Algu publiskošanas bubulis

Pilsoņu iesniegumi

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 14. oktobra sēdē deputāti izskatīja vairākas iedzīvotāju iniciatīvas par atklātību valsts pārvaldē un amatpersonu atbildību. Komisijas darba kārtībā bija iekļauti vismaz 10 000 Latvijas pilsoņu parakstītie kolektīvie iesniegumi “Par atklātu algu valsts pārvaldē”, “Par aizliegumu amatpersonām ieņemt vairākus algotus amatus publiskās institūcijās”, “Par valsts finansējuma apturēšanu politiskajām partijām, kuru biedri rīkojas pretēji Satversmei” un iniciatīva “Valsts amatpersonu atbildība pret sabiedrību”.

Valsts amatpersonu atbildību pret sabiedrību skaidroja kā jau ietvertu esošajā likumdošanā, taču sēdes dalībnieki nespēja nošķirt nepārprotami likumos uzrakstīto un iesnieguma autoru atšķirīgo viedokli. Nesaprastas tā arī palika amatpersonību dalīšanās starp vairākiem pilnas slodzes amatiem, tradicionālās augstāko ierēdņu rokādes un amatpersonu cirkulēšana valdēs un padomēs. Savulaik deklarētais princips par vienas amatpersonas iespējamu atrašanos tikai vienā padomē vai valdē tik pamatīgi piemirsies, ka pašsaprotama ir vienlaicīga sēdēšana uz 4-5 vai pat vairākiem krēsliem, un dāsns atalgojums no valsts vai pašvaldību budžetiem. Daudzus šādus īpaši apvienotus amatus apstiprinājis ne tikai nozares ministrs, bet arī Ministru kabinets.

Vairumā gadījumu šiem amatiem rasts kāds individuāli piemērots izņēmums vai juridisks risinājums. Nav nekāds noslēpums, ka šāda plaši izplatīta prakse darbojās arī iepriekšējo valdību laikā – īpaša personu kasta, kas par neizdarībām vai pārkāpumiem ir nepārtrauktā kustībā starp padomēm un valdēm. Tas deformē jau tā visai vājo atbalstu un uzticību valsts pārvaldei un pašvaldībām.

Par algu publiskošanu

Vēsturiska atkāpe. Plašas bija diskusijas par kolektīvo iesniegumu “Par atklātu algu valsts pārvaldē”, kas pamatā ir morāles un ētikas jautājums. Ziemeļvalstīs tas ir vispārpieņemts, jo ierēdņu algas publiskot lika karaļu dekrēti. Algas ir publiskas, tās vienmēr ir tieši korelējušas ar konkrētas amatpersonas kompetenci, spējām un nevainojamu darbu valsts (karaļa) labā. Valsts pārvaldības augstākie ierēdņi un amatpersonas labprāt saņem pilsoņu sūdzības (arī atzinības un pateicības), un pastāv ļoti augsts risks neatgriezeniski zaudēt savus amatus.

Centrālajā un Dienvideiropā vēsturiskā prakse atšķiras. Personas amatā tiek ieceļ vai nozīmē, bet atalgojuma un papildus piemaksas izpaustas netiek gan aizsargājot privātumu, gan ļaujot lielāku varu pār ierēdniecību, dažādojot tās atalgojumus. To vienmēr pavadījusi atkarība no augstākās amatpersonas labvēlības, bet tās zudums nozīmēja pārcelšanu darbā uz tālām provincēm un nomalēm, un daudz zemākus ienākumus.

Reglamentētus amatus, darba pienākumus un fiksētu atalgojumu pirmo reizi ieviesa Otto fon Bismarks, un tos tiražēja gandrīz visā Eiropā, taču atšķirīgi uzskati par algu publiskošanu saglabājušies un tā tas ir gandrīz trešdaļā Eiropas Savienības (ES) valstu. Paradoksāli, bet līdzīgu un daudz vienkāršotāku sistēmu Padomju zemē ieviesa Ņikita Hruščovs, kad par pamata vienību tika ņemta ministra alga un administratīvi katrs zemākais līmenis atalgojumā atšķīrās par 0.8. Sistēma bija skaidra un saprotama un tās pārskatāmības dēļ pret to nebija iebildumu, tomēr vēlāk to līdz nepazīšanai modificēja grozījumi PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva laikā. Tas visai radikāli mainīja faktiskās algas no amatu kategorijās noteiktajām. Pašsaprotami, ka tad reālo atalgojumu valsts pārvaldes amatos klasificēja kā ierobežotas pieejamības informāciju.

Lai arī vēsturiskais ekskurss tāds pagarāks sanācis, no tā mūsu zemē būtisks ir pieminētais Brežņeva laiks, kad amata šķēru vietā patiesībā bija bezgalīgs skaits piemaksu, amatu apvienošanu, papildus darbu un pienākumu, kā arī pārstāvniecību. Papildus tiem, ieviesa arī piemaksas par darba intensitāti, ko visplašāk izmanto pašvaldībās un to padotības iestādēs.

Esam tur, kur esam pēdējo valdību frivolās personāla politikas dēļ, un amatpersonu atalgojums sabiedrībā ir ļoti sensitīvs jautājums.

