Putina "atklājumi ģenētikā" - ceļš uz Nobela prēmiju

Taisnība Raksta
Nov 14
4 min read

Nobela prēmijas, kas ik gadu (kopš 1901. gada) tiek paziņotas rudenī, aptver piecas dažādas disciplīnas: ķīmiju, fiziku, literatūru, par mieru un fizioloģiju/medicīnu. Turklāt Nobela ceremonijā tiek piešķirta arī ekonomikas balva (tehniski tā nav Nobela prēmija). Jau nominēšana Nobela prēmijai ir izcilības apliecinājums un atzinība pasaulē, arī nominācijā : Par mieru”, kas ir vienīgā balva, kas var tikt piešķirta ne tikai indivīdam, bet arī iestādēm un organizācijām.

Uz miera balvas nomināciju

Nav jau tā, ka tikai Tramps kāroja un turpinās kārot pēc Nobela balvas. Tādu cilvēku ir neskaitāmi daudz, un ne katrs var izlauzties līdz pirmajām rindām un pastāvīgi būt ziņu pirmajās lapās. Tas pieder pie žanra, jo prezidents pretendē uz prestižo Miera prēmiju.

Šī prēmija ir visai neparasta un tās nominantu izvirzīšanā ir bijis ne mazums kuriozu. Tā 1939. gadā šai prēmijai tika izvirzīts Ādolfs Hitlers (nominēja kāds Zviedrijas likumdevējs). Mēģinājumi to pārvērst par joku izgāzās, tas izraisīja sašutumu, un nominācija tika ātri atsaukta. Tomēr padomju līdera Josifa Staļina nominācijas 1945. un 1948. gadā tika izvirzītas pilnā nopietnībā un par tām tika diskustēts pozitīvā gaisotnē.

2025. gada Nobela balvu fonds ir 11 miljoni Zviedrijas kronu, kas šī gada laureātiem ļāva saņemt katram aptuveni 1,2 miljonus dolārus, kas faktiski ir neliela piedeva mūža slavai. Nenoniecinot 1,2 miljonus kā individuālo balvu.

Balvas fizioloģijā vai medicīnā

2025. gada Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā tika kopīgi piešķirta Mērijai E. Brunkovai, Frederikam Dž. Ramsdelam un Šimonam Sakaguči "par atklājumiem perifērās imūnās tolerances jomā".[1] Ļoti specifiska medicīnas joma, un tomēr tajā nav jūtams patiess pasaules plašums, ko noteikti varēs labot nākamgad. Zinot visai sarežģīto nominantu izvirzīšanas un izskatīšanas procedūru, tai ir jāgatavojas ļoti savlaicīgi.

Patiesiem Nobela līmeņa zinātniskajiem atklājumiem ir jābalstās fundamentālos zinātnes atklājumos, un novitātes ir jāapstiprina ar sistemātiskiem pētījumiem, kuru zinātniskā kvalitāte nerada šaubas.

Lisenkosma- Trofima Lisenko mantojums

Lisenkoisms bija padomju biologa Trofima Lisenko (Трофим Денисович Лысенко; 1898-1976) vadīta politiska kampaņa pret ģenētiku un zinātnē balstītu lauksaimniecību 20. gadsimta vidū, noraidot dabisko atlasi par labu lamarkisma formai. Lisenko bija lamarkisma piekritējs un noraidīja Mendeļa ģenētiku par labu savām savdabīgajām, pseidozinātniskajām idejām, ko vēlāk nodēvēja par lisenkosmu.[2] 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā Lisenko runa ir pārliecinoša: "Nevis iedzimtība, bet gan apkārtējās vides apstākļi ir tie, kas veido gan augus, gan cilvēkus. Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, padomju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostādnes".[3]

Ne visi uzreiz piekrita biedram Lisenko. Padomju Savienībā šīs kampaņas laikā, lai apspiestu zinātniskos oponentus, vairāk nekā 3000 vadošo biologu tika atlaisti vai ieslodzīti, un daudzi zinātnieki tika sodīti ar nāvi. Padomju Savienības (PSRS) valdība atbalstīja kampaņu, un Josifs Staļins personīgi rediģēja Lisenko runas tā, lai tās atspoguļotu viņa atbalstu tam, kas vēlāk nāca klajā ar nosaukumu lisenkoisms.

