Krievijas spiegu akadēmijas materiāli II daļa

Taisnība Raksta
Feb 27
8 min read

"Taisnība" lasītājiem piedāvā noslēdzošo daļu pētījumā par Krievijas izlūkdienestu darbinieku sagatavošanas metodiku. Pētījuma tapšanā izmantoti ekskluzīvi materiāli, kas nav iepriekš publicēti latviešu valodā. Izlasot šo rakstu sēriju gūsiet pietiekoši visaptverošu ieskatu, kā tiek sagatavoti Krievijas izlūkdienestu darbinieki.

"Sazināšanās ar aģentiem" (1970. gads)

Metodisks materiāls uz 78 lappusēm, izdots 100 eksemplāros uz rotaprinta kā mašīnrakstīšanas darbs. Tas ir 6. sērijas 192. darbs, kas izdevumu uzskaites žurnālā marķēts pēc senās nomenklatūras – 174/I445cc, kurā norādīta arī pieejamība "pilnīgi slepeni" (divi burti beigās). Šī kārtība turpmākajā desmitgadē tiek mainīta, bet saglabājas bibliogrāfiskā norāde - piederība 174. grāmatu klasifikācijas nodaļai. Kārtas skaitlis, kas lielāks par 100 norāda, ka izdevums paredzēts ne tikai apmācībai, bet arī operatīvajiem darbiniekiem.

Turpinājumā ievietotais citāts ņemts no šī izdevuma nodaļas "Vietu un metožu izvēle personīgo tikšanos vadīšanai".[i]

"Izvēloties vietas un metodes personīgas tikšanās ar aģentu vadīšanai, jāņem vērā izlūkošanas un operatīvā situācija, tikšanās laiks un tās raksturs (ilgstoša saruna, nepieciešamība veikt pierakstus, liela izmēra vai mazu materiālu nodošana), izlūkošanas virsnieka un aģenta oficiālais un sociālais statuss, vecums un dzimums.

Lai no slepenā viedokļa varētu izvēlēties pareizās vietas tikšanās reizei ar aģentu, ir svarīgi labi pārzināt pilsētu: tās blīvi apdzīvotās un reti apdzīvotās vietas, sabiedrisko transportu, piemērotu ielu, aleju, laukumu, parku un publisko dārzu atrašanās vietu, izklaides vietu, muzeju, bibliotēku, veikalu, kafejnīcu un restorānu atrašanās vietu un to darba laiku. Ir arī svarīgi izpētīt pilsētas apkārtni, labākās vietas izbraucieniem u.t.t.

Izlūkdienesta darbiniekam jānodrošina, lai tikšanās vieta atrastos tālāk no policijas posteņiem, no vietām, kur parasti koncentrējas pretizlūkošanas un policijas aģenti (īpaši aizsargājamas vietas, ierobežotas piekļuves zonas, valdības iestādes, ārvalstu vēstniecības un pārstāvniecības, ārvalstu diplomātu rezidences, kriminālo elementu tikšanās vietas u.c.), lai vides apstākļi attiecīgajā apgabalā ļautu gan izlūkdienesta darbiniekam, gan aģentam atklāt iespējamu ienaidnieka novērošanu.

Izvēloties tikšanās vietu, jāņem vērā vietējās pretizlūkošanas darba metodes, tās darbinieku kvalifikācija un viņu aprīkojums ar modernām operatīvajām tehnoloģijām. Vietējo iedzīvotāju paražas un tradīcijas ietekmē arī tikšanās vietas izvēli. Tas ir īpaši svarīgi austrumu valstīs, kur ir ļoti svarīgi noteikt, vai eiropieša klātbūtne tur izraisīs ziņkāri vai aizdomas. Amerikas Savienotajās Valstīs un citās valstīs ir jāņem vērā rasu diskriminācija.

[…]

Sanāksmes, kuru mērķis ir saņemt no aģenta izlūkošanas materiālus, atgriezt dokumentus vai nodot rakstiskus uzdevumus, var notikt muzejos, izstādēs, bibliotēkās, kinoteātros, biļešu kasēs un lielo veikalu liftos. Jāņem vērā nododamo materiālu apjoms.

