VDK radošā inteliģence. Aģents Kobzons

Krievu estrādes dziedātājs, PSRS Frenks Sinatra jeb Josifs Kobzons ir spilgts piemērs VDK ciešajai sadarbībai ar “tautas māksliniekiem”. Viņa un VDK sadarbība ilga visu dziedātāja mūžu. Tas, iespējams, varētu kalpot par iemeslu arī mums aizdomāties par daža laba latviešu mūzikas “dižgara” un “tautas mākslinieka” sadarbību ar okupācijas varu un tās specdienestiem. Nevar taču būt tā, ka visur bija, bet Latvijā nebija.

Josifs Kobzons, pēc tautības ebrejs, piedzima Doņeckas apgabalā. Armijas dienesta laikā no 1956. līdz 1959. gadam kļuva par Aizkaukāza kara apgabala dziesmu ansambļa dalībnieku, bet 1959. gadā viņš kļuva par vissavienības radio solistu. Vēlāk – no 1962. līdz 1989. gadam, bija zināms kā “Moskoncerta” solists. Tas ir arī laiks, kad sākas viņa un VDK sadarbība. Septiņdesmito gadu sākumā Kobzons piesaistīja VDK 5. pārvaldes 8. nodaļas uzmanību. Šī nodaļa nodarbojās ar ebereju nacionālistu un ārzemju cionistu centru izstrādi. Kobzons kļuva par VDK aģentu un viņa vadītājs bija pats 5. pārvaldes priekšnieks Bobkovs. Bobkova vadītā pārvalde pārraudzīja arī PSRS Kultūras ministriju un PSRS valsts koncertus.

Karjeras pirmssākumos kā “Moskoncerta solistam” Kobzonam izkārtoja visaugstāko likmi. Bobkovs rūpējās par to, lai viņš saņemtu dažādus nosaukumus un titulus – KPFSR Nopelniem bagātais mākslinieks, KPFSR Tautas mākslinieks, PSRS Tautas mākslinieks. Nebija daudz tādu padomju mākslinieki, kas būtu tik augsti titulēti. Dažs labs Latvijas “maestro” un “aktrīze” ir nopelnījuši līdzīgus apbalvojumus.

Ar kuras iestādes piekrišanu tas notika... un par ko?

Sākot ar 1980. gadu, Kobzons 9 reizes viesojās Afganistānā, kur ar koncertiem uzstājās padomju karavīriem, taču šie koncerti bija tikai piesegs. Patiesībā VDK ar Kobzona palīdzību Padomju Savienībā ieveda narkotikas. Parasti ar narkotiku kontrabandu pārsvarā nodarbojās militārpersonas (sadarbībā ar militāro un ārejo izlūkdienestu) un narkotiku nogādāšanai PSRS izmantoja padomju armijas kara transporta aviāciju.

Atšķirībā no militārā un ārējās izlūkošanas dienesta, VDK 5. pārvaldes vadībai nebija iespēju izveidot savus individuālos kanālus narkotiku piegādei, tādēļ nācās radīt shēmu ar vairākām Kobzona vizītēm Afganistānā. Shēmu atklāja VDK 5. pārvaldes virsnieks Jevdokimovs, kurš atradās Kabulā un par to ziņoja VDK 3. galvenajai pārvaldei, kas kontrolēja militāro transporta aviāciju un tās bāzes lidlauku Maskavas pievārtē. Ņemot vērā Kobzona piederību “radošās inteliģences pārstāvjiem”, lēmums bija jāpieņem viņa priekšniekam Bobkovam (viņš bija arī VDK priekšnieka vietnieks). Visas Jevdokimova šifrētās telegrammas par vajadzību pārbaudīt Kobzona kolektīvu saņēma vienu un to pašu atbildi – “nepieciešamība tiek uzskatīta par nelietderīgu”.

Astoņdesmito gadu sākumā Kobzons bija kļuvis par vienu no pirmajiem padomju nelegālajiem miljonāriem. Līdzīgi kā citiem vērtīgiem Bobkova “radošās inteliģences” aģentiem, arī Kobzonam karjera gāja augšup vien. Kobzons darbu Krievijas dienestos turpināja arī pēc PSRS sabrukšanas un paguva piedalīties vēl daudzās citās operācijās – piemēram odiozā VDK aģenta Šabtaja fon Kalmanoviča atbrīvošanā no apcietinājuma Izraēlā.

Kalmanovičs, 1988. g.

Brīdī, kad Izraēlā aiz restēm nokļuva padomju aģents Kalmanovičs, Bobkovs savam aģentam Kobzonam uzdeva veikt viņa atbrīvošanas operāciju. Darbības aizsegam tika radīta leģenda par Kalmanoviča un Kobzona draudzību (neviens joprojām nezina, no kurienes tā radās), un šī leģenda tika izplatīta plašsaziņas līdzekļos.

