Polijas pretdronu stratēģija un no tās izrietošais
Naktī uz 2025. gada 10. septembri Polija piedzīvoja, nu jau var skaidri pateikt, ka plānotu, Krievijas dronu iebrukumu tās teritorijā. Polijas gaisa telpā ielauzās 20-25 Gerbera tipa droni, kas bija aprīkoti ar papildu degvielas tvertnēm, lai spētu sasniegt Polijas teritoriju, un daļa bija aprīkota ar sprāgstvielām. Uzbrukumā necieta infrastruktūras objekti un daļu dronu notrieca, taču Krievijas signāls bija viennozīmīgs – beidziet atbalstīt Ukrainu, mēs varam jūs nepatīkami ietekmēt.
Visdziļāk Polijas teritorijā ielidojušo dronu atrada 420 km attālumā no robežas ar Ukrainu. Citu dronu atrada aptuveni 50 km no lielākās Eiropā termoelektrostacijas, kas saražo 20 % Polijai nepieciešamās elektroenerģijas. Netālu no citām dronu krišanas vietām atrodas arī virkne svarīgu enerģētikas un militāro objektu. Konkrēti runa ir par 22. taktisko aviācijas bāzi Malborkā, Gdaņskas naftas pārstrādes rūpnīcu un Gdaņskas ostu – lielāko konteinerostu Baltijas jūrā.
Enerģētikas sistēmā lielās elektrostacijas ir visredzamākie un visneaizsargātākie objekti. Pat tikai dažu galveno apakšstaciju bojājumi var izraisīt ievērojamu elektroenerģijas ražošanas jaudas kritumu. Lai garantētu elektrostaciju ilgstošu darbības pārtraukšanu, vadoties pēc Ukrainas pieredzes, jāizmanto spārnotās vai ballistiskās raķetes. Taču lai pārtrauktu elektrostacijas darbību, nav obligāti jāiznīcina tās katli, turbīnas vai ģeneratori. Ja tiek bojāts mezgls, caur kuru elektrostacija ir pieslēgta tīklam, stacijai nāksies samazināt jaudu vai pilnībā apturēt atsevišķus blokus pat tad, ja ģenerējošais aprīkojums nav bojāts. Pat neliela dronu grupa var nodarīt ievērojamu kaitējumu aizsardzībai nesagatavotam objektam un pašai valstij.
2026. gadā Polijas elektroenerģijas ražošanas pamatu joprojām veido lielās termoelektrostacijas. Jaudīgākās no tām – Belhatovas, Kozenicas, Opoles, Turovas, Polaņecas un Javožnes elektrostacijas, darbojas ar brūnoglēm un akmeņogļēm. Atkarībā no sezonas, lielās elektrostacijas nodrošina aptuveni 40-50 % Polijas elektroenerģijas ražošanas. Ziemas mēnešos to nozīme pieaug, jo samazinās saules enerģijas ražošana un palielinās patēriņš.
Transformatoru apakšstacijas un sadales punkti ir ievērojami neaizsargātāki. Atšķirībā no elektrostaciju galvenajām iekārtām, ievērojama daļa apakšstaciju augstsprieguma iekārtu atrodas zem klajas debess. Lielajos jaudas transformatoros ir tonnām viegli uzliesmojošas transformatoru eļļas, ko izmanto dzesēšanai, tāpēc pat bezpilota lidaparāti ar salīdzinoši nelielu kaujas daļu var izraisīt ugunsgrēku iekārtās, bez kurām elektroenerģijas pārvade kļūst neiespējama. Atjaunošanas ilgums ir atkarīgs no bojātās iekārtas. Bojātas līnijas, ārējie savienojumi vai atsevišķi sadales iekārtas elementi labvēlīgos apstākļos var tikt atjaunoti dažu stundu vai dienu laikā, taču sarežģītāka situācija rodas gadījumā, ja tiek iznīcināts liels jaudas autotransformators. Šādas iekārtas sver simtiem tonnu, tiek ražotas pēc individuāla pasūtījuma atbilstoši konkrētiem tīkla parametriem un prasa īpašu transportēšanu.
