Vara lielo tehnoloģiju uzņēmumu rokās
- Taisnība Raksta
- Nov 11
- 6 min read
Prezidents Tramps vēlas izveidot globālu digitālo ekonomiku bez tarifiem un nodokļiem, nostiprinot ASV līderpozīciju, un faktiski pārņemt banku tradicionālās funkcijas. Ideja nav jauna, Trampa un viņa padomdevēju vidē un tiek skatīta kā viena no "Varenās Amerikas" izpausmes formām, mērķiem un arī statusa apliecinājumu.
Ģeopolitiskie riski
Lieli tehnoloģiju uzņēmumi un miljardieri-uzņēmēji, kas stāv aiz tiem, kļūst par patstāvīgiem ģeopolitiskiem dalībniekiem. Daži no šiem tehnoloģiju titāniem tagad ietekmē un virza digitālās kārtības noteikumus, un no ietekmes pozīcijām konkurē ar valstīm par pārvaldības varu.
Daži to nosaukuši par tehno-polāru pasauli, kurā lielie tehnoloģiju uzņēmumi darbojas kā de facto suverēni, nosakot noteikumus, kas veido sabiedrības komunikāciju, tirdzniecības nozari un pat karus.
To pieaugošā ietekme rada daudzus neatliekamus jautājumus par suverenitāti, drošību un demokrātiju, jo korporatīvie vadītāji pieņem lēmumus, kuriem ir nozīmīgas sekas visā pasaulē.[1]
Divdesmit pirmajā gadsimtā īstā ģeopolitiskā konkurence vairs nav tikai valstu starpā, bet gan starp valstīm un uzņēmumiem, kas pārvalda pasaules digitālo infrastruktūru. Izaicinājums nav atņemt kontroli pār tehnoloģijām, bet gan demokratizēt to, iestrādājot leģitimitāti algoritmos, infrastruktūrā un partnerībās, kas klusi pārvalda mūsu visu digitālo nākotni.
Migrācija uz kaujas lauku
Lielo tehnoloģiju uzņēmumu ietekme militārajā un izlūkošanas jomā sniedzas tālu aiz komunikāciju robežām. Piemēram, uzņēmēja Pītera Tīla līdzdibinātais "Palantir Technologies" nodrošina uz datiem balstītu mērķēšanas programmatūru, ko izmanto armijas Rietumos. Tikmēr globālais dronu sektors kļuvis par jaunu aizsardzības investīciju robežu, piesaistot miljardus riska kapitāla, jo bezpilota sistēmas pārveido kara vadīšanu, tempu un mērogu.
Tas iezīmē plašāku Silīcija ielejas militarizāciju – tehnoloģijas, kas reiz bija domātas civilām inovācijām, arvien vairāk migrē uz kaujas lauku.
Šajā ziņā plašākais piemērs vērojams Ukrainas cīņā ar okupantiem – tur informācijas tehnoloģijas jau tuvojas kritiskai dominances atzīmei visās militārajās struktūrās.
Piemēri parāda, kā privātas korporācijas arvien biežāk nodrošina militārās pamatfunkcijas – vadību, kontroli, izlūkošanu un analītiku. Agrāk tās bija tikai valstu pārziņā. Ir parādījies jauns militāro tehnoloģiju komplekss, kurā MI jaunuzņēmumi, augošā aizsardzības nozares dalībnieku ekosistēma un mākoņpakalpojumu sniedzēji izmanto savu stratēģisko ietekmi uz valsts drošību.
Ģeopolitiskās varas privatizācija
Mācību grāmatās aprakstītā klasiskā starptautisko attiecību teorija pieņem, ka suverenitāte pieder tikai valstīm, tomēr lielo tehnoloģiju uzņēmumu kontrole pār kritiski svarīgiem resursiem (dati, algoritmi, satelīti u.c.) šo monopolu ir mazinājusi. Ir ne mazums pazīmju, kas norāda uz tehnoloģiju uzņēmumiem, kas, izmantojot dominējošo lomu, faktiski varu institucionalizē. Funkcijas arvien vairāk atspoguļo valstu funkcijas.
