Korupcijas žņaugos. Izdzīvos vai nē?
- Taisnība Raksta
- Aug 14
- 10 min read
Jebkuros neatkarīgos korupcijas un tās uztveres reitingos Ukraina gadu desmitus vienmēr ir atradusies virs 100. vietas (2024. gadā organizācija “Transparency International” savā korupcijas uztveres indeksā Ukrainu ierindoja 105. vietā no 180 valstīm, lai gan 2013. gadā tā bija 144. vietā). Iespējams nepamatoti zemu, jo reālijas vienmēr ir norādījušas uz “augstāku” pozīciju, kas ir tuvu vismaz 130-150. vietai. Tas ir nepārspējams līmenis ne tikai Eiropā, un tas krietni pārsniedz iespējas bijušās PSRS ģeogrāfiskajā telpā. Tas ir vispārzināms fakts, ar ko visi rēķinās, bet ne visi grib ar to samierināties.
Vēsturiska atkāpe
Ir ļoti daudzi iemeslu, kāpēc korupcijā iegrimusī valsts nav nekad vēlējusies no tās tikt ārā. Tas ir maz iespējams vispārējā morālē par paklausību padomju nomenklatūrai, kas faktiski ir nomainījusi paaudzes, taču ne lietu kārtību. Reti kur tā atšķiras no Brežņeva laika padomijā, un tas ir ļoti izdevīgi.
Šī gadsimta sākums iezīmējās ar Ukrainas īpašo lomu Krievijas kompāniju ārējā tirdzniecībā. Tā ir naudas mazgātuve, un par miljonāriem eiro un amerikāņu dolāru izteiksmē kļūst simtiem ģimeņu ar pareiziem sakariem un augstiem amatiem valdībā, tiesās, valsts uzņēmumos un apgabalu pašvaldībās. Tas ir kapitāla uzkrāšanas laiks, kad desmitiem izcilību kļūst par pirmajiem miljardieriem. Nauda plūst un izaug bankas, Kijivas darījumu centrs un pašsaprotams “jauno ukraiņu” dzīvesveids, kas izklaidēs mēģina neatpalikt no Maskavas. Ir panākumi. Bet ne visiem, un izrādās, ka visai viegli, ar salīdzinoši nelieliem līdzekļiem, var iniciēt Oranžo revolūciju (2004) un pārvērst to par tautas kustību, ko sekmīgi izmanto sistēma.
2005. gadā par Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas uzvarētāju tomēr nepasludināja atklāti prokremlisko premjerministru Viktoru Janukoviču. Atkārtotās vēlēšanas gada beigās par prezidentu iecēla mazāk zināmu Krievijas izveidotās sistēmas personu. Viktors Juščenko nāk no banku priekšnieku vides un viņš zina un arī apņemas ievērot spēles nosacījumus ar Krievijas saimniekiem. Tā tas arī notiek – nenotiek nekas, viss norit pēc plāna un apstiprinātas kārtības. Ir daži jaunie miljonāri un miljardieri, kas ne vienmēr ievēro noteikumus. Vienā tādā mākslīgi uzpūstas politiskās korupcijas un valsts līdzekļu izsaimniekošanas gadījumā Juščenko atlaida Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretāru, “šokolādes karali” Petro Porošenko un tad arī visu ministru kabinetu ar Jūliju Timošenko priekšgalā (par gāzi saimniekiem ir jāmaksā un nedrīkst gluži visu naudu savākt sava personīgajā kontā).
Juščenko prezidenta amatā 2010. gadā nomainīja vēlēšanās uzvarējušais Viktors Janukovičs. Viņš nekad neslēpa savus plānus par tālāku integrāciju ar Krieviju ne tikai saimnieciskajā dzīvē, bet arī aptverot daudz plašākas valsts pārvaldības jomas. Tas viss tikai nedaudz atšķīrās no Krievijas gadiem ilgi realizētās “mierīgās pārņemšanas” politikas Baltkrievijā. Tobrīd vienīgā nesaprašanās Kremlī bija tikai par Ukrainas statusu nākotnē, jo apgabala jeb guberņas statuss nebija gluži tas, uz ko pretendēja Janukovičs. Neskatoties uz to, krievu miljardieru investīcijas nozaru “valsts” uzņēmumos sagaidīja atplestām rokām un desmitiem uzņēmumu tika modernizēti ievērojami pārsniedzot analogu uzņēmu tehnisko līmeni Krievijā. Uzņēmumos ieguldīja pašu labāko no Eiropas un tam sekoja pilnīga vai daļēja to privatizācija. Daļējas privatizācijas gadījumos valsts intereses pārstāvēja atbilstoši pārbaudīti un Federālās Drošības dienesta (FDD) apstiprināti augstākie ierēdņi – kārtībai taču jābūt!
