Epstīna tīkls

Iepriekšējā pārpublicētajā rakstā vēstījām par saikni starp Epstīnu, Santafē institūtu, Dž. Brokmenu un Edge Foundation. Tas, kādas investīcijas viņš ir veicis, Brokmenam ziedojot vismaz 638 tūkstošus ASV dolāru laikā no 1999. līdz 2015. gadā, liek jautāt, kas ir tas, par ko Epstīns maksāja? Viņš piekļuva Brokmena ietekmīgajiem draugiem, bet iespējams ietekmēja arī tēmas, par ko runāja Edge.

Meistarklase uzvedības ekonomikā

Fonds Edge 2008. gada jūlijā rīkoja 3 dienu meistarklasi par uzvedības ekonomiku, ko vadīja Hārvardas profesors Ričards Teilers (Richard Thaler). Viņš (kopā ar līdzautoru Kasu Sanstīnu (Cass Sunstein) no Čikāgas Universitātes) tikko bija publicējis grāmatu Nudge: Improving Decisions about Health, Wealth, and Happiness (“Pamudinājums: kā uzlabot lēmumus par veselību, bagātību un laimi”), kurā tika pētīta ideja, kā vienkāršas dizaina izmaiņas var būtiski ietekmēt cilvēku uzvedību un pasauli kopumā. Grāmata bija paplašināts izdevums viņu agrākajam, 2003. gadā publicētajam rakstam “Libertarian Paternalism Is Not an Oxymoron” (“Liberālais paternālisms nav oksimorons”).

Kursu vadīja Teilers un vēl divi speciālisti topošajā uzvedības ekonomikas jomā – Nobela prēmijas laureāts Daniels Kānemans (Daniel Kahneman) un viņa bijušais students Sendhils Mullainatans (Sendhil Mullainathan). Taču vispārsteidzošākais šajā kursā bija nevis pasniedzēji, bet gan dalībnieki.

Dalībnieku saraksts bija īsts “zvaigžņu sastāvs”: Īlons Masks (Tesla), Džefs Bezoss (Amazon), Neitans Mairvolds (Microsoft), Šons Pārkers (Facebook), Evans Viljamss (Twitter) un vairāki citi ievērojami tehnoloģiju un zinātnes jomu līderi. Daudzi no viņiem (Mairvolds, Džordžs Deisons, Denijs Hilliss) bija arī Epstīna tīkla līdzgaitnieki.

Šis kurss fonda mājaslapā tika iemūžināts ar šādu Ričardam Teileram piedēvētu citātu: “Ja no šīs sesijas atceraties tikai vienu lietu, lai tā būtu šī: nav iespējams izvairīties no iejaukšanās. Cilvēkiem dažkārt ir aplams priekšstats, ka mēs esam “par iejaukšanos”. Tas ir absurds. Nav iespējams neiejaukties. Ja jau mēs nevaram izvairīties no iejaukšanās, tad iejauksimies tā, lai tas būtu par labu.”

Teilera un Sanstīna argumentācija “Liberālajā paternālismā” bija šāda: ikviens, kurš izstrādā produktus vai sistēmas, neizbēgami nonāk pozīcijā, kur viņa lēmumi ietekmē cilvēku uzvedību, reizēm miljonu vai pat miljardu cilvēku mērogā. Tādēļ dizaineriem (un vadītājiem, kuri pieņem šos lēmumus) ir morāls pienākums virzīt cilvēkus uz viņu interesēm labvēlīgiem rezultātiem, vienlaikus saglabājot viņu brīvību izvēlēties.

Apzinoties šīs loģikas riskus, autori savu pieeju apzināti nosauca par “liberālo paternālismu” – ideju, kas vienlaikus saglabā brīvību, bet arī pieņem svarīgus lēmumus citu vietā, pamatojot to ar “sabiedrības labumu”.

