Latvijas robeža ir caurstaigājama sēta

Oktobra sākums iezīmējās ar kārtējo vēl nebijuša rakstura incidentu uz Latvijas-Baltkrievijas robežas. Jau tradicionālajai migrantu “iespiešanai” Latvijas teritorijā, ko pavadīja akmeņu un citu dabas priekšmetu mētāšana pa Latvijas robežsargu/karavīru patruļu, pievienojās varbūtība, ka draudēts ar šaujamieroča pielietošanu. Ziņa aplidoja Latvijas un ārvalstu mediju vidi, taču detalizētu informāciju par notikušo amatpersonas izvairījās sniegt, un tas liecina, ka šādi incidenti nav nemaz tik liels retums.

Migrantu “triecēji” pāri robežai, tai skaitā ar redzamiem šaujamieročiem, jau ir ikdienišķa parādība. Kā var spriest no robežsardzes amatpersonu skaidrojumiem medijiem, šai gadījumā nenosakāmas piederības persona, ar aizsegtu seju it kā mērķējot vērsusi pistolei līdzīgu priekšmetu Latvijas amatpersonu virzienā. Vai šī persona arī mutiski izteica draudus, nav skaidrs. No sacītā izriet – redzot, ka migrantus attur un neļauj viņiem iekļūt Latvijas teritorijā, nezināmā persona(-as) veica darbības ar mērķi Latvijas amatpersonas piespiest atkāpties no robežas žoga un ieņemt aizsegu, lai neciestu no iespējamās šaujamieroča pielietošanas. Tas gan neesot palīdzējis, un migrantu grupa nav iekļuvusi valsts teritorijā.

Vai migrācijas organizētāju agresijas pieaugumu izraisīja tā dēvētā operācija “Vilkatis”, kuras periodā, kā pauda Valsts robežsardzes priekšnieks ģenerālis Guntis Pujāts, robežpārkāpšanas mēģinājumu skaits ir samazinājies divas reizes, nav skaidrs. Operācijas laikā gan Valsts policija, gan Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ļoti būtiski kāpinājuši savu iesaisti – īpaši bruņoto spēku klātbūtne ir lielāka nekā jebkad, atzina G. Pujāts. Situācija pie robežas saglabājas saspringta, pārkāpēji kļūst agresīvāki un pielāgojas. Tas nozīmē, ka operācija pati par sevi situāciju nemaina – uz tās periodu (operācijām parasti ir kāds periods, citkārt pat ļoti ilgs) migrācijas organizatoriem ir radušies sarežģījumi, taču tas nenozīmē, ka nodomi ir atcelti.

G. Pujāts intervijā norādīja, ka Valsts robežsardzes (VRS) darbinieki ir noguruši pastāvīgi veicot dienesta pienākumus ar virsstundām, bet par personāla trūkumu jau sen ir zināms. Šajā gadījumā NBS un Valsts policijas atbalstam ir jākļūst par nepārtrauktu misiju, kamēr spriedze uz robežas nemazinās.

NBS komandieris Kaspars Pudāns intervijā atzinis, ka pienesums no operācijas ir, jo lielo migrantu spiedienu izdodas apturēt, tomēr viņam šķiet, ka virzība uz galveno mērķi nav gana sekmīga, jo armija, piemēram, dara to pašu, ko līdz šim – patrulē gar robežu, nevis ir novērojama pamatīgāka cīņa ar nelegālās migrācijas iemesliem. Pudāns uzskata, ka vajadzētu vairāk cīnīties pret kriminālo tīklu, kas veicina šo nelegālo migrantu kustību, tāpat vajag vairāk strādāt ar valstīm, no kurām nāk šie migranti.

