Katara. Stāsts par viltus diplomātiju
- Taisnība Raksta

- Sep 18
- 3 min read
Pēc Izraēlas mēģinājuma Dohā nogalināt Hamās līderus Katara steigā sasauca “ārkārtas arābu–islāma samitu”, kas atklāja absurdu teātri, ko Persijas līča valstīs cenšas uzdot par diplomātiju. Premjerministrs šeihs Muhameds bin Abdulrahmans al Tani skaļi nosodīja Izraēlas “barbariskās” rīcību un pozicionēja Kataru kā taisnīgu suverenitātes aizstāvi. Nevajadzētu ļaut sevi apmuļķot – tā nebija ne miera, ne likuma, ne taisnīguma aizstāvēšana. Tā bija terora aizstāvēšana.
Doha – patrons, nevis starpnieks
Katara gadiem ilgi ir kultivējusi savu dubulto identitāti: no vienas puses pasaulē izsmalcināts diplomātijas starpnieks, bet otras galvenais Hamās atbalstītājs. Miljardiem dolāru (šķietami kā humānā palīdzība) ir plūduši no Dohas uz Gazu. Patiesībā tie izmantoti, lai uzturētu Hamās varu un terora infrastruktūru. Šo vīru uzņemšana greznās viesnīcās, kamēr parastie Gazas iedzīvotāji cieš, nav nekāda starpniecība – tā ir līdzdalība.
Tas ir patiesais Kataras sašutuma avots. Izraēla uzdrīkstējās vērsties pret Hamās vadību nevis Gazas tuneļos, bet Dohas konferenču zālēs.
Kataras problēma nebija slepkavības, problēma bija publiskais valsts politikas atmaskojums.
Selektīvā suverenitāte
Ja šeihs Muhameds ir tik nobažījies par suverenitāti, varētu pavaicāt: kur šis sašutums bija jūnijā, kad Irāna uzbruka Kataras teritoriālajiem ūdeņiem? Kur toreiz bija ārkārtas samits? Acīmredzot Kataras suverenitāte ir “svēta” tikai tad, kad tā kalpo kā vairogs Hamās, nevis tad, kad to pārkāpj tās sabiedrotā Irāna.
Un kā ir ar Izraēlas suverenitāti? Hamās, kas bāzējas Dohas drošajā patvērumā, plānoja un īstenoja 7. oktobra slaktiņu – uzbrukumu Izraēlas robežām un tās pastāvēšanai. Katara ne tikai neuzdrošinājās nosodīt šos noziegumus, bet tajā pat pašā dienā izplatīja paziņojumu, kurā teikts: “Ārlietu ministrija pilnībā vaino Izraēlu.”
Tātad, vaino Izraēlu par lielāko ebreju slaktiņu kopš holokausta. Tā ir Dohas diplomātijas morālā degradācija.
Kataras stratēģiskā spēle
Kataras rīcību nevar norakstīt uz nezināšanu vai kļūdu. Tas ir pārdomāts aprēķins. Finansiāli atbalstot Hamās, Doha projicē tādu ietekmi, kas ievērojami pārsniedz tās nelielo izmēru. Uzturot attiecības ar Irānu un vienlaikus uzņemot milzīgu ASV militāro bāzi, kā arī atbalstot tādas islāmistu kustības kā Musulmaņu brālība, Katara pozicionē sevi kā neaizvietojamu partneri, bet pati nevienam no tiem neatskaitās.
Šī līdzsvarošanas spēle nav par mieru – tā ir par varu.
Hamās ir Dohas instruments – spēks, kas ļauj Katarai arābu politikā pārspēt savu svara kategoriju, kā arī gūt labvēlību no rietumu galvaspilsētām. Par šo stratēģiju maksā Izraēlas civiliedzīvotāji, kurus noslepkavo viņu mājās un Palestīnas civiliedzīvotāji, kurus izmanto kā dzīvos vairogus.
Katara nav neitrāls starpnieks. Tā ir terora atbalstītāja.
Starptautiskā klusēšana
Vēl lielāks kauns ir tā saucamās starptautiskās sabiedrības līdzdalība. Rietumu līderi pamācoši stāsta Izraēlai par savaldību, bet vienlaikus pret Kataru izturas kā pret cienījamu sarunu partneri. Kura cita valsts varētu atklāti uzņemt terora plānotājus, finansēt viņu kara mašīnu un noliegt viņu noziegumus, bet dienas beigās joprojām tikt uzskatīta par neitrālu starpnieku?
Iedomājieties, ja Šveice pēc 11. septembra teroraktiem būtu uzņēmusi al-Qaeda vadību un, kad ASV klauvētu pie durvīm, pieprasītu ievērot suverenitāti. Tas būtu neiedomājami, taču tieši to ir izdarījusi Doha, un visa pasaule to pieņem.
Īstā norēķināšanās
Patiesā problēma nav Izraēlas mēģinājums īstenot slepkavību Dohā. Problēma ir tā, ka Izraēla šo farsu pieļāva tik ilgi. Gadu gaitā Izraēlas valdības pievēra acis, cerot, ka Kataras nauda varētu stabilizēt Gazu vai vismaz nodrošināt mieru. Šī ilūzija izsīka 7. oktobrī, kad Hamās pasaulei parādīja, ko īsti iegādājusies ar Kataras atbalstu: asinis, liesmas un masu kapus.
Laiks uzdot jautājumu Katarai un starptautiskajai sabiedrībai: cik ilgi pasaule vēl pacietīs šo liekulību?
Cik ilgi Katara varēs gan uzņemt slepkavas, gan tēlot diplomātijas simbolu? Un cik ilgi no Izraēlas tiks gaidīts, lai tā pret savu ienaidnieku atbalstītājiem izturētos kā pret sabiedrotajiem ceļā uz mieru?
Vēsturē Katara netiks ierakstīta kā miera nesējs. To atcerēsies kā roku samta cimdā, kas baroja Hamās un aizstāvēja tās noziegumus. Cik ilgi rietumi piekops dubulto morāli attiecībā pret Kataru? Vai iespējams, ka Katara par naftas dolāriem ir nopirkusi rietumu morāli?







Comments