“Mentu kari” Ukrainā
- Taisnība Raksta
- Aug 20
- 7 min read
“Taisnība” iepriekš aprakstījusi Ukrainas problēmas ar korupciju. Tās ir ieilgušas un rada problēmas ne tikai pašiem ukraiņiem vien. Līdzās korupcijai un “jauno ukraiņu” paaudzei, ilgstoši novērojams tas, kā savstarpēji konkurē dažādi Ukrainas dienesti. Tā vietā lai sadarbotos, tie meklē blusas cits cita kažokā un nespēj fokusēties uz būtisko. Tāda ir Krievijas un PSRS nemainīgā ietekme uz to, kā veidojas Ukrainas iekšpolitika un strādā tās institūcijas.
Krievijas pagarinātā roka
Ukrainas drošības dienestu evolūcija pirmos 30 gadus pēc PSRS sabrukuma notika Krievijas dienestu ciešā uzraudzībā. Dienestu darbinieki papildus apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas kursus gāja atbilstošās institūcijās Krievijā. Ārēji situācija nedaudz mainījās pēc Eiromaidana.
Pēc plašas un agresīvas valdības “pretterorisma operācijas” izgāšanās 2014. gada 22. februārī, Augstākā Rada nobalsoja par V. Janukoviča atlaišanu no prezidenta amata un pieņēma lēmumu par 2004. gada konstitūcijas atjaunošanu un atgriešanos pie parlamentāri prezidentālas iekārtas. Tika pieņemt arī īpaša rezolūcija par apcietinātās ekspremjeres J. Timošenko atbrīvošanu, kas ne tikai atjaunoja cita līmeņa biznesa un korupcijas attiecības ar Krievijas institūcijām un uzņēmumiem, bet arī būtiski ietekmēja visu Ukrainas drošības dienestu reorganizāciju un augstāko amatpersonu personāliju izvēli.
Nenoteiktība un nespēja
Drošības dienestus reorganizēja un stingrāk ierobežoja to mijiedarbību ar Krieviju, taču vienlaikus nostiprināja arī komerciālo drošības struktūru lomu – tām piešķīra valstiskas tiesības aizsargāt komerciālos uzņēmumus (bankas, rūpnīcas, noteikti pārvadājumi) un tos uzraudzīt. Tas pavēra iespējas nebijuša līmeņa korupcijas attīstībai un uzņēmumu pārņemšanai, izpārdošanai un privatizācijai. Šajā laikā padomju milicijai raksturīgas piehaltūrēšanas funkcijas nu jau pildīja Ukrainas drošības dienesti. Tā ir vispārpieņemta, visiem zināma prakse, kas ir iespējama vidē, kurā prokuratūras un tiesu loma pēc būtības nav mainījusies kopš 1990. gada. Mainījusies ir tikai valoda.
Katram uzņēmējam bija vajadzīgs savs “jumts” un savs ieejas kanāls vienā vai citā ministrijā, spēka struktūrās un bankās. Ar to pilnīgi pietika, lai varētu kārtot lietas bez liekiem jautājumiem par konkurenci un pašvaldību un policijas intereses.
Šajā periodā nav zināms neviens drošības dienestu pasākums, kas publiski būtu izskanējis kā ieguldījums valsts drošības un neatkarības stiprināšanā.
Pārmaiņas dažādošanā
Jaunas pārmaiņas ienesa 2019. gada Augstākās Radas vēlēšanas. Būtiski mainījās parlamenta kompozīcija un tajā nebija dominējošas oligarhu un augstākās birokrātijas varas. Arī attiecības ar Krieviju kļuva vēsākas un Eiropas Savienības perspektīva aizvien vilinošāka. Tobrīd ir daudz trokšņu un inscenējumu par mijiedarbību ar Krievijas lielajiem uzņēmumiem (Gazprom, Atommash utt.), visbiežāk panākot lēmumpieņēmēju personāliju maiņu Ukrainas pusē, un drošības dienesti ir tie, kas sadarbībā ar partneriem Krievijā sakārto lietas. Politiski to pasniedz kā labvēlīgas vides veidošana ārvalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Ne vienmēr tas izdodas, jo ārējās investīcijas galvenokārt nāk no Krievijas un tām ir pašsaprotamas nerakstītas priekšrocības. Tas kļūst par publisku diskusiju priekšmetu, un pieaug arī asumi starp dažādām drošības struktūrām.
