Epstīna slepenie FSB uzdevumi

Džons Brokmans ir kultūras nozares uzņēmējs. Pirms viņš kļuva pazīstams kā literārais aģents pretrunīgi vērtētiem zinātniekiem, Brokmans 1960. gadu vidū Griničas ciematā (Greenwich Village) organizēja kultūras “notikumus” jeb performances. Būdams Bostonas ziedu tirgotāja dēls, viņš 1964. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur studēja Kolumbijas universitātē, līdz 22 gadu vecumā ieguva bakalaura grādu un īsu brīdi dienēja armijā. Dienas viņš pavadīja, strādājot finanšu nozarē, bet naktīs iesaistījās pagrīdes mākslas vidē. Sācis ar teātri un drīz vien izveidojis kontaktus kino, performances mākslas, dejas un mūzikas aprindās, Brokmans saprata, ka viņam piemīt talants veidot “intermēdiju” (viņa paša radīts termins) jeb notikumus – mākslas jomu mijiedarbības izrādes, kas piesaistīja sava laika intelektuālo mākslas eliti.

Viņš izveidoja personīgas attiecības ar tik dažādiem māksliniekiem kā Endijs Vorhols, Roberts Raušenbergs, Klāss Oldenbergs un eksperimentālais mūziķis Džons Keidžs. Mākslinieks Gerds Šterns (no psihedēliskās kopienas USCO) iepazīstināja viņu ar mediju teorētiķi un redzējuma pionieri Māršalu Maklūenu.

Brokmans kļuva labi pazīstams kā starpnieks Ņujorkas mākslas vidē, un tas noveda pie viņa laulībām ar jauno dzejnieci Katinku Matsoni. Viņas tēvs, Harolds Matsons, bija viens no vadošajiem literārajiem aģentiem Ņujorkā. Šīs jaunās attiecības iedvesmoja Brokmanu uzrakstīt savu debijas grāmatu “By the Late John Brockman” (1969), kurā viņš aizguva idejas no Džona Keidža, Māršala Maklūena un Norberta Vīnera – kibernētikas pamatlicēja. Lai gan literārā pasaule lielākoties grāmatu vērtēja ne visai atzinīgi, tā tomēr atrada savu auditoriju –austrumu filozofu Alanu Votsu un LSD pētnieku Džonu Liliju. Abi domāja, vai ar saviem sakariem Brokmans nevarētu kļūt par viņu grāmatu aģentu – Brokmans piedāvājumu pieņēma, radās Brockman, Inc., un Lilija grāmata kļuva par pirmo firmas pārdoto izdevumu.

Divas kultūras

Britu rakstnieks C. P. Snovs (C. P. Snow) pēc izglītības bija zinātnieks. Kā doktorants Kembridžā, viņš fizikas jomā pieredzēja vairākus laikmetam svarīgus atklājumus.

Pēc aptuveni divdesmit gadiem molekulārās fizikas pētniecībā Snovs mainīja virzienu un pievērsās daiļliteratūrai. Viņa romāni bieži pētīja varas, institūciju un individuālās ētikas lomu. 1959. gadā viņš sāka lasīt lekcijas par, kā pats tās dēvēja, “divām kultūrām”, kurās viņš analizēja pieaugošo plaisu starp intelektuāļiem un zinātniekiem. Balstoties uz pieredzi gan zinātnes, gan literatūras jomā, viņš šo plaisu uzskatīja par bīstamu, jo īpaši kodolieroču laikmetā.

Aukstā kara laikā, Snovs argumentēja, ka nepieciešama jauna literārās domas un zinātnisko zināšanu sinerģija. Nepietika ar to, ka sabiedriskie intelektuāļi zina visu par Platonu vai Čaikovski, bet neko par daļiņu fiziku. Arī zinātniekiem vajadzēja prast labāk skaidrot sava darba nozīmi un vērtību plašākai sabiedrībai. Īsāk sakot, Snovs aicināja intelektuāļus kļūt zinošākiem, bet zinātniekus – kļūt saprotamākiem un komunikablākiem. Viņš uzskatīja, ka šīs plaisas padziļināšanās varētu novest pie kara, īpaši, ja saziņa starp Padomju Savienību un Rietumiem sabruks pavisam.