Ukrainas pieredze liecina, ka ātra atjaunošana lielā mērā ir atkarīga no iepriekšējo modernizāciju laikā demontēto transformatoru pieejamības, rezerves iekārtām un iespējas pārveidot tīkla shēmu pagaidu variantā. Ja nav gatavas rezerves, jauna transformatora ražošana un piegāde var ilgt no dažiem mēnešiem līdz gadam un ilgāk. 2022.-2023. gadā krievi sabojāja aptuveni pusi Ukrainas lielo tīkla apakšstaciju. Tas ļāva radīt elektroenerģijas deficītu pat bez lielākās daļas enerģijas ražošanas jaudu iznīcināšanas. Atsevišķi reģioni nonāca enerģētiskā izolācijā, un operatoram nācās ieviest avārijas tīkla atslēgumus, lai nepieļautu nekontrolētu enerģētiskās sistēmas sabrukumu. Pirms fizisko aizsardzības elementu masveida uzstādīšanas ap transformatoriem bieži vien pietika ar vienu trāpījumu, lai radītu kritiskus bojājumus. Savukārt aizsargkonstrukcijas ļauj izturēt pat tiešus dronu trāpījumus un netiešus raķešu trāpījumus to tuvumā, tādējādi ievērojami palielinot nepieciešamo triecienlīdzekļu skaitu, lai sasniegtu konkrētu mērķi.
Tikmēr Polija no tradicionālās perimetra apsardzes pāriet uz kritiskās infrastruktūras sagatavošanu militāriem draudiem. 2025. gada decembrī PSE (Polijas elektroenerģijas sadales operators) un Polijas bruņoto spēku Ģenerālštābs parakstīja vienošanos par enerģētikas infrastruktūras aizsardzību. Tā paredz informācijas apmaiņu, kopīgu uzraudzību, apmācības un ieteikumu izstrādi par PSE objektu aprīkojumu un tehniskajiem aizsardzības līdzekļiem. Operators apņemas pastiprināt bruņoto apsardzi un infrastruktūras novērošanai izmanto dronus un helikopterus.
2026. gada februārī Polija kritiskās elektroenerģētikas infrastruktūras aizsardzībai saņēma 21,5 miljonus eiro Eiropas finansējuma. Programma aptver PSE stratēģiskos objektus un paredz ieviest kompleksas draudu atklāšanas sistēmas un pastiprināt apakšstaciju apsardzi. Tomēr liela daļa no šiem pasākumiem joprojām atrodas sagatavošanas stadijā.
Polijas pretdronu gaisa aizsardzības pastiprināšana
Pagājušā gada uzbrukums Poliju pārsteidza – gatavībā bija klasiska pretgaisa aizsardzība un trūka pietiekami daudz lētu līdzekļu dronu masveida iznīcināšanai. Iznīcinātāju F-35 un F-16 izmantošanu pret šādiem mērķiem bija "izmisuma solis", jo nebija citu līdzekļu, ko varētu nekavējoties izmantot kaujā.
2025. gada jūlijā bruņotie spēki apturēja poļu kompānijas pretdronu kompleksa SKYctrl modernizācijas finansēšanu, un finansējums trūka arī jaunajam KINMA (Kinetyczny i Niekinetyczny Moduł Antydronowy) projektam. Mēnesi pēc gaisa uzlidojuma poļu izdevuma "Defence24" komentētājs konstatēja, ka 16 mēnešu laikā, kopš tika uzsākta programma "Austrumu vairogs" (Eastern Shield), Polija nav izveidojusi pretdronu barjeru, un Polijas ražotāji nav saņēmuši skaidras prasības. Kaut kas ļoti līdzīgs Latvijas situācijai ar "dronu sienu".
Tagad Polija ir iegādājusies ASV izgatavotos dronu iznīcinātājus MEROPS, pasūtījusi pretdronu sistēmu SAN un sākusi pielāgot kaujas aviāciju dronu pārtveršanai un iznīcināšanai. SAN ir Polijas vērienīgākā un modernākā pretdronu pretgaisa aizsardzības sistēma, par kuras izveidi un piegādi Polijas bruņotie spēki noslēdza vēsturisku vairāku miljardu eiro līgumu. Sistēmas galvenais uzdevums ir nodrošināt valsts austrumu robežas aizsardzību pret zemu lidojošiem, maziem un masveidā palaistiem droniem iniciatīvas "Austrumu vairogs" ietvaros. MEROPS ir ASV izstrādāta, kompakta un mobila bezpilota lidaparātu (pretdronu) sistēma, kas izmanto mākslīgo intelektu un pārtvērējdronus lētu trieciendronu (piemēram, Shahed) neitralizēšanai.
