Domā, ka Gazā notiek genocīds, jo tieši tā tev liek domāt

Turpmākajā tekstā tiks izklāstīta ļoti neērta patiesība, kuru rietumu sabiedrībā nevēlas dzirdēt. Diemžēl, arī Latvijā.

Radikālo islāmistu lielākais sasniegums pēdējās desmitgadēs ir tas, kā viņiem izdevies atklāt sabiedrības vieglprātību visā pasaulē, jo īpaši rietumos. Viņi pierādīja, ka lielākā daļa cilvēku – pat mūsdienās, kad informācija ir viegli pieejama – joprojām pakļaujas kaut kādai kolektīvās domāšanas mentalitātei. Brīžos, kad šķiet, ka cilvēki, pateicoties informācijas avotu pieejamībai, ir gudrāki nekā jebkad agrāk, atklājas pretējais.

Tas nav pilnīgi jauns fenomens. Tūkstošiem gadu garumā ar cilvēkiem manipulēts, izmantojot kolektīvo domu, propagandu un emocijas – no valdniekiem un reliģiskajiem līderiem līdz pat revolucionāru kustībām. Rīki un platformas ir mainījušies, taču mehānisms paliek tas pats vecais: izmantot uzticību, izmantot empātiju un formēt uztveri pirms racionālais prāts paspējis iejaukties. Tas, ko šie radikālie islāmisti – konkrētāk teroristiskā grupa Hamās – demonstrē, ir vienkārši mūsdienīga, digitālajai ērai pielāgota, bet joprojām sena taktika, kas tiek globāli pastiprināta caur sociālajiem tīkliem un 24 stundu ziņu cikliem.

Kā tad zināms, ka Hamas ir iesaistījies šādā manipulācijā-operācijā? Hamās to paši atzina savā oficiālajā ziņojumā pēc 7. oktobra notikumiem. Tā nosaukums ir “Our Narrative... Operation Al-Aqsa Flood” (latviski: "Mūsu naratīvs... operācija "Al‑Aksas plūsma") un tas vēsta, ka uzbrukumi bija radīti, lai izvērstu apzinātu propagandas kampaņu, kas attēlotu Izraēlu kā “genocīda” īstenotāju Gazā.

Propagandas kampaņa attēloja Izraēlas atbildi kā īsto ļaunumu un “genocīdu”. Mērķis bija ietekmēt vieglprātīgās rietumu auditorijas. Augsta ranga Hamās līderis Ghazi Hamad pat lepni slavēja, ka šis naratīvs veiksmīgi mainījis globālo uztveri un ir novedis pie palestīniešu valsts atzīšanas.

Vienkāršiem vārdiem – viņi izstrādāja jaunu “genocīda” definīciju un kā ieroci izmantoja “empātiju”. Rezultātā rietumi Hamās teroru leģitimizēja kā normālu cīnas veidu.

Stratēģija nostrādāja tieši tāpēc, ka tā izmantoja neziņu, emocijās balstītus aizspriedumus un daudzu rietumu iedzīvotāju gatavību izvēlēties piekrist vienkāršiem naratīviem, nevis neērtajai patiesībai.

Hamās līderis Ghazi Hamad intervijā TV skaidri norādīja: “Mēs atkārtosim 7.oktobrim līdzīgus slaktiņus, līdz Izraēla tiks iznīcināta.” Lūk, tik vienkārši. “Paldies” rietumiem!

"Genocīda" naratīvs plašākā sabiedrībā izplatījās dažu dienu laikā pēc tam, kad Izraēla atbildēja uz 7. oktobra slaktiņu. Tas, protams, sākās ASV – tā bieži notiek ar šāda veida jautājumiem, un pēc tam pamazām izplatījās Rietumeiropā, kā arī pārējā Eiropā un pasaulē. Šis modelis novērojams gandrīz ar jebkuru aizvadītajos gados nozīmīgu sašutuma vilni – vai tās būtu debates par transpersonu tiesībām vai “Black Lives Matter” kustība. Scenārijs ir nemainīgs.

