Ienaidnieki no pašu vidus: lētu slepeno operāciju revolūcija

Pārpublicējam Lietuvas drošības problēmu pētnieka Lukas Šimonis rakstu par Krievijas stratēģiju graujošas darbības izvēršanā Eiropā.  

Spiegu pasaules jaunā realitāte 

Augstas kvalitātes fotogrāfijas ar militāriem objektiem, militārās tehnikas bojāšana, ugunsgrēki militārās produkcijas ražotnēs un noliktavās vai noliktavās, kurās glabājas palīdzība Ukrainai. Draudi un fiziska vardarbība pret aktīvistiem vai aizsardzības uzņēmumu vadītājiem. Aukstā kara laikā šādas darbības veica augsti kvalificēti izlūkošanas darbinieki vai īpaša aģentūra, bet darbības koordinēja specdienestu izlūki, kuriem bija diplomātiskais piesegs. Tas prasīja lielus resursus, fizisku klātbūtni, vervēšanu un riskantas slepenas darbības. Nemaz nerunājot par to, ka gadījumā, ja aģentu tīkls tiktu atklāts, valsts, kas to bija izveidojusi, varētu saskarties ar plaša mēroga sankcijām un analogu pretdarbību. 

Pasaules uzmanība ir pievērsta Ukrainai, kur lēti droni un bezpilota sauszemes platformas pārveido kaujas lauku, taču līdzīga revolūcija notiek arī slepeno operāciju pasaulē. Tā vietā, lai izmantotu labi sagatavotu aģentūru, Krievija  slepenu operāciju izpildei vervē parastus civiliedzīvotājus. Pats par sevi tas nav nekāds jaunums – plašsaziņas līdzekļi bieži ir minējuši, ka krievi cilvēkus vervē tērzēšanas lietotnēs, jo īpaši "Telegram", un Lietuvas Aizsardzības ministrija ir pat publicējusi rakstu par draudiem, ka šādiem uzdevumiem varētu tikt vervēti arī bērni.

Eiropas valstis uz šo jauno realitāti reaģē diezgan pasīvi un izvairās Krieviju nosaukt par organizatori – arī minētajā Lietuvas AM publikācijā Krievija nav tieši pieminēta. Drauda patiesais mērogs tiek vērtēts pārāk zemu, tādēļ aicinām iepazīties ar zemāk veikto izvērtējumu.

Kāpēc Krievija ir izvēlējusies civiliedzīvotājus 

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā simtiem Krievijas diplomātu (no kuriem daudzi bija specdienestu darbinieki) tika izraidīti no Eiropas, ASV un Kanādas, savukārt tie, kas palika, nonāca daudz stingrākā uzraudzībā, un Eiropa pastiprināja savu pretizlūkošanas potenciālu. Tas būtiski ierobežoja Krievijas iespējas. Sastopoties ar cilvēku un citu resursu trūkumu, Krievijas specdienesti sāka vervēšanu Eiropas valstīs civiliedzīvotāju un kriminālo elementu vidū. Rezultātā radās bezprecedenta sabotāžu un spiegošanas vilnis, ko daži dēvē par "hibrīdkaru". 

Civilo iedzīvotāju iesaistīšana pati par sevi nav nekas jauns (un Krievija nav vienīgā valsts, kas to dara), taču, apvienojumā ar sociālajiem tīkliem un internetu, šīs parādības mērogs, pieejamība un zemās izmaksas padara to patiesi revolucionāru. Tas rada jaunu izaicinājumu Eiropas bruņotajiem spēkiem un valsts drošības iestādēm – tā ir jauna realitāte, kurā tiem nākas stāties pretī lielam skaitam pašu teritorijā esošu ienaidnieku. 

Kā darbojas vervēšanas mehānisms 

Medijos bieži tiek minēts, ka vervētāji izmanto populāro ziņojumapmaiņas lietotni "Telegram", taču tas vēl neatklāj pilno darbības ainu. Neviens pie kāda cilvēka nevēršas ar vārdiem: "Sveiks, vai nevēlies veikt sabotāžu Krievijas interesēs?". Vervētāji meklē potenciālos mērķus sociālajos tīklos, tiešsaistes forumos, "Telegram" kanālos un citās lietotnēs. Ir "Telegram" grupas, kur šāds "papilddarbs" tiek piedāvāts masveidā. 

