Sandra Kalniete no komunistiskās partijas

Nākamajā, Latvijas Neatkarības atjaunošanas 35. gadā, plānotas 15. Saeimas vēlēšanas. Socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka dominējošais noskaņojums Latvijas sabiedrībā ir dusmas un apātija. Esošo valsts stāvokli sabiedrība vērtē ar vārdiem, kas sākās ar burtu D: degradācija – nolaišanās, pasliktināšanās, sabrukums, deģenerācija – pakāpeniska pasliktināšanās vai atrofija salīdzinājumā ar sākotnējo stāvokli un dekadence – noriets un sabrukums, kas bieži saistīts ar morāles, kultūras vai estētikas izsīkumu. Vai sarunvalodā ar ne tik smalkiem vārdiem, kas gan arī sākās ar D.

Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas visi steidza dzīvot un izdzīvot mežonīgā kapitālisma tirgus apstākļos, iepazīt brīvo pasauli un sakārtot savas mājokļu lietas. Neviens negribēja izvērtēt tās mācības, ko sniedza dzīve zem okupācijas režīma, tai skaitā, sadarbība ar tā represīvajiem orgāniem. Tagad Krievijas vestā karadarbība netālu no Latvijas robežām, ar visām iespējamajām attīstības perspektīvām, liek pie šim neizdarītajām lietām atgriezties.

Būtu jāsaprot, kuri tad bija tie Ivani Susaņini, kas Latviju šajā purvā ir ieveduši. Saknes šiem postošajiem procesiem ir jāmeklē PSRS okupācijas režīma laikos, notikumos un cilvēkos.

Tā dēvētie “čekas maisi” – Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkas dokumenti – tika publiskoti 2018. gada 20. decembrī. Jā, tā bija ārkārtīgi nepilnīga kartotēka, bet tas sen bija jāizdara. Tomēr atvērtie arhīvi un PSRS represīvo institūciju (KGB/VDK) darbības metodes, pielietotie paņēmieni, kā arī izmantotie algoritmi un darbības protokoli jau ir labi izpētīti, kas ļauj uzdot neērtus jautājumus cilvēkiem, kuru kartītes “maisos” it kā nebija. KGB strādāja savā teritorijā, turklāt ar dzelžainu pārliecību, ka PSRS pastāvēs mūžīgi, tāpēc savas darbības nešifrēja. Viss darbības notika atbilstoši ļoti strikti reglamentētiem protokoliem.

Kā pirmie Taisnības sarakstā Latvijas pārstāvji Eiropā – Eiropas Parlamenta deputāti. Šajā reizē apskatīsim Sandras Kalnietes dzīvesgājuma līkločus, bet nākamajā Ineses Vaideres un Viļa Krištopāna nozīmīgākos karjeras pakāpienus.

Sandra Kalniete

Sandra Kalniete dzimusi 1952. gadā Krievijā, Tomskas apgabalā izsūtīto latviešu ģimenē. Viņas māte kopā ar vecākiem 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta uz Sibīriju. 1948. gadā viņa atgriezās Latvijā, bet 1949. gadā tika apcietināta un aizsūtīta atpakaļ. Tēvs Aivars kopā ar savu māti izsūtīti 1949. gada 25. martā.

Īsi pirms atgriešanās no Sibīrijas

Ģimene atgriezās Latvijā 1957. gadā. Sandra Kalniete neklātienē studēja Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas kritikas fakultātes Mākslas vēstures un teorijas nodaļā (1975-1981). Pēc tam viņa strādāja par šuvēju ražošanas apvienības “Daiļrade” salonā “Baltijas modes” (1981-1982).

Tik tālu karjeras virzība ir pilnīgi tipiska deportēto ģimenes atvasei – studē neklātienē, strādā par šuvēju. Tāpat varēja strādāt par frizieri, celtnieku, atslēdznieku – profesijas, kur PSRS izmantoja ideoloģiski neuzticamu sociālo grupu cilvēkus.

Tā tas bija līdz 1983. gadam, kad Sandras Kalnietes karjerā notika radikāls pagrieziens. Viņa no šuvējas kļuva par sekretāri-referenti LPSR Mākslinieku savienībā – viņa bija tās valdes atbildīgā sekretāre (1987-1990) un līdztekus strādāja par sekretāri izdevniecībā “Liesma” (1985-1987). Ļoti daudz atbildīgu posteņu komunistiskās ideoloģijas bastionos.