Tikai 1964. gadā fiziķis Andrejs Saharovs PSRS Zinātņu akadēmijas Ģenerālajā asamblejā publiski nosodīja Lisenko: "Viņš ir atbildīgs par padomju bioloģijas un jo īpaši ģenētikas apkaunojošo atpalicību, par pseidozinātnisku uzskatu izplatīšanu, par avantūrismu, par mācīšanās degradāciju un daudzu īstu zinātnieku nomelnošanu, atlaišanu, arestēšanu un pat nāvi".[4]

Pavērsiens ģenētikā

Krievijas imperatoru Putinu pasaulē visbiežāk pazīst kā visai asiņainu diktatoru, kas gadiem ilgi karo ar Ukrainu, kas nes ne tikai postu un iznīcību, bet arī traģēdiju miljoniem cilvēku. Tikai ierobežots cilvēku skaits zina, ka aiz Kremļa biezajām sarkano ķieģeļu sienām tiek veikti nopietni zinātniski pētījumi. Par tiem netiek rakstīts zinātniskos žurnālos un pagaidām arī ne monogrāfijās, jo patiesi lieli zinātnes atklājumi nevar ietilpt šādos vienkāršos formātos.

Šos pētījumus gadiem ilgi ir vadījis Vladimirs Putins, un vismaz daļa no lielākajiem atklājumiem attiecas uz ģenētiku, bet nojaušams, ka patiesais tvērums būs daudz plašāks. Pieteikums nominēšanai Nobela balvai izskanēja pavisam nesen un tika dokumentēts video ierakstā.[5] Tagad savs vārds par tēmu būs sakāms viszinošiem britu pētniekiem un Krievijas akadēmiķiem, un visticamāk arī populāriem medicīnas vidē augušiem politkomentētājiem.

Zinātniskā atklājuma kopsavilkuma formula ir: "karš ir krievu ģenētiskā īpašība". Novitāte tiek pierādīta ar miljoniem DNS analīžu, kas pēc protokola tiek ievāktas no katra Ukrainas pilna mēroga karadarbībā iesaistītās militārpersonas (ieskaitot brīvprātīgos). Tā ir apskaužami plaša ģenētisko materiālu kopa, kura nešaubīgi var būt par pamatu daudziem atklājumiem ģenētikā. Autors nenorāda, ka datu apstrādē un analīzē būtu izmantojis mākslīgā intelekta rīkus, bet jāsaprot, ka ne jau ar Dzelzs Feliksa aritmometru viņš veica aprēķinus.

Zinātnes spīdeklis un Krievijas diktators ar saviem atklājumiem dalījās apmeklējot Maskavas militāro slimnīcu, kur savu zinātnisko tēzi formulēja nedaudz atšķirīgi: "spēja cīnīties ir krievu gēnos". Par referenci pētnieks izmantoja atsauci uz savu vectēvu, Otrā pasaules kara veterānu.

Kremļa zinātniskā darbība ne visai regulāri atgādina savas valsts pilsoņiem, ka kara kults ir kļuvis par daļu no mūsdienu krievu identitātes, un dalība karos ir "īstā krieva" dzīves norma.

"Lielās uzvaras" mitoloģizācijas un "vectēva, kas cīnījās" kulta dēļ, krievu prātos veidojas uzskats, ka jauni agresīvi kari ir "vēsturiskās misijas" turpinājums, bet vardarbība un kara noziegumi ir "patriotisma" izpausme.

Zīmīga ir tradicionāla norāde uz patriotiskās audzināšanas un atbilstošas dzīves vides nodrošināšanu valstī, lai īstenotos "īstu krievu" izaugsme un iespējas jaunām uzvarām, kas ir tiešs akadēmiķa Lisenko atklājumu mūsdienīgs izvērtējums un teorijas pareizības apliecinājums nu jau ģenētiskā dzīvības formu līmenī. Der atgādināt Lisenko runas citātu: "Nevis iedzimtība, bet gan apkārtējās vides apstākļi ir tie, kas veido gan augus, gan cilvēkus". Vides apstākļi ir noteicošie, un tādēļ tādi ir jārada "Krievu pasaulē", lai tie ļautu izpausties īpašiem krievu gēniem. Nav ne mazāko šaubu, ka nominants nākamā gada Nobela prēmijai fizioloģijā vai medicīnā ir atklāts.

Mičūrina pieeja

Ivans Mičurins (Иван Владимирович Мичурин; 1855-1935) savu darbu augu selekcijas jomā interpretēja kā apliecinājumu iegūto pazīmju mantošanai. Viņš atbalstīja augu selekcijas virzīšanu, kontrolējot vidi: "Mēs nevaram gaidīt dabas labvēlību: mums tā tai jāatņem."[6] Tas būtu jāuztver nopietni, jo jaunais mičurinietis Vladimirs Vladimirovičs te nekādas žēlastības dāvanas negaida – nāks un paņems to, kas viņam pienākas. Tas nozīmē, ka cīņa par balvu te būs ne mazāk sprādzienbīstama kā paša Alfrēda Nobela izgudrotais un patentētais dinamīts.