Neilgi pēc tam – 2020.-2021. gadā, uzsāka drošības dienestu reorganizāciju un reformas. Tās ir gandrīz vienlaicīgas un ļoti atšķirīgi realizētas. Bruņotie spēki tās īstenoja paši, blīvi komunicējot un arī mācoties NATO valstīs, tomēr tas notika lēni.
Dienestu lielākā izgāšanās bija Krievijas iebrukums – neprognozēts un nenovērtēts, un armijas pilnīga negatavība šādam pavērsienam. Informācija un brīdinājumi tika sūtīti un skaidroti gandrīz sešus mēnešus pirms notikuma. Ne mazāk postoša bija lielu armijas daļu pilnā ekipējumā pāriešana Krievijas puse (īpaši jūras kājnieki, radiotehniskās vienības Ukrainas dienvidos), kas pretiniekam nodeva visu to rīcībā esošo informāciju. Ukrainas bruņotie spēki nepalika bez sabiedroto atbalsta un nepieciešamās palīdzības, un šie dienesti tika būtiski pārveidoti.
Sabiedroto masīvā atbalsta rezultativitāti ir viegli konstatēt. Notikumi frontē skaidri norāda uz izlūkošanas un augstāku karaspēka vienību nodrošināšanu (salīdzinājumā ar pretinieku), un vēsturē nav zināms cits gadījums, kad tas būtu panākts tik īsā laikā. Nekas nav ideāls, un mūsdienās vājākā zona ir armijas aizmugure, kur koncentrēta ļoti liela militārpersonu masa, kas daļēji pakļaujas tikai civilajai kārtība vai to tiesības likumos ir nostiprinātas kā izņēmumi. Tā ir ļoti grūti pārvaldāma masa, kurā nebūt ne visi ir pietiekoši lojāli Ukrainas valstij. Tā ir zona ar ārkārtīgi plašu narkotisko vielu izplatīšanas tīklu un ir arī drauds armijai, kas atrodas frontē.[2] Vājais punkts ir militārā policija, kas maz mainījusies un, labāko padomju tradīciju garā, aizturētā iztaujāšanu sāk ar viņa iespējami augsti situētu radinieku apzināšanu. Tikai pēc tam seko apzināšana pēc noteiktās procedūras.
Civilā dzīvē pilnībā reorganizē valsts drošības dienestu, tas saaug ar prezidenta un viņa biroja apsardzes dienestu. Tas ir dienests, kas pakļaujas tikai prezidenta birojam, to pārveido un apmāca sabiedrotie no Apvienotās Karalistes. Pamata funkcijas un kodolu veido pēc īpašas pārbaudes un atlases. Tas ir ļoti efektīvs, līdz sāk veidot reģionālas struktūras un netieši ietekmē ne tikai valdības, bet arī parlamenta darbu un dokumentu plūsmu, komunikācijas un cita veida saziņu. Paplašināšana notiek pēc prezidenta biroja iniciatīvas, un to vairs nevada sabiedrotie. Saprotams, ka paplašinoties katrā aitu barā trāpās ne viens vien melns jērs. Netrūkst arī plankumaino un pelēko, jo dienests aizvien vairāk pievēršas prezidenta biroja darbinieku, viņu radinieku un draugu mantisko interešu aizsardzībai, bet Krievijas spiegi kā mudž, tā arī nepārstāj nodot ienaidniekam objektu koordinātes, slepenu informāciju un koriģēt dronu lidojumus.
Sabiedrība kritiku visvairāk velta uzvedībai operāciju laikā un ikdienā iespējamo kļūdu noliegšanai – tas tautā to liek dēvēt par “patiesības dienestu”. Pēdiņās tādēļ, ka tas nodrošina daudzu, jo īpaši valsts budžeta izsaimniekošanā un zagšanā apsūdzētu personu, drošu Ukrainas robežas šķērsošanu un nogādāšanu ārzemēs.
