Krievijas spiegu akadēmijas materiāli
- Taisnība Raksta
- Feb 17
- 10 min read
“Taisnība” piedāvā ekskluzīvu pētījumu par krievijas izlūkdienestu skolām un apmācības metodēm. Tā ir skola ar senu pagātni, bet nedaudz pārsteidzoši, ka metodika tik pat kā nav mainīta. Dzelžaina programma un metodika.
Ārējās (jeb Ārvalstu) izlūkošanas akadēmija (Ордена Жукова Краснознамённая Академия внешней разведки имени Ю. В. Андропова). Tā ir militārā augstākā mācību iestāde, kas sagatavo operatīvai darbībai virsniekus Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienestam un citiem Krievijas specdienestiem. Šī ir ļoti masīva austākās izglītības iestāde, kas realizē arī kvalifikācijas celšanas un profesionālās pilnveides programmas visiem Krievijas specdienestiem (netiek uzņemti uz kursiem pat Baltkrievijas specdienestu virsnieki; darbiniekiem un studējošiem Krievijas pilsonība ir obligāta, netiek atzīta dubultpilsonība).
Saprotamu iemeslu dēļ nav zināms neviens studiju programmu kurss, mācībspēku kvalifikācijas un pilnīgi nekas nav zināms par mācību līdzekļiem un mācību telpu (auditoriju) aprīkojumu. Publiskajā informācijas telpā zināma viena mācībspēka un lektora, atvaļinātā pulkveža Mihaila Frolova intervija, kura var būt salīdzinoši ticama un citēta zemāk:
“Studijas mūsu institūtā ir sava veida izmēģinājumu poligons. Piemēram, es mācīju intelekta mākslu. Ko tas nozīmē? Tā ir spēja veidot kontaktus ar cilvēkiem, spēja izvēlēties īstos cilvēkus, spēja uzdot jautājumus, kas interesē mūsu valsti un mūsu vadību – spēja, ja tā var teikt, būt psihologam. Tāpēc mums bija tik labi jāizpēta studenti, lai varētu par viņiem galvot kā par savu labo roku. Un kursa beigās mēs katram absolventam uzrakstījām rakstura atsauksmes, kas noteica viņu likteni”.[i]
Nedaudz vairāk zināms no īsas intervijas ar šīs augstskolas uzņemšanas komisijas dalībnieku, ģenerāli Aleksandru Titoviču Golubevu: “Viņi atlasa tos, kas spēj strādāt izlūkošanas jomā... Viņi strādā ar kandidātiem uzņemšanai Izlūkošanas akadēmijā – un tur tiek uzņemti tikai cilvēki ar augstāko izglītību – vismaz sešus mēnešus. Viņi mācās, pārbauda, runā... Viņi kārto eksāmenus svešvalodā, citos priekšmetos un iziet testēšanu... Starp citu, pretendentam ir brīvi jāpārvalda kāda svešvaloda, un studiju laikā viņam tiek dota vēl viena vai divas”.[ii]
“[Mūsdienīgas augstskolas] dibināšanas gadā pirmajā kursā tika uzņemti 30 studenti. Viņiem cita starpā tika mācīta diplomātiskā etiķete, labas manieres un ģērbšanās prasme. Padomju laikos studenti tika norīkoti desanta divīzijās, kur viņi apguva izpletņlēkšanas apmācību. Apmācības laikā studentiem tika dota iesauka, kas pazīstama kā "skolas nosaukums".
Akadēmijas pirmsākumos studenti visa studiju gada laikā nevarēja sazināties ar savām ģimenēm un bijušajiem paziņām. Mūsdienās apmācība ilgst no viena līdz trim gadiem, atkarībā no individuālās programmas. Akadēmiskā nedēļa ilgst piecas dienas, un nedēļas nogalēs studenti drīkst doties mājās. Topošo izlūkdienestu apmācības programma ir valsts noslēpums un ietver starptautiskās tiesības, diplomātisko attiecību vēsturi, politoloģiju, reģionālās studijas, svešvalodas, vizuālās atmiņas attīstības nodarbības, faktu iegaumēšanas metodes, tīklošanās prasmes, autovadīšanu un citus specializētus kursus.
