Noslēpumainais Roberts Maksvels

Sākotnējā šīs esejas versija pirms vairākiem gadiem publicēta krievu valodā izdotā laikrakstā “Российский Курьер” (“Krievijas Kurjers”), ko publicē un izplata Ungārijā un Austrijā. Autors (Leonīds Sumarkovs) par to saņēma tikai 2-3 atsauksmes un materiāls, kas, viņaprāt, varētu dot zināmu vielu pārdomām, palika gandrīz nepamanīts.

“Nesen apritēja desmit gadi kopš noslēpumainā šī raksta galvenā varoņa Roberta Maksvela nāves. Spilgta, neparasta personība, novators, interesants sarunu biedrs un viens no lielākajiem informācijas magnātiem pasaulē. Viņš uzmanīgi sekoja notikumiem, kas bija saistīti ar mūsu valsti (Krieviju) un tās informācijas resursiem, un aktīvi tajos piedalījās, tiem piešķirot lielu nozīmi.

Otrā Pasaules kara laikā viņš bija britu armijas virsnieks, bet pēc tā izveidoja savu biznesu tobrīd daudziem vēl pilnīgi jaunā jomā, un viņš neapšaubāmi bija neordinārs cilvēks. Roberts būtu varējis dzīvot ar mums šajā pasaulē arī šodien un, ja tas būtu noticis, Krievijas masu mediju struktūra un īpašnieki, iespējams, izskatītos nedaudz citādi. Viņam, Otrā pasaules kara dalībniekam, savulaik izdevās izdzīvot karā, bet no dzīves aiziet daudz vēlāk un pavisam savādā veidā. Kaut kā man šķiet, esmu gandrīz pārliecināts, ka tā nebija nejaušība. Iespējams, tas bija saistīts ar informācijas karu, kas tolaik sāka pieņemties spēkā.

Ar slaveno, visā pasaulē izplatītās milzīgas informācijas impērijas dibinātāju un vadītāju, miljardieri (lai gan daži saka, ka tikai multimiljonāru) Robertu Maksvelu es tikos tikai dažas reizes un nevaru teikt, ka būtu viņu labi pazinis. Tomēr, neskatoties uz to, kaut kādā veidā mūsu intereses savijās. Mums bija ne tikai dažas kopīgas intereses, bet arī kopīgi paziņas. Viens no tiem bija Fēliks Sviridovs – darbinieks starptautiskajā organizācijā World Intellectual Property Organization Šveicē, vēlāk direktora vietnieks VINITI (Vispasaules zinātniskās un tehniskās informācijas institūtā), kā arī kādu laiku darbinieks manā institūtā, Maskavas International Centre for Scientific and Technical Information. Viņš diezgan labi pazina Maksvelu un palīdzēja mums izveidot kontaktu. Vēlāk saikne ar Fēliksu pārtrūka, taču 90. gadu vidū man pēkšņi nācās viņu atkal redzēt filmā (šķiet, to sauca “Der Mann über Bord” ( “Cilvēks pār bortu”)), kas bija veltījums Robertam Maksvelam. Tajā viņš – iedomājieties tikai! – kopā ar Vladimiru Krjukovu sniedza komentārus, bet par to nedaudz vēlāk…

Atceros, ka tieši caur Fēliksu Sviridovu, kurš vēlāk kļuva par Roberta Maksvela uzņēmuma pārstāvi Maskavā, es savulaik pirmo reizi nodibināju kontaktus un iepazinos ar Maksvelu. Tolaik es, nesen ievēlēts par International Centre for Scientific and Technical Information direktoru, ierados zinātniskā konferencē Ženēvā, kur piedalījos ar referātu par informācijas pārraidi un telekomunikācijām. Tas notika septiņdesmito gadu vidū. Maksvels bieži uzturējās Šveicē, kur strādāja kopā ar savu tuvu paziņu un kolēģi doktoru Arpad Bogsch, World Intellectual Property Organization ģenerāldirektoru. Viņus interesēja perspektīvas un ļoti nozīmīgas problēmas, kam Krievija tolaik nepievērsa tik lielu uzmanību.

