Vārdiem ir nozīme
- Taisnība Raksta
- 54 minutes ago
- 2 min read
Turcija kopš 1999.gada (parakstīja asociācijas līgumu 1963. gadā) ir Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsts. Sarunas par pievienošanos oficiāli sākās 2005. gadā, taču process pašlaik ir iesaldēts bažu par demokrātijas standartiem un tiesiskumu dēļ. Neskatoties uz iestāšanās procesa apturēšanu, abas puses uztur tuvas attiecības, ko raksturo 1995. gadā izveidotā Muitas savienība, dziļās tirdzniecības saites un sadarbība migrācijas jomā.
Turcija ir stratēģiski svarīga NATO dalībvalsts kopš 1952. gada, un tai ir alianses otrā lielākā armija. Tā darbojas kā dienvidaustrumu balsts un no 2028. līdz 2030. gadam komandēs NATO Sabiedroto reaģēšanas spēkus.
Neskatoties uz saspīlētajām attiecībām ar dažiem sabiedrotajiem un politiskajām domstarpībām, Turcija joprojām ir būtiska eiroatlantiskajai drošībai.
ES ne vienmēr ir spējusi atbilstoši izvērtēt Turcijas un Rietumeiropas kultūras un reliģijas nenoliedzamās atšķirības, un ir bijis ne mazums neveiksmju. Visi ir jau sen pieraduši nopietni neuztvert Eiropas Komisijas (EK) ārlietu komisāres Kallasas teikto, bet tagad viņai pievienojas vēl citas augstas amatpersonas.
Neparasti salīdzinājumi
Ursula fon der Leiena, runājot par ES paplašināšanos, paziņoja, ka tai jāaptver viss Eiropas kontinents, lai pasargātu to no Krievijas, Turcijas un Ķīnas ietekmes.[1]
Šādi salīdzinājumi un brīdinājumi nav dzirdēti gadu desmitiem ilgi. Tas Ankarai lika nosūtīt EK pieprasījumu ar lūgumu precizēt, vai fon der Leienas vārdi ir atspoguļoti pareizi. Pirmajā brīdī EK paziņoja, ka teiktais ir izrauts no konteksta un tiks precizēts.[2] EK galvenā preses sekretāre Paulo Pinju Pinho teica, ka fon der Leiena Turciju nesalīdzināja ar citām valstīm – viņa atzina tās ģeopolitisko ietekmi, lielumu un ambīcijas. Viņa uzsvēra, ka Ankara ir "svarīgs reģiona partneris gan ekonomiski, gan politiski".
For der Leiena iepriekš ir aicinājusi Eiropas valstis attīstīt zaļo enerģiju un kodolenerģiju, lai izvairītos no atkarības no ogļūdeņražu enerģijas avotiem. Tā nenoliedzami ir utopiskā zaļā kursa un ar to saistīto darbību konsekvence. Šajā kontekstā Tucija ieņem kritiski svarīgu lomu ES enerģētiskajā drošībā, jo darbojas gan kā galvenais tranzīta mezgls, gan kā topošais reģionālais gāzes habs.
Līdz pat ASV "speciālajai operācijai" Hormuzā, aptuveni 10% ES gāzes importa tirgu sasniedza caur Turcijas sauszemes robežām. Turcija savieno energoresursiem bagātos reģionus (Kaspijas jūra, Vidusāzija, Tuvie Austrumi) ar Eiropas patērētājeim. Tā ir arī nozīmīgs Dienvidu gāzes koridors – caur gāzesvadiem TANAP (Turcijā) un TAP (uz Grieķiju un Itāliju) Eiropa saņem gāzi no Azerbaidžānas. otrs maršruts ir TurkStrem – divi cauruļvadi, no kuriem viens ar Krievijas, Kazahstānas un Tukmenistānas gāzi apgādā Turciju, bet otrs – Dienvidaustrumeiropas valstis (Ungārija, Serbija, Bulgārija). Hormuza krīze turpinās un tās ietekme uz Eiropu turpināsies vismaz līdz gada beigām un Turcijas loma būs Eiropai kritiski nozīmīga.
Lai arī kā Eiropas Savienība centās mazināt spriedzi ar Turciju pēc tam, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nosauca šo valsti līdzās Krievijai un Ķīnai, radot iespaidu, ka NATO partnere tiek uzskatīta par potenciālu draudu, tas nav tas „ūdens, ko izdosies viegli sasmelt”. Pie esošām vismaz saspringtām attiecībām NATO dalībvalstīs, Briseles augstākās amatpersonas publiska Turcijas novietošana blakus negatīvām Ķīnas un Krievijas ietekmēm nav atzīstams par saprātīgu un apdomīgu rīcību, kam var būt tālejošas sekas.
Comments