VDK rokasgrāmata – PILNĪGI SLEPENI
- Taisnība Raksta
- Feb 10
- 5 min read
Bijušās PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK) bija PSRS valsts drošības aģentūra. Tā tika izveidota 1954. gada 13. martā, atdalot no Valsts drošības ministrijas vairākas pārvaldes, dienestus un nodaļas. VDK sastāvā ietilpa valsts drošības institūcijas, robežsardzes karaspēks, valdības sakaru karaspēks, pretizlūkošanas institūcijas, mācību iestādes un zinātniski pētnieciskās iestādes.
VDK nodarbināja aptuveni 480 tūkstošus darbinieku (ieskaitot aptuveni 200 tūkstošus valsts robežsargu), tostarp arī vairākus tūkstošus aģentu, ziņotāju un novērotāju ārzemēs.
Pagājušajā gadsimtā sistēmā strādājošo skaits pārsniedza 700 tūkstošus. Skaitlisks pieaugums bija saistīts ar Aukstā kara laikmetam paredzēto daudzu militāro objektu uzraudzību, ārējās izlūkošanas aktivitāšu maksimālu kāpināšanu, kā arī modernizāciju – visu ziņojumu elektronisku ievadīšanu un uzglabāšanu.
Okupācijas periodā Latvijas Republikas teritorijā darbojās Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja, kura formāli bija pakļauta Latvijas PSR Ministru padomei, lai arī pamata informācijas apmaiņa ar augstākstāvošām iestādēm Maskavā un Ļeņingradā notika tikai VDK ietvaros, bet ierobežoti – ar Baltijas Kara apgabala un Robežapsardzības karaspēka administrāciju. LPSR Ministru Padome ar LPSR Komunistiskās partijas Centrālā komiteja saņēma tikai atsevišķi sagatavotus ziņojumus un pārskatus.
Latvijas VDK aģentūras dokumentācija
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts rīcībā nonāca visai ievērojams Latvijas VDK dokumentu klāsts (tā saucamie “čekas maisi”). Dokumenti ir ļoti nepilnīgi, tomēr tā ir nozīmīga informācija, un pamatā tās ir VDK aģentūras reģistrācijas sistēmas sastāvdaļas, ko savlaicīgi neizveda uz VDK centrālo iestādi Maskavā un neiznīcināja uz vietas. Aģentu kartotēka bija viena no tām, un tajā atrodami aģenti, rezidenti, satikšanos dzīvokļu turētāji, konspiratīvo dzīvokļu turētāji, vervēšanas kandidāti, kā arī vervēšanas rezerve īpašajam periodam.[i]
Jau 1994. gadā tika pieņemts likums "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu". Turpmākos gados tika veikta dokumentu izpēte. VDK zinātniskās izpētes komisija 2015. gadā pieņēma lēmumu, ka Latvijas PSR VDK dokumentus jānodod atklātībai un brīvai pētniecībai,[ii] un 2018. gada 20. decembrī kartotēku atvēra publiskai apskatei internetā.[iii]
Lai arī pēdējā gadsimta laikā tas ir vienīgais gadījums pasaulē, kad tiek atklāti publicēti visi ar aģentūru saistītie materiāli, tie attiecas gandrīz tikai uz šīs iestādes organizatorisko struktūru un piesaistīto personālu. Saglabātās personāla lietas ir nepilnīgas. Iztrūkst ļoti lielas sadaļas, kas attiecas uz ļoti plašām amatu grupām valsts administratīvā pārvaldē, kā arī uz VDK nodarbinātajiem Komunistiskās partijas un daudzu citu piesegorganizāciju struktūrās.[iv] No otras puses šajos dokumentos minētas personas, kas nav bijušas saistītas ar LPSR VDK.
Ir nepieciešami papildus ierobežojumi
Latvijas ir tiesiska valsts un, pēc personas individuāla lūguma, katrs šāds gadījums tiek izmeklēts. Tikai tiesa var lemt vai persona ir bijusi, vai nav bijusi saistīta ar VDK un kāda ir bijusi šī saistība. Laikā no 1994. gada līdz 2024. gadam pārbaudes lietas kopumā ir bijušas ierosinātas par 401 personām. 327 no šīm pārbaudes lietām ir izskatītas tiesā, 74 ir izbeigtas ar prokuratūras lēmumu.
Pasaule ir kļuvusi daudz nedrošāka un austrumu kaimiņzemes ir pastāvīgs mūsu valsts apdraudējums.[v] Šajā kontekstā publicētie VDK dokumenti ir visai neviennozīmīgi vērtējami un ir sava veida "pulvera muca". Nenoliedzami, ka tās personas, kas bija sadarbojušās ar VDK un nav atrodamas kartotēkās ir viegls ietekmēšanas mērķis nedraudzīgas valsts Federālam Drošības dienestam un līdzīgām spēka struktūrām.
Vienlaikus mūsu zemē likums ir visai pielaidīgs attiecībā uz personām, kuras minētas aģentu kartotēkā un citos VDK uzskaites žurnālos, ierobežojumus nosakot tikai nelielam amatu skaitam un tiesībām būt ievēlētiem pārstāvniecības institūcijās.