Diskusiju panelis pēc Snova uzstāšanās, kurā piedalījās viņa sieva Pamela Hansforda Džonsone, slavenais rakstnieks Oldess Hakslijs un kodolfiziķis Harolds Jurijs, izraisīja pretrunas. Kādā brīdī Snovs izteicās: “Krieviem ir priekšrocība – viņi saprot zinātnes nozīmi un viņu vidusskolas izglītība ir daudz labāka nekā Anglijā vai ASV.”

Jurijs nekavējoties iebilda: “Es tikko esmu bijis divos komandējumos PSRS – viens no tiem bija pagājušajā nedēļā. Mani ne visai pārliecina tās ‘priekšrocības’, kuras sers Snovs piedēvē krieviem. Es neko tādu neredzēju. Mani pārsteidza tikai tas, ka zinātnieki vispār nerunā par politiku vai sabiedriskām lietām.”

Kad Snovs brīdināja par iespējamu kodolkatastrofu, Hakslijs mierīgi atbildēja: “Zinātnieki un ne-zinātnieki ir savas kultūras gūstekņi. Tas ir briesmīgs fakts. Mēs visi zinām, ka jābūt ‘vienai pasaulei’, bet kā šo ideju īstenot – ar piekrišanu vai ar spēku?” Hakslijs atsaucās uz pasaules pārvaldības ideju, kas aicināja uz globālu kontroli pār kodolenerģiju un bija guvusi popularitāti gan zinātnieku, gan sabiedrības vidū. Taču viņa piezīmes izraisīja asu konfliktu.

FIB stenogrāfs savā ziņojumā pierakstīja: “Šeit izcēlās nekārtības – students pirmajā rindā piecēlās, lai iebilstu Hakslijam. Universitātes apsargi viņu pēc ilgas pretošanās aizveda, sitot ar kājām. Cilvēki pirmajās piecās rindās piecēlās kājās un pieprasīja, lai studentam ļauj palikt un runāt, bet viņu tāpat izveda.”

Tāda bija saspringtā Aukstā kara atmosfēra, kurā Snovs formulēja savu ideju par “divām kultūrām” – plaisu starp zinātni un humanitāro domāšanu, un tiltu, kuru vēlāk centās būvēt arī Džons Brokmans.

Trešā kultūra

Līdz 1990. gadiem Brokmana tīkls, kurā bija viņa paaudzes mākslas un kultūras avangarda pārstāvji, arvien ciešāk sāka savīties ar zinātnes pasauli. 1995. gadā Brokmans publicēja grāmatu The Third Culture (“Trešā kultūra”), kurā tika izklāstīta viņa topošā zinātnes tīkla būtību.

Tieši reaģējot uz Snova bažām par plaisu starp “divām kultūrām”, Brokmans piedāvāja risinājumu, kas bija pielāgots pēckara laikmetam – jaunu kultūras arhetipu, proti, zinātnieku-rakstnieku, kurš spēj ne tikai veikt izcilus zinātniskus pētījumus, bet arī plašai sabiedrībai pārliecinoši skaidrot to nozīmi un ietekmi. Brokmans uzskatīja, ka šādi autori var kļūt par kultūras virzienrādītājiem, kas veido sabiedrisko diskursu.

Brokmana grāmatā The Third Culture (“Trešā kultūra”), bija tādi zinātnieki un domātāji kā fiziķis Marejs Gellmans, evolūcijas biologs Ričards Dokinss, filozofs Daniels Denets, ģeologs un biologs Stīvens Džejs Goulds, kognitīvais zinātnieks Stīvens Pinkers, datorzinātnieks Marvins Minskis, izgudrotājs Denijs Hilliss, biologs Stjuarts Kaufmans, fiziķis Alans Gats, kognitīvais zinātnieks Rodžers Šanks, fiziķis Rodžers Penrouzs un vēl vairāk nekā ducis citu ievērojamu personību.

Ja daudzi no šiem vārdiem šķiet pazīstami, tas varētu būt tādēļ, ka vairākiem no viņiem – Gellmanam, Minskijam, Pinkeram, Hillisam, Gatam, Šankam un Penrouzam – ir piedēvētas saiknes ar Džefriju Epstīnu. Daži no viņiem bija arī saistīti ar Santafē institūtu (Santa Fe Institute, SFI) – piemēram, Gellmans, Kaufmans, Farmers, Rīss un Hilliss.