Viens no galvenajiem priekšmetiem ir operatīvā psiholoģija (koncentrējoties uz dažādu cilvēku tipu uzvedības īpašībām, ar kuriem sastopas praktiskajā darbā). Akadēmija apgūst visus jaunākos sasniegumus šajā jomā un to pielietojumu ārvalstu izlūkdienestos. Akadēmija piedāvā arī sporta iespējas, tostarp tenisa kortus, peldbaseinu, šautuvi un tatami paklāja cīņas zāli. Pretendenti ir vecumā no 22 līdz 30 gadiem. Prasības pretendentiem ietver svešvalodu zināšanas, piemērotību militārajam dienestam veselības apsvērumu dēļ, viņi nokārto vairākas pārbaudes, uzraksta eseju – tiek pārbaudīta spēja pareizi izklāstīt faktus”.[iii]
Atzīmējams, ka šajā mācību iestādē ir ļoti augsts konkurss (vairāk nekā 20 pretendentu uz vienu studiju vietu otrajā atlases kārtā), ir vairāki priekšatlases posmi, bet pieteikumu dokumentiem ir jāpievieno divas anketas – tās ir tieši tādas pašas kā brīvprātīgiem, kas pretendē uz darbu Ārējās izlūkošanas dienestā.[iv] Tieši anketas ir ļoti ilustratīvas – gandrīz puse no tajās uzdotajiem jautājumiem ir saglabājušies vismaz pusgadsimtu un atbilst VDK tradīcijām – tie ir tie paši jautājumi (lai gan ar mūsdienīgākiem akcentiem), uz kuriem bija jāatbild katram, kam tolaik bija nepieciešama Drošības komitejas atļauja pieejai par slepeniem atzītiem materiāliem un datiem. Laiki ir mainījušies, bet domāšanas veids un specifiska interese par dažiem dzīves aspektiem VDK mantiniekiem ir palikusi nemainīga. Minētais ir visi indikatīvs un norāda, ka arī mācību saturā no VDK skolu laikiem ir saglabājušās ne tikai pamata nostādnes un vispārējā studiju organizācijas ideoloģija, bet arī saturiskā daļa.
Tādēļ saprātīgi pievērsties tiem PSRS VDK mācību un instruktīvam materiālam, kura fragmenti šobrīd ir pieejami. Šie materiāli Krievijā joprojām ir valsts noslēpums, un pat atsevišķu rindkopu publicēšana ir aizliegta ar likumu. Šāda piesardzība noteikti ir visai droša norāde, ka šo dokumentu saturs mūsdienīgā redakcijā ir tajā vai citā formā joprojām aktīvs.
Dokumentu druskas
Dažādās antikvāru kolekcijās, privātajās mājas lapās un nesaistītos avotos ir iespējams atrast salīdzinoši daudz fragmentus, kuru atbilstība oriģinālam ir izcili zema un dažādi pseido-avoti un pašiedvesmas radīti dokumenti vairumā gadījumu ir viegli atšķirami pēc krievu valodas noteiktu vārdkopu lietojuma un faktisku svešvārdu lietojuma neesamības, raksturīgām kļūdām teikumu gramatiskās formās, retu divdabju teicienu un apstākļu vārdu lietojuma. Ir arī daudzas citas pazīmes, kas liek atturēties tos saukt par īstiem dokumentiem.
Daudzi mācībās izmantotie VDK metodiskie un instruktīvie materiāli ir pieejami plašākos citātos vjetnamiešu un arābu valodā – tie savulaik tika gatavoti un izmantoti VDK vietējo aģentūru sistemātiskai apmācībai Vjetnamā, Laosā, Kambodža, kā arī Ēģiptē, Afganistānā, Irānā un Pakistānā. Izņēmums ir dažas, galvenokārt spāņu valodā runājošās valstis, kur vietējā aģentūra tika mācīta krievu valodā – Nikaragva, Kuba. Nelieli fragmenti no šiem materiāliem ir pieejama privātos blogos, bet to autentiskumu nav iespējams ne apstiprināt, ne arī noliegt.
Nav zināms, kāpēc tie vai citi metodiskie dokumenti ir tikuši izvietoti publiskai pieejai, bet to kvalitāte un pasniegšanas veids norāda, ka tā nav bijusi koordinēta un plānota darbība. Nepārbaudāmi zināms, ka plašākais šādu dokumentu kopiju krājums savulaik bija tikai Izraēlas izlūkdienesta Mossad rīcībā.
Turpmāk rakstā tiks apskatīti vairāki VDK metodiskie un instruktīvie materiāli, kuru autentiskums ir visai augsti vērtējams, bet citātu saturs – pietiekoši informatīvs, lai izprastu domāšanas veidu.
