SVR (Ārējās izlūkošanas dienests)

Krievijas specdienestu sistēmā pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā ir trīs galvenie spēlētāji: SVR (Российскую Служба внешней разведки Российской Федерации), FSB un GRU (kopš 2010. gada oficiāli – Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenā pārvalde, taču nosaukums "GRU" joprojām tiek plaši lietots).

Padomju laikā KGB bija vienota struktūra. Pēc PSRS sabrukuma formāli it kā funkcijas tika nošķirtas. SVR – ārējā izlūkošana galvenokārt ārvalstīs; FSB – iekšējā drošība, pretizlūkošana Krievijas teritorijā. SVR un FSB pakļauti Krievijas prezidentam. GRU – Aizsardzības ministrijai. Teorijā SVR slepeni iegūst informāciju, FSB aizsargā režīmu valsts iekšienē, bet GRU ir orientēts uz militārām un aktīvām operācijām ārpus Krievijas. Praksē visi nodarbojās ar visu un nežēlīgi konkurē savā starpā.

Krievijas un Rietumu pētnieki uzskata, kad dienestu konkurence regulāri izraisa informācijas slēpšanu un paralēlu operāciju veikšanu. Tā rezultātā SVR un GRU un pēdējās desmitgades arī FSB konkurē par ārvalstu avotiem un informāciju. FSB un SVR slēpti, bet asi konkurē par ietekmi prezidenta administrācijā, savukārt GRU ilgstoši saglabāja neatkarību no FSB, kas radīja institucionālu sāncensību.

Par ietekmi uz Vladimiru Putinu cīņa starp dienestiem palaikam iet ne uz dzīvību, bet uz nāvi, jo no tās ir atkarīga piekļuve resursiem – naudai, varai, pilnvarām.

SVR ir PSRS KGB Pirmās galvenās pārvaldes tiešais mantinieks (ПГУ) – diplomātu, žurnālistu un nelegāļu izlūkdienests. Raksturīgākās iezīmes: ilgtermiņa aģentu vervēšana; diplomātiskais segums vēstniecībās; "nelegāļu" tīkli ar viltotām identitātēm; politiskā un ekonomiskā izlūkošana.

Tehnoloģijām mainoties gan informācijas apritē un pieejamībā, gan personas patiesās bioloģiskās identitātes noteikšanā (no DNS līdz seju atpazīšanas programmām), izlūkdienesti aizvien biežāk sāk atteikties no "nelegāļu" aģentūras izmantošanas par labu aģentiem, kuru identitāte ir īsta, bet legālā nodarbošanās ir tikai aizsegs īstajai profesijai. To veicina robežu atvēršana un pārvietošanās brīvības palielināšanās, ko jau var raksturot kā nekontrolētu "tautu staigāšanu".

Viens no visērtākajiem aizsegiem ir tieši žurnālista profesija – interesējies par ko gribi un tiecies ar kādiem cilvēkiem gribi, jo ir pamatojums, ka tiek veikts žurnālista analītiskais darbs. Žurnālistam ir dabisks iemesls satikt politiķus, uzdot jautājumus, ceļot un interesēties par sensitīvām tēmām, kā arī veidot plašu kontaktu loku. Tas ir ideāls piesegs izlūkošanai.

SVR vadītāji

Jevgeņijs Primakovs (Евгений Примаков) 1991–1996

PSRS izlūkošanas sistēmā augstāko amatu ieņemšanai ПГУ gandrīz vienmēr bija nepieciešams būt profesionālam KGB virsniekam ar dienesta pakāpi. Jevgeņijs Primakovs, Vladimirs Kručkovs un Leonīds Šebašins izgāja pilnu virsnieka karjeru un sasniedza ģenerāļu pakāpes.

Jevgeņijs Primakovs bija viens no respektētākajiem padomju un Krievijas ārpolitikas grandiem. Arābists, akadēmiķis, ilgi strādājis Tuvajos Austrumos kā žurnālists un analītiķis.