NATO pirmā reakcija uz uzbrukumu bija operācija "Eastern Sentry", kas tika uzsākta pagājušā gada 12. septembrī. Alianse pastiprināja austrumu flangu ar iznīcinātājiem, novērošanas lidmašīnām un sauszemes gaisa aizsardzības sistēmām, kā arī paplašināja datu apmaiņu starp valstīm. MEROPS dronu pārtvērēji kļuva par pirmo reālo atbildi, un novembrī ASV sistēmas jau tika izvietotas Polijā. Polijas militārpersonāls piedalījās apmācībās, un notika pārtvērējdronu un jau izvietoto radaru integrācija. Saskaņā ar NATO teikto, ASV Polijai un Rumānijai nodeva vairākus desmitus dronu un virszemes staciju. Viens pārtvērējdrons maksā aptuveni 14,5 tūkstošus dolāru. Piebildīsim, ka Latvijā šo spēju nelielā variantā ieviesīs tikai š.g. septembra beigās.
Pretdronu aizsardzību kā sistēmu nodrošinās kompleksa SAN ieviešana. Katrs sistēmas kaujas elements apvienos 35 mm un 30 mm lielgabalu, 12,7 mm ložmetēju, 70 mm vadāmo raķešu APKWS palaišanas iekārtu, pārtvērējdronu, radaru, optiski elektroniskos līdzekļus, EW un vadības mašīnas spējas.
2026. gada 30. janvārī Polijas Bruņojuma aģentūra par aptuveni 15 miljardiem zlotu noslēdza līgumu ar PGZ (Polska Grupa Zbrojeniowa) un Kongsberg konsorciju. Tas paredz 18 baterijas, 18 vadības vienības, 52 uguns vienības un 703 transportlīdzekļus. Piegādes jāpabeidz līdz 2028. gada janvārim. Februārī ražotāji poligonā demonstrēja atsevišķus SAN elementus. Augustā aizsardzības ministra vietnieks Cezārijs Tomčiks paziņoja, ka līdz 2026. gada beigām bruņotie spēki varētu saņemt trīs pilnas baterijas, nevis vienu, kā bija plānots iepriekš, tomēr septembra sākumā vēl nav publiski apstiprināta pirmās baterijas nodošana.
2026. gada jūlijā Bezpilotu sistēmu bruņoto spēku inspekcija izsludināja pieteikšanos uz pārtvērēju izmēģinājumiem. Minimālās prasības – ātrums 150 km/h, darbības rādiuss 1,5 kilometri, svars ne vairāk kā 2 kilogrami un gatavība startam 12 sekundēs. Tas ir pietiekami, lai cīnītos pret izlūkošanas un taktiskajiem uzbrukuma bezpilota lidaparātiem, taču nepietiekami, lai neitralizētu pat parastos Geraņ-2.
Vienlaikus Polija gatavo lētākus aviācijas ieročus. F-16 un FA-50 lidmašīnām plānots integrēt APKWS (Advanced Precision Kill Weapon System (Uzlabotā augstas precizitātes iznīcināšanas ieroču sistēma)), lai netērētu Sidewinder vai AMRAAM gaiss-gaiss klases zenītraķetes. Pēc līguma noslēgšanas pirmo M28 Bryza ir jāpārveido par bezpilota lidaparātu mednieku ar bortu ložmetēju apbruņojumu.
Gadu pēc uzlidojuma Polija ir panākusi ievērojamu progresu. MEROPS pārtvērējdroni jau atrodas bruņoto spēku rīcībā, pretgaisa aizsardzības sistēmas SAN ir saņēmušas finansējumu, aviācija gatavojas lētākai dronu iznīcināšanai, bet NATO ir pastiprinājusi izlūkošanu un dežūras austrumu flangā, taču fiziskā aizsardzība neparādās brīdī, kad tiek parakstīts līgums. Vēl ir jāizgatavo astoņpadsmit SAN baterijas, jāapgādā ar munīciju, jāapvieno vienotā tīklā, jāapmāca apkalpe un jāizvieto tās gar robežu, bruņotajos spēkos, lidlaukos, pilsētās un rūpniecības objektos. Pat pēc pilnīgas izvietošanas to nepietiks, lai vienlaikus aizsargātu visus iespējamos mērķus.