Šādas tikšanās parasti ir īsas (mirkļa) un tiek organizētas tā, lai ne novērošana, pat ja tā būtu klāt un izlūks un aģents to nepamanītu, ne garāmgājēji nepamanītu pārraidi. Lai to panāktu, ir jāizvēlas vietas vai jārada tāda vide, lai novērošana vai nu uz dažām sekundēm pazaudētu mērķi no redzesloka (pagriežoties aiz stūra, ieejot veikala vestibilā, ieejot pūlī utt.), vai arī nekonstatētu pārraidi pārraides veikšanai izmantotās tehnikas augstā līmeņa un izlūka un aģenta darbību sinhronitātes dēļ.

Lielgabarīta materiālu pārvietošanai var izmantot diskrētu līdzīga izskata priekšmetu – čemodānu, grāmatu saišķu, paku, žurnālu un avīžu – apmaiņu tramvajos, metro, autobusos, vilcienos, lasītavās, sporta zāļu, peldbaseinu un slēpošanas kūrortu garderobēs, nododot veļu, tas ir, jebkur citur, kur čemodāna vai pakas atrašanās izlūkdienesta virsnieka vai aģenta rīcībā neradītu aizdomas."

"Aģentu vervētāju iegūšana un apmācība izlūkošanas iekļūšanas ASV iestādēs nolūkā (izmantojot vairāku Ziemeļāfrikas valstu piemēru)" (1988. gads)

Metodisks darbs ar analītiska izvērtējuma komponentēm, kopā uz 54 lappusēm. Sagatavots uz rakstāmmašīnas, rotaprinta ierobežots kopiju skaits, slepens, vienīgā bibliogrāfiskā norāde 322c. Veidots kā dažādu gadījumu apskats, satur norādes uz citiem izdevumiem (atsauksmes), klasificēts kā analītisks ziņojums – uz to norāda arī satura rādītāja atrašanās aiz titullapas.

Turpinājumā izvēlētais citāts ņemts no nodaļas "Personāla atlases aģentu izglītība".[ii]

"Neatkarīgi no tā, kā vervētājs tiek piesaistīts – vai nu pārcelts no citas kategorijas, vai īpaši atlasīts – un uz kāda pamata viņš sadarbojas ar mums, apmācībai ir ārkārtīgi liela nozīme. Pūles, kas ieguldītas vervētāja attīstībā, galu galā atmaksājas gan vervētāja, gan ar viņa starpniecību piesaistīto aģentu panākumos.

Izglītojot vervētājus, vienmēr ir svarīgi atcerēties, ka viņi pastāvīgi tiek pakļauti buržuāziskajai, pretpadomju un antikomunistiskajai propagandai un var uztvert pasaules notikumus caur šīs propagandas prizmu. Tāpēc sarunās ar vervētāju ieteicams izcelt aktuālus un fundamentālus jautājumus par PSRS attiecībām ar ASV, PSRS attiecībām ar vervētāja pilsonības valsti un, ja nepieciešams, tās valsts galveno politiku, zem kuras karoga vervētājs strādās. To paturēt prātā ir ļoti svarīgi, jo vervētājam ir jāizdara atbilstoša ietekme uz personām, kuras viņš pēta un audzina izlūkošanas uzdevumos.

Vienlaikus ir nepieciešama diferencēta pieeja katram aģentu vervēšanas kandidātam, ņemot vērā viņa vispārējo attīstības līmeni, šķiras piederību, politiskos uzskatus, oficiālo un sociālo stāvokli, psiholoģiskās īpašības un attiecības, kas izveidojušās starp viņu un izlūkdienesta darbinieku.

Izglītojot vervētāju, kurš atbalsta mūsu ideoloģiskos uzskatus, operatīvajam darbiniekam jākoncentrējas uz savu pārliecību stiprināšanu. Vienlaikus vervētājam bieži vien ir jāapgūst paņēmieni, kā slēpt savus patiesos politiskos uzskatus no vienaudžiem. Tas viss prasa, lai operatīvais darbinieks pastāvīgi uzraudzītu vervētāja pasaules uzskata iespējamo attīstību un attiecīgi viņu ietekmētu.

Organizējot aģenta vervētāja, kurš pilnībā nepiekrīt mūsu politiskajiem uzskatiem un kurš ir savervēts sadarbībai ar padomju izlūkdienestiem materiālu vai morālu un psiholoģisku iemeslu dēļ, ideoloģisko un politisko izglītošanu, izlūkdienesta darbiniekam rūpīgi jāizpēta viņa politiskā personība, jo īpaši jānoskaidro, kā veidojusies viņa pārliecība. Pamatojoties uz šīs analīzes rezultātiem, jānosaka aģenta vervētāja ideoloģiskās un politiskās pāraudzināšanas un pielāgošanās mūsu ideoloģiskajām nostādnēm iespējamība un lietderība. Tas jādara uzmanīgi, izvairoties no pavēlēm un kategoriskiem apgalvojumiem.

