Miera sarunu imitācija

ASV prezidents Donalds Tramps 2025. gada 14. jūlijā izteica ultimātu Krievijai, kurā prasīja noslēgt pamieru ar Ukrainu 50 dienu laikā. Termiņa beigas ir (aptuveni) 2025. gada 2. septembris. Tomēr jau 27.-28. jūlijā Donalds Tramps paziņoja, ka termiņu saīsina līdz 10‑12 dienām, norādot, ka “nav iemesla gaidīt”. Šī īsās fāzes beigas ir 8-10. augusts.

Visticamāk ultimāta termiņa saīsināšana ir sekas abu prezidentu – ASV un Krievijas, telefona sarunām, kuru laikā Donalds Tramps beidzot saprata, ka Krieviju neinteresē pamiers un ka Putins vienkārši velk laiku.

Krievijai izvirzīto nosacījumu – pamiers vai miera līguma noslēgšana, nepildīšanas gadījumā ASV administrācija piedraudējusi ar 100% sekundārajām muitas nodevām un citām ekonomikas nozares sankcijām. Tāpat, ASV jau ir atjaunojušas ieroču piegādes Ukrainai.

Sekundārās muitas nodevas (angliski: secondary tariffs vai secondary sanctions/customs duties) muitas tiesību aktos nav oficiāli pieņemts termins, taču to bieži lieto politiskā un ekonomiskā kontekstā. Sekundārās sankcijas ir sodu vai tirdzniecības ierobežojumu formas, ko piemēro trešajām valstīm, uzņēmumiem vai personām, kas sadarbojas ar mērķa valsti (piemēram, Krieviju). Mērķis ir veicināt primāro sankciju efektu.

Ja ASV piemēro primāras sankcijas Krievijai, piemēram, naftas un banku sektoram, tad sekundārās muitas nodevas vai sekundārās sankcijas var tikt piemērotas Ķīnas, Indijas vai Turcijas uzņēmumiem, kuri apiet sankcijas un turpina sadarboties ar Krieviju. Rezultātā jebkuru valsti vai uzņēmumu, kas turpina sadarboties ar Krieviju, var aplikt ar 100% muitas tarifu par eksportu uz ASV vai importu no ASV.

Krievijas delegācijas uzvedība Stambulas sarunu laikā atkārtoti pierādīja Maskavas intereses trūkumu konflikta risinājumā diplomātisko sarunu ceļā. Tieši tāpat kā tas bijis visos iepriekšējos sarunu ar Ukrainas pārstāvjiem raundos.

No 2022. gada līdz 2025. gada maijam sarunas faktiski nenotika, izņemot dažas kontaktgrupas tikšanās. 2024. novembrī gadā sākās jauna starptautiska diskusija par 30 dienu pamiera vai vismaz uguns pārtraukšanas variantu. Diskusijā aktīvi iesaistījās ASV un Eiropas Savienības (ES) līderi.

2025. gada 16. maijs, Stambula

2025. gada 16. maijā Stambulā (Dolmabahče pilī) notika pirmās tiešās sarunas, kas beidzās pēc nepilnām divām stundām. Vienīgais saturīgais rezultāts – vienošanās par 1000 ieslodzīto apmaiņu katrai pusei, kas kopš kara sākuma ir vēsturiski lielākā.

Sarunu trešā kārta Stambulā notika 2025. gada 23. jūlijā. Sarunas noslēdzās vēl ātrāk un bez pamiera vienošanās, taču tika panākta 1200 cilvēku, kuri atrodas gūstā, apmaiņa. Krievija atkal diktēja savas prasības — anektēto (gan okupēto, gan neokupēto) teritoriju pievienošana Krievijai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un demilitarizācija. Ukraina tās ierasti stingri noraidīja. Vienīgais jaunievedums – izveidotas tematiskās darba grupas, tomēr progress ir minimāls.

Krievijas avoti sociālajos tīklos apgalvo, ka pēc 3. kārtas pirmo reizi ir panākta vienošanās par civilo gūstekņu apmaiņu. Abas puses ir samainījušās ar šīs kategorijas gūstekņu sarakstiem, plānots 20 pret 20.

Ukrainā ieslodzījumā atrodas Maskavas patriarhāta pareizticīgās baznīcas garīdznieki, ko Kremlis ļoti grib dabūt ārā. Viņi visticamāk ir FSB virsnieki, kuri strādāja zem aizsega, un viņus grib apmainīt pret sievietēm, kuras atrodas gūstā Krievijā.

Aleksejs Venediktovs FSB atbildīgo darboņu attieksmi raksturoja ar vārdiem “popus pret sieviešiem” (“попов на баб”, Алексей Венедиктов* / Будем Наблюдать // 26.07.25, 34:38 min). Lieliski, ka ir cerība vismaz dažas sievietes dabūt laukā no briesmīgiem un necilvēcīgiem apstākļiem, kas radīti gūstekņiem Krievijā.

Krievijas attieksmi pret sarunām par kara darbības pārtraukšanu demonstrē arī tās delegācijas sastāvs. Īpaši nozīmētais delegācijas vadītājs Vladimirs Medinskis, kurš Medvedeva valdībā bija kultūras ministrs, kā arī Putina palīgs (no 2022. g.), ideoloģiskās un vēsturiskās retorikas formulētājs. Viņš ir plaši pazīstams kā lielkrievu šovinisma ideoloģijas pārstāvis. Kremlis bez vārdiem, bet ar darbībām ir nepārprotami demonstrējis, ka to neinteresē reālas sarunas, ja vien tās nav par Ukrainas kapitulāciju. Zema līmeņa delegācijas sastāva mērķis ir pazemot sarunu otru pusi. Tā teikt, Bizantijas diplomātiskie standarti.

Delegācijas vadītajam nav nekādu lēmuma pilnvaru. Viņš var tik vien kā atskaņot Vladimira Putina gribu. Ne pa labi, ne pa kreisi. Viņš var uzstāties ar tādiem “kareivīgiem” paziņojumiem, ka Ukraina nav īsta valsts un pie visa vainīgs ir NATO. Latvijas medijos tikmēr parādījās ziņas, ka Medinskis esot naidīgi noskaņots pret baltiešiem – tā ir patiesība, taču viņš ir naidīgi noskaņots pret visiem, kuri nav krievi – Baltijas valstis, Kaukāzs, Vidusāzija. Pārējie delegācijas locekļi bija vidēja līmeņa ierēdņi un diplomāti. Arī viņiem nekādas augsta līmeņa lēmējvaras nav. Krievija nevēlas meklēt īstu risinājumus un labprāt diplomātiski sabotē jebkādas iespējas diskutēt par notiekošo.

Starptautiskā sabiedrība, tostarp Ukraina un Eiropas valstis, Stambulas procesu uzskata par taktisku Maskavas manevru – tās ir skata pēc sāktas diplomātiskās sarunas, kuru mērķis nav īsts rezultāts. Analītiķi (Westminster, Atlantic Council u.c.) brīdina, ka Krievija, iespējams, izmanto sarunas kā instrumentu, lai novilcinātu laiku un sagatavotos jauniem uzbrukumiem frontē vai pārgrupētos kaujas laukā, līdzvērtīgi kā rīkojusies citās militārā konflikta situācijās, piemēram, Sīrijā.

Diplomātija var progresēt tikai ar radikāli spēcīgu rietumu rīcību un Krievijas gatavību pragmātiskiem un taisnīgiem kompromisiem, kādus pašlaik tā nedemonstrē.