Kamēr tas viss notiek, Brisele dīdās. Ne vienam vien šķiet, ka Ukraina būtu labs politpiemērs, kā Krievijas intereses novirzīt citā gultnē. Tam var kalpot “NordStream”, jo tad Ukrainu varētu piepulcināt Eiropai. Uz Ukrainu caur dažādiem projektiem un skaidrošanas aktivitātēm nemanāmi sāk plūst misionāru tērcītes, un tas lielajās pilsētās rada vispārēju nenoteiktību.
Viktors Janukovičs 2013. gada novembrī apjukumā publiski paziņoja, ka viņš kā valsts prezidents vairs nevēlas parakstīt sagatavoto asociācijas un tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienības (ES) valstīm. Bet Eiropa solīja jaunas iespējas, tirgus un biznesus, kas pat Krievijas īpašniekiem šķita interesanti kā esošās sistēmas papildinoši pasākumi, jo īpaši attiecībā uz naudas izvietošanas iespējām. Kijivas iedzīvotāju aktīvā daļa prezidenta runu nesaprata un sāka protestus, kas pārauga demonstrācijās ar ne vienu vien asu pretim stāvēšanu (Eiromaidans). Seko visai izteikta sabiedrības polarizēšanās, tomēr administratīvajai sistēmai izdodas protestus noklusināt un visai veikli nozagt rezultātus – seko maz redzamas pārmaiņas administrācijā un tie, kuri nepietiekami saprot prezidenta kursu zaudē savus amatus, ietekmi un tiek izlēgti no turpmākā procesa. Viņu vietā nāk jauna ierēdņu paaudze, kas ir lojāla kontrolētai mijiedarbībai ar Krieviju un tās biznesa aprindām.
Tikmēr Krievijā 2010.–2012. gadā sākās “skābeklīša piegriešana” korupcijai un tradicionālais atbirums ukraiņiem kļuva par lielu. Visi mēģinājumi pārliecināt par spēles nosacījumu ievērošanu bija nesekmīgi (plašāk medijos zināmais “gāzes karalienes” un tās aizvietotāju uzvedība konfliktos par gāzes un naftas produktu tranzītu un atbirumiem, kas Ukrainas valsts budžetā nenonāca sekundārai koruptīvai sadalei). Tas bija pilnīgi nepieņemami Krievijai – Ukrainas valsts nauda nenonāk krievu kontrolētos uzņēmumos Ukrainā. Seko karadarbība 2014. gadā – tā ir vienkāršota, brīdinoša. Ārēji jau tikai patrokšņoja ar neapmierinātību, bet darbības tomēr seko – ukraiņu miljardieri dažu gadu laikā sekmīgai legalizācijai uz Rietumeiropu pārvieto ap 120 miljardiem naudas resursu. Procesu atvieglo politiskais troksnis ar netiešu atbalstu Ukrainas pilsoņiem, kas pieļauj šķērsot daudzas barjeras šādu resursu izvietošanā.