Ideoloģiskās ietekmēšanas iespējas ir dažādas, un konkrētas metodes izmantošana ir atkarīga no darbinieka apmācības un spējas ietekmēt citus. Skaidrojošas sarunas ir jāplāno iepriekš, balstoties uz konkrētiem piemēriem un asām atšķirībām, kas ļauj izdarīt secinājumus par padomju politikas taisnīgumu, nepieciešamību to atbalstīt un līdz ar to morālo pamatojumu sadarbībai ar padomju valdības pārstāvjiem. Tas ir īpaši svarīgi, strādājot ar vervēšanas aģentiem, kurus izmanto, lai iegūtu avotus ASV objektos.

[…]

Ideoloģiskā un politiskā ietekme uz vervēšanas aģentu ir jāapvieno ar viņa izglītošanu godīguma, sirsnības attiecībās ar izlūkdienesta virsnieku garā, uzticību sadarbībai ar mums, kā arī tādu īpašību kā disciplīna, organizētība, precizitāte un efektivitāte ieaudzināšanu aģentā."

"Padomju Savienības komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs iespēju izmantošana izlūkošanas darbā" (1968. gads)

Tas ir metodisks darbs, kas pretendē būt par sava veida rokasgrāmatu. Izdevums tiek vairākkārtīgi izdots un papildināts turpmākajos gados, īpaši būtiskas redakcionālas izmaiņas tiek veiktas pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Tad šis metodiskais darbs tiek būtiski papildināts ar vairākiem īpaši sagatavotiem darbiem.

Šo darbu ir izstrādājuši divi vārdā nenosaukti autori, kas ir 101. skolas (vēlāk pārsaukta par VDK institūtu) mācībspēki. Ļoti neparasts ir norādītās katedras apzīmējums – CD- I, kas ir ārpus tradicionālas klasifikācijas un apzīmējumu lietošanas prakses. Lai arī institūta pamata atrašanās vieta tajā laikā ir Ļeņingrada, izdevums ir drukāts Maskavā un tā ir netieša norāde, ka tā saturs ir bijis pieejams ne tikai VDK darbiniekiem, bet valsts un partijas augstākai administrācijai. Izdevuma tirāža ir 68 eksemplāri, pieejamība ir ierobežota – noteikts slepenības grifs un bibliogrāfiskā norāde izdevuma reģistrācijas žurnālā ir tradicionālā 174/2530с. Rokasgrāmatai ir 97 lappuses, satura rādītājs ir pašās beigās. Izdevums ir mašīnsalikumā un tekstu ir nopietni rediģējis valodas redaktors, arī izklāsta forma ir vienkāršota un viegli uztverama, kas ir retums šāda tipa literatūrai.

Izdevuma specifika – tam ir septiņu lappušu ievads un ceturtajā lappusē ir īpaša atsauce uz "Latviešu literātu klubu", bet piektajā – uz "Daugavas Vanagiem". Turpinājumā izvietotais citāts ņemts no izdevuma nodaļas "Padomju komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs iespēju izmantošana valsts drošības iestāžu interesēs".[iii]

"Lai gan no pirmā acu uzmetiena var šķist viegli iegūt informāciju, sarunājoties ar tautiešiem, šīm sarunām vienmēr nepieciešama rūpīga sagatavošanās. Ir svarīgi ņemt vērā tautieša personiskās īpašības, valsti, kurā viņš dzīvo, viņa sociālo loku, ar ko viņš mijiedarbojas, tikšanos skaitu u.t.t. Bez šīs informācijas ir grūti ne tikai veikt nepieciešamo sarunu, bet arī gūt priekšstatu par tautieša spējām, proti, par kādām tēmām viņam ir vai varētu būt informācija.