Brīdī, kad “sašutuma pilnie” naratīvi kļuva populāri rietumos, tie citur Eiropā gandrīz vai nemaz netika apspriesti. Ir pārsteidzoši novērot, ar cik lielu aizturi šos naratīvus pieņēma citur – it kā pārējā kontinenta kultūra sekotu ASV un Lielbritānijas tendencēm. Un par tādu kļuvis arī "genocīda" naratīvs – nekas cits kā tendence, ko radikāli islāmisti virza, lai izraisītu globāla mēroga šķelšanos. Primārais mērķis ir rietumu sabiedrība – par to esam rakstījuši un vēstījuši video.

Kā viņiem izdevās gūt tik lielus panākumus? Atbilde ir vienkārša. Galvenais virzītājspēks ir masu mediji un sabiedrības vieglprātība, bet ir vēl viens nozīmīgs aspekts, kas tiek maz apskatīts – finansējums, ko universitātes rietumos ir saņēmušas no Kataras. Jā, tās pašas Kataras, kas vienlaikus pazīstama ar to, ka dod patvērumu daudziem teroristiem, arī Hamās līderiem. Nezskatoties uz to, rietumi Kataru joprojām dēvē par sabiedroto.

Tā izskatās izcilība

Laikā no 2001. līdz 2021. gadam Katara dažādām akadēmiskām iestādēm ASV ziedojusi vismaz 4,7 miljardus dolāru. Kataras ziedojumi ASV universitātēm 2023. gadā sasniedza gandrīz 1,5 miljardus dolāru – vēsturiski lielāko summu viena gada griezumā. Galvenie finansējuma saņēmēji bija Kornela Universitāte (vairāk nekā 2,3 mlj. dolāru) un Teksasas A&M Universitāte (aptuveni 1,01 mlj. dolāru). Tāpat Katara ir investējusi arī Lielbritānijas augstākajā izglītībā, tostarp Britu bibliotēkas digitalizācijā.

Vai vēl kādu patiešām pārsteidz tas, ka daudzas skaļas balsis, kas kliedz genocīds un atklāti pauž atbalstu islāmistu teroristu grupām, ir universitāšu studenti?

Tas ir vēl viens rūpīgi veidots modelis, un to nevar noliegt. Esam liecinieki tam, cik šī ideoloģiskā ietekme izcili un efektīvi nostrādājusi, pateicoties tiem miljardiem dolāru, kas ieguldīti rietumu izglītības sistēmās.

Šī nav Gaza. Šī ir Afganistāna kara ar ASV laikā 2000. gadu sākumā

Par Afganistānu – vesela paaudze mūsdienu jaunieši ir pārāk jauni, lai šos notikumus atcerētos, un viņiem karš Gazā ir pirmais gadījums, kad viņi redz tik intensīvu informācijas plūsmu par kādu konfliktu. Šī konflikta “jaunums” daudziem jauniešiem liek tam pievērst pārmērīgu uzmanību un veicina kropļotas notikumu uztveres veidošanos.

Visa sabiedrība, arī tie, kas ir pietiekami veci, lai atcerētos tādus konfliktus kā Afganistāna, cieš no hroniskas aizmāršības – ieraduma aizmirst pagātnes notikumus un koncentrēties tikai uz aktuālajiem šī brīža notikumiem. Šī kolektīvā amnēzija traucē cilvēkiem izmantot kritisko domāšanu, lai situācijas analizētu objektīvi, tādējādi atvieglojot neproporcionālu vai tendenciozu naratīvu nostiprināšanos sabiedrībā.

Plašais Gazas situācijas atspoguļojums medijos, protams, ir acīmredzami nesamērīgs un daudzos aspektos arī liekulīgs, jo ir piedzīvoti citi konflikti un situācijas, kas daudz precīzāk atbilst genocīda definīcijai.

Šāda selektīvā uzmanība un tēlu interpretācija palīdz nostiprināt esošos naratīvus un veido viegli manipulējamu sabiedrību. Daļa no šīs selektīvās uztveres rodas arī no tendences noteiktus ziņojumus uzskatīt par neapstrīdamu patiesību. Cilvēki bieži kā “galīgo argumentu vai patiesību” izmanto Amnesty International vai ANO institūciju ziņojumus, kas it kā pasludinājuši genocīdu. Šos ziņojumus nereti pieņem bez kritiskas analīzes.