2026. gada augustā Polijas Ieroču aģentūras vadītāja vietnieks brigādes ģenerālis Mihals Marciņaks paziņoja, ka Polijas lielajām pilsētām nav izvērstas pretraķešu aizsardzības. Uz jautājumu, vai valstij ir pietiekami daudz palaišanas iekārtu un raķešu, lai vienlaikus aizsargātu gan pilsētas, gan militāro infrastruktūru, viņš atbildēja: "Vēl nē". Jautājums ir ne tikai par bateriju skaitu, bet arī par prioritātēm, ko tieši būtu jāaizsargā masveida uzbrukuma gadījumā – karaspēka vienības, lidlaukus, Varšavu vai lielos enerģētikas objektus.
Vēl pirms bija īstenoti visi šie lēmumi, Krievija pārgāja uz tūkstošiem reaktīvo dronu, palielināja to īpatsvaru uzbrukumos un uzsāka mazo spārnotu raķešu ražošanu. Polija ir daudz paveikusi, bet drauds mainās ātrāk, nekā valsts paspēj ieviest atbildes pasākumus.
Drauds jau ir attīstījies
Krievija radījusi jaunus apdraudējuma elementus – papildus lēnajiem Gerbera un Geraņ-2 droniem masveidā ir parādījušies reaktīvie droni un mazizmēra spārnotās raķetes.
Krievijas drauds jau ir pārsniedzis lēnu virzuļdzinēju dronu masveida izmantošanas iespējas. 2025. gada laikā Ukrainas Aizsardzības spēki reģistrēja aptuveni 180 reaktīvo bezpilota lidaparātu pielietošanu, bet līdz 2026. gada jūnija sākumam Krievija jau bija izmantojusi aptuveni 1400 šādus lidaparātus. Aprīlī reaktīvie modeļi veidoja aptuveni 15-20 % palaisto Shahed tipa dronu, taču vasaras sākuma to īpatsvars sāka strauji pieaugt. Jūlijā Krievija palaida piecas reizes vairāk reaktīvo bezpilota lidaparātu nekā jūnijā. Augusta beigās Gaisa spēku pavēlniecības runasvīrs Jurijs Ignats paziņoja, ka tikai četru dienu laikā Ukrainas bruņotie spēki reģistrēja vairāk nekā 1500 Krievijas bezpilota lidaparātus, no kuriem aptuveni 800 bija reaktīvie. Atsevišķos uzbrukumos to īpatsvars jau sasniedza aptuveni divas trešdaļas kopējā bezpilota lidaparātu skaita.
Saskaņā ar Ukrainas AM Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GUR) datiem, augustā Krievijas rūpniecība katru mēnesi ražoja aptuveni 3000 reaktīvos bezpilota lidaparātus Geraņ-4/5 un aptuveni 2800 virzuļdzinēju bezpilota lidaparātus Geraņ-2. Tā reaktīvie modeļi pēc ražošanas tempa jau ir apsteiguši bāzes modeli. Iespējams, šim nolūkam Krievija ir pārorientējusi daļu ražošanas līniju, kā rezultātā jūlijā kopējais dronu ražošanas apjoms nedaudz samazinājās.
Galvenais ierobežojums joprojām ir mazizmēra turboreaktīvie dzinēji. Krievija ir atkarīga no šādu dzinēju piegādēm no Ķīnas, un viena dzinēja cena tiek lēsta 35-40 tūkstošu dolāru apmērā. Tas reaktīvos Geraņ padara dārgākus, taču ražošanas temps liecina, ka cena pagaidām nav kļuvusi par šķērsli.