Pievienotais teksts vietām ir visai grotesks, un krievu valodu zinošiem to vajadzētu lasīt oriģināli, jo daudzas nianses zūd tulkojumā, kuru nav pareizi papildināt ar pietiekoši ietilpīgiem skaidrojumiem.
Spiegu atpazīšana
VDK rokasgrāmata VDK virsniekiem, ko izmantoja, lai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gadus PSRS atšķirtu ārvalstu aģentus, sniedz vienkāršus norādījumus kā atpazīt, ka persona jūsu priekšā nav padomju pilsonis, bet gan ienaidnieka aģents.
“I. Ienaidnieka aģentam raksturīgās īpašības, kas saistītas ar viņa ilgstošu uzturēšanos ārzemēs pagātnē:
Svešvalodas zināšanas. (Izskaidro to ar dažādiem iemesliem: studējis augstākajā mācību iestādē, ceļojis uz ārzemēm utt.)
Aforismu, sakāmvārdu vai frāžu lietošana, kas nav raksturīga mūsu valsts iedzīvotājiem.
Pilsētu nosaukumu, uzņēmumu nosaukumu vai slavenu ārzemju personu uzvārdu izruna ar ārzemju akcentu.
Nepareiza krievu vārdu izruna, īpaši to, kas skan līdzīgi svešvārdiem (piemēram, telegramma, telefons), un vietējo dialektu neesamība.
Kļūdas krievu vēstuļu rakstīšanā, sastādot dokumentus vai vēstules (piemēram, sajaucot Т–t, В–w, У–u, И–i).
Neparasta, detalizēta izpratne par dzīvi ārzemēs un vienlaikus vājas zināšanas par padomju realitāti un vietējām paražām.
Zināšanas par tādām tēmām kā valsts iekārta, PSKP un padomju varas iestāžu darbība vai jauni likumi tādā apjomā, kādas nebūtu parastam padomju pilsonim, un vienlaikus zināšanu trūkums par padomju organizāciju standarta saīsinājumiem un to nozīmēm.
Izskats: vienmēr kārtīgs un sakopts, ir kulturāla, neparasti pieklājīga cilvēka iezīmes, kurš cieņpilni izturas pret savu amatu, kas ne vienmēr ir raksturīgi vidusmēra padomju strādniekam. Paklausīgs, pieklājīgs, īpaši pret sievietēm (pieceļas, kad sieviete ienāk telpā, sveicinoties noņem cepuri, reti paspiež roku).
Spēja pagatavot kokteiļus un savdabīga to “kratīšanas” maniere.
Tieksme izvairīties no medicīniskās palīdzības, pašārstēties vai uzstāt uz ārsta apmaksu par mājas vizīti u.t.t.
Priekšroka noteiktiem pārtikas produktiem, kas nav raksturīgi šai vietai, un prasme tos pagatavot. Meklē retus produktus (piemēram, nēģus, austeres u.t.t.).
Pusdienu laikā ēd maz maizi, atšķaida alkoholiskos dzērienus ar ledu vai ūdeni un patērē tos maziem malciņiem, it kā izbaudot.
Lietojot telefonu, nepareizi sastāda numuru atšķirīgas iekārtu konstrukcijas dēļ; lietojot telefonu iestādē, uzstāj, ka ir jāmaksā par zvanu, kā tas ir ierasts ārzemēs.
Ieraduma dēļ var novietot kājas uz paaugstinātām virsmām, košļāt košļājamo gumiju vai aizdedzināt cigareti autobusā, kinoteātrī vai veikalā — daudzās ārvalstīs šāda uzvedība ir pieņemama”.[v]
Fragmenti no VDK apmācību rokasgrāmatas
Citāti attiecas uz padomju izlūkdienesta darbu, un tie ir ņemti no vairākiem dokumentiem.[vi] Pievēršama uzmanība arī šo dokumentu izdošanas gadam – atbilstošā gada redakcija ir svarīga, jo šie dokumenti tiek redakcionāli pārstrādāti un papildināti ne retāk kā reizi 10-15 gados (attiecas uz metodiskiem materiāliem, bet ne dienesta instrukcijām un veidlapām).
