Jauni akcenti Ķīnas politikā
- Taisnība Raksta
- 10 hours ago
- 4 min read
Ķīna publicējusi savu ikgadējo Nr. 1 centrālo dokumentu ("Pirmo centrālo dokumentu"), kurā izklāstīti galvenie uzdevumi lauksaimniecības un lauku darbā 2026. gadā. Dokumentā īpaša uzmanību pievērsta pārtikas nodrošinājuma stiprināšanai, nabadzības atgriešanās novēršanai un lauksaimnieku ienākumu palielināšanai.
Tas ir ikgadējs ziņojums, kas ir sava veida ziņojums par stāvokli valstī vienā atsevišķā jomā – valsts iedzīvotāju nodrošinājumā ar pārtiku. Ziņojuma sagatavošanai ir noteikta ļoti augsta partijas un valdības atbildīgo darba grupa, kura pārrauga Centrālās lauku darba vadošā grupa. Tā ir ļoti plaša grupa, kura strādā ne tikai ar statistiku un kartogrāfisko materiālu, bet arī ar iedzīvotāju sūdzībām, iesniegumiem, organizē arī plašus iedzīvotāju apsekojumus visas Ķīnas provincēs. Tas ir ļoti masīvs darbs, kura publiskā daļa ir īss ziņojums partijas Centrālkomitejai un Valsts padomei.[1]
Kā pirmais politikas paziņojums, ko katru gadu publicē Ķīnas centrālās varas iestādes, šis dokuments tiek uzskatīts par politikas prioritāšu rādītāju. Dokumentā tika aicināts pielikt pūles, lai nostiprinātu vājos posmus lauksaimniecībā un lauku apvidos, kā arī nodrošinātu ātrāku progresu Ķīnas spēku veidošanā lauksaimniecībā 15. piecu gadu plāna periodā (2026.-2030. g.).
Saskaņā ar dokumentu valstij jāpiešķir galvenā prioritāte jautājumiem, kas saistīti ar lauksaimniecību, lauku apvidiem un lauku iedzīvotājiem, jāveicina integrēta pilsētu un lauku attīstība un jānodrošina, lai politika, kuras mērķis ir stiprināt lauksaimniecību, sniegt labumu lauksaimniekiem un bagātināt lauku apvidus, sniegtu labākus rezultātus.
Dokumentā teikts, ka ir obligāti jāgarantē valsts pārtikas nodrošinājums.
Konteksts
Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada analogo ziņojumu,[2] 2026. gada ziņojums ir ne tikai daudz izlīdzinātākā valodā izklāstīts sasniegumu un nākotnes ieceru augsts vispārinājums, bet satur neraksturīgas norādes uz trūkumiem.
Jau pati par sevi šādu neveiksmju pieminēšana nav laba zīme, jo tās ir nevēlamas pazīmes, kuras ir ieguvušas pietiekoši plašu izplatību un to ietekme ir ne tikai sociālekonomiska, bet arī politiska. Ķīnā tas ir ļoti sensitīvi.
Pēdējos gados un līdz ar Ķīnas Nacionālā pārtikas nodrošinājuma likuma pieņemšanu 2024. gadā,[3] pārtikas nodrošinājuma darbības joma ir paplašināta, aptverot ne tikai pārtikas un lopbarības graudus, bet arī citas svarīgas preces, piemēram, gaļu (cūkgaļu), kokvilnu, cukuru utt. Politikas dokumentā ir pastiprināts uzsvars uz šo papildu preču piegādes nodrošināšanu, jo tās ir svarīgas Ķīnas iztikai. Ķīnas varas iestādes apgalvo, ka valsts 2020. gadā ir likvidējusi absolūto nabadzību, un Pekina ir noteikusi piecu gadu pārejas periodu, lai nostiprinātu un paplašinātu sasniegumus nabadzības mazināšanas jomā.
Dokumentā atzītais
Jau 2025. gadā netieši tika pieminēta lauku iedzīvotāju atgriešanās nabadzībā, kas ziņojumā tika saistīta tikai ar dabas katastrofām, fizisku slimību u.t.t. dēļ. Jaunajā ziņojumā atgriešanās nabadzībā ir saukta par parādību, bet nevis par risku vai potenciālu apdraudējumi. Ķīnā sensitīva ir ne tikai šīs parādības pieminēšana, bet tautas folklorā šim vārdu salikumam ir vairākas nozīmes, kas iezīmē sliktu laiku tuvošanos, sliktu valdnieku, neizbēgamu trūkumu.