Mans referāts, cik atceros, bija diezgan neveiksmīgs. Neslēpšu – ne tikai autora, bet arī mūsu atpalicības datoru un telekomunikāciju tehnoloģijās dēļ. Konferenču zāles foajē demonstrēja attālinātu meklēšanu datubāzēs, bet mūsu valstī, neraugoties uz milzīgajiem izkliedētajiem informācijas resursiem, nekā tamlīdzīga vēl nebija. Mums pat nebija ko demonstrēt. Atgriezies Maskavā centos, cik vien iespējams, sava institūta darbu organizēt šajā virzienā. Starp citu, vēlāk tas galu galā deva rezultātus, taču par to tagad nav runa. Toreiz es iepazinos un nodibināju kontaktu ar Bogšu. Tieši caur viņu arī notika pirmais kontakts ar Robertu Maksvelu. Pēc tam bija vēl citi, galvenokārt epizodiski kontakti.

Tomēr par vienu no tiem, nopietnāku, un man īpaši palikušu atmiņā, man gribas pastāstīt. Astoņdesmito gadu beigās es sēdēju pie datora savā priekšsēdētāja vietnieka kabinetā PSRS State Committee for Science and Technology of the USSR Gorkija ielā 11, blakus Maskavas pilsētas padomei. Rets gadījums – kabinetā es biju viens. Strādāju pie kāda dokumenta. Pēkšņi durvis atveras, un kabinetā burtiski ielaužas Maksvels. Viņš būdams masīvs, satraukts un enerģisks atgādina spēcīgu bizonu.

Rokās viņam ir avīze, ar kuru viņš vicinās. Skaļi saka, gandrīz kliedz: “Leonīd! Skaties! Es sāku izdot jaunu avīzi Europeans.”

Viņš nolika to man uz galda, ātri paskaidroja un piedāvāja satikties (sakot, ka ir arī citas tēmas apspriešanai), bet pats iesteidzās pie mana priekšnieka, PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Borisa Tolstiha, kura kabinets bija blakus. Pēc dažām minūtēm piezvanīja pats priekšnieks un lūdza mani ienākt. Mēs kopā aplūkojām avīzi. Maksvelam par godu jāatzīst – viņš jau tolaik aktīvi strādāja vienotas Eiropas nākotnes labā tik svarīgajā informācijas jomā.

Kad paliekam divatā, Tolstihs uzmanīgi izskata ekonomikas sadaļu, un domīgi saka, ka arī mums vajadzētu izdot tādu avīzi. Manā darbības jomā Valsts komitejā bija arī informācijas jautājumi – es uzraudzīju valsts informācijas infrastruktūru. Viņš turpināja ar secinājumu, ka ko tādu laikam pagaidām nebūsim spējīgi pavilkt, bet tad jautā, kādas vēl man ir lietas ar Maksvelu, jo viņš uz mani atsaucies. Pirms tam ticies ar Mihailu Gorbačovu, Aleksandru Jakovļevu un Valentīnu Pavlovu. Pie mums viņš ieradies gandrīz tieši pēc viņiem. Es izstāstīju.

Maksvels, balstoties uz VINITI, vēlējās izveidot kopuzņēmumu un organizēt visu vai vismaz nozīmīgāko krievu zinātnisko rakstu anotāciju tulkošanu angļu valodā, lai tās komerciāli izplatītu Rietumos. Viņš vēlējās (un sākotnēji tas bija galvenais uzdevums) izveidot kopīgu datubāzi tā sauktajai faktogrāfiskajai informācijai ķīmijas jomā. Ko tur daudz teikt – idejas bija ļoti interesantas un pievilcīgas, tomēr bija skaidrs, ka projekts ir liels, skar daudzus cilvēkus, un prasa ievērojamus resursus. Vai Maksvels bija gatavs investēt? Droši vien jā, bet vēl nebija zināms, cik lielā mērā.

Kad es pirmo reizi uzzināju par šīm iespējām, nolēmu iepazīties ar lietu dziļāk. Atceros, ka uzaicināju uz tikšanos toreizējo VINITI direktoru, profesoru Pjotru Ņesterovu un jautāju par provizoriskās izstrādes rezultātiem, par sistēmas principiem un darba programmu. Par programmu viņš neko nepateica. Varbūt tās nebija. Vai varbūt viņi negribēja pielaist liekus cilvēkus pie tā, ko uzskatīja par privātu biznesu. Es mēģināju noskaidrot viņa personīgo viedokli un darba stāvokli. Atklāti sakot, es no viņa daudz negaidīju un sapratu, kāpēc tā. Formāli es Ņesterovu pazinu jau sen – mēs dažādos kursos mācījāmies MEPhl institūtā, pašreizējā kibernētikas fakultātē. Reiz pat palīdzēju viņam uz VINITI pāriet no direktora amata valsts standartizācijas sistēmā. Domāju, ka viņa izglītība institūtam nāks par labu. Taču jau drīz sapratu, ka kļūdījos. Negribējās kļūdīties otro reizi. Man bija bažas, ka viņš būs slikts partneris Maksvelam. Pie sevis domāju, ka viņš ar Petju izgāzīsies, sabojās lietu un pievils cilvēkus.