Daudz būtiskākas pārmaiņas notiek “labāko” uzņēmumu padomēs un valdēs, kā arī banku padomēs. Tiek mainīti kapitāldaļu turētāji un tā tālāk – tur ar skaidru uzdevumu naudas un resursu pārvaldībā Krievijas partneri liek iesēdināt “dažādu tautību bērnus”. Pašsaprotama procesu uzraudzība no FDD puses, tikpat kā komunikācijas un naudas atskaitījumu kanālu izveide. Grūti pārmest sistēmiskuma trūkumu un pārrāvumus funkcionalitātē, jo jaunā sistēma caurauž pilnīgu visu valsti, tostarp arī bruņoto spēku apgādi, militāro rūpniecību, visu sakaru un sabiedrisko mediju jomas. Lai arī naudas plūsmas intensitāte caur Ukrainu mazinās, nauda mērķtiecīgi un laikā nonāk pareizajās bankās un noteiktajos kontos. Te nav uzvarētāju, jo iegūst visi, un tas ir pamata motīvs valsts administrācijā, kas sekmīgi apgūst doto modeli. Tas jo īpaši notiek mijiedarbībā ar Turcijas, Rumānijas, Ungārijas un citu valstu bankām un pašiem lielākajiem uzņēmumiem. Tas ir Petro Porošenko prezidentūras (2014-2019) laika vadmotīvs. Nebūt viss ir tik mierīgi, kā tas šķiet no ārpuses, jo Porošenko uzsāk atvērto durvju politiku ārvalstu uzņēmumiem. Biedrs nesaprot sen uzsāktās spēles nosacījumus Ukrainas valsts budžeta pareizā apsaimniekošanā, un krievi sāk izņemt daļas no uzņēmumiem, demontē ražošanas iekārtas (un pārved uz Krieviju), maina uzņēmumu padomes un valdes pret mazāk nozīmīgām personām, bet naudas atmazgāšanai ievērojami mazāk izmanto Ukrainas valsts budžeta iestādes. Shēmas tiek pārceltas uz citam zemē, bet Ukrainā savus tīklus nostiprina apgabalu līmenī, jo tur kopš PSRS laikiem padomju kārtība nav mainījusies ne pa gramu. Viss vienkārši un saprotami.
Valsts pārvaldes zaudē, daļai ir pat jāsāk mācīties dzīvot tikai no algas! Krievijas naudas iztrūkums jo īpaši Kijivā rada milzīgu vakuumu, un to spēj dzēst tikai krass korupcijas pieaugums. Centrālā vara pozicionējas pret apgabaliem un, mēģinot izdabāt Kijivas valdības ierēdņiem, ir pašsaprotami dažādi pārspīlējumi un ārišķības gan korupcijas, gan arī apgabalu pašizpausmes rezultātā. Faktiski tas noslēdzas ar visai nosacīti regulētu telpu, kurā visatļautība un nihilisms mijas ar kaut kādu bezizeju, kas 2019. gada vēlēšanās noslēdzas ar Volodimira Zelenska ievēlēšanu par Ukrainas sesto prezidentu.
Pirmie gadi
Tikai laiks rādīs, kad būs pieejami dokumenti, ne tikai laikabiedru liecības un mediju ziņas par to, kas un kā patiesībā notika. Pagaidām, kaut vai aiz cieņas pret esošo Ukrainas prezidentu, te tā iespējami atturīgi jāraksta.
2019.–2021. gadā būtisku pārmaiņu nav, visai specifiski attīstās attiecības uzņēmējdarbības un valsts pārvaldības vidē. Ne visiem ir pa prātam valstī notiekošās privatizācijas un īpašumu koncentrācija ierobežotu personu lokā, ko papildina dienestu pārtraukušas amatpersonas no varas augstākiem ešeloniem, kā arī bijušie Augstākās Radas deputāti. Daudzi savlaicīgi, vēl amatā esot veic atbilstošus sagatavošanās darbus, lai nosēšanās būtu “mīksta” – te vispārzināms ir pakalpojumu ar Krievijas uzņēmējiem un politdarbiniekiem mijiedarbības tīkls. Tas netiek slēpts vai kā īpaši notušēts, par to runā kā Kijivas, tā Maskavas sabiedriskajos medijos, kur sava vieta vienmēr atrodas arī prezidenta studijas “Kvartal 95” priekšnesumiem un TV seriāliem "Radu būšana" un "Tautas kalps".
Ārpus šīs publiskās telpas korupcija un Kijivas ierēdniecības pērkamība, nekaunība un īpašās “izsišanās spējas” kļūst sabiedrībai nepanesamas. Valsts austrumos līdz baltkvēlei tiek novestas ne tikai atsevišķas personu grupas, bet arī vairāki apgabali.