Šie uzņēmumi, pēc to visaptverošā mēroga un ekonomiskās ietekmes, bauda arī digitālo pakalpojumu pieejamības varu, tieši un un netieši ietekmējot politikas veidotājus. Viņi nosaka nozares standartus un labāko praksi, kā arī piesaista publiskos līdzekļus (resursus), lai veidotu starptautiskas koalīcijas savu interešu īstenošanai. Tas ir visai būtisks punkts, un tā saturs ir jāatšķir no populisma un amatierisma pārslogotā viltus ziņu satura un tā veidotājiem, visa veida influenceriem un gala lietotāju konkurences par dažādām tirgus nišām. Spēja to atšķirt diemžēl vairumam Eiropas politikas veidotāju nepiemīt.
Lielie tehnoloģiju uzņēmumi tieši neaizstāj valstu suverenitāti, bet gan veido jaunas hibrīdas formas. Valstis turpina pieņemt likumus, bet bieži vien pārvaldība tiek īstenota, izmantojot korporatīvos starpniekus. Lēmumi par datu uzglabāšanu, tiešsaistes runu vai piekļuvi tīklam ir atkarīga gan no digitālo gigantu iekšējiem noteikumiem, gan valsts likumiem. Eiropa turpina koncentrēties uz spēles nosacījumu precizēšanu, kontroli pār spēlētājiem un uzraudzību, datu segregāciju un nodalīšanu atsevišķos segmentos ar īpašām drošības pieejām.[2]
Pretrunas
Jaunā realitāte ir pretrunā ar tradicionālo izpratni par demokrātiju. Lielo tehnoloģiju uzņēmumu ģeopolitiskā ietekme savu funkciju dēļ apstrīd ne tikai valsts varu, bet arī demokrātisku piekrišanu un publisko atbildību. Tradicionālās un nereti visai arhaiskās izpildvaras neieceļ un neuzrauga sabiedrība. Daudzlīmeņu birokrātiskas konstrukcijas ar ierobežotu atbildību par lēmumu sekām ir auglīga augsne, kurā attīstīties digitālām platformām un darboties kā kvazi pārvaldes institūcijām. To pašreizējā konstrukcija ir ļoti gatava tam, lai lēmumus pieņemtu MI.
Lielo tehnoloģiju uzņēmumiem arvien biežāk pieder vai tie nozīmīgi ietekmē lielos plašsaziņas līdzekļus – viņi veido ne vien komunikācijas infrastruktūru, bet arī spēj pastarpināti ietekmēt demokrātiskas vēlēšanas. Vara pār naratīviem ir acīmredzama Īlona Maska "X" pārņemšanā un "Washington Post" nonākšanā "Amazon" īpašnieka Dž. Bezosa īpašumā. Tās ir strukturālas izmaiņas "lielajā bildē".
Cilvēki pašiem nemanot koncentrējas uz viltus ziņām, troļļiem un to fermām un MI ģenerētām puspatiesībām – to loma ir neadekvāti pārspīlēta sabiedrības viedokļa ietekmēšana.
Protams, ir izņēmumi, kur vāju politisko un administratīvo varu spēj ietekmēt arī vienas reizes zibakcija un mākslīgi radīts troksnis.
Šauras izlases politiskā vara un autoritāti režīmi uz notiekošo reaģē no jauna nostiprinot kontroli pār vietējām tehnoloģiju nozarēm. Piemēram, Ķīnas represijas pret "Alibaba" signalizēja, ka neviens tirgus dalībnieks nevar konkurēt ar Ķīnas Komunistiskās partijas autoritāti. Līdzīgi, bet atšķirīgā kontekstā skatāma ASV atkarība no lielajām tehnoloģiju kompānijām, kurām ir ārkārtīgi būtiska ekonomiskā ietekme, tostarp aizsardzības un izlūkošanas jomā.