Atklājuši potenciālo mērķi, viņi ar to sazinās, sūtot nevainīgus ziņojumus un mēģinot iegūt uzticību, nevis uzreiz piedāvājot konkrētus uzdevumus. Ja cilvēks izrādās derīgs (vismaz vienkāršiem uzdevumiem), vervētāji viņam piedāvā naudu vai dāvanas par vienkāršu darbību veikšanu, piemēram, sūtījuma nogādāšanu no punkta A uz punktu B. Vīriešiem, kuri 2024. gadā aizdedzināja IKEA noliktavu Viļņā, tika solīti 10 tūkstoši eiro un veca BMW automašīna. Tāpat cilvēkus var pierunāt uz sadarbību, izmantojot psiholoģisko spiedienu vai šantāžu. 

Ja vervētajiem cilvēkiem izdodas veiksmīgi izpildīt uzdevumu (un par izdarīto klusēt), viņiem uztic turpmākus, bieži vien daudz bīstamākus uzdevumus (piemēram, spiegošana vai sabotāža). Atšķirībā no tradicionālajām izlūkošanas darbības formām, vervētājiem nav nepieciešams ar kādu tikties klātienē vai vispār atrasties mērķa valstī. Tā specdienestu darbinieki var vervēt cilvēkus un veikt uzdevumus pilnīgā drošībā un noliedzamībā, neriskējot, ka viņus noķers, atmaskos un būs diplomātisks skandāls.

Ne ideoloģija, bet nauda. Jauna Krievijas algotņa portrets 

Lai izprastu šīs problēmas apmērus, jāanalizē, kādi cilvēki piekrīt veikt slepenus uzdevumus Krievijas labā. Lai gan loģika liek domāt, ka tie varētu būt cilvēki, kas jūtas aizvainoti no savas valsts puses, ir prokrieviski noskaņoti elementi, noziedznieki u.t.t., realitāte ir citāda. Minētās cilvēku grupas patiešām ir potenciālie algotņi, taču ideoloģiskie motīvi nav galvenais šo darbību virzītājspēks. Galvenais iemesls ir pragmatisks, tā ir nauda. Krievija vēršas pie cilvēkiem, kuri meklē "vieglu" naudu, jo īpaši pie cilvēkiem no neaizsargātām sabiedrības grupām (atkarības, finansiālas grūtības, krimināla pagātne), imigrantiem no Krievijas vai Baltkrievijas (vai pat ukraiņu bēgļiem). 

Satraucoša tendence ir tā, ka Krievijas specdienesti arvien aktīvāk iesaista pusaudžus, kuri vēlas nopelnīt, pierādīt sevi vai ir gatavi iesaistīties vienkārši garlaicības dēļ. Citiem vārdiem sakot, lai gan ideoloģiskie ekstrēmisti ir noderīgi, Krievijai ne vienmēr ir vajadzīgi cilvēki, kuri ienīst NATO, Ukrainu vai savu valdību. Viss, kas vajadzīgs, ir cilvēks, kurš izmisīgi vēlas nopelnīt dažus simtus eiro. 

Tas atklāj patieso, arvien pieaugošo problēmas mērogu. Runa nav par nedaudziem "noderīgiem idiotiem" vai radikāļiem, bet gan par milzīgu potenciālu Krievijas izlūkošanas palīgu pulku, kuri strādā naudas dēļ. Mūsdienu armijas darbojas ekosistēmā, kurā ir milzīgs skaits civilo apakšuzņēmēju – pavāri, apkopēji, apkalpojošais personāls, tehniskie darbinieki, autovadītāji, loģistikas speciālisti u.t.t. Šie cilvēki dzīvo blakus militārajiem objektiem, kritiskajai infrastruktūrai vai rūpnīcām, un viņiem visiem ir ģimenes, draugi un radinieki. Mazākās valstīs tie ir desmitiem tūkstošu cilvēku, lielākās tie var būt pat desmitiem miljonu. Milzīgs cilvēku skaits, starp kuriem potenciāli ikviens var strādāt Krievijas dienestu labā. Valsts drošības iestādes spēj atklāt un izsekot radikāļus vai "piektās kolonnas" grupas, kā arī pārbaudīt militāro struktūru civilos apakšuzņēmējus, bet paredzēt, vai parasts pilsonis kļūs par Krievijas izlūkošanas aģentu, ir neiespējami. 