Viņi rakstīja: “Liberāļi aizstāv izvēles brīvību un nicina paternālismu. Paternālisti savukārt ir skeptiski par izvēles brīvību un nicina liberālismu. Saskaņā ar tradicionālo uzskatu, liberālis nevar pieņemt paternālismu. Ideja par ‘liberālo paternālismu’ šķiet kā pretruna.”

Grāmatas Nudge būtība tika ilustrēta ar šķietami nenozīmīgiem piemēriem – mušas attēla pievienošanu pisuārā, lai vīriešiem būtu “mērķis” un tiktu samazināta “izšļakstīšanās”. Šī vienkāršā dizaina izmaiņa, to plaši izmantojot, samazināja uzkopšanas izmaksas publiskajās tualetēs. Taču šīs pašas metodes izmantotas arī digitālā dizaina jomā – no pirkšanas procesa soļiem interneta veikalos līdz abonēšanas opcijām, kas pēc noklusējuma ir “ieslēgtas”, vai tā sauktajiem “dark patterns”, kas sarežģī pakalpojuma atcelšanu vai noved pie nevēlamiem e-pasta abonementiem.

Lai gan Teilers, Sanstīns, Kānemans un Mullainatans aicināja šādas metodes lietot sabiedrības labā, ir acīmredzams, ka tās var izmantot arī šauru interešu vai varas mērķiem.

Tāpēc, kad Īlons Masks, pārveidojot platformu X (Twitter) un deklarējot to par “globālo publisko laukumu”, maina dizainu, funkcijas un algoritmus, ir viegli saprast, kā viņš izmanto “Nudge” principus, lai panāktu sev vēlamo rezultātu, reizēm to pat pasniedzot kā cilvēces interesēs pieņemtus lēmumus. Līdzīgi rīkojās Džefs Bezoss, kurš pārveidojot globālo tirdzniecību Amazon, izmanto līdzīgu domāšanu, lai virzītu cilvēku uzvedību, bet reizē saglabātu ilūziju par brīvu izvēli.

Ekonomiskais Manhetenas projekts

Pēc 2008. gada globālās finanšu krīzes Hārvardā izglītotais matemātiķis, Edge dalībnieks un Thiel Capital direktors Ēriks Vainstīns (Eric Weinstein) nāca klajā ar iniciatīvu, ko viņš nosauca par “Ekonomisko Manhetenas projektu”, uzdodot jautājumu: “Vai zinātne var palīdzēt atrisināt ekonomisko krīzi?”. Viņš uzskatīja, ka pastāvošajā finanšu sistēmā ir dziļi strukturāla un nestabila kļūda, kuru, iespējams, fiziķi vai citi dabaszinātnieki spētu identificēt un formulēt skaidrāk nekā ekonomisti vai politikas veidotāji.

Tā paša gada decembrī Edge darba grupa mēģināja atbildēt uz šo jautājumu, sagatavojot garu un diezgan grūti saprotamu eseju, kas bija tipisks “kolektīvās rakstības” piemērs – pieblīvēts ar tehniskiem terminiem un pompozitāti. Tomēr galvenā doma bija skaidra: pasaules ekonomika tika interpretēta kā sarežģīta sistēma, līdzīgi kā to dara Santa Fe institūtā. Tas nebija nejauši – viens no galvenajiem līdzautoriem (Stjuarts Kofmans) vienlaikus strādāja SFI.

“Ekonomiskā Manhetenas projekta” diskusija turpinājās 2009. gada maijā, kad Perimeter Institute (pazīstama fizikālās pētniecības iestādē) notika klātienes tikšanās. Pasākumu, kuru finansēja Edge un, kā tiek uzskatīts, arī Džefrijs Epstīns, vadīja Ēriks Vainstīns, un tajā piedalījās iespaidīgs Brokmena tīkla zinātnieku un domātāju loks.

Starptautiski atzīto lektoru vidū bija ekonomisti Nasims Nikolass Talebs, Nuriels Rubīni, SFI pētnieks Doinss Farmers (Doyne Farmer) un biologs Ričards Aleksandrs (Richard Alexander). Kā jau ierasts Edge pasākumos, diskusija bija starpdisciplināra, sarunas – augsta līmeņa, bet pēc pasākuma sekoja pašslavinošs kopsavilkums.