Geraņ-4 lidojuma ātrums ir aptuveni 350-500 km/h, bet lidojuma attālums – līdz 1000 kilometriem, un tas spēj nest lādiņu, kuras masa pārsniedz 50 kilogramus. Ievērojami lielākais Geraņ-5 attīsta ātrumu virs 600 km/h, tā lidojuma attālums ir līdz 950-1000 kilometriem, un tam ir 90 kilogramu kaujas daļa. Pēc saviem raksturlielumiem tie vairs nav vienkārši, ātri BPL, bet gan mazas spārnotās raķetes. Līdzās tiem masveidā parādās tādas mazizmēra spārnotās raķetes kā S8000 Banderoļ, kas var lidot ar ātrumu vairāk nekā 600 km/h. Raķetes deklarētais darbības rādiuss ir apmēram 500 kilometri, un tā nes 115 kilogramu smagu kaujas daļu, no kuras aptuveni 50 kilogrami ir sprāgstviela.
Lēns drons, kas lido ar ātrumu 200 km/h un ir konstatēts 50 kilometru attālumā, dod apmēram 15 minūtes, lai reaģētu. Mērķis, kas pārvietojas ar ātrumu 500 km/h, šo pašu attālumu veic sešās minūtēs. Ja zemes radars reljefa vai zema augstuma dēļ to pamanīs tikai 20 kilometru attālumā, paliks aptuveni divas ar pusi minūtes. Reaktīvie droni var veikt ievērojamu maršruta daļu augstumos, kas ir nesniedzami mazkalibra artilērijai un mazajām APKWS tipa raķetēm. Turklāt, pārtvērējs ar ātrumu līdz 300–350 km/h nespēs panākt reaktīvo Geraņ un nevar sistemātiski pārtvert šādus aparātus.
Galvenā slodze reaktīvo dronu notriekšanai gulstas uz automātiskajiem lielgabaliem un īsas darbības rādiusa pretgaisa raķetēm, kas nodrošina objektu tiešo aizsardzību, kā arī uz iznīcinātājiem un perspektīvajiem reaktīvajiem pārtvērējiem, lai iznīcinātu mērķus lidojuma maršruta posmā.
Masveida ražošana maina arī pretgaisa aizsardzības ekonomiku. Ja Krievija spēj katru mēnesi ražot tūkstošiem reaktīvo aparātu, aizsardzība nevar pastāvīgi paļauties tikai uz iznīcinātājiem un dārgām pretgaisa raķetēm. Ir nepieciešams blīvs tīkls, pietiekams daudzums lētas tuvās darbības munīcijas un līdzekļi, kas spēj vienlaikus iznīcināt lielu skaitu ātrgaitas mērķu. Polijai tas nozīmē, ka SAN būs jāievieš ekspluatācijā jau pret sarežģītāku draudu nekā tas, kas bija galvenais stimuls programmas uzsākšanai.
Nevajadzētu aizmirst arī "tradicionālos" draudus. Tā, 2026. gada 30. jūlijā Krievijas spārnotā raķete H-101 virs Polijas nolidoja vairāk nekā 100 kilometrus un nokrita pie Tarnavas-Kolonijas Ļublinas vojevodistē. Polijas militārie spēki izsekoja mērķi un pacēla dežūraviāciju, taču to neiznīcināja. Vēlāk ģenerālmajors Mačejs Jablonskis paziņoja, ka raķete H-101 pirms trieciena veica raksturīgo "kalniņa" manevru un ielidoja zemē gandrīz vertikāli. Tas liecina, ka raķete virs Polijas teritorijas apzināti pārvietojās pa ieprogrammētu maršrutu, nevis ielidoja nejaušas kļūdas dēļ.
Kā ir Latvijā? Oficiālie informācijas avoti
Pasīvā aizsardzība apakšstacijās. Stratēģiski svarīgākajos mezglos tiek veidoti fiziski norobežojumi, kas slāpētu šķembu un sprādzienu viļņus. Kā ātrs un izmaksu ziņā efektīvs risinājums tiek izmantoti specializēti smilšu maisu un bloku vaļņi/barjeras ap transformatoriem un vadības sistēmām.
Perimetra drošība. Pastiprināta perimetra apsardze un ieviestas uzlabotas video novērošanas sistēmas ar analītiskajām funkcijām, lai objektu tuvumā savlaicīgi fiksētu nepiederošu dronu klātbūtni.
Pētniecība. Aizsardzības ministrija ir noslēgusi pētniecības un izstrādes (R&D) līgumus ar Latvijas uzņēmumiem, lai attīstītu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vajadzībām pielāgotus pret-dronu un elektromagnētiskās karadarbības risinājumus.