Saruna ar Labuku, tautieti, kurš apmeklēja Padomju komitejas Berlīnes biroju, bija paredzēta, lai apkopotu informāciju par lietuviešu nacionālistu aktivitātēm Rietumvācijā. Tomēr sarunu vadošais virsnieks neņēma vērā, ka Labuks dzīvoja ciematā, tālu no lietuviešu emigrācijas centriem, un tāpēc neko nezināja par lietuviešu organizācijām Rietumvācijā. Saruna, kuras mērķis bija iegūt šādu informāciju, jau no paša sākuma izrādījās neauglīga. Tikmēr, kā vēlāk izrādījās, Labuks dzīvoja tieši tajā Bavārijas reģionā, kur tika veidotas Bundesvēra bāzes, un kas zina, kādu informāciju par šo jautājumu no viņa varētu iegūt, ja virsnieks būtu pie viņa vērsies citādi.

Mūsu aģenta saruna ar mūsu tautieti Koļesņičenkovu, kurš arī dzīvoja Rietumvācijā, noritēja pavisam citādi. Operatīvais darbinieks bija iepriekš gatavojies tikšanās reizei ar Koļesņičenkovu, pārskatījis savu saraksti ar Padomju komiteju, iepazinies ar savu dzīvesvietas apgabalu Rietumvācijā un noteicis, ka šis apgabals mūs interesē kā iespējamu amerikāņu militāro bāzu atrašanās vieta. Šīs sagatavošanās rezultātā kļuva skaidrs, ka sarunas ar Koļesņičenkovu galvenais mērķis ir iegūt informāciju par amerikāņu militārajām bāzēm, vienlaikus slēpjot mūsu interesi par izlūkošanas datiem. Sarunas laikā bija paredzēts arī iegūt diskrētas norādes par interesējošām personām. Ņemot vērā gaidāmās tikšanās raksturu, tika izstrādāts detalizēts sarunas plāns. Plāna centrā bija jautājumi par tautiešu situāciju Kemptenas apgabalā, kur dzīvoja Koļesņičenkovs, viņu nodarbinātību un juridisko statusu, kā arī vietējo iedzīvotāju attieksmi pret viņiem.

Tika pieņemts, ka starp viņa tautiešiem varētu būt cilvēki, kas strādājuši amerikāņu labā, un Koļesņičenkovs, runājot par savu paziņu nodarbinātību, varēja to pieminēt.

Kad Koļesņičenkovs ieradās Berlīnē, viņu satika operatīvais darbinieks, kurš Padomju komitejas vārdā vadīja plānoto sarunu. Koļesņičenkovs diezgan detalizēti aprakstīja emigrantu situāciju un uzņēmēju, kā arī vietējo varas iestāžu attieksmi pret viņiem. Koļesņičenkovs gan neko neteica par amerikāņiem, jo viņš un viņa paziņas strādāja vācu uzņēmumos. Redzot šo sarunas attīstību, operatīvais darbinieks vaicāja par Koļesņičenkova paziņām citās VFR pilsētās, un Koļesņičenkovs nosauca vairākus tautiešus, kas dzīvo lielākajās Bavārijas pilsētās. Tas deva iespēju Koļesņičenkovam pajautāt, ko viņa paziņas Frankfurtē pie Mainas un Štutgartē viņam bija stāstījušas par amerikāņu attieksmi pret viņiem.

Atbildot uz šo jautājumu, Koļesņičenkovs norādīja, ka viņš labi apzinās amerikāņu attieksmi pret saviem tautiešiem, jo netālu no ciemata, kurā viņš dzīvo, atrodas amerikāņu raķešu bāze, un tās karavīri bieži apmeklē ciemata kafejnīcu. Koļesņičenkovs detalizēti atstāstīja sadursmju gadījumus starp amerikāņiem un vācu iedzīvotājiem un viņu tautiešiem. Viņš arī nosauca vairākus tautiešus, kurus pazina un kuri dienēja amerikāņu militārajās vienībās."