Pēc PSRS sabrukuma tieši Primakovs faktiski izglāba ārējo izlūkošanu no haosa un saglabāja tās struktūru jaunajā Krievijā. Viņu uzskatīja par ļoti gudru stratēģi un pragmatiķi un mazāk ideoloģisku nekā vecā KGB elite. J. Primakovam bija plaši kontakti Tuvajos Austrumos. Vēlāk Primakovs kļuva par Krievijas ārlietu ministru un premjerministru. Krievijā viņu uzskata par "vecās impērijas profesionāli". Pēc pārliecības viņš ir izteikts impērists.

Pēc V. Putina kļūšanas par prezidentu, Primakovs no publiskās skatuves praktiski pazuda un dzīvoja klusu dzīvi, nodarbojoties ar zinātnisko darbību. Skaļi par Jevgeņiju Primakovu masu mediji ierunājās tikai 2014. gada rudenī, kad viņš savā 85 gadu jubilejā no Putina dāvanā saņēma prīmusu. Tas bija simbolisks un ironisks žests, jo Primakova neoficiāla iesauka no studiju gadiem bija Primus ("Примус" – uzvārda “Примаков) dēļ. Vārdam "primus" ir divas nozīmēs (krieviski abi vārdi rakstās vienādi): 1) pirmais latīņu valodā (primus inter pares –pirmais starp vienlīdzīgajiem, parasti tā sauca Romas imperatorus), 2) petrolejas plītiņa.

Putina dāvanu ļoti plaši atspoguļoja Krievijas centrālajos medijos, to komentēja pat viņa preses sekretārs D. Peskovs. Arī tauta bija nomulsusi un pieņēma, ka prīmuss ir vismaz no zelta, bet šīs baumas noraidīja un apliecināja, ka tas ir parasts padomju prīmuss no bleķa.

Kremļa elites kultūrā, kas balstās uz bizantiskām tradīcijām, kur svarīgākā ir simbolu, zemtekstu, statusa hierarhiju un netiešu vēstījumu nozīme, šādu dāvanu varēja traktēt tikai kā vēstījumu – ir tikai viens imperators, bet tu esi petrolejas plītiņa.

Primakovs bija pazīstams ar ļoti savaldīgu, aristokrātisku reakcijas manieri, turklāt viņš bija profesionāls izlūks un diplomāts – sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņš bija onkoloģiskās saslimšanas terminālajā stadijā. Viņš mira un Putins to zināja. Augstas attiecības… Bizantija!

Vjačeslavs Trubņikovs (Вячеслав Трубников) 1996–2000

Klasisks profesionālās karjeras izlūks. Daudzus gadus strādāja Indijā, bija viens no spēcīgākajiem Āzijas virziena speciālistiem. Ļoti profesionāls, mierīgs un nepublisks.

Karjeras sākamā no 1971. līdz 1977. gadam viņš atradās ilgtermiņa ārvalstu komandējumā Indijā un Bangladešā, kur Novosti preses aģentūras žurnālista aizsegā veica izlūkošanas darbības.

V. Trubņikova laikā SVR pamatā koncentrējās uz ekonomisko izlūkošanu un Krievijas ietekmes saglabāšanu pēc 90. gadu sabrukuma. Formāli Vjačeslavu Trubņikovu neatlaida no SVR vadības konfliktu vai skandālu dēļ. 2000. gadā, kad pie varas nostiprinājās Vladimirs Putins, speciālo dienestu sistēma kļuva politiski personiskāka un lojālāka konkrēti viņa personai.

Neoficiāli vairums analītiķu Trubņikova atlaišanu no SVR saista ar Putina veikto vērienīgo kadru nomaiņu, izvietojot savus cilvēkus drošības struktūrās. Trubņikovs neesot slēpis skepsi par daļu Borisa Jeļcina elites, kā arī par to, ka Putina laikā specdienestos notika pakāpeniska "savējo" koncentrēšana. Pēc atlaišanas viņš bija dažādos amatos, tai skaitā pildīja Krievijas oficālā sūtņa pienākumus Indijā no 2004. līdz 2009. gadam.