Veinstīna “Ekonomiskais Manhetenas projekts” pacēla Teilera “liberārā paternālisma” ideju jaunā līmenī: ja Teilers un Sanstīns bija runājuši par sabiedrības virzīšanu uz “pareiziem” lēmumiem ar produktu un sistēmu dizaina palīdzību, tad Edge grupa SFI ietekmēta ticēja, ka no pašiem pamatiem var pārveidot visu globālo ekonomisko sistēmu.

Veinstīns un “intelektuāļu tumšais tīmeklis”

Vēlāk Ēriks Veinstīns kļuva plaši pazīstams kā termina “intelektuāļu tumšais tīmeklis” (Intellectual Dark Web) autors – šis jēdziens apzīmēja viņa paša kultūras un ietekmes tīklu, kas ar laiku ieguva labēji nosvērtu ideoloģisku nokrāsu. Ir grūti nepamanīt līdzību starp Džona Brokmana veidoto Edge tīklu un Veinstīna vēlāk radīto koncepciju – pirmais kalpoja par prototipu otrajam.

Brokmans 2012. gada aprīlī Londonā pirmo reizi Londonā sarīkoja Reality Club pasākumu. Tas notika mūziķa Braiena Īno (Brian Eno) studijā Notinghilā, un galvenais runātājs bija Kembridžas pētnieks un psihologs Saimons Barons-Koens (Simon Baron-Cohen). Diskusijas tēma – testosterons un tā ietekme uz smadzenēm un cilvēka attīstību.

Starp klātesošajiem bija U2 solists Bono, dramaturgsToms Stopards (Tom Stoppard), kā arī virkne mākslinieku, zinātnieku un kultūras cilvēku. Brokmans bija tik apmierināts ar savu pirmo Londonas tikšanos, ka pēc pasākuma dalījās ar epizodi no sarunas ar Īno, kurš piedāvāja savu studiju turpmākiem pasākumiem: “Varbūt šī varētu kļūt par tavu jauno Reality Club mājvietu ārpus Amerikas,” viņš sacīja. “Es būtu priecīgs to piedāvāt jebkurā laikā, kad tev vajag.”

Brokmans atbildēja: “Īss atbildes variants: noteikti jā. Bet vispirms mums jāpārliecinās, vai Lerijs un Sergejs (Google dibinātāji) spēj nodrošināt, ka viņu meklēšanas algoritmi izturēs Braiena Īno duālo saistību ar ‘Edge’ (U2 ģitāristu) un ‘Edge’ (edge.org) kombināciju.”

Pasākuma laikā Barons-Koens (aktiera Sašas Barona-Koena brālēns) runāja par testosterona lomu un atšķirībām starp vīriešu un sieviešu smadzenēm. Viņš gan atzina, ka tēma ir politiski jūtīga: “No visiem psiholoģijas virzieniem dzimumu atšķirību pētījumi bija teju tabu. Pastāvēja uzskats, ka jebkurš zinātnieks, kas cenšas izpētīt, vai zēni un meitenes vidēji atšķiras, noteikti ir seksists. Tāpēc daudzi zinātnieki šo tēmu ignorēja.”

Viņš gan piebilda, ka ap 2003. gadu politiskais klimats mainījās, un “beidzot bija iespējams uzdot jautājumu – vai zēni un meitenes atšķiras?”. Šī vēlme pārkāpt tabu pilnībā saskanēja ar Brokmena “Trešās kultūras” garu – atklāti diskutēt par tēmām, kuras citi izvairās skart. Tieši šādas diskusijas kļuva par pamatu daudziem Edge iedvesmotiem “tēmu grāmatu” projektiem.

Citas Edge apsēstības

Aplūkojot Brokmena darbību kopumā – Reality Club, Edge tīklu un izdevniecisko darbību, skaidri iezīmējas noteikta pasaules uztvere un vērtību sistēma.