Notikumi Ukrainā nav nekāds noslēpums arī Eiropas Komisijai (EK), un mēģinājumi kaut nedaudz apjaust korupcijas mērogus vienmēr beidzas ar pilnīgu krahu un savstarpēju neizpratni starp Briseli un Kijivu. Citu ES dalībvalstu organizētās misijas līdz galam netiek saprastas, bet nepieciešamie apliecinājumi par misijām vai citu projektu rezultātu ieviešanu vienmēr tiek laikus pierakstīti.
Nav zināmi iemesli un notikumu secība, bet ASV vēstnieks Ukrainā ar sekmīgu pārrunu un atbilstošu norādījumu uzdošanu Ukrainas valdībai panāk vairāk nekā Brisele. Tā ir spiesta rīkoties. Tieši amerikāņi panāk, ka ģenerālprokurora pakļautībā tiek izveidots atsevišķs Korupcijas apkarošanas dienests, neatkarīga un atsevišķa korupcijas izmeklēšanas struktūrvienība un kā trešā komponente – īpaša prokuratūra (NABU, SAPO un VAKS). Šo dienestu izveidi, sākot jau ar personāla atlasi, pilnībā uzrauga attiecīgie ASV dienesti un visus uzturēšanas izdevumus apmaksā ASV valdība (pamatā caur USAID).
Šādu struktūrvienību eksistence vispārēju paniku valsts pārvaldībā un politbiznesā iesaistīto vidū izsauc jau 2021. gada otrajā pusē. Seko desmitiem skandālu un apmelojumu. Troksnis ir liels, un valsts pārvalde maksimāli cenšas jebkuru šo institūciju kustību bloķēt ar informācijas nesniegšanu, atslēgšanu no datu bāzēm un dažādiem sadzīviskiem inscenējumiem pret korupcijas apkarotājiem. Tiek rīkotas paraugprāvas, kurās tiek atspoguļota jauno dienestu izmeklētāju nekompetence un nespēja darīt darbu u.t.t. Tomēr dienesti darbu turpina un sāk uztvert atsevišķus tīkla elementus, bet tad pret dienestiem iestājas ģenerālprokukors un arī parlamenta komisijas, kas netieši nosaka jomas un personu loku, kas nevar tikt izmeklētas un padziļināti pētītas.
Tik un tā korupcijas apkarotāji strādā, un sāk izgaismoties ne viena vien shēma. Par visām tiek informēta valdība un prezidents. Reakcijas ir atšķirīgas un mutiski norādījumi korupcijas dienestiem seko. Ir darbības korekcijas. Jāpieņem, ka tās nav pietiekoši apspriestas, jo sūdzības par korupcijas apkarotājiem platā straumē turpina plūst valdības ministriem, prezidentam un deputātiem. Par ierastās kārtības traucēšanu sūdzas arī Hāgā un Briselē, un sūdzas arī deputātiem Krievijā un pašam Kremļa saimniekam. Tas saimniekiem Maskavā ir jau par daudz. Putins 2022. gada februārī tieši Ukrainas korupcijas apkarotājiem velta atsevišķu uzrunu.1
Kremļa saimnieka runu pareizi neuztvēra ne Ukrainas prezidents, ne valdība un arī ne parlaments. Iesiluši shēmošanā un būdami TV seriālus skatošās publikas atzinības zenītā, viņi nesadzirdēja pēdējo brīdinājumu. Negribēja dzirdēt arī daudzos kaimiņvalstu un sabiedroto brīdinājumus. Nesaprata un neko nemēģināja darīt, lai gan aicinājumu bija daudz, tostarp prezidentiem pārrunāt reālijas. Divas dienas pēc šīs uzrunas Krievija iebruka Ukrainā.
Pietiekami labi pārzinot reālijas Ukrainā, Kremļa militārie plānotāji paredzēja vienkāršu 3 dienu zibenskara operāciju (“speciālo operāciju”) un tehniski plānošana tika veikta pietiekami labi. Tikai plānā netika paredzēts, ka ievērojama daļa Ukrainas armijas būs lojāla savai valstij un tik liels iedzīvotāju skaits atbalstīs ideju par Ukrainas neatkarību – tā joprojām ir galvenā motivācija karā ar Krieviju. Te prezidenta Zelenska loma ir nenovērtējama. Aicinājumam aizstāvēt savu valsti atsaucās vairums. Tie nebija ne valsts ierēdņi, ne shēmās iesaistītie – tā bija (un ir) sabiedrības daļa ar kuru Krievija nekad nav rēķinājusies.