Te gan rodas jautājumi par K. Pudāna kunga pausto. Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka migrāciju valstiskā līmenī organizē Baltkrievijas un Krievijas speciālie dienesti. Ir dots uzdevums – veidot spriedzi uz robežas ar Latviju, un šis uzdevums arī tiek pildīts. Ieņēmumi no migrantu maksājumiem ir tikai papildus bonuss, kuru sadala savā starpā organizētāji. Ko Pudāna kungs domā ar cīņu ar kriminālo tīklu nav skaidrs, jo viens no svarīgiem cīņas elementiem ir fiziska pierobežas sazarotā ceļu tīkla kontrole, kuras laikā vajadzētu pārbaudīt visus transporta līdzekļus. Ja pierobežas zonā konstatē, piemēram, Moldovas vai Bulgārijas pilsoni, pat ar tukšu automašīnu, viņam jāprasa, kas šeit darāms un jāpārbauda teiktā patiesums. Lai to darītu ir nepieciešami cilvēku resursi, kuru VRS trūkst, bet NBS sastāvā ir daži tūkstoši algotu karavīru, kas rotācijas kārtībā dienestu pašreizējā situācijā varētu pildīt arī pie robežas. Pašreizējais reālais un taustāmais valsts apdraudējums ir tieši šī migrācija, ko esot Ādažu bāzē neatrisināt.

Velosipēds nav jāizgudro no jauna. Polija pie robežas ar Baltkrieviju izvietoja desmit tūkstošus karavīru. Četri tūkstoši karavīru palīdz valsts robežsardzei, bet vēl seši tūkstoši atrodas rezervē.

No Igaunijas galvenās militārās bāzes Tapā labi sagatavotas vienības tagad pastāvīgi tiek pārvietotas tālāk uz austrumiem – tuvāk Krievijas robežai. Papildus jaunajai bāzei Jehvi, arī Narvā tiek būvēta bāze, kas paredzēta līdz 1000 karavīru izvietošanai. Pastāvīgi tajā uzturēsies 200 karavīru, taču krīzes gadījumā tā varēs uzņemt vēl 800 cilvēkus.

Lietuvas armija izvieto karavīrus tiešā robežas tuvumā, tā palīdzot Valsts robežapsardzes dienestam. Personas veic kopīgu patrulēšanu un stiprina valsts drošību. Valsts vadība ir apliecinājusi, ka drošības režīms tiks pagarināts tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Pašlaik situācija uz Lietuvas robežas tiek raksturota kā mierīga un kontrolēta.

K. Pudāns uzskata, ka operāciju "Vilkatis" nevajadzētu atstāt kā pasākumu kompleksu, kas turpinās ilgstoši, bet nesasniedz mērķi. Ja šīs virzības uz mērķi nav, tad esot jāpārskata plāni. Jautājums atkal, kur tad ir plāni? Kam tie jāizdomā? Sen pierādījies, ka panākumus kaujaslaukā var gūt dažādos veidos, taču viens no nosacījumiem ir spēku koncentrēšana. Šajā gadījumā Latvijas pierobežas zonu līdz 30 km dziļumam vajadzētu pārvērst par fiziskas kontroles zonu, kur transporta kustība tiek pilnībā novērota. Mūsdienās daudz palīdz tehnoloģijas – tie paši bezpilota lidaparāti, ar kuriem iespējama 24/7 teritorijas novērošana. Ja šo funkciju NBS kopā ar citiem dienestiem nespēj nodrošināt miera laikā, tad par eskalētas situācijas gadījumu negribas pat domāt.

Tas, kā Latvijai strādāt ar valstīm, no kurām nāk migranti, saprotams, acīmredzot, ir tikai K. Pudāna kungam. Valstis, no kurām nāk migranti ir valstis ar daudzveidīgiem uzskatiem par valstiskumu. Organizētās noziedzības fenomens arī ir vecs kā pasaule. To var vai nu apkarot ar visai drastiskām metodēm, vai nepieciešamības gadījumā izmantot savām vajadzībām.

Organizētā noziedzība vēsturiski ir epizodiski ierobežota, taču izskausta tā nav bijusi nekad. Drīzāk otrādi – valstu iekārtas ir kļuvušas par organizētas noziedzības struktūrām. Taustāmi piemēri ir tepat uz austrumiem. Kas ir noziedznieks – tas kas neievēro kaut kādu apstiprinātu likumdošanu. Krievijā un Baltkrievijā likuma vara tās klasiskajā izpratnē nepastāv. Tad jautājums – vai visa valsts nav organizētās noziedzības grupējums, un ko ar tādu var pārrunāt?

