Tramps turpina atbalstīt Kremli

Diemžēl, viss ir likumsakarīgi. Kopš šī gada sākumā Donalds Tramps atkārtoti kļuva par ASV prezidentu, nepārtraukti jādomā, ka ASV administrācija drīzāk palīdz Kremlim, nevis agresijas upurim Ukrainai.

Šoreiz uzmanības centrā kārtējais Baltā nama rīkojums pārtraukt apbruņojuma piegādes Ukrainai. Sevišķi sensitīvi tas ir tādēļ, ka runa ir par munīciju, kas palīdz atvairīt Krievijas gaisa uzbrukumus. Laiks, kad par to lemt, arī ļoti piemērots Kremlim – vasaras ofensīva, un Krievija ir ievērojami palielinājusi gaisa uzbrukumu terora intensitāti.

Tas ir it kā pēkšņs, bet arī paredzams Trampa biznespolitikas lēmums. Acīmredzot, Putins viņā joprojām uztur dzīvu ideju par iespējamu, abpusēji izdevīgu darījumu ar Trampa klanu. Par nelaimi tam pilnībā pievērsties traucē karš, jo pastāv risks, ka jebkādi darījumi ar Krieviju varētu negatīvi ietekmēt jau tā zemo Trampa reitingu. Ir jālaipo.

Kā informē zinoši avoti ASV, Trampa lēmumu bombardēt Irānu veicināja pazīstamais senators, republikānis L. Grems. Senatora argumenti par labu ASV iesaistei uzbrukumā bija vienkārši – skat, kā Izraēlas aviācija grauj Irānas objektus, mums ir vērts pieslēgties, lai dalītu panākumus un celtu mūsu popularitātes reitingus. Bez šaubām, Tramps rezultātu pasniedza kā izcilu stratēģisko sasniegumu. Tikmēr ASV politiskajās aprindās attieksme pret triecienu pa Irānas kodolobjektiem saglabājusies nemainīgi skeptiska. Tikai divas amatpersonas paziņojušas, ka trieciens sasniedzis mērķus – Tramps un aizsardzības ministrs Hegsets.

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (SAA vai IAEA) sniegusi komentāru, ka tās rīcībā nav informācijas par to, kas noticis ar Irānas 60% bagātināto urānu un nav informācijas par to, kādā stāvoklī ir centrifūgas. Tāpat, nav zināms, cik ilgā laikā izmantojot šo urānu Irāna var izgatavot kodolmunīciju, un visticamāk nebūs, jo Irāna paziņojusi, ka sadarbību ar IAEA pārtrauc. Medijos cirkulē informācija, ka, bez bagātināšanas rūpnīcas Fordo, Irānā atrodas slepeni, ar kodolprogrammu saistīti objekti, kas uzbrukumos necieta un kur joprojām var turpināt urāna bagātināšanu.

Izraēlas un ASV sadarbība militārā operācijā atklāja, kāda patiesībā ir gan Krievijas, gan Ķīnas ietekme. Izrādījās, ka mūsdienu neformālās “ļaunuma ass” (Ķīna, Krievija, Irāna un Ziemeļkoreja) sadarbībā nemaz tik cieša nav un ka ass uzraugs Ķīna rezervēti izturas pret atklāta atbalsta paušanu kādai no šīm valstīm. Šo valstu ideoloģija ir balstīta anti-amerikānismā, un ir simpātiska “lielajam brālim” Ķīnai, tomēr tā saprot, cik svarīga ir tirdzniecības sakaru noturība.

Būtu tikai loģiski, ja Izraēlas un ASV triecieniem sekotu aktīva Ķīnas pretdarbība gan tās ārpolitikā, gan ieroču piegādes Irānai. Tā vietā Pekina oficiāli nosodīja uzbrukumus Irānai un izteikti uzmanīgi turpināja manevrēt ārpolitikas veidošanā. Ķīnas Sji Dzjiņpins no komentāriem atturējās četras dienas, bet pēc tam iesaistītās puses aicināja situāciju neeskalēt. Brīdī, kad Irānas vadība draudēja ar Hormuza šauruma blokādi, Ķīnas ārlietu ministrija paziņoja, ka Persijas līcis ir svarīgākais globālās tirdzniecības ceļš un tas nav jāizmanto lokālām interesēm. Tātad, Irānai pateica, ka jūrasceļu ierobežošana nav pieļaujama. Irāna sev izdarītu lāča pakalpojumu – 80 līdz 90% tās naftas eksporta ir uz Ķīnu, tādēļ šis tirgus ir jāsaglabā. Ķīnai Irānas piegādes no kopējā naftas importa veido vien 10%. Līdzīgā situācijā ir Krievijas naftas un gāzes eksports uz Ķīnu.

Ass valstu vidū nevalda ideoloģiska vienotība. Irāna balstās uz Islāma paveidu, Krievijas ideoloģijā ir nacisma, šovinisma un imperiālisma elementi, bet Ziemeļkoreja ir autoritāra, ar komunisma piešprici un Ķīna – kapitālistisks komunisms. Kā jau minēts, tās vienojošais elements ir anti-amerikānisms, taču Ķīnas gadījumā tas tiek pielietots pēc vajadzības. Ķīna var atļauties stimulēt satelītu anti-amerikānismu, ja redz situāciju, kurā tas ir noderīgi, taču esošajos apstākļos Ķīna ir skaidri norādījusi, ka to interesē stabila starptautiskā tirdzniecība, tādēļ ne Irāna, ne Krievija tiešu palīdzību no Ķīnas visdrīzāk nesagaidīs.