Kara gadi un reālijas
Kara apstākļi korupcijas dienestiem rada ne mazums papildus grūtību pabeigt vairumu no lietām – aizdomās turētie aizbēg no valsts vai tiesvedības laikā maina savas liecības. Izmeklēšanu neļauj pabeigt arī daudzie apzināti veidotie robi likumdošanā, kas atstāj ļoti plašas interpretācijas tiesības vai uzskaitījumi, kuros iekļauti tikai daži apstākļi, kas visus pārējos padara par likumīgiem.
Vispopulārākais lietu izbeigšanas iemesls ir noilgums, kas ekonomiskiem noziegumiem un ierēdņu neadekvātām darbībām (vai apzinātai lēmumu pieņemšanas novilcināšanai) ir ļoti īss. Kopējais ierosināto lietu skaits ir mērāms desmitos tūkstošos, no tām daži tūkstoši iesākto lietu ir visai sensitīvas.
Pagājušā gada oktobrī no amata atkāpās Ukrainas ģenerālprokurors Andrijs Kostins. Viņš amatu pameta pēc tam, kad valsts drošības dienesti izmeklēšanā atklāja vērienīgas korupcijas shēmas, ar kā palīdzību armijā netika iesauktas (tika atbrīvotas no dienesta) daudzas valdības amatpersonas. Tāpat shēmas parūpējās par to, ka ap 5000 prokuroru un tiesu vadītāju bērni netiek iesaukti armijā, jo viņiem bija atbilstoši ārstu komisiju izdoti invaliditātes apliecinājumi.
Ukrainas prezidents V. Zelenskis uz notiekošo reaģēja, izdodot dekrētu, kas paredz, ka līdz gada beigām tiks atcelta pašreizējā medicīnisko un sociālo komisiju sistēma, kas reģistrē cilvēkus kā invalīdus. To izdarīja ar kļūdām pārpilnu dekrētu, kas tikai nedaudz sašaurināja korupcijā iesaistīto valsts struktūru un personu loku. Prezidents iejaucās likumā noteiktajā kārtībā un Kostinam noteica tikai politisko atbildību – viņš un ģenerālprokurora birojs tika atbrīvots no jebkuras citas atbildības visās citās korupcijas apkarotāju ierosinātajās lietās. Tās tika slēgtas.
Jaunais ģenerālprokurors Ruslans Kravčenko (atbilstoši likumam, viņu vienpersoniski izvēlas un ieceļ amatā prezidents) amatā tika iecelts tikai 2025. gada jūnijā un nav priecīgs saņemt savā tiešā pakļautība trīs iestādes, kurām vairs nav ASV finansējuma. Pieredzes trūkums darbā ar ekonomiskiem noziegumiem un korupciju (par spīti gadu ilgai darba pieredzei Valsts ieņēmuma dienesta vadīšanā), neattur Kravčenko veikt pārmaiņas korupcijas apkarošanas dienestu darbībā. Dabiska ir jurista vēlme starp sevi un atsevišķām struktūrvienībām izvietot ierēdņu “filtru”, kas lietas sašķirotu pēc kādiem rādītājiem vai pazīmēm. Sabiedrības bažas ir par izmeklēšanas noslēpumu iespējamo noplūdi, kas valstī ir tik raksturīga visās citās izmeklēšanās jau gadu desmitiem ilgi.
Šajā laikā nomaina arī Ministru kabineta vadītāju, un amatu ieņem visai pretrunīgi vērtēta Jūliju Sviridenko. Tas nav tik daudz par padomju stilam raksturīgu favorītisma apvītu kāpienu pa karjeras kāpnēm kā par Sviridenko nepilnus trīs gadus ilgo darbu Ķīnas Vusi pilsētā, kur viņa aktīvi sadarbojās ar Ķīnas uzņēmējiem, partijas darbiniekiem un, protams, dažādiem Krievijas institūciju darbiniekiem.2 Nav jau nekas neparasts, ka jauna premjere redz iespējas samazināt ministriju un funkcijas dublējošo iestāžu skaitu. Šādā racionalizācijas plūsmā pārsteidzošs nav arī viņas ierosinājums mazināt korupcijas apkarošanas iestāžu pilnvaras, atvēlot dienestiem krietni pieticīgāku lomu. Būtu gandrīz vai labi, ja vien no viņas biroja nenāktu ierosinājumi ne vien par atbilstošā likumprojekta redakcijas izmaiņām, bet arī aicinājums ģenerālprokuroram slēgt lietas par 7000 visai konkrētu uzņēmumu (precīzāk, to īpašniekiem), kas tiek turēti aizdomās par koruptīvām darbībām valsts budžeta līdzekļu izsaimniekošanā. Birojs rosina no ieslodzījuma atbrīvot noteiktu personu loku.