Tie ir visai augsti riski, kas tiek uzturēti kādam nezināmam personu lokam tā vai citādi mijiedarbojoties ar dažādiem nedraudzīgu valstu dienestiem tajos vai citos apstākļos. Zināms, ka vismaz daļa no personām, par kurām tika sastādītas aģentu kartiņas, tika īpaši apmācītas, izgāja īsos kursus un saņēma noteiktas instrukcijas. Risks ir šādu personu neparedzama uzvedība tajos vai citos apstākļos. Likums tomēr būtu jāgroza, un personām, kas minētas Latvijas PSR VDK aģentūras reģistrācijas sistēmas komponentē, ir jāliedz strādāt jebkurā valsts un pašvaldības institūcijā, kamēr nav saņemts atbilstošs tiesas nolēmums vai prokuratūras lēmums. Tas būtu darāms neatliekami, jo riski ir ļoti augsti un nav paredzama to mazināšanās arī pēc sagaidāmā Ukrainas un Krievijas miera līguma noslēgšanas.
VDK mantinieki
Vismaz pagaidām vēl ar ierobežotu mākslīgā intelekta izplatību, sabiedrību uzraugošo dienestu funkcijas realizē cilvēki. Neatkarīgi no sadarbības, mijiedarbības un darba formas VDK, šai visai masīvajai un specializētajai iestādei vienmēr ir bijusi visai attīstīta iekšējās izglītības, apmācības, profesionālas pilnveides un kvalifikācijas paaugstināšanas sistēma. Sistēmas pamata elementu veidoja 13 specializētas augstskolas, 4 vidējās un profesionālās mācību iestādes, kā arī seši īpaši apmācības centri.
Par šīs sistēmas tehnisko pusi nav daudz zināms, jo PSRS VDK likvidēta 1991. gadā. Formāli to likvidēja 1991. gada decembrī, lai pēc vairākām administratīvam reformām tā pārtaptu par PSRS Starprepubliku Valsts drošības dienestu (1991-1992), tad par Krievijas Drošības ministriju (1992-1993), Krievijas Federācijas Federālais pretizlūkošanas dienestu (1993-1995) un visbeidzot par Krievijas Federācijas Federālās drošības dienestu, ko 1996. gadā pārdēvēja par Krievijas Federālo drošības dienestu (Федеральная служба безопасности России). Lai arī daudzas reorganizācijas turpinās līdz pat 2003. gadam, nosaukumu šis federālais dienests vairs nemaina.
Svarīgi atzīmēt, ka Izlūkošana ir Krievijas FSB darbība Krievijas Federācijas teritorijā, lai iegūtu, piegādātu un apstrādātu klasificētu informāciju, kas saistīta arī ar organizēto noziedzību un teroristu grupējumiem.
Izlūkošanas darbības ārpus Krievijas Federācijas veic Krievijas Federācijas Ārējās izlūkošanas dienests (Служба внешней разведки Российской Федерации). Tas ir federālais dienests, Krievijas Federācijas galvenais ārējās izlūkošanas aģentūra un speciālais dienests. Juridiski tā ir valsts paramilitāra organizācija, kurai ir tiesības iegādāties kaujas ieročus.
Ar Ārējās izlūkošanas dienestu cieši sadarbojas FSB Piektais dienests un tā struktūrvienība Operatīvās informācijas un starptautisko attiecību dienests. Dienests darbojas ārzemēs, un tā darbinieki ir padomnieki daudzās Krievijas vēstniecībās un tirdzniecības misijās. FSB sadarbojas ar 204 izlūkdienestiem, tiesībaizsardzības iestādēm un robežkontroles struktūrām 104 valstīs.
Krievijas FSB darbiniek personāls, tostarp valsts ierēdņi, ir likumā noteikts valsts noslēpums. Kopā FSB nodarbina aptuveni 350 000 cilvēku. No tiem 66 200 ir militārpersonas, tostarp aptuveni 8000 FSB specvienību karavīru (Alfa, Vimpel un citas grupas). FSB ir iekļauti aptuveni 160 000–200 000 Robežsardzes dienesta darbinieku.
Nav drošu ziņu par specializētu FSB augstskolu efektīvu un ilglaicīgu darbību. Ir ļoti daudzi mācību centri (parasti tiek saukti par Atsevišķiem mācību centriem) visā Krievijas teritorijā un ārpus tās. Izņēmumi ir tādas legalizētas struktūras kā Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta analītiskais centrs, ko mūsdienās sauc par Stratēģisko pētījumu institūtu. Šis institūts ir pakļauts Valsts zinātnes un tehnoloģijas komitejai, bet vienlaikus tam ir arī militārās vienības statuss. 2009. gadā centrs tiek nodots prezidenta administrācijas tiešā pakļautībā. Šim centram ir savs deklasificētās informācijas zinātniskais žurnāls "Nacionālās stratēģijas problēmas" («Проблемы национальной стратегии»),[vi] kā arī ir pieejami mērķtiecīgi sagatavoti analītiskie pētījumi.
Starp militārās izlūkošanas augstākām mācību iestādēm zināmas ir tikai trīs: Sarkanās armijas M. V. Frunzes vārdā nosauktās Militārās akadēmijas speciālā fakultāte (Специальный факультет Военной академии РККА имени М. В. Фрунзе), Militāri diplomātiskā akadēmija (Военно-дипломатическая академия)[vii] un Ārējās izlūkošanas akadēmija.
Ja pirmo divu elitāro augstskolu absolventu skaits ārējās izlūkošanas un specialitātēs ir ap 20-25 personas gadā, tad cits mērogs ir Ārējās izlūkošanas akadēmijā, kur katrs izlaidums (pa visām specialitātēm kopā) ir ap 200 absolventu gadā.
Pētījuma otrajā daļā iepazīsimies jau detalizēti ar izlūkošanas akadēmiju apmācību programmām.
[vii] Mācībuiestāde ir pārdēvēta par Kara akadēmiju (karaspēka daļa 22177; bieži apzīmē ar segvārdu “Konservatorija”).
Comments