Iedomāsimies situāciju, ja nebūtu tikai draudēts ar šaujamieroci, bet reāli izšauts un kāds vēl būtu cietis. Vai Latvijas amatpersonas veiktu atbildes uguni pāri robežai? Kādus pasākumus šajā gadījumā varētu īstenot Latvijas puse? Spēka demonstrāciju ar šaušanas pozīciju ieņemšanu gar robežu? Tas atkal prasītu cilvēku resursu, kuru jau tagad trūkst. Ko darīs situācijā, kad priekšā izdzīs migrantu bars un no viņu aizmugures šaus pa Latvijas amatpersonām? Tāda situācija ir iespējama. Šajā gadījumā viss tiks nofilmēts un izplatīts medijos un soctīklos, un plaša informatīvi psihloģiskā operācija ir garantēta...

Ja ir plāni, ko šādā eskalācijas situācijā pasāks Latvijas spēka struktūras, tad vismaz netieši par to ir jāinformē galvenokārt jau potenciālais pretinieks. Tikai tā iemesla dēļ, lai tas pārdomātu savus nodomus. Tā ir psiholoģiska cīņa – ja pretinieks pielāgojas tavam solim, jādomā jauns. Svarīgi būtu veikt arī savu informatīvi psiholoģisko operāciju un izplatīt iespējamo notikumu scenārijus ar pamatojumiem, pirms tie vēl īstenoti. Tas ļautu sevi sagatavot aizsardzībai pret pretinieka informatīvo karu.

Otra notikumu epizode – nezināmas personas iekļuva Latvijas teritorijā, nozaga divas novērošanas kameras un sabojāja elektrosadales skapi. Uzreiz jau redzama kļūda infrastruktūras izveidē. Kā konkrētās kameras bija izvietotas mēs nezinām, taču, ja tām varēja piekļūt un noņemt, tad skaidrs, ka šāda varbūtība nebija paredzēta jau uzstādīšanas procesā. Viselementārākais drošības novērošanas kameru uzstādīšanas princips paredz to uzstādīšanu iespējami nepiekļūstamā vietā. Redzot publiski pieejamos attēlus no robežas infrastruktūras, acīs vietām krīt šaurā, izcirstā stiga, pa kuru iet robeža un patrulēšanas ceļš. Skaidrs, ka lai redzētu, kas notiek uz robežas, kameras izvieto līdztekus robežai, lai skats būtu vērsts robežas līnijas virzienā.

Kameru vislabāk būtu izvietot 100-200 m no robežas, ar platleņka skatu ne tikai robežas garumā, bet arī frontāli. Ja kameras atrodas pie žoga, līdz tām var ātri nokļūt un tad bojāšana ir regulāra. Ja kameras izvietotu tālāk no robežas, būtu nepieciešama teritorijas atmežošana novērošanas netraucēšanai. Tādā gadījumā, lai nokļūtu pie kamerām, ar kurām jau būs konstatēta robežas žoga bojāšanu, būs nepieciešams ilgāks laiks un, ja tās izvietos augstākos mastos vai nomaskēs starp kokiem, būs grūtāk tās arī noņemt.

Realitātē šis jautājums Latvijā vispār tiek slimīgi uztverts, un trūkst valstiskas pieejas. Gadās vētra, lūzt koki, tie krīt pāri ceļiem, sarauj elektropārvades līnijas – valstī gandrīz ne no kā rodas katastrofa. Tā vietā, lai elektropārvades līnijas un šosejas veidotu noturīgas pret šādiem incidentiem, viņi runā kaut ko par dabas aizsardzību. Koku Latvijā nav trūcis un netrūks. Pareiza infrastruktūras saskaņošana ar dabu atbalstīs valsts funkcionēt spēju un iedzīvotāju drošību, un tas attiecināms arī uz robežas apsardzību.