Tikmēr ES, izmantojot regulas un ieguldījumus vietējās, vājās spējās, tiecas pēc digitālās suverenitātes. Koncentrēšanās uz regulēšanu un kontroli patērē daudz resursu, ko apzināti atņem turpmākai attīstībai. Neviens no esošajiem risinājumiem dažādās valstīs nemazina bažas par to, kā sabiedrībai gūt labumu no privātām inovācijām, neradot grūti prognozējamas problēmas un sistēmiskus demokrātijas ierobežojumus.
Globālā pārvaldība
Lielo tehnoloģiju uzņēmumu uzplaukums daudziem liek pārdomāt globālo pārvaldību. Suverenitāte vairs nenozīmē bināru valsti, kuras pārvaldība balstās uz Bismarka laikam raksturīgu mijiedarbību ar nevalstiskiem dalībniekiem un indivīdu sabiedrībā, bet pakāpeniski ir kļuvusi par dažādu formātu sarunām starp savstarpēji atkarīgiem dalībniekiem. Ietekmi uz ģeopolitiku atstāj uzņēmumu lēmumi par savienojamības nodrošināšanu kara zonā vai kāda noteikta politiska satura aizliegšanu. Tomēr pašreizējā uzraudzības kārtība ir šauri mērķēta un adresēta konkrētam gadījumam, un tā vienmēr reaģē novēloti.
Valstis pārmaiņus te sadarbojas, te konfrontē tehnoloģiju gigantus – slavē to spējas rīkoties krīzes laikā un vienlaikus nosoda to dominanto stāvokli miera laikā. Ir izveidojusies augsta riska duālisma politika, ko mainīt var tikai pati vara.
Tieši varai ir jāizstrādā doktrīnas par to, kā ar šiem korporatīvajiem suverēniem rīkoties, līdzīgi kā savulaik tika izstrādātas stratēģijas nevalstiskiem bruņotiem grupējumiem vai privātiem militāriem uzņēmumiem.
Lielo tehnoloģiju uzņēmumu straujais ģeopolitiskā spēka pieaugums ir ne tikai sarežģīts un bīstams, bet arī transformējošs. Tas iezīmē varas nevienmērīgu pārdali no valstīm uz platformām, no valsts iestādēm uz privāto varu. Līdzšinējais Eiropas un tās partneru izaicinājums jau sen vairs nav vēsturiskais "vai lielie tehnoloģiju uzņēmumi īsteno ģeopolitisko varu", bet gan tas, kā demokrātijas var atgūt autoritāti to pārvaldīt. Apstākļos, kad populisms ir sasniedzis nebijušus augstumus, sociālā spriedze ir dabiska pavadone vājai ekonomikas izaugsmei un "dzīvošanai uz parāda".
Tarifu politika un virzība
Nesen noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos ASV ir iekļāvušas noteikumus par digitālo nodokļu neesamību un amerikāņu tiešsaistes pakalpojumu nediskriminēšanu, veicinot beznodokļu globālo digitālo tirdzniecību.[3] Malaizija, Kambodža un Taizeme ir apņēmušās atbalstīt Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) elektronisko pakalpojumu tarifu moratorija pastāvīgu pagarināšanu, un šajā virzienā ir panāktas provizoriskas vienošanās ar Vjetnamu.