Sandra Kalniete Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības namā 1988. gadā

PSRS bija strikti ierobežojumi cilvēkiem no ideoloģiski neuzticamajām sociālajam veidot karjeru ideoloģiskajā nozarē.

Kas tika uzskatītas par “ideoloģiskām iestādēm”?

Parasti ar to saprata iestādes, kas tieši nodarbojās ar cilvēku audzināšanu, ideoloģijas uzturēšanu un sabiedrības “garīgo formēšanu”:

• skolas, universitātes, pedagoģiskās iestādes, 

• prese, radio, televīzija, izdevniecības, 

• kultūras iestādes (teātris, muzeji, bibliotēkas), 

• partijas un komjaunatnes orgāni, 

• zinātnes un pētniecības iestādes, kurās bija ideoloģiska nozīme (vēsture, filozofija, jurisprudence u.c.). 

Sociālās grupas ar ierobežojumiem karjerā

“Sociāli svešās” izcelsmes cilvēki

• bijušo “kulaku”, izsūtīto, represēto, deportēto, trimdinieku bērni,

• bijušie “buržuāzisko” partiju vai reliģisko organizāciju aktīvisti,

• ja bija ģimenes locekļi, kas dzīvoja ārzemēs.

  
  

Politiskā pagātne

• tie, kas paši vai viņu vecāki bijuši represēti vai uzskatīti par “sociāli politiski neuzticamiem” (piemēram, leģionāri, nacionālisti, “pretpadomju elementi”).

• bieži vien arī “inteliģences” pārstāvji, kas bija izteikuši neatbilstību režīmam.

Reliģiskā piederība aktīvi ticīgie vai garīdznieku ģimenes locekļi nevarēja kļūt par skolotājiem, žurnālistiem, vēsturniekiem utt.

Kā izpaudās ierobežojumi

Ierobežota pieeja augstākajai izglītībai – “personāla nodaļas” (отдел кадров) rūpīgi pārbaudīja anketas. Nepareiza biogrāfija nozīmēja, ka cilvēku neuzņēma studijās, piemēram, vēsturē, jurisprudencē vai žurnālistikā.

Neiespēja ieņemt amatus ar “ideoloģisku atbildību” – skolotājs, pasniedzējs, redaktors, zinātnieks ideoloģiskās disciplīnās.

Karjeras griesti – cilvēku varēja pieņemt darbā kā tehniķi, inženieri, strādnieku, bet neļāva virzīties uz vadošām vai publiski redzamām pozīcijām.

Lai strādātu daudzās nozarēs, it īpaši vadības un ideoloģijas jomās, vajadzēja būt PSKP biedram – bija vajadzīga partijas biedra karte. Tie, kam bija “nepareiza” izcelsme, PSKP tika uzņemti tikai pie ļoti īpašiem apstākļiem un specifiskām PSRS drošības orgānu (KGB/VDK) rekomendācijām.

Tas radīja tā saucamās “slēptās kastas” efektu: vieni (ar “pareizu biogrāfiju”) varēja brīvi kāpt pa karjeras kāpnēm, bet citi tika sistemātiski bloķēti.

Latvijā tas sevišķi izpaudās pēc 1940. un 1949. gada represijām – daudziem izsūtīto un leģionāru bērniem, pat ja viņi bija ļoti spējīgi un talantīgi, nebija iespēju kļūt ne par skolotājiem, ne par juristiem, ne par žurnālistiem.

PSRS Rakstnieku savienība, Mākslinieku savienība, Komponistu savienība, Kino darbinieku savienība u.c. tieši piederēja ideoloģiskajai sfērai. Šīs organizācijas nebija neatkarīgas radošās organizācijas – tās bija PSKP kontrolētas struktūras, kurām bija jākalpo sociālistiskā reālisma estētikai un partijas propagandas uzdevumiem. Oficiāli tās tika sauktas par “radošajām savienībām” (творческие союзы), bet patiesībā tās bija ideoloģiski instrumenti, kas noteica, kas drīkst un kas nedrīkst parādīties literatūrā, mākslā, mūzikā.