Atļausimies citēt Kalmanoviču, kurš pastāsta, ko viņa “dārgais draugs” Kobzons darīja: “Lai ko cilvēki par Kobzonu teiktu, kā draugs viņš ir neticami uzticīgs. Viņš par saviem līdzekļiem aizlidoja uz Izraēlu un apciemoja mani. Kobzons tolaik bija Augstākās Padomes deputāts un ieejot cietumā viņu nepārmeklēja. Viņš kontrabandas ceļā ienesa manas iecienītākās zivis tomātu mērcē, ķilavas, jūras bullīšus un konfektes „Vāverīte”. Es nekad neaizmirsīšu, cik daudz viņš izdarīja manā labā. Piecēla visus kājās. Cilvēki, kurus nekad mūžā nebiju saticis, pēc Kobzona lūguma, cīnījās par manu pirmstermiņa atbrīvošanu. Kobzons atnesa oficiālas vēstules no Gorbačova, Janajeva, Pugo un Ruckoja ar lūgumiem mani atbrīvot.”

Spiediens, kāds tika izdarīts uz Izraēlas varas iestādēm, bija bezprecedenta gadījums. Krievijas augstākās amatpersonas vairākkārt vērsās pie Izraēlas premjera Šamira un citām augstākajām amatpersonām. 1992. gada decembrī Izraēlas vēstnieks Ļevins paziņoja Ruckojam (Krievijas viceprezidents), ka izraēlieši Kalmanoviču ir nolēmuši atbrīvot ar nosacījumu, ka viņš nekavējoties izbrauks no valsts. Kalmanovičs cietumā bija pavadījis piecus gadus un viņu apsūdzēja par sakariem ar Izraēlai naidīgiem režīmiem, spiegošanu ārvalstu labā un Izraēlas valsts drošības apdraudēšanu.

Kāpēc VDK tā ieguldījās Kalmanoviča atbrīvošanā? Kalmanovičs līdz apcietināšanai pārvaldīja VDK 5. pārvaldes vadoņu (Pitovranovs un Bobkovs) starptautiskos kontus, kas kā VDK ārvalstu konti tika slēpti zem uzņēmējdarbības. Tika panākta vienošanās, ka viņš par tiem pilnu informāciju sniegs tikai pēc tam, kad tiks atbrīvots – uzticamais aģents Kobzons centās palīdzēt, cik vien iespējams. Kalmanovičs un Kobzons uzturēja vairākas akciju sabiedrības ar nosaukumu “Liat-Natali” (viņu meitu vārdi) un ar to starpniecību veica savstarpējos norēķinus. Tiesa, draudzība “pajuka”, taču viņu “biznesam” ar to nebija nekāda sakara.

Kobzons bija izpildījis viņam doto specdienesta uzdevumu. Par starptautiskajām finanšu operācijām, ko Kalmanovičs pildīja 5. pārvaldes uzdevumā, “Taisnība” pastāstīs kādu citu reizi.

Atgriežoties pie VDK radošās darbības. Bobkova 5. pārvaldes darbinieki darīja visu, lai vervētu aģentus no radošās inteliģences loka. Viņu vidū bija gleznotāji, literāti, mūziķi, aktieri un citi. Aģentus iesūtīja ārvalstīs, ieguva izlūkinformāciju un savervēja jaunus aģentus. Šādi tika identificēti arī “kaitīgie elementi” pašu vidū. Bobkovs no mākslinieka varēja radīt zvaigzni vai nosūtīt viņu uz vistumšākajām VDK cietuma kamerām.

Arī Latvijas PSR bija daudz šādu “radošās inteliģences” pārstāvju, kuri par savu karjeru un tās izaugsmi var pateikties VDK. Kāda bija šīs slavas un atzinības cena? Kas bija tas, ko viņi darīja patiesībā un kādēļ mēs tik maz par to zinām? Dīvaini, ka Latvijā šādi stāsti un pieredzes it kā neeksistē, lai gan ir pietiekami daudz tādu personību, kas PSRS laikos atradās savas slavas zenītā un vēl šodien tiek pielūgti bez jebkādas kritikas par viņu rīcību okupācijas gados. Iespējams, viņu sadarbība ar Krievijas dienestiem nemaz nav beigusies, jo kā zināms, līgums ar velnu ir uz mūžu, un nav vērts izlikties vai sev melot, ka Latvijas radošie prāti nezin kādos veidos spēja Krievijas dienestus apvest ap stūri.