Nav zināms cik būtiski atgriešanās nabadzībā ir skārusi valsti, bet tās nav tikai lauku un valsts nomaļu attīstības problēmas. Iepriekšējos gados valsts atbalsts tika novirzīts galvenokārt uz lauku prakses reformēšanu un modernizāciju, lai tā risinātu Ķīnas lauku atdzīvināšanas ieceres, tika sniegts īpašs atbalsts piena un gaļas lopkopībai. Daudzi mērķtiecīgi virzītie pasākumi, īstermiņa atbalsti un plānveida lauksaimniecības industrializācija tehniskā realizācija ir sniegusi īstermiņa pozitīvus efektus, bet šobrīd ir konstatējamas nozīmīgas blaknes. Lauksaimniecībā atgriežas nabadzība.
Nabadzības atgriešanās ir lauku industrializācijas blakne kā bezdarbs, kuru nozīmīgi veicina iedzīvotāju nevēlēšanās pārcelties, un izplatītā zemkopju dzīvesveida prakse – pēc ražas novākšanas līdz pavasara sējai zemkopji neražo preces un nesniedz pakalpojumus tirgum, un īpašuma uzturēšana nepalielina tā tirgus vērtību. Ir arī citi iemesli, tomēr nabadzība atgriežas. Tā būtiski skar arī pilsētas, jo īpaši gados jaunus izglītotus cilvēkus, kuri izvēlējušies studijas un papildus apmācību jomās, kurās notiek darba tirgus sašaurināšanās.
Šī ir kļuvusi par sociālu tautsaimniecības problēmu, kura ir neatliekami risināma un objektīvi būs nepieciešamas strukturālas reformas, ne tikai mērķtiecības īstermiņa.
Kā saistītā problēma ir jau esošā nabadzība, un dokuments paredz regulāras un mērķtiecīgas palīdzības sniegšanu nabadzības novēršanai, lauksaimnieku stabila ienākumu pieauguma veicināšanu un dzīvošanai piemērotu un rūpniecībai draudzīgu lauku kopienu veicināšanu. Ja nabadzība ir sociāla problēma un tās risinājumi ir zināmi, tad nesalīdzināmi jutīgāka ir pagaidām neveiksmīgi realizētā "rūpniecībai draudzīgu lauku kopienu" attīstība.
Nabadzība un pieaugoša sabiedrības polarizācija starp rūpniecību un zemkopību, kas papildina raksturīgās urbanizācijas izaugsmes blaknes, Ķīnā ir politiska problēma. Un tā tiek atzīta par nozīmīgu.
Kā trešais punkts šajā ziņojumā ir izcelta salīdzinoši jauna problēma sabiedrībā – tā ir algu parādu novēršana, īpaši Pavasara svētku laikā, un to ziņojums paredz ierobežot, ieviešot stingrāku kontroli.[4] Algu izmaksu kavēšana, pārcelšana un vēlāku periodu, reizēm arī aizvietošanu ar norēķināšanos natūrā, ir kļuvusi visai izplatīta un tās ierobežošana ar kontroli ir vismaz naiva.
Kas turpmāk?
Ir jāpiekrīt, ka Ķīnā valdības ziņojumā atzīt problēmas lauksaimniecībā, kas robežojas ar nabadzības un atkārtotas nabadzības parādībām ir visai drosmīgi no to autoru puses. Ziņojumā rakstītais iezīmē ļoti nozīmīgas sociālās problēmas Ķīnas sabiedrībā, kas līdz šim ir bijušas maz zināmas un tās nav iespējams atklāt un verificēt pēc Ķīnas publicētiem oficiālās statistikas datiem.
Nenoliedzami, ka Ķīna ārkārtīgi strauji aug un mainās, un šādām izmaiņas ne vienmēr ir gatava šo pārmaiņu administratīvā vadība, bet vēl mazāk- sabiedrība. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks, un sasniegumi mikroelektronikā, mākslīga intelektā un kosmosa apguvē, veicina pārmaiņas, bet visai maznozīmīgi lauku dzīvesveidā un sabiedrībā. Šīs pārmaiņas sabiedrībā ir pietiekoši unikālas mūsdienu pasaulē, un tās būtu jāvērtē ne tikai Pekinā.
Comments