Valsts Drošības dienesta apsvērumi

Komisijas sēdes laikā Valsts drošības dienesta (VDD) pārstāvis sniedza vērtējumu par valsts un pašvaldību darbinieku algu publiskošanu. Tas bija negatīvs.

VDD norādīja uz privātuma aizskārumu: “Otrs aspekts ir valsts drošības riski un ietekme uz valsts drošību. VDD ieskatā šis nebūtu īstais brīdis atvieglot datu pieejamību. Valsts amatpersonas ir ārvalstu izlūkošanas mērķa grupa, bet brīva un neierobežota pieeja datiem padarīs amatpersonas vēl vairāk ievainojamas, un tas var sekmēt vervēšanu, ietekmēšanu un iebiedēšanu,” sacīja VDD darbinieks. Viņš arī uzsvēra, ka laikā, kad iniciatīva tapa [2025. gada nogale], ģeopolitiskā situācija bija pavisam citāda, taču pašlaik šāda ideja nav atbalstāma.

Teiktais ir saprotams, tomēr komisija tā arī nesniedza atbildes ne uz vienu no pieciem jautājumiem, kurus kolektīvā iesniegumā ir formulējuši iesniedzēji.

Pārdomām

VDD minētie riski pastāv, un to ietekme skatāma kā valsts pārvaldē nodarbinātu personu blakus nodarbes, ienākumi un vājības. Faktiski tas ir dzīvesveids un ienākumi, kas ļauj šādi uzvesties un tieši šī daļa ir ietekmes riska zona. Neadekvāti ienākumi amatam un amatu grupām, kā arī personu vēlme ieņemt dažādus apmaksātus papildus amatus vai piesaistīt papildus pienākumus un darbu veikšanu tikai ienākumu palielināšanai ir indikators ne tikai sabiedrībai, bet arī valsts nelabvēļiem.

Vienlaikus nav pamata pārspīlēt. Nesalīdzināmi lielāki drošības riski ir sabiedrības neticībai valsts augstākām amatpersonām, institūcijām un valstij, un tas ir nozīmīgs stimuls pretlikumīgām un nodevīgām rīcībām Atjaunot ticību valstij un pašvaldībām var tikai ar darbiem (kas gadiem ilgi izpalikuši) – sabiedrībai jāredz, ka tā vai cita amatpersona par savu darbu saņem adekvātu, salīdzināmu samaksu. Pašreizējais atalgojums padomēs, valdēs un ierēdniecībā ir greizo spoguļu karaļvalsts. Un tas ir nesalīdzināmi lielāks risks valsts drošībai, kas arī visilgāk būs labojams.

No valsts budžeta vairāk nekā 350 ārstiem tiek maksāta mēnešalga, kas ir lielāka par 15 tūkstošiem mēnesī un augstākie ienākumi pārsniedz 40 tūkstošus eiro. Tas ir ievērojami vairāk nekā Rietumeiropā, bet tajā pat laikā Veselības ministrijas tradicionālā prasība vismaz reizi ceturksnī ir par algu palielināšanā ārstiem. Neparasti. Tikpat neparasts ir, piemēram, LSM valdes dāmu komitejas atalgojums – katrai robežās no 8,3-9,2 tūkstošiem eiro mēnesī. Ja dāmām maksātu pusi no šīs summas, vai tad to pašu darbu nepadarītu? 14. oktobra Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde pārliecinājās, ka LSM valde vismaz attiecībā uz zīmolvedību un LSM kolektīva vienotību savu darbu paveikt nespēj. Varbūt tad nav arī jāmaksā un valde ar saviem birojiem un servisiem ir lieka.

Nesaprotami arī tas, vai LU rektoram mēnesī jāsaņem 20 tūkstoši, lai darītu savu darbu un piestrādātu dažādās padomēs, projektos un lasītu lekcijas. Trešdaļas šī ienākumu līmeņa noņemšana rektora pienākumu izpildi nepasliktinās, kā arī nesamazinās rektorēšanas darbam veltīto stundu skaitu. Līdzi te būtu iespējams uzskaitīt vēl dažus simtus līdzīgu tipāžu, kas mūsu mazajai valstij ir vairāk nekā darvas kauss medus mucā. Sabiedrībai ir tiesības zināt, cik lietderīgi un pamatoti nodokļu naudu tērē valsts pārvaldē un pašvaldībās.

Algu publiskojums nav apdraudējis ne Zviedrijas, ne arī ASV drošības dienestus un aizsardzības spēkus. Tas vienmēr ir risināms ar vienkāršu norādi algu atbilstībai konkrētai amata kategorijai. Ļoti iespējams, ka algu (pareizāk – visu ienākumu) publicēšana nav pareizākais mehānisms, kā izdarīt spiedienu uz lēmējiem, lai tiktu ieviesta sapratīga un atbilstoša atalgojuma sistēma ar nepieciešamo sociālo atbildību.

Lielākais risks ir sabiedrības neuzticēšanās valsts pārvaldei un iespējamie individuālie protesti, nevis amatpersonu ienākumu eksponēšana sabiedrībai.