Ķīmijas informācijas sistēma, kas bija izveidota VINITI (tajā bija iesaistīti milzīgi intelektuālie resursi), tolaik bija viena no vadošajām pasaulē. Konkurence bija ļoti nopietna, un padomju līdzdalība kopā ar kādu ārvalstu partneri varēja būtiski ietekmēt to, kurā pusē nosvērsies svaru kausi. Vienlaikus mēs, kā jau minēts, ievērojami atpalikām datoru izmantošanā, un mums noteikti bija savas intereses.

Maksvela galvenais konkurents bija amerikāņu sistēma Chemical Abstracts Service, kas strauji attīstījās. Arī Maksvels acīmredzot nevēlējās zaudēt laiku. Viņš piedāvāja man pievienoties kopuzņēmuma valdei, bet pats jau aktīvi strādāja ar Ņesterovu, un sarunas bija intensīvas. Es izteicu viedokli, ka uz Ņesterovu paļauties nevar – viņš visu sabojās. Savas lielās aizņemtības dēļ (kas man tolaik šķita svarīgāka) es ierosināju valdei manā vietā likt vienu no maniem kolēģiem un piedāvāju pie šī jautājuma atgriezties vēlāk. Tikmēr vajadzēja precīzāk izstrādāt sistēmas principus un detaļas, un teicu, ka esmu gatavs vēlreiz izskatīt arī personāla jautājumus.

Drīz vien Maksvela ideja nokļuva līdz toreizējam PSRS Zinātņu akadēmijas prezidentam Gurijam Marčukam. Gurijs mani jau sen labi pazina un uzaicināja apspriesties. Es ierados akadēmijā un izklāstīju savu viedokli. Uzskatīju, ka pirms konkrētas sadarbības shēmas pieņemšanas vajadzētu rūpīgāk izpētīt situāciju un iespējas. Bija virkne jautājumu un priekšlikumu, par kuriem informēju prezidentu. Ierosināju šajā darbā iesaistīt arī akadēmijas viceprezidentu, akadēmiķi Valentinu Koptjugu – ievērojamu ķīmiķi, PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas vadītāju, kurš, starp citu, labi orientējās arī informācijas problēmās. Marčuks piekrita un drīz, kopā ar Valentinu Afanasjeviču, mēs devāmies uz ASV, kur apmeklējām Chemical Abstracts Service galveno mītni, lai iegūtu pieredzi un iepazītos ar darba organizāciju un tehnoloģijām. Izstrādājām kopīgu nostāju un, atgriezušies Maskavā, sākām gatavoties izšķirošajai apspriedei.

Tikmēr Maksvela darbs ar Pjotru Ņesterovu, šķiet, turpinājās. Maksvels rīkojās enerģiski un strauji, taču, manuprāt, ne vienmēr pietiekami piesardzīgi. Lai nodrošinātu darbu, VINITI drīz saņēma personālo datoru partiju, bet direktors (nevienu neinformējot) tos… ieslēdza slepenās “pirmās” nodaļas telpās, kuras tika aizzīmogotas. Pamatojums bija, lai tos nenozog, jo valstī notika masveida datoru zādzības. Tie joprojām bija reti un ļoti dārgi. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus. Vai tā bija sabotāža, vai ne, bet darbs uz priekšu nevirzījās. Par to visu kļuva zināms tikai vēlāk un, dīvainā kārtā, vispirms Anglijā un tikai pēc tam pie mums. Ņesterovu izsauca uz Londonu sniegt paskaidrojumus. Varu tikai iedomāties, kāda tur bija saruna, bet pēc atgriešanās viņš nonāca akadēmijas slimnīcā. Runāja, ka problēmas ar sirdi. Lieta iestrēga. Nezinu, vai šajā situācijā būtu palīdzējusi kāda īpaša iejaukšanās, arī mana, bet tieši tajā laikā mani ievēlēja jaunā amatā. Es devos strādāt uz Austriju, uz United Nations Industrial Development Organization.