Decentralizēts tīkls rezidentūras vietā 

Kā jau minēts, vervēšanas speciālisti nevēršas pie potenciālajiem mērķiem ar jautājumu, vai tie vēlas strādāt FSB labā. Vervējamie, it īpaši pusaudži, bieži vien vispār nezina, kā labā viņus aicina pastrādāt kādu nelikumīgu darbību. Protams, ja "Telegram" kanālā kādām piedāvā tādus uzdevumus, kā piemēram "aizdedzināt NATO tehniku", var nojaust, kam tas ir izdevīgi, taču tas ir piemērs daudz tiešākiem un vardarbīgākiem uzdevumiem. 

Piemēram, aģentam ir uzdots atrast un sabojāt dzelzceļa posmu, pa kuru tiek pārvadāta militārā palīdzība Ukrainai. Izmantojot sociālos tīklus, aģents var atrast kādu loģistikas jomas darbinieku, lai noskaidrotu precīzu kravu kustības virzienu. Nosakot atrašanās vietu, aģents var sazināties ar kādu citu personu – dzelzceļa darbinieku vai vietējo iedzīvotāju, lai apstiprinātu (piemēram, uzņemot fotogrāfiju), ka vilcieni šķērso šo ceļa posmu. Pēc apstiprinājuma saņemšanas kurators var nolīgt kādu cilvēku no šīs apkaimes, lai tas uz norādīto vietu nogādātu sabotāžas rīkus. Galu galā vēl kāda cita persona paņem šos instrumentus un sabojā sliežu ceļu. Šādā ķēdē katrs darbojas atsevišķi, neko nezinot par pārējo esamību, bet pašu sabotāžu plāno un droši vada specdienestu darbinieki, kas atrodas Maskavā. Tas ārkārtīgi apgrūtina pretizlūkošanas darbu, jo nedarbojas saliedētas profesionālu aģentu grupas – tie ir tikai daži savstarpēji nesaistīti cilvēki. Pat ja vienu no viņiem noķers, viņš neko nevarēs pastāstīt par pārējiem. 

Situāciju pasliktina arī tas, ka šādu uzdevumu specifikas dēļ vervētie var neapzināties, ka strādā ārvalstu izlūkošanas dienestam. Lūgums nofotografēt garām braucošu vilcienu vai noliktavu var šķist pilnīgi nevainīgs. Stāsts interneta paziņam par militāro kravu, ko tu pārvadā, izklausās nevainīgi. Instrumentu somas nogādāšana no punkta A uz punktu B pati par sevi neizraisa aizdomas. Pat cilvēks, kurš veic sabotāžu, var pilnībā neapzināties savas rīcības sekas. Un, ja cilvēki neuzskata, ka viņu "darbs" nāk par labu ienaidniekam, viņi diez vai par to paziņos drošības struktūrām. Viņu izpratnē viņi veic vienkāršu darbību – fotografē vai novēro militāro kolonu. Citiem vārdiem sakot, šo operāciju specifikas dēļ cilvēki var iesaistīties pilnīgi neapzināti. 

Kremļa jaunās pieejas galvenie trumpji 

Var rasties jautājums, kāpēc Krievija vervē civilpersonas vai noziedzniekus, nevis izmanto augsti kvalificētus aģentus vai dziļi konspirētus spiegus (tā sauktos "kurmjus")? Tā paša iemesla dēļ, kādēļ tā Ukrainā sāka izmantot bezpilota lidaparātus – tie ir lēti, vienreizlietojami, efektīvi un ļauj ticami noliegt savu iesaistīšanos. Kāpēc vervēt cilvēkus Krievijā, apmācītu tos, maksātu viņiem algu, sūtītu uz ārzemēm, nodrošināt ar diplomātisko vai citu segumu un riskētu ar visu, ja operācija cietīs neveiksmi, vai, kas vēl sliktāk, ja viņi tiks pārvilināti pretinieku pusē? Protams, tradicionālās operācijas nav pilnībā izzudušas, taču vietējo algotņu izmantošana vienkāršiem uzdevumiem ir daudz lētāka un drošāka. 