Vjačeslavs Trubņikovs mira neskaidros apstākļos 2022. gada aprīlī. Drīz pēc tam atvaļinātais SVR ģenerālmajors Ļevs Sockovs nošāvās ar pistoli, ko bija saņēmis apbalvojumā par priekšzīmīgu dienestu.

Sergejs Ļebedevs (Сергей Лебедев) 2000–2007

Sergeja Lebedeva profesionālā karjera līdzīgi kā J. Primakovam un V. Trubņikovam bija ārējā izlūkošana. Viņš zem diplomātiskā piesega strādāja Skandināvijā un Āfrikā.

Viņš bija Vladimiram Putinam tuvs cilvēks no Sanktpēterburgas un KGB loka. Ar viņu sākās daudz ciešāka drošības dienestu integrācija Putina varas vertikāles sistēmā. Viņu raksturo kā ļoti lojālu, administratīvi disciplinētu un neharizmātisku. Pēc SVR vadīšanas pārgāja darbā uz NVS struktūrām.

Mihails Fradkovs (Михаил Фрадков) 2007–2016

Atšķirībā no iepriekšējiem SVR vadītājiem, Fradkovs nav klasisks izlūkošanas virsnieks – viņš ir birokrāts un politiķis. Daudziem tas bija pārsteigums, jo pirmo reizi pēc ilgāka laika SVR vadībā nonāca cilvēks bez profesionālas ārējās izlūkošanas karjeras. Vismaz publiski zināmas. Mihails Fradkovs no 2004. līdz 2007.gadam bija Krievijas premjerministrs un no šī amata tika pārcelts vadīt SVR.

Ap M. Fradkovu ilgstoši pastāv diskusija par viņa saistību ar KGB. Daži analītiķi pieļauj, ka viņa darbs ārvalstu ekonomiskajās struktūrās varētu būt saistīts ar speciālajiem dienestiem. Fradkovs 1970.-1980. gados strādāja ārējās ekonomikas un starptautiskās tirdzniecības jomā, tostarp PSRS ekonomiskajā pārstāvniecībā Indijā.

Fradkova kā SVR vadītāja uzdevums bija modernizēt dienestu, uzlabot koordināciju, stiprināt ekonomisko un tehnoloģisko izlūkošanu. Viņu uzskata par ļoti piesardzīgu un uzticamu V. Putina sistēmas cilvēku, kurš publiski ir gandrīz nemanāms.

Tomēr visskaļākā SVR izgāšanās notika tieši Mihaila Fradkova vadības laikā. 2010. gada jūnijā FBI atklāja SVR vadītu dziļā piesega aģentu tīklu ASV. Operācija ASV pusē pazīstama kā "Operation Ghost Stories". Tika aizturēti 10 Krievijas aģenti, kuri gadiem ilgi dzīvoja kā parasti amerikāņi, izmantojot viltotas identitātes. To vidū bija arī Anna Chapman. Par galveno iemeslu tiek uzskatīta SVR virsnieka nodevība. Dažādi avoti norāda uz SVR pulkvedi Aleksandru Potejevu, kurš pārraudzīja tā saukto "nelegāļu" programmu – dziļi konspirētu aģentu tīklu ārvalstīs. Viņš esot nodevis informāciju ASV dienestiem.

Dažas dienas pirms FIB īstenotā nelegālo aģentu aresta, A. Potejevs pameta Krieviju. Saskaņā ar Krievijas versiju viņš caur Baltkrieviju un Ukrainu nokļuva Vācijā, no kurienes tika nogādāts ASV. 2011. gadā Maskavas kara tiesa viņu aizmuguriski notiesāja par valsts nodevību un dezertēšanu, piespriežot 25 gadu cietumsodu. 2016. gadā Krievijas medijos parādījās ziņas par A. Potajeva nāvi, to vairās reizes ir pieminējis Putins (brīvi citējot – nosprāga renstelē), bet apliecinājumu vai pierādījumu tam nav.