Ir arī citi varianti. Piemēram, robežas 24/7 novērošana ar bezpilota lidaparātiem. Pie mums ražo novērošanas dronus, tādēļ rodas jautājums – kāpēc tos nevar iepirkt un izmantot robežas novērošanā??? Ir laikapstākļu ierobežojumi, taču savā būtība drons ir radīts novērošanai no gaisa. Bāzes stacijā sēž operatori, maina droniem baterijas vai uzpilda degvielu un saņem attēlu no visiem robežas posmiem. Šāda varbūtība netiek pat publiski netiek apspriesta. Jautājums kāpēc? Mēs taču pavisam nesen vēl bijām “dronu lielvalsts” ar “pasaules līmeņa dronu industriju”.

Dronus var izmantot kameru un sadales skapju apsargāšanai. Drons var nomest spridzekli virs robežpārkāpējam un FPV drons var veikt triecienu pret robežpārkāpēju, kura darbības liecina par diversiju. Un vispār, FPV drona parādīšanās brīdī, kad pārkāpējs piekļuvis pie sadales skapja, visticamāk liks no nodoma atturēties.

Galu galā robežas novērošanas infrastruktūru var pasargāt arī ar distances iedarbības mīnām, kuras iedarbina operators, kad konstatē diversijas mēģinājumu. Šādas mīnas nostrādās tikai pēc komandas došanas, taču efekts būs paliekošs. Nez, vai kāds gribēs riskēt un atkārtoti aiztikt Latvijas valsts īpašumu. Ir varianti, jeb kā saka Pudāna kungs, jāpārskata plāni. Negribam vai kādam nav izdevīgi?

Tas pats attiecas uz elektrosadales skapjiem, ko bojā uz robežas. Tie ir žoga tiešā tuvumā un nav pat īpaši maskēti. Cik tur tā darba – caurums žogā un skapis sasists! Kā paziņoja VRS, tad bez jau pieminētā sadales skapja bojāšanas incidenta, notikuši vēl divi un uz Latvijas-Baltkrievijas robežas sabojāti elektrības sadales skapji, kas nodrošina infrastruktūru robežas novērošanai. Kopējais līdz šim sabojāto elektrības sadales skapju skaits ir krietni lielāks, taču VRS konkrētus datus neatklāj.

VRS priekšnieks G. Pujāts informējis, ka sabotāžas gadījumu pret informācijas tehnoloģiju infrastruktūru ir vairāk nekā iepriekš, savukārt žogu bojā apmēram divas reizes retāk nekā pirms gada.

Lieta tāda, ka robežas novērošanas infrastruktūra vispār ir vēl tikai ieviešanas stadijā. Automatizētās robežas uzraudzības infrastruktūra uz Baltkrievijas-Latvijas valsts robežas š.g. augustā bija nodota ekspluatācijā aptuveni 52 % apmērā. Atsevišķos posmos videonovērošanas un citas sistēmas vēl nav nodotas ekspluatācijā vai notiek to pieslēgšana. Kameru pieslēgšana notiek pa posmiem, atbilstoši projekta īstenošanas grafikam. Kopumā izbūves pabeigšana plānota 2026. gada beigās.

Infrastruktūras bojāšana notiek paralēli ar tās uzstādīšanu, kas var nozīmēt, ka tās izveides pabeigšana var tapt par bezgalīgu procesu. Sabojāts sadales skapis, nozagtas kameras – viss jāpērk no jauna. Kamēr to labo, citu jau sabojā. Kāds ir plāns? Pašlaik nav iemesla ticēt, ka bojāšanas procesi apstāsies. Tie ir migrantu operācijas elementi, kuru mērķis radīt aklās zonas robežas šķērsošanas slēpšanai. Interesanti, ka laureātu vidū par Gada inženierbūvi atzīta Latvijas–Baltkrievijas ārējās sauszemes robežas infrastruktūra un valsts robežas joslas infrastruktūras izbūve gar Latvijas un Krievijas Federācijas robežu. Šis pat vairs nav smieklīgi.

Par Latvijas valsts robežu drošību atbild vai nu diletanti, vai sabotieri.