Pat ja savervētie cilvēki uzdevumu neizpilda, šīs neveiksmes cena ir minimāla, jo viņi ir vienreizlietojams materiāls. Vīrieši, kuri aizdedzināja IKEA noliktavu Lietuvā, tika ātri aizturēti, taču viņu kuratoriem tas nav svarīgi. Uzdevums ir izpildīts (noliktava nodedzināta), un viņiem pat nebija jāizmaksā visa solītā summa. Neveiksmes gadījumā viss, ko zaudē FSB vai GRU, ir nedaudz naudas un laika. Un, tāpat kā ar droniem, to vietā atradīsies tūkstošiem citu, kas būs gatavi sadarboties. 

Krievija kategoriski noliedz jebkādu līdzdalību sabotāžas un spiegošanas kampaņā Eiropā, savukārt Eiropas valstis (ar dažiem izņēmumiem) nevēlas Krieviju apsūdzēt, baidoties no "eskalācijas". Krievija vienmēr var paziņot, ka starp šiem incidentiem un Krievijas varasiestādēm nav tiešas saiknes. Lai gan sabotāžas akti neapšaubāmi nāk par labu Krievijas karadarbībai, tos veic vietējie iedzīvotāji, nevis Krievijas aģenti. Vietējie rīkojumus internetā saņem no cilvēkiem, kuri slēpjas aiz neskaitāmiem proxy serveriem un viltotām IP adresēm. Tieša saikne ar Krieviju teorētiski ir grūti izsekojama un, lai gan eiropieši un amerikāņi lieliski saprot, kas aiz tā stāv, juridiski uzlikt atbildību Krievijai ir sarežģīti, jo tas attiecas uz tā saukto "pelēko zonu" jeb hibrīdkaru. 

Galu galā svarīga arī efektivitāte. Lai gan parasts civiliedzīvotājs diez vai pārspēs apmācītu profesionāli (tāpat kā FPV dronis neaizstās artilēriju), šādas operācijas ir ļoti izdevīgas izmaksu un rezultātu attiecībā, un tās ir grūti pamanāmas. Vietējie iedzīvotāji salīdzinājumā ar ārvalstu aģentiem daudz labāk pārzina apvidu un rīkojas, nepiesaistot lieku uzmanību vai aizdomas. Nepazīstams, aizdomīgs vīrietis, kurš fotografē vilcienus vai karavīru pārvietošanos, izraisīs jautājumus, bet vecs ciema iedzīvotājs, kurš dara to pašu, tiks uztverts pilnīgi normāli.

Pieci iemesli, kāpēc valstīm ir tik grūti apturēt tiešsaistes algotņus 

Tagad, kad esam noskaidrojuši problēmas apmērus un sarežģītību, ir svarīgi saprast, ko militārie un specdienesti var un nevar darīt lietas labā. Ja lētus dronus var notriekt ar pretdronu sistēmām vai apslāpēt ar EW līdzekļiem, tad cīnīties pret cilvēku "droniem" ir daudz grūtāk. Šo problēmu nav iespējams pilnībā atrisināt, valstis var vienīgi mēģināt samazināt potenciālo algotņu skaitu un ieviest jaunas militārās doktrīnas. 

