuss bija uz noziegumu pret vienu cilvēku, nevis sistēmu, un sistēma turpināja darboties.

Ja tā sauktā "Epstīna kasta" ir globāla finanšu, militārā un izlūkošanas struktūra, kas izmanto seksuālo ekspluatāciju kā instrumentu, tad jājautā, kā to iznīcināt? ASV bieži paļaujas uz publicitāti un izmeklēšanām, bet tas sistēmu neiznīcina. Tā tikai to nedaudz pavājināta. Autore piedāvā kādu citu piemēru – Kubu. Pēc 1959. gada revolūcijas tika nacionalizētas bankas, slēgti kazino, ierobežota kapitāla koncentrācija un likvidēti apstākļi, kas ļāva mafijai pastāvēt. Bez šiem ekonomiskajiem pamatiem mafija nevarēja izdzīvot.

Secinājums. Šādas sistēmas pastāv, jo ir iespējama prātam neaptveramas bagātības koncentrācija, vāji regulēti tirgi un politiskā ietekme. Lai tās iznīcinātu, nepieciešamas strukturālas pārmaiņas – stingrāka ekonomikas regulācija, bagātības pārdale, politikas attīrīšana no naudas ietekmes. Individuālu noziedznieku sodīšana neatrisina problēmu. Jāmaina sistēma, kas viņus rada. Autore apgalvo, ka sabiedrībai tiek iestāstīts, ka šādas prasības ir "nepatriotiskas", lai gan patiesībā tās ir demokrātijas pamats. Noslēgumā autore izsaka viedokli, ka mūsdienu politiskajā ainā pastāv paralēles ar vēsturiskajiem mafijas varas pārņēmējiem, norādot uz varas nepārtrauktību un sistēmu noturību.