Divu valstu risinājums, kas nenotiks

Tuvojas ANO samits par divu valstu risinājumu, un ir laiks ieskatīties vēsturē, lai izdarītu secinājumus par to, kā risinājumam līdz šim gājis.

Ebreji ir Izraēlas zemes pamatiedzīvotāji. Tas ir neapstrīdams fakts, lai arī cik ļoti propagandisti un islāmisti nemēģinātu pārrakstīt vēsturi. Tas ir skaidri un nepārprotami norādīts arī viņu pašu grāmatā, kā nosaukums ir Korāns.

Neilgi pēc 1917. gada Balfūra deklarācijas tika parakstīta vienošanās starp Haimu Veicmanu un emirātu Faisalu, kurš bija hašimītu karaļa Huseina dēls.

Veicmana-Faisala vienošanās 1919. gadā bija politiska vienošanās, kas paredzēja, ka arābi atzīst Balfūra deklarāciju un veicina ebreju atgriešanos viņu vēsturiskajā dzimtenē Izraēlā, apmaiņā pret cionistu atbalstu nākotnes arābu valsts izveidei.

Šī vienošanās nekad netika īstenota, jo Faisala cerības uz neatkarīgas arābu valsts izveidi netika piepildītas – pēc kara Tautu Savienība šo reģionu sadalīja starp britiem un francūžiem. Arābu prasība bija, ka Izraēlas zeme VISĀ TĀS pilnībā, arī Transjordānija, ir paredzēta ebrejiem, bet Sīrijas, Libānas, Irākas un pārējās Osmaņu impērijas zemes – arābiem. Taču britu un francūžu ieceres bija citas, un viņi savā starpā sadalīja visu reģionu. Slepenās vienošanās ietvaros, ebrejiem aiz muguras, briti 1922. gadā noslēdza vienošanos ar hašimītu arābiem un VISU Transjordāniju viņiem piešķīra kā tikai arābiem paredzētu teritoriju. Tā bija zeme, ko sākotnēji paredzēja atdot ebreju valstij. Gandrīz 80% no ebreju zemes uzdāvināja arābiem un atlikušos 20% bija paredzēts dalīt vēl, un pat tad ebreji piekrita, bet arābi atkal ideju noraidīja.

Amins al Huseini, kurš bija kvēls ebreju nīdējs un arābu nacionālists, noraidīja ebreju pašnoteikšanās tiesības un tiesības pārvaldīt savu zemi. Viņš uzskatīja, ka ebreji ir zemāki par musulmaņiem un viņiem zem arābu pārvaldes jādzīvo kā otrās šķiras pilsoņiem.

Kad Tautu Savienība sākotnēji virzīja plānu par arābu un ebreju valsti, ebreji piekrita, bet arābi to nekavējoties noraidīja.

Al Huseini jau 1919. gadā izveidoja arābu milicijas, un no 1920. līdz 1936. gadam sākās 16 gadus ilgs vardarbīgu uzbrukumu un masu slepkavību vilnis pret ebrejiem, nogalinot simtiem cilvēku, nodedzinot veselas pilsētas un ciemus un nežēlīgi nogalinot vīriešus, sievietes un bērnus.

Briti lielākoties neko nedarīja. Un, kad atkal tika ierosināts divu valstu risinājums, ebreji tam piekrita, bet arābi atkal to noraidīja. Tolaik al Huseini jau bija sācis saziņu ar Vācijā augošo nacistu partiju, kura finansēja un atbalstīja 1936. gada arābu sacelšanos. Tā turpinājās ar uzbrukumiem gan ebrejiem, gan britiem. Šīs sacelšanās dēļ ebreji, lai aizstāvētos, izveidoja Irgunu un Lehi. Viņi izmantoja tādas pašas partizānu metodes kā arābi.