No medijiem ir zināmi arī vēl sliktāki stāsti, īpaši par ietekmi uz prokuroriem un tiesām. Dienestam ir prezidenta piešķirtas īpašas pilnvaras, un tas ir likumīgi, jo tādas tiesības prezidentam ir ārkārtas un kara stāvokļa gadījumā.
Pasaulē Ukraina gadu desmitiem ir bijusi slavena ar vispārēju korupcijas dominanci par jebkādiem valsts likumiem. Šī sērga ir cauraudusi pilnīgi visu valsti. Krievija pat jokojusi, ka nepieciešams uz robežas ar Ukrainu būvēt mūri, lai no tās aizsargātos. Jau 2020. gadā Eiropas Savienība visai skaidri pirms-pievienošanās sarunās norādīja uz nepieņemamo korupcijas līmeni. To Ukrainas amatpersonas nesaprot pat terminu un jēdzienu līmenī. Briseles sūtītās misijas atgriezās pilnīgā bezspēcībā noplātot rokas. Nacionālā specifika.
Risinājums tika rasts absurdās situācijās, kas rodas, kad korupcijas dēļ nav iespējams realizēt nevienu investīciju projektu. Valdības amatpersonu prasīto nesamērīgi lielo kukuļu (cipari visbiežāk ir ar sešām un septiņām nullēm) dēļ zūd jebkura biznesa ekonomiskā jēga. ES neveiksmju iedrošinātas notiek Ukrainas prezidenta un ASV sūtņa Ukrainā sarunas par investīciju vidi, un prezidents piekrīt, ka valstī jāveido neatkarīgs korupcijas ierobežošanas un apkarošanas dienests.
Dienests, sava izmeklēšana, prokuratūra un atsevišķa kārtība pieejā tiesu sistēmai tiek izveidots. Visi pretkorupcijas dienesti tiek pakļauti ģenerālprokuroram, kurš tiek pārbaudīts, lai gan formāli šo amatpersonu vienpersoniski izvēlas un apstiprina prezidents. Dienestu veidoja no pilnīgas nulles ar saviem resursiem un tiesībām uz padziļinātu personāla pārbaudi un atlasi. Darbība bija ļoti efektīga un simtiem skaļu lietu ik mēnesi nonāca tiesā, bet... tur arī palika.
Ir tikai likumsakarīgi, ka tas bija tikai laika jautājums, līdz prezidenta drošības dienests nonāca atklātā konfliktā ar pretkorupcijas dienestiem. Trauksmes zvans bija savāktie pierādījumi par 26 Augstākās Radas deputātiem. Pēc nedēļas sekoja lietas par miljardieri un vairākiem multimiljonāriem – personām, kas ir ne tikai prezidenta partijas atbalstītāji, bet arī seni ģimenes draugi, kas līdz 2022. gadam prezidentam nodrošināja ekskluzīvu dzīvesvietu un dzīvesveidu.
Tā nu publiski atklājās, ka dažādie drošības dienesti ir tipiski padomju laikiem – visi par visu noklausās, viens otru pārbauda un tad sāk dalīt ietekmes zonas. Ukrainas gadījumā tas ir postoši ne tikai tehniskā līmenī, jo pilnībā diskreditē parlamentu (likumdevēju) un valsts prezidentu.
Konkurences cīņai ir savi nesmukumi. SBU un ģerālprokuratūra veica kratīšanu un piemēroja arestus visiem NABU darbiniekiem, kuri piedalījās pierādījumu vākšanā un noklausīšanās veikšanā multimiljonāra Mindiča dzīvesvietā, tikšanos laikā un attālinātās sarunās. Korupciju apstiprināja sarunas “95. kvartāla” oligarha dzīvoklī, kas Janukoviča stilā iekārtots ar visiem zelta tualetes podiem. Tur tikās ne tikai koruptīvu shēmu organizatori, bet arī Zelenska priekšvēlēšanu birojs. Tur, pirms sarakstus nesa apstiprināšanai, tika veidota valdība un nozīmēti iestāžu vadītāji. Tajā pašā ekskluzīvajā mājā atradās arī Zelenska ģimenes apartamenti.