Mihailam Fradkovam ir divi dēli, kuri līdzīgi Nikolaja Patruševa dēliem, veido spožas karjeras Krievijas elitārās varas struktūrās un aprindās.

Sergejs Nariškins (2016–tagad)

Formāli Nariškinu uzskata par tuvu Putina sabiedroto no Sanktpēterburgas loka. Astoņdesmito gadu beigās viņš strādāja PSRS vēstniecībā Beļģijā ekonomiskā padomnieka aparātā. Daudzi pētnieki pieļauj, ka šis amats varēja būt saistīts ar izlūkošanas darbību, taču publiski tas nekad nav oficiāli apstiprināts. No 2011. līdz 2016. gadam viņš bija Krievijas Federācijas Valsts domes priekšsēdētāja amatā.

Atšķirībā no vecajiem profesionālajiem izlūkiem, Nariškins vairāk ir politiska figūra. Viņa laikā SVR ir kļuvusi publiskāka; pieaugusi informatīvā un ideoloģiskā retorika; dienests biežāk parādās medijos. Ne vienmēr pozitīvā nozīmē. Drīzāk tieši otrādi.

Īpaši plaši Sergejs Nariškins kļuva pazīstams 2022. gadā pēc Krievijas Drošības padomes sēdes pirms iebrukuma Ukrainā, kur Putins viņu publiski pārtrauca un lika precizēt formulējumu par "DNR/LNR" atzīšanu. Sergejs Nariškins tur stostījās, stomījās un raustīja valodu kā nesekmīgs skolnieks pie tāfeles. Turklāt tieši šis video fragments tika publiski plaši tiražēts, tai skaitā Krievijas centrālajos televīzijas kanālos, par citiem medijiem pat nerunājot.

Tik publiskas un vērienīgas pazemošanas akcijas V. Putins ir veicis pret diviem cilvēkiem – pret J. Primakovu Bizantijas tradīcijā un pret S. Nariškinu tīrā un brutālā bandītiskās Pēterburgas stilā. Un tas jau parāda sistēmisku Putina attieksmi pret SVR.

Pēdējo gadu laikā S. Nariškina problēmas ar Kremļa vadību ir nopietni palielinājušās. Krievijas politiskajai vadībai – ministriem, parlamenta līderiem un specdienestu vadītājiem ir pielikti šefi no oligarhu aprindām, kas finansē šo "tautas kalpu" luksus dzīvesveidu. Nariškina sponsors ir Nisanovs – Azerbaidžānā dzimis miljardieris ar ļoti plašiem sakariem gan Krievijas, gan Azerbaidžānas elitēs. Daži pētnieki un žurnālisti pieļauj, ka viņš kalpojis kā neformāls starpnieks starp abu valstu ietekmīgajiem cilvēkiem. Nariškins un viņa ģimene ir izmantojuši Nisanova lidmašīnas, jahtas un nekustamos īpašumus. Nariškina un Nisanova meitas draudzējas, viņu rīkotājās ballītēs piedalījusies arī Azerbaidžānas prezidenta I. Alijeva meita Leila.

Eksperti vērš īpašu uzmanību uz to, ka tieši SVR priekšniekam Nariškinam bija cieši kontakti ar Azerbaidžānas biznesa un politisko vidi laikā, kad notika 2020. un 2023. gada karš Kalnu Karabahā, kā rezultātā Baku ieguva kontroli par šīm teritorijām. Pēc 2020. gada kara Azerbaidžāna atguva lielu daļu teritoriju, bet Krievija izvietoja tur savus miera uzturētājus. 2023. gada septembrī Azerbaidžāna īsā militārā operācijā pilnībā pārņēma kontroli pār Karabahu. Krievijas miera uzturētāji faktiski neiejaucās. Armēnija to uztvēra kā Krievijas nodevību.