Pēc arābu sakāves sacelšanās laikā, briti apturēja jebkādu turpmāku ebreju imigrāciju un aizliedza ebrejiem legāli iegādāties zemi. Viņi pat atgrieza veselas kuģu kravas ar ebrejiem, kuri bēga no nacistu Vācijas, un tas tieši noveda pie tā, ka simtiem tūkstošu ebreju tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Eiropā, kur viņus nogalināja. Tūkstoši, kas tika aizturēti Kiprā, arī tika nogalināti. Tas deva arābiem vēl lielāku pārliecību turpināt uzbrukumus ebrejiem, kā arī pastiprināja arābu imigrāciju šajā teritorijā. Ebreju paramilitārie spēki bija spiesti rīkoties un atbildēt gan arābu, gan britu uzbrukumiem. Arābi pat pieaicināja nacistus, lai viņus apmāca un apbruņo cīņai pret ebrejiem.

Pēc Otrā pasaules kara briti turpināja bloķēt ebreju migrāciju. Al Huseini tika atbrīvots un devās uz Ēģipti, kur viņš turpināja koordinēt uzbrukumus ebrejiem un visā arābu pasaulē izplatīja antisemītismu. ANO atkal piedāvāja savu plānu – “divu valstu risinājumu”, kuru ebreji atkal pieņēma, bet arābi vēlreiz to kategoriski noraidīja.

Pēc Irgunas uzbrukuma Karaliskajai Deivida viesnīcai 1946. gadā, kas notika britu naidīgās politikas dēļ un ebreju imigrācijas bloķēšanas rezultātā, briti beidzot paziņoja, ka pārtrauc mandātu un atstāj šo teritoriju. ANO atkal ierosināja divu valstu risinājumu, un 1947. gada novembrī tika publicēts Dalīšanas plāns. Vēlreiz – ebreji piekrita. Vēlreiz – arābi kategoriski noraidīja. Viņi gribēja VISU zemi.

Dienu pēc Dalīšanas plāna izziņošanas, arābi sāka 1947. gada pilsoņu karu.

Kopā ar al Huseini milicijām arī citas arābu valstis “neoficiāli” iesūtīja karaspēku, lai iznīcinātu ebrejus. Tajā pašā laikā ebreji atradās ieroču embargo apstākļos no britiem un pat amerikāņiem, kas atbalstīja britus. Pirmajos piecos kara mēnešos arābi nogalināja daudzus ebrejus un iznīcināja desmitiem ebreju ciemu un kopienu.

Tikai 1948. gada aprīlī, kad arābi bloķēja Jeruzalemi un pastāvēja iespēja, ka tūkstošiem ebreju nomirs no bada, ebreju paramilitārie spēki ieņēma vairākus apkārtējos arābu ciemus un nogalināja arābu armijas komandieri. Tas pirmo reizi spēku samēru izmainīja ebrejiem par labu. Pateicoties arābu valstīs izplatītajai tendencei notikumus pārspīlēt, kā arī panikai, kas izplatījās arābu vidū, viņi sāka masveidā bēgt. Arābi 13. maijā pastrādāja vēl vienu nežēlību – viņi nogalināja daudzus ebrejus un visi upuri bija neapbruņoti civiliedzīvotāji. Ebreji atbildēja un nākamajā dienā pasludināja neatkarību un Izraēlas valsts dibināšanu.

Dienu vēlāk vairākas arābu armijas uzsāka genocīdā ievirzītu karu pret jaunizveidoto ebreju valsti. Arābi bija bruņoti un apmācīti britu un franču vadībā, bet ebreji vēl joprojām atradās ieroču embargo apstākļos.

Arābu armijas aicināja vietējos arābus pamest šo teritoriju, lai armijas varētu "noslaucīt" ebrejus no zemes virsas un solīja, ka pēc pāris nedēļām viņi varēs atgriezties un uz ebreju asinīm un kauliem celt jaunu dzīvi.

Lielākā daļa arābu aizbēga. Taču vairāk nekā simts tūkstošu palika – viņi mūsdienās veido Izraēlas arābu un musulmaņu kopienas.