Valsts drošības iestādes parūpējās par to, lai Mindičs, ar atbilstošiem resursiem, varētu laimīgi dzīvot Austrijā. Izdošanas pieprasīšana vai meklēšana ārpus Ukrainas paredzēta netiek. Viņa pārējie gīmenes locekļi ir ne mazāk nodrošināti – viņiem netika noteikti nekādi ierobežojumi izmantot no Ukrainas neizvestos finanšu līdzekļus. Tāda ir Ukrainas specifika – korupcijā apsūdzēto un notiesāto ģimenes var netraucēti gūt labumus no īpašumiem, kā arī lietot kredītiestāžu kontus.[3]
Tie nav vienīgie nesmuki. Sliktākais tortes garnējumā – Ukrainas parlamenta deputāts Fjodors Hristiņenko atzīts par augsta līmeņa FSB aģentu.[4] Deputātam bija ne tikai dažādas prezidenta biroja izsniegtas pielaides un atļaujas, bet arī drošības dienesta caurlaides un piekļuvu Valsts noslēpuma aizsardzības pārvaldes tīkliem. Ukrainas Ģenerālprokuratūras[5] izmeklētāji un Ukrainas Drošības dienests ir spiesti atzīt faktu,[6] bet nekādas darbības neseko, jo galvenais vaininieks ir zināms – tie ir korupcijas apkarotāji!
Korupcijas apkarotāji nonāk tiešā konfliktā ar prezidenta biroja drošības dienestu, un tam ir konsekvences.[7] Patiešām grūti noticēt, ka kaut kas tāds var notikt kaut kur Eiropai tuvā valstī, tas tā vairs nenotiek ne Āzijas dienvidos un sen vairs ne Āfrikā. Iespējams, ka Ukraina ir strauji mainījusi savu kursu un Eiropas Savienības vietā vēlas pievienoties Āfrikas vienotības organizācijai?
Augstākā Rada, lai minimizētu liekas runas, ne tikai ierobežoja apmeklētāju klātbūtni parlamenta sēdēs, bet arī pārtrauca tiešraides un nogrieza iespējas iepazīties ar sēžu norisi.[8] Vakances Ģenerālprokuratūrā tradicionāli tiek veidotas “pēc pieprasījuma” un ne vienmēr tas tā ir, jo darbā iekārtošana notiek pēc labākajām padomju tradīcijām. Vakances izveide vienmēr ir maksas pakalpojumus. Tā nesen par 25 tūkstošiem ASV dolāru neizdevās pavisam smuku meiteni iekārtot,[9] jo nepareizi aprēķināja amata vērtību. Pieticīgais piedāvājums nonāca policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldē, naudas kustības pārmijnieks tiks tiesāts.
2025. gada 31. jūlijā Augstākā Rada atbalstīja prezidenta likumprojektu par NABU un SAPO neatkarības atjaunošanu, liku paraksta prezidents. Pēc būtības jaunais likums pilnīgi neko neatrisina, bet vismaz atjauno administratīvo pakļautību.[10] Liela brēka, maza vilna.
Kāda tad morāle no visa rakstītā? Droši vien vismaz divi punkti. Viens no tiem attiecas uz vilku, kas spalvu met, bet ne tikumu. Ukraiņiem pašiem ir jādomā ko darīt ar saviem transformeriem – sadzīt voljērā vai tomēr tā nepiespiestāk attiekties pret dzīvnieku tiesībām un situācijas risināt ar skarbākām metodēm. Otrs punkts ir sadarbība starp drošības dienestiem, kas likumos ir visai nepārprotami jāraksta un visiem šiem dienestiem ir jāprot dalīties ar informāciju savā starpā. Viņiem biežāk derētu atcerēties, ka ienaidnieks ir ārpusē, nevis pārprasti konkurējošā dienestā.
“Mentu kari” ir Krievijas TV seriāls, kas balstīts uz atvaļinātā policijas pulkveža Maksima Jesaulova un kriminālžurnālista Andreja Romanova scenārijiem par Sanktpēterburgas Galvenās Iekšlietu pārvaldes “slepkavību” kriminālizmeklēšanas nodaļas operatīvo darbinieku darbu. Seriāls ir populārs Ukrainā.
[1] Pirmo sēriju sk. https://www.youtube.com/watch?v=LF88CxOlsY8
Comments