Ideālais Edge dalībnieks bija:

• vīrietis,

• savā jomā izcils,

• vēlams izglītots elitārā britu universitātē,

• vai arī mākslinieks, vai ļoti turīgs un ietekmīgs cilvēks.

Lai arī Brokmana tīklā bija arī ievērojamas sievietes – Anne Vojicki (Anne Wojcicki), Estere Disone (Esther Dyson), Marisa Meiere (Marissa Mayer), kā arī viņa sieva, māksliniece Katinka Matsona (Katinka Matson), tās veidoja mazākumu, tikai aptuveni 15% no visa Edge tīkla.

Brokmanam, acīmredzot, patiešām bija īsta interese par intelektuālām diskusijām un radošu domāšanu. Viņa ilgstošā draudzība ar Ričardu Dokinsu, kura 1976. gada grāmata The Selfish Gene (“Savtīgais gēns”) ienesa Edge diskusijās evolucionārās bioloģijas, ģenētikas un memētikas (termina, ko radīja Dokinss) noskaņu.

Lai gan citas Edge tēmas galvenokārt koncentrējās uz zinātni, mākslu, apziņu un “realitāti”, ir grūti neredzēt tajās varas un hierarhijas atspulgu. Pasaulē, kas pilna ar parastiem cilvēkiem, kāpēc gan neizvēlēties meklēt tos, kuriem ir vislielākā ietekme, sakari un nauda – īpaši, ja to var apvienot ar izklaidi? Lai gan nav dokumentētu pierādījumu, ka Epstīns būtu apmeklējis Edge pasākumus, izņemot vairākas tā dēvētās “miljardieru vakariņas”, viņš uzturēja ciešas saites ar tīklu, kas griezās ap Brokmanu, Santa Fe institūtu, Edge, MIT un Hārvardu.

Epstīns piedalījās arī dažās no ikgadējām Edge aptaujām, kurās Brokmans aicināja dalībniekus atbildēt uz filozofiskiem jautājumiem. 2004. gadā, kad jautājums bija “Kāds ir tavs likums?”, Epstīns atbildēja: “Zini, kad tu uzvari,” un piebilda “Otrais likums: galvenais jautājums nav par to, ko es varu iegūt, bet – ko es varu zaudēt.” 2005. gadā uz jautājumu “Kam tu tici, lai gan to nevari pierādīt?” viņš sniedza atbildi par laiku un apziņu: “Lielais izrāviens būs jauna laika izpratne... apziņa tiks uztverta kā laika sensors.”

Savukārt 2008. gadā, pēc pirmā ieslodzījuma, viņš uz jautājumu “Par ko tu esi mainījis savu domas?” atbildēja ar samērā mīklainu frāzi: “Es tagad uzskatu, ka ‘tu’ esi sadalīts starp citiem... Mana domāšana mainās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi.”

Kādā 2013. gada e-pastu sarakstē ar rakstnieku Jevgeņiju Morozovu (tobrīd Brokman, Inc. klientu), Brokmans lielījās, ka iepazīstinājis Epstīnu ar Mārtiņu Novaku, pieminot Epstīna 30 miljonu dolāru ziedojumu Hārvardai un raksturojot viņu kā “ārkārtīgi gudru”. Morozovs izteica šaubas, vai pēc Brokmana ieteikuma vispār vēlas satikt Epstīnu, sakot: “Varbūt esmu pārāk ilgi dzīvojis Sorosa burbulī, bet man absolūti nav intereses tikties ar miljardieriem – ja būtu, es katru gadu dotos uz Davosu.”

Uz to Brokmans atbildēja: “Miljardieris, kam pieder Victoria’s Secret un arī modeļu aģentūra, ir citādas sugas radījums. Bet es tevi saprotu un būtībā piekrītu. Kā reiz man teica Gregorijs Beitsons: No visiem mūsu cilvēces izgudrojumiem ekonomiskais cilvēks ir visgarlaicīgākais.”