Mēģinājumi uzturēt Trampa reitingus kaut cik jēdzīgā līmenī izpaužas ar bezmērķīgiem, bet skaļiem likumprojektiem. Tas ir, to virzīšanu. Senators Grems paziņojis, ka Tramps devis rīkojumu apstiprināt likumprojektu, kas valstīm, kuras pērk Krievijas produkciju un neatbalsta Ukrainu, piemērotu 500% tirdzniecības tarifus. Šāds nosacījums vistiešāk skartu Indiju un Ķīnu – lielvaras pret kurām ASV nespēs izpildīt likumprojekta noteikumus, nesagraujot savu ekonomiku. Retzemju metālu imports no Ķīnas ir vitāli svarīgs ASV industrijai un nav aizstājams. Turklāt, likumprojekts paredz, ka ASV prezidentam piešķirs tiesības ieviest šī likuma nosacījumus. Respektīvi, likumu varbūt pieņems, bet neīstenos un nepielietos.

Šī ir stratēģija, ko ASV pašlaik piekopj Trampa personīgās pārliecības par “darījumu politikas” efektivitāti dēļ. Tā sakņojas vēlmē padarīt Trampa klanu par bagātāko ASV vēsturē.

ASV prezidenta savādā attieksme pret Putinu ir problēma. Pazīmes liecina, ka arī attiecībā uz Krieviju Tramps saņēmis mājienus par darījumiem, kas to īpašniekus varētu padarītu neiedomājami turīgus. Atceramies Trampa biznesa partnera Vitkofa vizītes Kremlī – kas gan cits, ja ne biznesa cilvēks, vislabāk uzklausīs un nodos izdevīgus piedāvājumus. Vienlaikus, Kremļa rīcība neliecina, kas tas kādam būtu ieinteresēts piedāvāt izdevīgus biznesa projektus, un to Tramps stūrgalvīgi atsakās pieņemt. Ļoti ticams, ka Tramps, Putina apvārdots, uzskata, ka Ukrainai nav iespēju uzvarēt karu un ka Ukrainā ieguldīt līdzekļus ir bezjēdzīgi. Bet Krievijā gan var.

Acīmredzot, joprojām ir cerība, ka Trampa biznesam izdosies panākt vienošanos par gāzes vada “Nord Stream” privatizāciju un lietošanu Krievijas gāzes tirdzniecībai Eiropā. Eiropas Savienība (ES) nesen mēģināja pieņemt 18. sankciju paketi pret Krieviju – tā paredzēja pilnīgu energoresursu no Krievijas iepirkšanas pārtraukšanu un jaunus cenu griestus naftas eksportam (no 60% līdz 45%). Kā sagaidāms, Ungārijas nostājas dēļ sankciju paketi neizdevās pieņemt, un Trampa administrācija par šo pozīciju viņus atalgoja, atceļot sankcijas kopīgajam “Rosatom” un Ungārijas uzņēmuma atomelektrostacijas būvprojektam. Ja ir draudi par reālām sekām Krievijai, Tramps tos bloķē.

NATO samits jūnija beigās izvērtās kā Trampa interesēm pakārtots šovs – Eiropas NATO dalībvalstu mērķis bija sev pierādīt, ka Trampa vadītās ASV joprojām ir līdzvērtīgi atbildīgas pret NATO kolektīvo drošību. Tas neskatoties uz Trampa izteikumu, ka alianses līguma 5. pants ir dažādi interpretējams. Samitā Eiropa stratēģiju veidoja tā, lai Trampam nebūtu iemesla niķoties un, līdzi kā tas bija G7 tikšanās laikā, demonstratīvi samitu pamest.

Uzskatāms, ka Ukrainai šī situācija vēršas arī par labu. Eiropa un Kanāda faktiski ir zaudējušas pārliecību par ASV kā uzticamu sabiedrotu, un norit pārorientēšanās uz savām spējām. Ukrainai NATO budžeta asignējumi sniegs stabilitātes sajūtu, jo, kā redzams, Ukraina un Eiropa vismaz pie šīs administrācijas uz ASV palīdzību paļauties vairs nevar. To apliecina lēmums pārtraukt Ukrainai piegādāt munīciju pamatojoties uz trūkumu pašu arsenālā. Ļoti svarīga palīdzība Ukrainai ir tās militāras industrijas sadarbība (un saplūšana) ar Eiropas industriju – tie ir abpusēji izdevīgi projekti, kas palīdz Ukrainai integrēties ES un stiprināt gan savas, gan Eiropas aizsardzības spējas.

Bijušais NATO virspavēlnieka Eiropā štāba priekšnieks, franču ģenerālis Mišels Jakovlefs (Michel Yakovleff) Trampa rīcību nosaucis par nodevību – Tramps ir atstājis Ukrainu bez militārās, finansiālās palīdzības un, ja tas būtu tikai Trampa lēmums, viņš Ukrainu Putinam uzdāvinātu. Vienīgas, kas ierobežo Trampu, ir viņa popularitātes reitingi.

Starp citu, jaunākā Trampa iesauka ir “trash talker” (muldoņa).