Vēlāk daudzi no šiem cilvēkiem kļuva par daļu no Brokmana Edge Foundation, slēgtā sabiedrības grupā, kas apvienoja vadošos domātājus un kultūras ietekmētājus. Citas personības, piemēram, Gregori un Nora Beitsoni, kā arī Frīmens un Estere Daisoni, bija saistītas gan ar SFI, gan ar Edge.

Brokmans The Third Culture publicēja 1995. gadā – aptuveni divus gadus pēc tam, kad Epstīns bija satuvinājies ar Gellmanu un Santafē institūtu.

Epstīna ietekmes centieni

Gan Džefrijs Epstīns, gan Gīleina Maksvela izveidoja ciešas saiknes ar Santafē institūtu (Santa Fe Institute, SFI), it īpaši ar fiziķi Mareju Gellmanu. Gellmana attiecības ar zinātnes izdevēju Robertu Maksvelu sākās ap 1990. gadu, kad Maksvels ziedoja 100 000 dolāru, lai atbalstītu SFI un Gellmana pētījumus – tas bija gads, kad SFI valdei pievienojās Kristīne Maksvela, Gīleinas māsa.

Epstīns SFI turpināja regulāri finansēt un ik gadu ziedoja 25 000 dolāru. Avots SFI ir stāstījis, ka Gellmana attiecības ar Epstīnu balstījās iespējā “dzīvot labu dzīvi”, jo viņš ar zinātnieka algu tādu atļauties nevarētu. Lai gan Epstīns deviņu gadu laikā ziedoja aptuveni 275 000 dolāru, lai atbalstītu Gellmana darbu, viņa nodomi bija vērienīgāki.

Pirms apsūdzībām 2008. gadā Epstīns SFI mēģināja ziedot 2 miljonus dolāru. Saskaņā ar avota teikto, Epstīna ziedojumu bloķēja pēc kāda augsta līmeņa SFI zinātnieka ieteikuma. Zinātnieks toreiz nesniedza paskaidrojumu par savu lēmumu, un viņa motīvi joprojām nav zināmi. Džons Brokmans paralēli attīstīja savu Edge Foundation (kuras centrā bija viņa “Trešās kultūras” zinātnieku tīkls) un Epstīns kļuva par tās lielāko atbalstītāju. Laikā no 1998. līdz 2008. gadam viņš organizācijai pārskaitīja vismaz 505 000 dolāru, un līdz 2015. gadam – vēl vismaz 130 000 dolāru. Nav grūti uzminēt, kāpēc – Brokmana “melnais telefongrāmatiņas tīkls” bija daudz plašāks un kultūras ziņā nozīmīgāks nekā SFI kontakti.

Epstīns kļuva par pastāvīgu figūru Edge Foundation pasākumos, īpaši slavenajās “miljonāru (vēlāk miljardieru) vakariņās”, kas bieži notika vienlaikus ar ikgadējo TED konferenci Kalifornijā. Edge Foundation ietekme sniedzās plaši – no MIT Media Lab un žurnāla WIRED līdz TED konferencēm un publiskām diskusijām par Brokmana klientu bieži pretrunīgi vērtētajām grāmatām.

Hārvardas vēsturnieks Ēriks Beikers, kurš rakstījis par Santafē institūta (SFI) liberālajām tendencēm, izvirzīja teoriju, ka Epstīns izmantoja savus kontaktus SFI, lai uzlabotu savu reputāciju un piešķirtu sev likumīguma šķietamību. Rakstnieks Jevgeņijs Morozovs (pats agrākais Brokmana klients) ierosināja, ka Epstīns varētu būt darījis to pašu ar Brokmana organizāciju, un pauda vilšanos par Brokmana klusēšanu.

Taču šie skaidrojumi balstās pieņēmumā, ka Epstīna patiesās intereses bija citas un ka viņa mēģinājumi iekļūt zinātnes un kultūras vidē bija tikai blakus projekts, kas kalpoja, lai viņš sabiedrības acīs izskatītos cienījamāks un gudrāks. Epstīns patiesībā turpināja Roberta Maksvela iesākto misiju – “pasaules miera” vārdā uzraudzīt un iefiltrēties pasaules ietekmīgākos zinātnes tīklos.

Iespējams, ka Epstīna patiesais uzdevums bija kontrolēt un veidot “trešo kultūru”.