Dalība rakstnieku savienībā bija priekšnosacījums karjerai: rakstnieks vai mākslinieks, kurš nebija savienībā, praktiski nevarēja publicēties, piedalīties izstādēs vai saņemt pasūtījumus. Rakstnieku un Mākslinieku savienības bija PSKP instrumenti ideoloģijas jomā, un tur iekļūt vai izveidot karjeru bija iespējams tikai tad, ja cilvēka sociālā izcelsme, biogrāfija un uzvedība atbilda režīma prasībām:

• “Tīra biogrāfija” – cilvēki ar “sociāli svešu izcelsmi” (izsūtīto, leģionāru bērni, reliģiski aktīvi utt.) tika ļoti reti uzņemti (pie specifiskiem apstākļiem).

• Lojalitāte PSKP – daudziem bija jāiestājas partijā vai vismaz jāizrāda aktīvs atbalsts režīmam.

• Ideoloģiskā cenzūra – savienību iekšienē darbojās partijas biroji, kas vērtēja, vai darbi atbilst sociālistiskajam reālismam.

• Tie, kas neatbilda, varēja tikt izslēgti no savienības → tas nozīmēja faktisku profesionālo “nāvi”.

  
  

Ir jānošķir radošie biedri (rakstnieki, mākslinieki u.tml.) no administratīvā aparāta darbiniekiem (savienību sekretariāti, vadības aparāts, komitejas).

Administratīvie amati radošajās savienībās

Šie cilvēki bija tieši saistīti ar ideoloģijas pārvaldību – viņi organizēja kongresus, saskaņoja darbus ar partijas ideoloģijas nodaļu, kontrolēja biedru izstādes, izdevumus utt. Tādēļ viņi tika vēl stingrāk filtrēti nekā paši mākslinieki.

Praktiski nebija iespējams, ka šādos amatos nonāktu cilvēki ar “nepareizu biogrāfiju” (piemēram, represēto ģimenes locekļi, emigrantu bērni, bijušie leģionāri, “reliģiski fanātiķi”).

Kritēriji amatiem savienību aparātos:

• Partijas biedrs – gandrīz obligāti, jo savienību sekretariāti bija daļa no PSKP nomenklatūras.

• Politiska uzticamība – “pareiza” sociālā izcelsme un bez “traipiem” biogrāfijā.

• Ideoloģiska aktivitāte – spēja uzstāties ar “pareiziem” referātiem, kritizēt novirzes no sociālistiskā reālisma.

• Kontakti ar VDK – daļa administratīvo darbinieku sadarbojās ar drošības iestādēm (bieži arī kā informatori).

  
  

Rakstnieks vai mākslinieks varēja būt talantīgs, bet “neērtas biogrāfijas” dēļ palikt ārpus savienības vai arī ieņemt marginālu lomu, kamēr Savienības administratīvajā aparātā nonāca tikai tie, kas bija uzticami līdz galam. Tur partija uzturēja “savējos”, jo administratīvās struktūras pildīja ideoloģisko filtru funkciju.

Cilvēki, kas ieņēma amatus Rakstnieku, Mākslinieku, Komponistu u.c. savienību vadības aparātos, nevarēja būt ideoloģiski neuzticami. Viņi paši piederēja pie PSKP nomenklatūras, un viņu lojalitāti pārbaudīja gan partija, gan VDK.

PSKP (Komunistiskā partija) 

▼ 

Ideoloģijas nodaļa (CK, vietējās komitejas)- dod norādes un vadlīnijas 

▼ 

Partijas birojs pie Radošās savienības vadības 

▼                                                       ▼

Administratīvais aparāts   (sekretariāts, priekšsēdētāji, komitejas, izpildorgāni)	Radošie biedri (mākslinieki, rakstnieki, komponisti u.c.)
Tikai PSKP biedri. Ideoloģiski pārbaudīti nomenklatūras kadri. Parasti saistīti ar KGB/VDK	Iespējams talantīgs, bet ar "traipiem" biogrāfijā varēja tikt nepieņemts vai turēts malā
Praktiski realizē kontroli: dalību izstādēs, publikācijas, pasūtījumus.	Pilnvērtīga karjera tikai savienības biedriem -publikācijas, iestudējumi, izstādes, autorhonorāri un sociālās garantijas. Pat privilēģijas.
Reāli noteica, kas tiek atļauts vai ,kas tiek aizliegts, radošajiem biedriem	Darbiem jāatbilst Komunistiskās partijas ideoloģiskajām nostādnēm

Sandra Kalniete kā “politiski neuzticama” kvalificējas pēc vairākiem formālajiem kritērijiem: 1) vecāku sociālā izcelsme / deportētie, 2) pati dzimusi deportācijā, 3) radi emigrācijā. PSRS laikā izbraukt ciemos pie radiem, kuri dzīvoja aiz robežas, bija ārkārtīgi birokrātisks un politiski kontrolēts process.