Ebreji cīnījās pret arābu armijām un uzvarēja tās visas. Tie arābi, kas bija aizbēguši, kļuva par bēgļiem. 1949. gadā ANO izveidoja UNRWA – aģentūru, kas bija paredzēta tikai arābiem. Tās uzdevums bija dažu gadu laikā atrisināt problēmas. Ebreji piekrita sarunām par daļēju arābu atgriešanos un arī par kompensācijām no arābiem – gan par uzsākto karu, gan par miljonu ebreju, kas tika padzīti no savām mājām visās arābu valstīs. Taču atkal – arābu valstis atteicās. Viņi noraidīja ANO rezolūciju, kas to pieprasīja.

Tā Ēģipte pārņēma kontroli pār Gazu, bet Jordānija – pār Samariju, Jūdeju un Jeruzalemi. Viņi nodedzināja sinagogas un iznīcināja veselas ebreju pilsētas un ciemus. Šī situācija saglabājās līdz 1967. gadam, kad arābu armijas atkal padzina ANO miera uzturētājus un gatavojās uzbrukumam Izraēlai. Izraēla veica preventīvu uzbrukumu un sešu dienu laikā sakāva arābu armijas, pazemojot tās un pārņemot Gazu, Samariju, Jūdeju un atbrīvojot Jeruzalemi.

Pasaule atkal pieprasīja divu valstu risinājumu, un ebreji bija gatavi miera sarunām. Taču arābi atkal to kategoriski noraidīja. Tad, 1973. gadā, Jomkipuras dienā, arābu armijas atkal uzsāka genocīdā ievirzītu karu pret Izraēlu, kas ilga sešas nedēļas. Arābu armijas tika finansētas un apbruņotas no Padomju Savienības un Eiropas valstīm. Izraēla atkal bija gandrīz pilnīgā embargo situācijā. Taču pēdējā brīdī ASV piekrita palīdzēt, lai apturētu PSRS ietekmi, un nosūtīja slepenu ieroču sūtījumu, kas izšķīra kara gaitu – Izraēla uzvarēja visas arābu armijas, ko atbastīja PSRS. Tieši pirms Izraēla ienāca Kairā un gatavojās sagraut Ēģipti, Padomju Savienība lūdza ASV apžēlot Ēģipti. Izraēla apstājās un tika parakstīts pamiers. Vēlāk Izraēla apmaiņā pret mieru atdeva Ēģiptei visu Sinaju.

Tad, 80. un 90. gados, pasaule atkal pieprasīja divu valstu risinājumu. Izraēla piekrita. Un arābi atkal to noraidīja. Jasirs Arafats atteicās no Klintona piedāvātā risinājuma.

Pēc pirmās intifādas un otrās intifādas, un daudzajiem teroristu uzbrukumiem pirms, to laikā un pēc, Izraēla 2005. gadā veica vienpusēju atkāpšanos no Gazas joslas. Tas tika darīts, lai dotu arābiem iespēju izveidot “savu valsti” un īstenot pašnoteikšanos. Tā vietā arābi to noraidīja, ievēlēja Hamās, apšaudīja Izraēlu ar tūkstošiem raķešu, pārvērta Gazu par teroristu nometni un vairākkārt uzbruka Izraēlai. Kopš tā laika Izraēla ir nākusi klajā ar vairākām iniciatīvām par divu valstu risinājumu, taču katru reizi arābi tās ir noraidījuši. Viņi gribēja visu zemi. Nevis daļu. Viņi atsacījās atzīt ebreju tiesības uz savu valsti.

Un tad pienāca 7. oktobris. Divu valstu risinājums nomira. Un ko darīja Eiropa un ANO? Viņi pieprasīja divu valstu risinājumu.

Tāpēc, kad dzirdat, kā ebreji un Izraēla viņiem visiem saka "ejiet ratā", jūs saprotat, kāpēc. Divu valstu risinājuma vairs nekad nebūs. Tas ir beidzies. Tas nekad nenotiks. Arābi to NEGRIB. Tāpat kā visu pēdējo gadsimtu, un pat 14 gadsimtus. Arābi grib visu, un viņi grib, lai visi ebreji ir miruši.