Otra dokumentu grupa

Tā ASV "The Daily Beast" saistībā ar visai skandalioziem materiāliem ir publicēta pirms gada. Materiālos tiek apgalvots, ka ir pārbaudīts autentiskums bijušā Kazahstānas izlūkdienesta vadītāja Alnura Musajeva stāstītajam. Musajevs rakstiski ir apliecinājis, ka 1987. gadā esot dienējis Maskavā bāzētajā VDK 6. direktorātā, kad aģentūra uzsvēra "uzņēmēju vervēšanu no kapitālistiskām valstīm… Tajā gadā mūsu administrācija savervēja 40 gadus vecu uzņēmēju no Amerikas Savienotajām Valstīm Donaldu Trampu ar pseidonīmu “Krasnovs".[iv] Paziņojums ir visai skandalozs un šis raksts tiek dzēsts (trīs rakstu sērija), bet atsauces ir pieejamas.[v]

Saistībā ar šiem rakstiem laikraksts publicē arī vairākus VDK dokumentus. Neatkarīgi no izdevuma motivācijas, VDK dokumenti ir interesanti. Tie ir trīs slepeni mācību un metodiskie līdzekļi – "Politiskā izlūkošana no PSRS teritorijas" (1989), "Padomju Savienības komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs iespēju izmantošana izlūkošanas darbā" (1968) un faktiski nepieejams dokuments – VDK rokasgrāmata par spiegu vervēšanai.[vi] Šie dokumenti ir atšķirīgi, tomēr saturiski jau tika apskatīti iepriekš.

Citi pieejamie resursi

Plašākas metodisko dokumentu kolekcijas publiski nav pieejamas, tomēr ir daži materiāli, kas netieši ļauj sekot līdzi VDK metodiku attīstībai, kā arī operatīvo darbību organizācijai.[vii]

Ļoti vērtīgi ir VDK centrālo iestāžu uzturēti divi pilnīgi slepeni sava laika profesionālie žurnāli – KGB izlases ("КГБ сборник", 1959 no 1- 1990 No 147) un VDK augstskolas darbi ("Труды высшей школы КГБ", 1971 no 2- 1989 no 45).[viii] Lietuvas Okupāciju un brīvības cīņu muzeja kolekcijā ir vēl kāds rets un vērtīgs 180 lappušu izdevums – "Pretizlūkošanas darbība tūrisma nozarē" (1977), precīzāk "Pretizlūkošanas darbs padomju pilsoņu izbraukšanas uz ārzemēm kanālā" ("Контрразведывательная работа на канале временного выезда советских граждан за границу").[ix]

Interesanta ir tipveida pavēle, ko 1987. gadā sagatavo Lietuvas VDK vadītājs visai detalizēti uzskaitot evakuācijas noteiktu atbildību, dokumentu un materiālu veidus, kas uzsāk šo vērtību pārvietošanu ārpus Lietuvas.[x] Šis dokuments visai pārliecinoši norāda uz VDK tālredzību un tās gatavību politiskām izmaiņām konkrētajā teritorijā.

Sociālo mediju telpa postpadomju valstīs var būt skarba un haotiska, taču noteikti sniedz daudzas iespējas zinātniekiem un entuziastiem dalīties idejās un akadēmiskajos resursos. Rokasgrāmata koncentrējas uz primārajiem avotiem padomju vēstures izpētei, ko var atrast dažādās platformās: YouTube, V Kontakte, Facebook, Telegram, LiveJournal u.c. Tie var būt noderīgi tiem, kas interesējas par šiem jautājumiem, un plašākā kontekstā vizuālie un audio materiāli un publicētie avoti, sociālo mediju resursi varētu būt visai noderīgi.[xi]

Citiem interesentiem ir pieejami PSRS un Krievijas ārējās izlūkošanas deklasificēti dokumenti,[xii] kā arī patriotiski orientēts glancētu ziņu žurnāls „Razvedčik” (angļu valodā).[xiii] Nozīmīgs ir arī par VDK darbinieku profesionālās pilnveides programmas piemērs, kas ļauj gūt priekšstatu par šo kursu saturisko tvērumu un galvenajiem akcentiem.[xiv]

Morāle izklāstītajam jau ir pašsaprotama. Nav pamata domāt, ka VDK spiegi un izlūkošanas darbinieki ir tikai pelēkos mētelīšos tērpti prātu izkūkojuši maniaki, kā to daudzi mēģina pasniegt. Tie bija ļoti vispusīgi īpaši sagatavoti sava amata pratēji un ir vismaz naivi, ja ne bezatbildīgi, domāt, ka VDK mantinieki mūsdienu Krievijā netiek pietiekoši apmācīti. Tas būtu jāņem vērā daudz nopietnāk, nekā tas sapratnes līmenis, kas izskanēja 12 stundas ilgušās Latvijas Ārpolitikas debatēs Saeimā[xv] un naivi un frāžaini ir aprakstīts Latvijas ārpolitikas institūta gadagrāmatā.[xvi]