Ir vairāki iemesli, kāpēc šo problēmu nevar pilnībā atrisināt: 

• Ņemot vērā, ka potenciālo algotņu skaits ir milzīgs, specdienestiem nav resursu, lai izsekotu un identificētu katru no viņiem. Fiziski nav iespējams pārbaudīt katru cilvēku, civilo līgumdarbinieku vai rūpnīcas strādnieku, lai noskaidrotu, vai ir informācijas noplūde. Teorētiski var vervēt gandrīz jebkuru, tādēļ nav iespējams paredzēt, kurš tieši "pāries uz otru pusi", turklāt likumi par masveida novērošanu rupji pārkāptu cilvēka tiesības uz privātumu (īpaši saziņas slepenību), izraisītu sabiedrības sašutumu un tiktu ātri bloķēti valsts tiesās; 

  
  

• Fiziskas barjeras un aizsardzības līdzekļi, piemēram, žogi, var kādu apturēt, taču tie ap svarīgiem mērķiem neaizsargās ekosistēmu. Militārām vienībām ir jāatstāj bāzes, lai veiktu mācības, saņemtu jaunu tehniku un apgādi. Žogi netraucēs tiem, kuri vēlas nofotografēt šo pārvietošanos vai apkārtējo infrastruktūru;

  
  

• Treškārt, ir grūti noteikt, kas ir izlūkošanas datu vākšana, un kas – ziņkāre. Cilvēks, kurš fotografē militāro kolonu, var būt spiegs, bet var būt arī vienkārši civilpersona, kas uzņem "foršus" kadrus ar tehniskajiem līdzekļiem. Tas, kurš jautā par vilcienu ar militāro palīdzību kustības virzienu, var būt ar ļauniem nolūkiem, bet var būt arī vienkārši vilcienu entuziasts. Vēl ļaunāk – cilvēki var neapzināti izplatīt bīstamu informāciju. Piemēram, aviācijas entuziastu kopiena izseko militāros un civilos lidaparātus un publicē datus sociālajos tīklos. Viņiem tas ir nevainīgs hobijs, taču ļaunprātīgās rokās šāda informācija palīdzēs izveidot militāro maršrutu karti vai satiksmes grafiku. No pirmā acu uzmetiena ir gandrīz neiespējami atšķirt spiegošanu no parastas zinātkāres; 

  
  

• Krievija paļaujas uz cilvēkiem, kuri meklē iespēju nopelnīt, nevis uz ideoloģiskiem radikāļiem, tādēļ vienmēr būs kāds, kuru nolīgt. Valstis var informēt pilsoņus par briesmām, atklāt un kontrolēt radikālas grupas, taču, kamēr būs cilvēki, kas gatavi ātri nopelnīt, Krievijai būs neizsīkstošs izpildītāju rezerves fonds; 

  
  

• Visbeidzot, ņemot vērā šādu operāciju zemās izmaksas un vājo politisko reakciju (izņemot Eiropai tik iemīļoto "dziļo nosodījumu", Krievija turpinās izmantot mērķa valstu pilsoņus, lai veiktu sabotāžu vai spiegošanu. 

Ko darīt Rietumiem? Doktrīnu maiņa, nevis vienkāršu risinājumu meklēšana 

Tā vietā, lai meklētu "brīnumzālītes", kas šo problēmu atrisinātu, Eiropai ir jāmaina gan politiskā pieeja, gan militārā doktrīna un jāpielāgojas strauji mainīgajai drošības situācijai.

Daudzi sabotāžu dalībnieki pat nesaprot, ko viņi dara, tādēļ valdībām ir jāpalielina sabiedrības informētība par Krievijas tiešsaistes vervēšanas riskiem. Dažas Eiropas valstis (piemēram, Lietuva) to jau dara, taču galvenokārt tas aprobežojas ar publiskiem paziņojumiem vai reklāmām par attiecīgo draudu. Valstīm ir jāveido plaša mēroga informācijas kampaņas, lai cilvēki būtu informēti par šo problēmu un nejauši neiekristu tiešsaistes vervēšanas lamatās, kas ir īpaši svarīgi pusaudžiem. Tas neapturēs tos, kuri izmisīgi meklē naudu, taču iedzīvotāji labāk sapratīs, ka aiz šķietami "nevainīgiem" uzdevumiem var slēpties noziedzīgi nodomi. Vienlaikus ir svarīgi nekrist panikā un nemeklēt "spiegu aiz katra stūra", jo tas radīs nevajadzīgu sabiedrības sašķelšanos.