“Ienaidnieka shēmu atmaskošana izlūkošanas intereses personu attīstīšanas procesā izlūkošanas interesēs” (1971. gads)
Dokuments ir 70 lappuses garš, un daļa no tā izklāsta dažādus piemērus, bet pamata teksts ir veltīts paņēmieniem, kā atmaskot pretinieka shēmas un izvairīties no lamatām. Metodiskais materiāls šajā redakcijā tika izdots tikai 50 eksemplāros, kas norāda, ka ar to izlūkošanas darbinieki un studenti varēja iepazīties tikai uz vietas īpaši aprīkotā telpā. Raksturīgs mašīnraksts, ļoti specifisks (tā saucamais “administratīvais”) teksta dalījums rindkopās un kompozīcijā, satura rādītājs vienmēr pašās beigās. Dokuments ir no 6. dokumentu sērijas un izdevuma kārtas numurs ir 20. Šie indikatīvie numuri nav saistīti ar VDK administratīvo struktūru vai sava laika aktuālām prioritātēm. Pieejamā kopija ir no oriģināla, kas konstatējams pēc raksturīgām tipogrāfijas kļūdām un nav mūsdienās koriģēts vai redakcionāli mainīts dokuments.
Seko citāti no oriģināla, no nodaļas “Īpašas verifikācijas darbības”[vii].
“Vēl viens piemērs. Starptautiskajā tirdzniecības izstādē Leipcigā padomju izlūkdienesta virsnieks Petrovs satika “Čārliju”, Beļģijas Ārlietu ministrijas darbinieku, kurš tur bija komandējumā. Pētot “Čārliju”, Petrovs atklāja, ka viņu var izmantot, lai iegūtu interesantu informāciju. “Čārlijs” pauda progresīvus uzskatus un simpatizēja Padomju Savienībai un Beļģijas Komunistiskajai partijai.
Beļģijā cits operatīvais darbinieks Antons turpināja uzturēt kontaktus ar “Čārliju”. Sarunās ar viņu “Čārlijs” dalījās ar informāciju par Beļģijas valdības ārpolitiku, kas bija zināmā mērā interesanta informācija.
Šķita, ka “Čārlijs” bija godīgs cilvēks, kurš patiesi vēlējās veicināt mieru un progresu. Tomēr rūpīgāka “Čārlija” doto materiālu, uzvedības sanāksmēs un citu rādītāju analīze radīja zināmas šaubas par viņa sirsnību. “Čārlijs” pastāvīgi sūdzējās par savu slikto finansiālo stāvokli, taču, spriežot pēc viņa apģērba, ieraduma labi ēst un dzīvespriecīgā rakstura, nevarēja secināt, ka viņam klājas slikti. Viņš drosmīgi vērsās pie operatīvā darbinieka un demonstrēja zināšanas par noteiktām slepenām saziņas metodēm.
Daļa no “Čārlija” informācijas tika publicēta vienā vai otrā veidā Rietumeiropas presē kādu laiku pēc tam, kad tā tika nodota Petrovam. Dažus ziņojumus nebija iespējams pārbaudīt vai arī tie nebija pamatoti ar citu informāciju, un dažreiz tie bija acīmredzami intriģējoši un, visticamāk, nodoti izlūkdienesta virsniekam, lai piespiestu rezidentūru uzdot “Čārlijam” papildu uzdevumus un tādējādi atklātu izlūkdienestam interesējošus jautājumus.
Radušos aizdomu dēļ tika nolemts novērot “Čārliju”. Tomēr tikšanās vietu un viņa maršruta novērošana pēc tikšanās nedeva rezultātus. Pēc tam tika uzsākta “Čārlija” novērošana vakarā, kad viņš devās prom no ministrijas, un no rīta, kad viņš devās prom no mājām uz darbu. Šī izmeklēšana atklāja, ka dienu pēc tikšanās ar operatīvo darbinieku “Čārlijs” stundu agrāk devās no mājām un parkā satika nezināmu personu. Pēc tikšanās nezināmā persona devās uz pretizlūkošanas ēku.
Tādējādi rūpīgi veikta ārējā novērošana ļāva atmaskot Beļģijas pretizlūkošanas dienestu izveidoto sistēmu”.
“Izlūkošanas darba galvenie virzieni un objekti ārvalstīs” (1970. gads)
Tas ir tās pašas sērijas 31. izdevums, arī šī metodiskā materiāla tirāža ir 50 eksemplāri un dokumentā ir 105 lappuses teksta. Citāts ņemts no šī darba nodaļas "Izlūkošana un operatīvie pasākumi, lai ietekmētu atsevišķus dzīves aspektus kapitālistiskajās valstīs".[viii]
“Dezinformācija ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem, lai ietekmētu dažādus politiskās un ekonomiskās dzīves aspektus, partijas un organizācijas; tas ir iepriekš plānots pasākums, kas paredzēts, lai maldinātu ienaidnieku dažādos jautājumos sociālistiskajām valstīm labvēlīgā virzienā.