Kādas iestādes bija iesaistītas izbraukšanas atļaujas saskaņošanā:

• Iekšlietu ministrija (MVD) - formāli izsniedza atļaujas un ārzemju pases.

• Vietējās iekšlietu nodaļas (OVIR – Отдел виз и регистраций) bija galvenā instance, kur cilvēks iesniedza pieteikumu.

• Valsts drošības komiteja (VDK, KGB)- kontrolēja, vai persona nav “politiski neuzticama” (piem., disidenti, represēto pēcnācēji, cilvēki ar piekļuvi noslēpumiem). Bez KGB akcepta nebija iespējams saņemt atļauju.

• Darba vieta vai mācību iestāde.

Bija jāsaņem rakstiska atļauja (характеристика, rekomendācija), kas apliecināja “uzticamību”. Bez šī dokumenta OVIR nemaz nepieņēma pieteikumu. Partijas organizācija (ja cilvēks bija PSKP biedrs) sniedza rakstisku atzinumu par lojalitāti. Negatīva partijas raksturojuma gadījumā atļauju nedeva.

Profesionālās savienības/radošās savienības (rakstniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem u.c.) braucieni bija jāsaskaņo caur savienību administratīvo aparātu, jo tādi cilvēki skaitījās “ideoloģiski svarīgi”. Bieži vien viņu ceļojumus uz ārzemēm organizēja caur Kultūras ministriju vai Zinātņu akadēmiju.

Lai izbrauktu uz ārzemēm, bija vajadzīga OVIR atļauja, bet tā vienmēr balstījās uz KGB un partijas akceptu. Pat ja visi dokumenti bija kārtībā, atļauju varēja atteikt bez paskaidrojumiem (īpaši, ja ārzemēs dzīvoja rietumos emigrējuši radinieki).

Arhīvu dokumenti liecina, ka Sandrai Kalnietei bija radinieki, kuri dzīvoja emigrācijā ārvalstīs (Rietumos). Viņa vairākas reizes iesniedza pieteikumu OVIR ar lūgumu atļaujai izbraukt, lai viņus apciemotu. Tas bija jau laikā, kad Sandrai Kalnietei PSRS okupācijas režīma ideoloģiskajās struktūrās veidojās visai veiksmīga karjera, bet viņa konsekventi saņēma atteikumus. Līdz pēkšņi atļauja tika izsniegta. Patiešām interesanti būtu uzzināt, kas tieši KGB deva pilnu pārliecību par konkrētās personas uzticamību PSRS režīmam.

Sandras Kalnietes karjeras attīstībai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir vērts veltīt atsevišķu rakstu – Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece (1988), Latvijas vēstniece ANO (1993-1995) un Francijā (1997-2002), Latvijas ārlietu ministre (2002-2004), Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas (kopš 2009), tai laikā viņas palīgs bija Pēteris Viņķelis (skat. Taisnība, Ieva Raubiško no Viņķeļu klana).

Sandras Kalnietes Vikipēdijas šķirklī, kas ir ārkārtīgi komplementārs un pašcenzēts, nav pieminēts fakts, ka viņa ir bijusi PSRS Komunistiskās partijas (PSKP) biedre, bet Latvijas vēlētājiem ir tiesības zināt pilnu informāciju par vēlētu deputātu/sabiedrisko darbinieku politisko biogrāfiju.

Kas tieši bija jāizdara, lai jauna sieviete no “ideoloģiski neuzticamas” kļūtu par personu, kurai tika izsniegta komunistes biedra karte un kurai KGB pilnībā uzticējās?

Varbūt grāmatu Latviešu tekstilmāksla, 1989., Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza, 2000, Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, 2001, autore Sandra Kalniete izstāstīs latviešu sabiedrībai to pārsteidzošo stāstu, kā šuvēja no deportēto ģimenes kļuva par PSRS okupācijas režīma ideoloģiskās frontes kaujinieci?