Bruņotajos spēkos ir jāstiprina operatīvā drošība (OPSEC). Otrā pasaules kara laikā sabiedrotie izmantoja saukli "loose lips sink ships", aicinot civiliedzīvotājus un militārpersonas izvairīties no sarunām, kas var kaitēt aizsardzības spējām. Militārpersonas un civiliedzīvotāji ir jāapmāca par šo draudu un pretpasākumiem. Mācībām nav jābūt formālām – tie var būt vienkārši un praktiski padomi par to, kā novērst konfidenciālas informācijas noplūdi. Tas ir ārkārtīgi svarīgi sociālo tīklu laikmetā, kur viena fotogrāfija vai video var atklāt karaspēka atrašanās vietu, drošības sistēmas vai militāro mācību detaļas.

Privātajam sektoram ir jāsadarbojas ar bruņotajiem spēkiem un specdienestiem. Uzņēmējiem ir jāsaprot, ka viņu biznesi ir spiegošanas un sabotāžas mērķi, tādēļ ir jāstiprina drošības pasākumi un, lai novērstu riskus, sava rīcība jāsaskaņo ar valsti. Tāpat kā militārpersonas, arī darbiniekiem ir jāmāca, kā izvairīties no sensitīvu datu izplatīšanas, savukārt valstij ir aktīvāk jāaizsargā galvenie aizsardzības uzņēmumi un tie jābrīdina par iespējamiem uzbrukumiem infrastruktūrai un darbiniekiem. Tas ir īpaši aktuāli, ņemot vērā Krievijas plānus īstenot atentātus pret Eiropas aizsardzības nozares uzņēmumu vadītājiem.

Problēma nekur nepazudīs (tās efektivitātes dēļ), tādēļ militārpersonām ir jāpielāgojas. Armijai jāpieņem, ka tā pastāvīgi atrodas kāda uzraudzībā, un tas jāņem vērā operāciju plānošanā. Nav iespējams paslēpt katru karavīru vai tehnikas vienību, taču militārie spēki var apgrūtināt sistemātisku datu vākšanu, izmantojot izkliedēšanu, tehnikas maskēšanu (piemēram, pārklājot tehniku ar brezentu pārvadāšanas laikā pa dzelzceļu), stingru piekļuves kontroli bāzēm un pretizlūkošanas dienestu iesaistīšanu, lai atklātu vājās vietas un aizdomīgas personas. Tā vietā, lai mēģinātu kļūt neredzamām, armijām vajadzētu koncentrēties uz ienaidnieka izlūkošanas spēju iznīcināšanu. 

Visbeidzot, Eiropas valstis nedrīkst atstāt šos sabotāžas aktus un spiegošanas mēģinājumus bez atbildes. Neviens neaicina šī iemesla dēļ sākt karu, taču politiķiem ir jāpastiprina sankcijas un diplomātiskā izolācija, jo "nosodošas vēstules" un "bažas" pret tādu valsti kā Krievija nedarbojas. 

"Iekšējā ienaidnieka" drauds nekur nepazudīs un turpinās būt viens no nopietnākajiem Eiropas valstu izaicinājumiem, taču, pateicoties izmaiņām valsts politikā un militārajā plānošanā, to var ievērojami samazināt. Jāatzīmē, ka, lai gan šis raksts ir veltīts spiegošanai un sabotāžai, ko veic Krievijas vervēti cilvēki, citas valstis (piemēram, Ķīna vai Irāna) vai teroristu grupējumi, visticamāk, šo pieredzi pārņems. 

Interneta vidē savervētie "cilvēkdroni" ir pierādījuši, ka tas ir efektīvs, lēts un grūti neitralizējams hibrīdkara instruments. Ienaidnieku specdienestiem,  lai veiktu sabotāžu vai vāktu datus, vairs nav vajadzīgi ideoloģiskie atbalstītāji vai karavīri. Viņiem vairs nav jāiekļūst militārās bāzēs vai aizsardzības rūpnīcās. Viss, kas nepieciešams, ir cilvēks, kurš vēlas viegli nopelnīt papildu naudu, un tādi būs vienmēr.