Pēdējo 2-3 gadu laikā Krievijas un Azerbaidžānas attiecības no pragmatiskas partnerības kļuvušas par vienu no nopietnākajām krīzēm kopš PSRS sabrukuma. 2024. gada gada 25. decembrī Azerbaidžānas aviokompānijas AZAL reiss J2-8243, kas bija ceļā uz Grozniju, tika smagi bojāts Krievijas gaisa telpā un vēlāk avarēja pie Aktau Kazahstānā. Bojā gāja 38 cilvēki. Izmeklēšanas gaitā tika konstatēti ārēju metāla fragmentu radīti bojājumi lidmašīnai.

Azerbaidžānas prezidents Ilham Alijevs publiski paziņoja, ka lidmašīnu nejauši notriekuši Krievijas pretgaisa aizsardzības spēki un pieprasīja pilnīgu atbildības atzīšanu, vainīgo sodīšanu un kompensācijas. Putins atvainojās par "traģisko incidentu" (pēc būtiskas pauzes) un ilgstoši neatzina tiešu Krievijas atbildību.

Tieši šis incidents, iespējams, radīja visdziļāko emocionālo plaisu abu valstu attiecībās kopš 1991. gada. 2025. gada jūnijā Krievijas drošības struktūras pret azerbaidžāņu izcelsmes personām saistībā ar seniem kriminālprocesiem veica plašas aizturēšanas operācijas Jekaterinburgā. Arestu laikā divi azerbaidžāņu diasporas vadītāji no gūtajām traumām mira.

Attiecības starp Krieviju un Azerbaidžānu joprojām ir ļoti saspringtas, lai gan Putins bija spiests publiski atvainoties, ko viņš nu ļoti nemīl darīt. Tā kā kādam ir jābūt vainīgam par Putinam sagādātajām neērtībām, tad tas visdrīzāk ir Nariškins, kura atbildībā bija attiecību uzturēšana ar Azerbaidžānas eliti un kurš šajā uzdevumā ir spoži izgāzies.

Kāpēc Latvijai ir svarīgs tieši šis Krievijas izlūkdienests? Jo pateicoties tam Latvija būs visu specdienestu mācību grāmatās. Tieši ar Latvijas palīdzību SVR īstenoja savu pēdējo 30 gadu spožāko operāciju aģentu iefiltrēšanai ES un NATO valstīs.

Ārlietu ministrija Saeimas Ārlietu komisijā paziņoja, ka no 2022. gada 25. februāra līdz 26. jūlijam Latvijas pārstāvniecības bija izsniegušas 247 vīzas Krievijas neatkarīgo mediju darbiniekiem un vēl 206 vīzas viņu ģimenes locekļiem, kopā 453 cilvēkiem. No Latvijas puses šo "akciju" nodrošināja Ārlietu ministrija, Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš un "Baltic Centre for Media Excellence" (Gunta Sloga).

SVR pārpludināja Eiropu ar saviem izlūkošanas virsniekiem. Latvijas izsniegtā vīza Latvijas partnervalstu dienestiem jau ir sarkanais karogs, lai gan atvieglo darbu riska personu identificēšanā. Krievija pati gan varētu apmaksāt savus projektus – uzturēt "Baltic Centre for Media Excellence" par Latvijas nodokļu maksātāju naudu ir izcila nekaunība.

Lai gan SVR operācijas sākums noritēja gludi, tālāk vairs tik spoži neiet. Aģentūras tīkla uzturēšana izmaksā dārgi, bet rezultāta nav. SVR virsniekiem nav izdevies lauzt Rietumu naratīvu par atbalstu Ukrainai un sankcijām pret Krieviju.

Krievijas izlūkdienestu sabiedrībā dominē viedoklis, ka SVR aģenti spēlē uz visām pusēm un savus pakalpojumus pārdod visiem, kas gatavi maksāt. Tas varētu būt tuvu patiesībai un to būtu jāņem vērā arī SVR aģentiem Latvijā...