Pirms aizbraukšanas nodevu Maksvelam informāciju – ja viņam vēl ir interese, būtu jārīkojas tieši caur akadēmiju, precīzāk caur akadēmiķi Valentīnu Koptjugu. Viņš bija sagatavots, lietas kursā, kļuvis par sabiedroto un gatavs palīdzēt. Akadēmijā stieši viņš pārraudzīja arī neveiksmīgā VINITI finansējumu. Šeit bija runa par jaunu pieeju – privātu sistēmu ar daļēju valsts līdzdalību no mūsu puses, kas radīja daudz juridisku, finanšu un organizatorisku jautājumu, kuri prasīja augsta līmeņa lēmumus. Tomēr man bija sajūta, ka viss jau ir nokavēts un jau iepriekš sapratu Maksvela iespējamo neapmierinātību. Jā, kļūdas tika pieļautas abās pusēs… Es arī pats sevi dažkārt vainoju – formāli visu darīju pareizi, bet, iespējams, kaut ko pārāk sarežģīju. Vai man pašam vajadzēja piedalīties tikšanās reizēs ar viņa konkurentiem? Tas varēja pieliet eļļu ugunij.

Es strādāju United Nations Industrial Development Organization, pagāja gads vai pusotrs un pienāca 1992. gads. Situācija valstī strauji mainījās. Es sāku domāt, ka tieši šeit būtu noderējusi Maksvela palīdzība un konsultācijas! Naivā galvā radās doma – pēc Otrā Pasaules kara Eiropā bija Māršala plāns. Maksvela uzvārds arī sākas ar burtu “M”. Tātad – “Plāns M”! Par to es uzrakstīju Robertam Maksvelam uz Londonu un informēju arī Maskavu. Caur viņa palīgu Ognijanu Dojnovu ātri saņēmu ielūgumu un devos uz Angliju. (Ar Dojnovu, bijušo Bulgārijas Politbiroja locekli, kurš agrāk uzraudzīja zinātniski tehniskā progresa jautājumus un tagad bija Maksvela starptautisko kontaktu padomnieks, man bija bijuši kontakti arī agrāk.) Man līdzi bija piezīmes – dažas lapas ar manu redzējumu par situāciju. Atkārtošu – es biju naivs cilvēks. Vai tiešām tikai man vienam varēja rasties šādas idejas? Droši vien Maksvels jau sen visu pats bija aprēķinājis.

Varbūt manu vēstuli viņš pat neizlasīja. Arī cita informācija, kas man bija – fotogrāfija, kuru savulaik rādīja Fēliks Sviridovs, kur blakus stāvēja Roberts Maksvels, Mihails Gorbačovs un Aleksandrs Jakovļevs, bet nedaudz tālāk gandrīz “miera stājā” stāvēja mūsu bijušais premjers Valentīns Pavlovs – neatstāja šaubas par Maksvela patieso “kalibru” un iespējām. Tātad, viņš jau bija iesaistīts lielajā spēlē. Vakarā, Maksvelam neesot Londonā (viņš bija izbraucis), viņa padomnieki, kuri mani pazina, sarīkoja lielisku pieņemšanu – vispirms Flīttsrītā, pēc tam peldošā restorānā uz Temzas. Taču nākamajā rītā viss negaidīti mainījās par 180 grādiem. Mani nosūtīja atpakaļ uz Vīni (pat automašīnu uz lidostu nepiedāvāja). Acīmredzot, Roberts Maksvels atgriezies Londonā atcerējās manus “grēkus” – neveiksmīgo projektu ar VINITI un braucienu uz ASV, lai tiktos ar viņa konkurentiem no Chemical Abstracts Service un atteicās no turpmākiem kontaktiem.