Tā kā gaisa triecieni bieži tiek kombinēti ar kiberuzbrukumiem (kā tas tika novērots nesenā incidentā Polijā), Latvijas tīklu operatori (piemēram, "Sadales tīkls" un "Augstsprieguma tīkls") ir ieviesuši stingru IT sistēmu iekšējo kontroli. Tiek pastāvīgi testēta jauno elektroiekārtu kiberdrošība un nodrošināta gatavība vadīt tīklu pilnīgi kritiskos vai izolētos apstākļos, sadarbojoties ar institūcijām Cert.lv un Satversmes aizsardzības biroju.
Valdības deklarācijā (š.g. maijs) teikts, ka tiks uzsākti darbi, lai nodrošinātu kritiskās infrastruktūras aizsardzību teroraktu un militārā konflikta gadījumā. Saskaņā ar premjera Kulberga teikto, viņa valdības darba sākumā tikai 25 % kritiskās infrastruktūras objektu ir plāns, kā veidot to aizsardzību.
Secinājums
Diemžēl, bet secinājums ir visai skarbs. Pašlaik tik svarīgi kritiskās infrastruktūras objekti, kā elektropārvades līniju sadales mezgli ir neaizsargāti mērķtiecīga uzbrukuma gadījumā. Ir jārēķinās ar to, ka Krievija var pielietot hibrīdo stratēģiju, lai nodarītu ievērojamus postījumus sadales tīkla elementiem, tai pat laikā kārtējo reizi savu iesaisti noliedzot un maksimāli mazinot iespējamu NATO reakciju.
Ja Kremlis izvēlēsies situāciju maksimāli eskalēt, vienīgais risinājums būs radīt Krievijas infrastruktūrai tādus zaudējumus, kas kara turpināšanu padarītu par neiespējamu. Ir jāpieņem, ka aizsardzība pret tūkstošiem trieciendronu ir teju neiespējama un ka vienīgais efektīvais aizsardzības veids ir tādu pat, vēlams vēl lielāku zaudējumu nodarīšana agresoram. Aizsardzības pasākumiem ir jāietver ne tikai pretdronu aizsardzība, bet arī pašu uzbrukuma spējas. Tas ir līdzvērtīgi kodolparitātei, kas starp lielvalstīm nodrošināja tā dēvēto MAD (mutual assured destruction). Ne Latvija, ne Baltijas valstis ballistisko vai pat spārnoto raķešu spēju nevar individuāli attīstīt, jo tā ir dārga. Redzam, ka to vēl paveikt nevar pat Polija.
Īpaši svarīgu infrastruktūras objektu maksimāla aizsardzība ir valsts pienākums. Ja jau var izveidot infrastruktūru, tad jāvar nodrošināt arī tās aizsardzību (vismaz pret hibrīdiem uzbrukumiem). Jāsecina, ka pašlaik Latvijas gatavība ir neskaidra, savukārt atbildība par to gulstas uz pilnīgi reāliem cilvēkiem – cilvēkiem, kuriem gadu gaitā deleģēti ievērojami budžeta līdzekļi drošības situācijas apsekošanai un pretpasākumu veikšanai.
Par kaujas dronu tehnoloģiju attīstību, pat tad, kad tie tika izmantoti vien epizodiski, bija zināms jau pasen. Šajā laikā amatu ieņēmuši vairāki aizsardzības ministri. Ir skaidrs, ka aizsardzības ministra amatā nevar būt ierēdnis, kas uzklausa tikai to, ko tam iesaka – jābūt arī spējai personīgi izprast reālās pasaules drošības situāciju. Nekāda atbildība demokrātiskā iekārtā prasīta netiek. Sliktākajā gadījumā amata pamešana, lai ietu uz jau sagatavotu rezerves vietiņu, pašsaprotams, ka ar komfortablu ienākumu līmeni.
Jāņem vērā, ka draudu raksturs mainās nu jau pa dienām. Ir skaidrs, ka dažādo robotizēto sistēmu pielietošanu kaujaslaukā pavisam drīz vadīs tikai MI. Jau šobrīd tas tiek pielietots, un ir skaidrs, ka pavisam tuvā nākotnē tas pilnībā pārņems kaujas robotu vadību. Par aizsardzību pret to bija jāsāk domāt jau vakar, un jau tagad bija jānorit reāliem darbiem.
Comments