ASV nemainīgi paaugstina tarifus precēm no Āzijas, bet digitālajā jomā tas pieprasa brīvu dabu apriti un nodevu un nodokļu neesamību, kam vajadzētu saglabāt un būtiski paaugstināt ASV vadošo lomu kā e-pakalpojumu eksportētājai. Saskaņā ar PTO un ANO datiem digitālo pakalpojumu eksports 2024. gadā pieauga līdz vairāk nekā 4,77 triljoniem ASV dolāru un ir visstraujāk augošais globālās tirdzniecības segments arī 2025. gadā. Skaitļi ir visai pārliecinoši: globālā publisko mākoņpakalpojumu tirgus lielums – 596 miljardi ASV dolāru, globālā mākslīgā intelekta tirgus lielums – 184,04 miljardi ASV dolāru, bet globālie IT uzņēmumu ieņēmumi 419,8 miljardi ASV dolāru.[4]
Daži no līgumu noteikumiem ietver arī partneru iekšzemes koncesijas. Malaizija solīja neieviest atskaitījumus valsts fondos ASV sociālajiem tīkliem un mākoņpakalpojumiem. Indonēzija piekrita no tarifu klasifikācijas izņemt nemateriālo produktu pozīcijas un apturēt importa deklarācijas prasības šādiem pārskatījumiem. Līdzīgas sarunas ASV turpina ar daudzām valstīm, kur iebildumi nozīmē paaugstinātus tirdzniecības tarifus. Vairumam no šīm valstīm nav administratīvu un arī finansiālu spēju izrādīt pretestību jaunās globālās varas spiedienam. Tām visām ir ievērojami ārējie parādi un visai trausla demokrātija, kas īstermiņā būtiski neuzlabojot izglītības pieejamību un kvalitāti, izmaiņas digitālās plaisas aizlāpīšanai arī nākotnē nesola, lai gan daudzas starptautiskas organizācijas ir pozitīvi noskaņotas.[5]
PTO moratorijs attiecībā uz elektronisko datu pārraides tarifiem kopš 1998. gada tiek vienprātīgi pagarināts ik pēc diviem gadiem.[6] Vašingtona pieprasa tā pagarinājumu uz nenoteiktu laiku, taču Brazīlija un Indija (arī daudzas parasti klusējošas attīstības zemes) saglabā iebildumus – tās vēlas iespēju saņemt ieņēmumus no ārvalstu tehnoloģiju uzņēmumiem un politisko ietekmi tirdzniecības sarunās.
ES vairumā mūsdienu nolīgumu arī veicina digitālās sadaļas, taču uzstāj uz stingrākiem aizsardzības pasākumiem pret konkurenci ierobežojošu rīcību, kontroli un stingrāku datu aizsardzību. Dažas Eiropas valstis digitālajiem pakalpojumiem ir ieviesušas nodokļus, un tas pamatoti kaitina ASV. Ņemot vērā, ka MI izplatība veicina digitālo tirdzniecību un saasina debates par valsts drošību, datu suverenitāti, intelektuālo īpašumu un privātumu. ASV divpusējos nolīgumus paplašina kā instrumentu spēles noteikumu ietekmēšanai Āfrikā, Latīņamerikā un Dienvidāzijā. Tas ne vienmēr izdodas – uzskatāms piemērs ir Ķīna, kas nupat ASV prasītajam piekrita ar daudzām būtiskām atrunām, un šāds līgums ir tikai uz vienu gadu.[7]
Tomēr tie ir tikai tehniskie līgumi un naudas izteiksmē nostiprina ASV kompāniju monopolu, kas ir apstiprinājums tai "maigajai varai", kas digitālā ietērpā pārņem aizvien lielākas valsts pārvaldībai piederīgas funkcijas un objektīvi ir riski demokrātiskai izvēlei un pilsoņu iespējām ietekmēt politiskus lēmums savā zemē.
[4] Plašāku statistiku sk. https://www.statista.com/topics/6778/digital-transformation/?srsltid=AfmBOooQXW-PXL_EHoQ98YBtZ0laD4rp0AgTzCUwtlR15hl0USC3U5yx#statisticChapter
[5] https://iccwbo.org/global-insights/global-trade/multilateral-trade-wto/wto-e-commerce-moratorium
Comments