Pēc dažiem mēnešiem Maksvels noslēpumainos apstākļos traģiski gāja bojā. Kādā vakarā nezināmu iemeslu dēļ, palicis viens uz savas greznās jahtas atklātā okeānā…Drīz pēc tam sākās skaļš tiesas process, kas bija saistīts ar viņa vārdu, īpaši saistībā ar milzīgu aktīvu pazušanu no pensiju fonda, kas savukārt bija saistīts ar Maksvela biznesu. Pēc viņa nāves izrādījās, ka nav no kā prasīt atbildību. Nav skaidrs, kur palika šī nauda un/vai kāds, izņemot Dievu, zina tās likteni. Versija par multimiljonāra vardarbīgo nāvi, neskatoties uz daudzajiem presē izskanējušajiem jautājumiem un faktiem, tā arī netika apstiprināta. Mana iecerētā ideja sabruka, tā arī nesagaidījusi Roberta Maksvela komentāru. Izrādījās, ka tas man vienkārši bija pārāk liels kumoss.

Tikmēr dzīve ar visiem saviem negaidītajiem pavērsieniem turpinājās, un notika tā, ka drīz gan Vīnē, gan Londonā man bija tikšanās un kopīgs darbs ar Roberta Maksvela bērniem Īanu un Kevinu Maksveliem. Viņi bija spējīgi un enerģiski, tēvam līdzīgi jaunie finansisti un ekonomisti. Tobrīd es strādāju privatizācijas un investīciju veicināšanas fondā pie Aleksandra Ščerbakova, un darba dēļ kontaktējos ar pazīstamo uzņēmēju no Krievijas – Grigoriju Lučanski. Maksvela ģimenes locekļiem pēc Roberta Maksvela nāves un skaļā tiesas procesa radās problēmas, tomēr viss beidzās veiksmīgi. Kas attiecas uz mūsu toreizējām attiecībām, runa bija par iespējamu kopīgu dalību projektā “Commonwealth of Independent States”. Es jutu līdzi viņu zaudējumam; viņi to redzēja, zināja par maniem kontaktiem ar Robertu Maksvelu un zināja arī, ka vienā no savām izdevniecībām viņš bija publicējis grāmatu ar Mihaila Suslova (mana sievastēva) darbiem. Tāpēc mūsu attiecības bija labas gan profesionālā, gan cilvēciskā ziņā.

Es, kam bija zināma pieredze ar projektiem United Nations Industrial Development Organization ietvaros (savulaik uzraudzīju aptuveni divus tūkstošus projektu gadā), arī kaut ko mācījos un, cik spēju, palīdzēju ar saviem pieticīgajiem padomiem un kontaktiem. Par VINITI atcerējāmies tikai garāmejot. Tagad jau sen vairs nepiedalos kopīgos projektos. Arī attiecības praktiski nav saglabājušās. Cik zinu, viņus, tāpat kā viņu tēvu, joprojām interesē Krievija, un viņu darbi ir veiksmīgi.

Kas attiecas uz jautājumu, vai tika atrasta nauda, kas figurēja Roberta Maksvela pensiju fondos – man par to nav informācijas. Toreiz fakts, ka šie līdzekļi pazuda bez pēdām, šķita neticami un absurdi. Šodien, pēc līdzīgām naudas pazušanām Krievijā, redzu, ka tas nemaz nav vienīgais šāda veida gadījums.

Nauda pazuda bez pēdām, un pagaidām valda klusums, bet, kā reiz teica kāds pazīstams uzņēmējs no tā sauktajiem “jaunajiem krieviem” – “lielai naudai patīk klusums…”

Iespējams, kādreiz tā vēl uzpeldēs. Arī pieredzējušais KGB vadītājs Vladimis Krjučkovs filmas “Der Mann über Bord” noslēgumā pēkšņi izteica šādu frāzi: “Man šķiet, ka lieta ar Maksvelu, par kuru stāsta šī filma, vēl nav beigusies…” Varbūt viņš kļūdījās. Viņš neapšaubāmi bija cilvēks ar smalku intuīciju, un es vienmēr ar lielu cieņu izturējos pret viņa viedokli. Manuprāt, viņš bija ļoti simpātisks cilvēks, tikai tagad jau diezgan gados. Taču ar VINITI viss tomēr beidzās. Projekts izgāzās. Akadēmiķis Valentīns Koptjugs, tāpat kā Roberts Maksvels, diemžēl arī aizgāja no dzīves pārāk agri. Tāpēc, skatoties uz situāciju šodien, varbūt viss pat izvērtās uz labu?

Savās vecajās piezīmēs es kaut ko par šiem kontaktiem jau biju rakstījis. Bija arī citi kopīgi paziņas, mani draugi Bulgārijā un daži cilvēki PSRS, bet varbūt par to citreiz.”