Dezinformācijas mērķis ir izplatīt informāciju, kas var maldināt valdības, ģenerālštābus un naidīgus izlūkdienestus, un ir paredzēta, lai izjauktu to graujošos plānus pret sociālistiskās kopienas valstīm un saasinātu pretrunas viņu nometnē.
Dezinformācijas darbs prasa īpašu izlūkdienestu uzmanību, detalizētas zināšanas par dezinformējamo subjektu un rūpīgu visu ar mērķi saistīto apstākļu izpēti. Ja iespējams, ir jāzina, kādi līdzekļi pretiniekam ir vai varētu būt, lai iegūtu ticamu informāciju par šo tēmu, pretinieka zināšanu līmenis šajā jautājumā u.t.t.
Dezinformācijas dokumenti ir veidoti tā, lai tie būtu ticami gan satura, gan formas ziņā. Fiktīviem “faktiem” vai “notikumiem” šādos dokumentos ir jābūt loģiski pamatotiem, atbilstošiem esošajai notikumu gaitai un faktiem.
Dezinformācijas materiālu izplatīšanas līdzekļi ienaidniekam var būt dažādi: prese, radio, aģenti, “konfidenciālas“ sarunas pirms ienaidnieka noklausīšanās iekārtu atklāšanas, dokumentu “nozaudēšana” vai apzināta apstākļu radīšana ienaidnieka veiktai dezinformāciju saturošu dokumentu “zādzībai” vai “slepenai” sagrābšanai.
Visbiežāk izmantotie un efektīvākie dezinformācijas izplatīšanas līdzekļi ir izlūkošanas kanāli un atklātu ienaidnieka noklausīšanās metožu izmantošana. Dezinformācijas materiālu nodošanai ārvalstu izlūkdienestiem, izmantojot izvietotus aģentus, ir tāda priekšrocība, ka, ja šī informācija ir labi sagatavota, tā tiks ātri nodota attiecīgajām iestādēm (valdībai, Ģenerālštābam u.t.t.).”
“PSRS teritorijas politiskā izlūkošana” (1989. gads)
Izdevums ir ļoti interesants ne tikai ietvertā satura dēļ. Tas ir VDK institūta (bijušās 101. skolas) iekšējais izdevums un 1. katedras sagatavots mācību materiāls, adresēts iekšējai izlūkošanai ar mērķi sniegt atbalstu ārējai izlūkošanai. Institūta priekšnieka vietnieks kopš 1974. gada ir Vladimirs Augusta dēls Mednis,[ix] kas tieši atbild par studiju procesu un mācību sasniegumiem, atgriezenisko saiti no dienesta vietām uz augstskolu. Savukārt publiskā telpā biedrs Mednis zināms kā Zinatniski pētnieciskās un redakcijas un izdevniecības nodaļas (Научно-исследовательский и редакционно-издательский отдел jeb НИРИО) priekšnieka vietnieks, atturoties no plašāka skaidrojuma kādas iestādes nodaļa tā būtu.
Grāmatā ir 108 lappuses, izmantots mašīnsalikums, ofseta druka, tirāža ir noteikta – 370 eksemplāri un drukāšana ir saņēmusi visus nepieciešamos saskaņojumus, grāmata ir literāri rediģēta un strādājis ir vismaz viens valodas korektors. Ir noteikts dokumenta slepenības režīms. Tā ir lasāma tikai uz vietas īpašā telpā. Tirāža norāda, ka šajā institūtā iekšējā un ārējā izlūkošanā vienlaikus mācījās ne vairāk par 280-300 studentiem. Savukārt uzskaites žurnāla vienība No 174/23-112 norāda uz institūta bibliotēkas slepenu dokumentu fonda lielumu. Hierarhiski vismaz 174 nodaļas ar 23 apakšnodaļām, kurā šis izdevums bija ieguvis 112. kārtas numuru, bet klasifikācijas sistēma norāda, ka tikusi izmantota līdzīga UDK vispārpieņemta bibliogrāfiskā sistēma un bibliotēka ir strādājuši profesionāli bibliogrāfi. Piešķirtais inventāra numurs 7031-А norāda uz slēgtā grāmatu fonda lielumu bibliotēkā
Sekojošais šīs grāmatas citāts ņemts no nodaļas “Aģentu vervēšana no padomju pilsoņiem un darba organizēšana ar viņiem”.[x]
“Aģentu vervēšana no padomju pilsoņu vidus tiek veikta gan pakāpeniski iesaistot vervējamo VDK uzdevumos, gan izmantojot tiešus vervēšanas piedāvājumus. To var nodrošināt ar aģenta rakstisku apņemšanos (parakstu), kurā viņš brīvprātīgi piekrīt konfidenciālai (slepenai) sadarbībai ar izlūkdienestiem un sadarbības fakta un satura noslēpumā glabāšanai. Paraksts norāda aģenta izvēlēto pseidonīmu.