Svarīgi atcerēties, ka reti atzīst šo ziņojumu problemātiku – daudz no tiem tādi ir. Vairākas valdības visā pasaulē tos noraida, taču šis fakts tiek lielākoties ignorēts. Tikpat maz uzmanības pievērš arī tam, kas slēpjas aiz šiem ziņojumiem – piemēram, neseni ANO ziņojumi saistīti ar personām, kuru uzticamība un motīvi ir apšaubāmi. Daži no indivīdiem ir pārstāvējuši konkrētu partiju intereses, izplatījuši nepārbaudītu informāciju vai bijuši klaji neobjektīvi. Tas rada jautājumus par šo ziņojumu ticamību.

Neskatoties uz to, ziņojumus pasniedz kā autoratīvus un tie, izvairoties no pienācīgas pārbaudes un kritikas, nopietni veido sabiedrības priekšstatus. Viens no skaidrākajiem viediem, kā ilustrēt sabiedrības pārmērīgo fokusu uz noteiktiem jautājumiem, vienlaikus lielā mērā ignorējot citus, ir šāds:

• Sīrijā ir 613 000 nāves gadījumu

• Jemenā - 380 000 nāves gadījumu

• Afganistānā - 240 000 nāves gadījumu

• Sudānā - 500 000 nāves gadījumu

• Irākā - 300 000 nāves gadījumu

• Nigērijā - 62 000 nāves gadījumu

Skaitļi runā paši par sevi, taču atklāj arī modeli, ko bieži ignorē un kas daudziem ir neērts, jo cilvēki baidās tikt apsūdzēti rasismā vai vainoti par aizspriedumiem. Tas pamatoti ilustrē, kāpēc daudzi uzskata, ka antisemītisms ir viens no šīs selektīvās uzmanības iemesliem.

Visas augstāk uzskaitītās šīs nāves ir izraisījušas radikālas islāmistu grupas – vai nu pilsoņu karu kontekstā, vai, kā Nigērijas gadījumā, mērķtiecīgi iznīcinot nevainīgus kristiešus viņu reliģiskās pārliecības dēļ.

Neviens no šiem konfliktiem nav saņēmis tādu vadošo mediju uzmanību, kādu ir saņēmusi situācija Gazā. Selektīvā uzmanības pievēršana likusi daudziem secināt: “nav ebreju – nav ziņu” jeb – gadījumos, kad Izraēla vai ebreji nav iesaistīti, sabiedrība un mediji ir mazāk ieinteresēti un viņu uzmanība ir mazāk intensīva.

Šī situācija būtībā atspoguļo plaši izplatītu nevēlēšanos būt godīgiem pašiem pret sevi, kā arī nespēju izmantot kritisko domāšanu, vērtējot sarežģītas situācijas.

Galu galā tas nav tikai par manipulāciju ar vienu naratīvu, bet par daudziem veidiem, kā cilvēka uztveri var veidot un sagrozīt. Viens no lielākajiem šķēršļiem, lai to pārvarētu, ir cilvēka daba. Cilvēkiem dabiski piemīt pretestība atzīt, ka viņi ir kļūdījušies vai ir apmuļķoti – atzīt, ka kāds ir viegli ietekmējams, ir ļoti neērti.

Pieredzes trūkums, selektīva informācijas sniegšana, finansiāla ietekme, un tendence koncentrēties uz jaunumiem, aizmirstot vēsturi – tas viss kopā veicina sagrozītu priekšstatu nostiprināšanos.

Šīs parādības izpratne nenoliedz reālās ciešanas Gazā, taču tā prasa spēju atkāpties soli atpakaļ, domāt kritiski un saskarties ar neērtām patiesībām. Bez šīs godīguma un pašrefleksijas pat visskaidrākie pierādījumi un pamatotākie argumenti riskē tikt ignorēti.