Tomēr pārmaiņas nevarētu notikt, ja Austākās Radas deputāti neierosinātu likumprojektu nr. 12414. Kritiskā robeža tiešām ir sasniegta – 26 no 450 deputātiem ir celtas apsūdzības par korupciju vai izmeklēšana par viņu darbībām ir noslēguma posmā.3 Nevienam no viņiem nedraud mazāk par 7 gadiem cietumā. Tas jau ir par daudz – laiks korupcijas apkarotājus nomierināt, citādi viņi ir pārcentušies.
Pētnieciskās žurnālistikas projekta BIHUS pārstāvji nesen publiskoja lielisku apkopojumu, kurā bija redzams, ka katrs desmitais pašreizējās Augstākās Radas deputāts ir bijis vai vēl joprojām figurē kādā krimināllietā.4 Te jau ir pilnīgi pietiekoši daudz balsu, lai deputātu komisijā panāktu pozitīvu rezultātu. Ar valdības un prezidenta biroja atbalstu likumprojekts paātrinātā tempā iziet caur balsošanas procedūrai un, kopš kara sākuma, tas ir vienīgais likums, ko prezidents nekavējoties paraksta.
Kas tālāk?
Iespējams, ka ne līdz galam izprotam notiekošo un to nesaprot arī Ukrainas iedzīvotāji. Tas veido vidi, kurā tiek ģenerētas dažādas sazvērestības teorijas. Vienkāršie cilvēki nesaprot, iziet ielās lielākajās Ukrainas pilsētas un katrs tam redz citu iemeslu, taču vienojošais ir bailes no padomju laiku atgriešanās – tas biedē vairāk par krievu ienākšanu.5
Par spīti likumā nr. 12414 solītajām izmaiņām, paliek daudz neskaidru jautājumu. Kādēļ bija nepieciešams tik strauji likumdošanā ieviest tik nozīmīgas izmaiņas un veikt visai sarežģītu valsts pārvaldes augstāko amatpersonu koordinēšanu? Šajā situācijā pats nožēlojamākais ir aktīvā ierēdniecības darbība tautas demonstrāciju laikā – viņi slēdza korupcijas izmeklēšanas lietas un aktīvi iesaistījās korupcijas apkarotāju arestos, kratīšanās un mantu konfiskācijā. Neviens slēgtās lietas no arhīva vēlreiz ārā necels un izmeklēšanu neatjaunos.
Šī pasākuma cena ir ļoti augsta – īsi un skaidri to raksturo britu “Telegraph”, rakstot, ka “Zelenska reputācija ir sagrauta”. Ir iestājies pārdomu laiks, un laiks padomāt arī Ukrainas atbalstītājiem visā pasaulē – ko un kādas vērtības viņi atbalsta. Ir jāpadomā par tūkstošiem krietnu un drošsirdīgu ukraiņu karavīru, kuri frontē cīnās pret visas pasaules ļaunumu. Viņi noteikti nav pelnījuši šādus notikumus valsts varas virsotnē.
Varbūt, atceroties filmas “Briljanta roka” maģiskās atziņas, uz notiekošo varam paskatīties nedaudz no pozitīvās puses. Mafija ir mūžīga, mafija ir neuzvarama.6
_________________________________________________________________________
1 https://censor.net/ua/videonews/3564711/pered-pochatkom-povnomasshtabnogo-vtorgnennya-krytykuvav-antykoruptsiyini-organy-v-ukrayini , arī https://www.facebook.com/watch/?v=1277306370448958
コメント