Tiesības sankcionēt aģentu vervēšanu no padomju pilsoņu vidus ir Galvenās pārvaldes priekšniekam, viņa vietniekiem un VDK (UKGB) vadītājiem. Vervēšana tiek formalizēta ar ziņojumu, pēc kura tiek atvērtas aģenta personīgās un darba lietas.
Grupas vadītāja aģenti tiek vervēti no personām, kurām piemīt politiskā, morālā un profesionālā kvalifikācija un spējas veiksmīgi vadīt padomju un ārvalstu aģentus, viņu uzticamos sakarus un līdzgaitniekus, kā arī efektīvi izmantot viņus izlūkošanas misiju interesēs. Grupas vadītāja amata kandidātam ir jābūt spēcīgai gribasspēkam, spējai pārliecināt cilvēkus un panākt vēlamo ietekmi. Svarīgas šāda aģenta īpašības ir sirsnība, laipnība un spēja nodibināt dziļas attiecības ar citiem.
Konfidenciālās mājas un to uzraugi tiek vervēti no politiski un morāli uzticamu padomju pilsoņu vidus, kuri brīvprātīgi piekrīt palīdzēt izlūkošanā. Tāpat kā citiem aģentiem, viņiem ir pienākums saglabāt sadarbības ar VDK noslēpumu.
Par aģentiem nav atļauts izmantot PSKP un Vissavienības Ļeņina Jaunatnes komunistiskās savienības biedrus, kas ievēlēti partijas un komjaunatnes komitejās (birojos), partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, partijas un komjaunatnes aparāta atbildīgos un tehniskos darbiniekus, PSRS Bruņoto spēku politiskos orgānus, PSRS Augstākās padomes, savienības un autonomo republiku Augstāko padomju un vietējo tautas deputātu padomju deputātus, tiesas un prokuratūras darbiniekus.
[…]
Aģenta informācija par izlūkošanas misiju pabeigšanu un pēc viņa paša iniciatīvas iegūtā informācija parasti tiek sniegta rakstiska izlūkošanas ziņojuma veidā. Tajā jāiekļauj atbildes uz misijā uzdotajiem jautājumiem, jānorāda informācijas iegūšanas apstākļi un jāizklāsta notikumi un fakti, kas ir pelnījuši izlūkošanas uzmanību.
Aģenta mutisko informāciju operatīvais darbinieks (grupas vadītājs) apkopo informatīvā ziņojumā. Aģenta ziņojums var tikt ierakstīts audioiekārtās (gan mutiski, gan slepeni) un pēc tam apkopots ziņojumā.
Aizliegts pieņemt no aģentiem rakstiskus ziņojumus par padomju pilsoņiem, kuri tiek izskatīti vervēšanai, saistībā ar komandējumiem uz ārzemēm, atļauju saņemšanu īpaši slepeniem un speciālo sektoru darbiem, iesaukšanu PSRS VDK robežapsardzes karaspēkā, PSRS Bruņoto spēku speciālo drošības vienību dienestā vai darbu VDK, ja aģenti viņus raksturo pozitīvi. Šādos gadījumos informācija tiek dokumentēta kā operatīvā darbinieka izziņa.”
[iii] https://www.youtube.com/watch?v=at7g-qE5H_0 un https://www.mk.ru/social/article/2013/10/03/925334-v-sluzhbu-vneshney-razvedki-pyitayutsya-ustroitsya-lyudinevidimki.html
[iv] http://www.svr.gov.ru/svr_today/anketa_osnovnaya.pdf un http://www.svr.gov.ru/svr_today/anketa_dop.pdf
Radio Lemberg
Comments