ASV politika Balkānu reģionā

Jūnijā izziņotais NATO kontingenta samazinājums Kosovā, kā arī ASV un Eiropas valstu strīdi par starptautisko uzraudzību Bosnijā un Hercegovinā negatīvi ietekmē situāciju Balkānos. Trampa administrācijas jaunā stratēģija, kuras mērķis ir samazināt ASV ietekmi reģionā, šķiet pretrunīga un riskanta. Trampa tieksme pēc ātrām uzvarām un darījumiem Bosnijā jau ir izraisījusi nopietnu krīzi. Pēc Vašingtonas lēmuma atcelt sankcijas pret Bosnijas serbu līderi, Kremļa galveno sabiedroto Miloradu Dodiku, tur nostiprinājušās separātistu pozīcijas.

Daži eksperti uzskata, ka Tramps, rīkojoties pretēji Eiropas Savienības interesēm, būtībā grauj drošības arhitektūru, ko ASV izveidoja un gadu desmitiem stiprināja Balkānos.

Pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija Balkānos kļuvusi vēl sarežģītāka un nenoteiktāka. Kopš deviņdesmitajiem gadiem tur joprojām ir divi iesaldēti konflikti (Bosnija un Hercegovina un Kosova). Konfliktu risināšana šajā reģionā notika saskaņā ar ASV izstrādātajām metodēm un virsvadību, jo īpaši drošības un konstitucionālās iekārtas jautājumos, taču pēdējā laikā pieaug nesaskaņas.

Jaunā "bez pārmērīgas atkarības" politika

Jaunā, formāli pragmatiskāka ASV stratēģija Rietumbalkānos daļēji balstās pagājušajā gadā pieņemtā likumā par reģiona demokrātiju un labklājību, kas uzsver komerciālo un ģeopolitisko interešu veicināšanu, nevis tiešu iejaukšanos reģionālajos strīdos. Balkānu valstu līderi tiek aicināti vairs nepaļauties uz ārējo atbalstu un uzņemties atbildību savu problēmu risināšanā. Vašingtona skaidri liek saprast – tās līdzdalību reģionā nosaka netik daudz valsts veidošana vai vērtības, cik intereses, kas saistītas ar drošību, enerģētiku un infrastruktūru.

Infrastruktūras projekti, enerģētikas koridori un sadarbība drošības jomā kļūst par daļu no plašākas ģeopolitiskās stratēģijas. ASV vēlas samazināt reģiona atkarību no Krievijas enerģijas resursiem un ierobežot Ķīnas ietekmi, jo uzskata, ka Maskava un Pekina nestabilitāti, korupciju un vājo valsts pārvaldi izmanto savās interesēs. Izmaiņas Balkānu politikā notiek laikā, kad paziņots par ASV militārās klātbūtnes samazināšanos Eiropā. Tam seko prasība sabiedrotajiem palielināt aizsardzības izdevumus un uzņemties lielāku atbildību par kontinenta drošību.

"ASV politika Rietumbalkānos ir vērsta nevis uz glābšanu vai atjaunošanu, bet gan uz stabilitāti un savstarpēji izdevīgām partnerattiecībām," teikts Trampa administrācijas maija ziņojumā Kongresam. Tagad Vašingtona "koncentrējas uz to, lai vietējiem dalībniekiem sniegtu iespēju patstāvīgi risināt savas problēmas, nevis veicinātu pārmērīgu atkarību no starptautiskas iejaukšanās un uzraudzības".

Bez konsensa

Šķiet, ka šī pieeja ir pilnībā pamatota. Aizvadīto gadu desmitā vietējie politiķi bieži vien atbildību par reģionālām problēmām novēla uz Briseli, Vašingtonu vai ANO un izvairījās no sarežģītiem lēmumiem, piemēram, reformu īstenošanā vai integrācijas jautājumos. Balkānu konfliktu risināšanas modeļa pamatā bija ārēja ilgtermiņa politiskā, finansiālā un militārā iesaistīšanās.

Te ir vieta jautājumam, cik pamatīgi šie konflikti tika atrisināti? Atbilde parādīsies mainoties ASV lomai reģionā, taču Tramps sabiedrotos un partnerus ar paredzamību nelutina. Atgādināsim, ka Serbija (tāpat kā aptuveni puse citu pasaules valstu) nav atzinusi Kosovas neatkarību un nav bijusi arī vienošanās par attiecību normalizāciju pagaidām nav panākta. Savukārt Bosnijā jau 30 gadus ir starptautiskā administrācija, kas uzrauga Deitonas miera līguma izpildi. Ideālā gadījumā konfliktus būtu jārisina, balstoties uz galveno valstu vienotiem lēmumiem, taču Krievija un Ķīna neatbalsta tik ilgstošu uzraudzību.

ASV ir "gatavas sniegt atbalstu tur, kur nepieciešama amerikāņu līdzdalība". Vašingtonā atzīst, ka neatrisinātie strīdi "apdraud reģiona stabilitāti". Runa galvenokārt ir par Bosniju, kur pagājušajā gadā ASV diplomātija, kā apgalvo Baltais nams, atrisināja "visakūtāko krīzi". Tā radās Bosnijas serbu līdera Milorada Dodika konfrontācijas ar augsto pārstāvi (tā sauc starptautiskā administratora amatu) Kristianu Šmidtu dēļ – Dodiks sākotnēji neatbalstīja vina iecelšanu un pieņemtos lēmumus. Dodiku atbrīvoja no Serbijas Republikas prezidenta amata Bosnijā un Hercegovinā un tiesā noteica aizliegumu sešus gadus ieņemt valsts amatus, savukārt Šmidts maijā iesniedza atlūgumu. ASV un ES pagaidām nespēj vienoties par viņa aizstājēju.

Kāda ir situācija ar NATO karaspēku Kosovā?

No Serbijas un Kosovas Baltais nams sagaida "ilgtspējīgu, abām pusēm pieņemamu vienošanos". ASV turpina būt daļa no KFOR, ko dēvē par "drošības uzturēšanas galveno komponenti". Vienlaikus paziņots, ka nākamajā gadā spēkus samazinās no 4,7 tūkstošiem līdz 3-3,5 tūkstošiem – lai gan NATO nestāsta, kurus kontingentus tas skars, diplomātiskos kanālos zināms, ka iniciatīva samazināt alianses saistības nākusi no ASV.

2025. gadā plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija par iespējamu ASV karavīru izvešanu no Kosovas, ko eksperti novērtēja kā "nepareizs solis nepiemērotā brīdī". ASV lomas mazināšanās pretinieki paziņoja, ka lēmums mainītu līdzsvaru reģionā un atstātu eiropiešus vienus.

Šobrīd Kosovā ir 590 ASV karavīri, un tas ir otrais lielākais kontingents aiz Itālijas (984). aSV loma tiek uzskatīta par stratēģiski svarīgu, ņemot vērā tās vadošo lomu NATO komandstruktūrā un operatīvās spējas. Bondstīlas bāze ir viena no lielākajām Eiropā un ir vitāli svarīgs NATO loģistikas centrs Balkānu reģionā.

KFOR un alianses pārstāvji ir paziņojuši, ka misijā nav gaidāmas būtiskas izmaiņas un ka skaitlisko sastāvu noteiks atbilstoši mainīgajai situācijai. Jāatceras, ka 2023. gadā KFOR spēkus palielināja uzreiz par tūkstoti karavīru – tas notika sadursmju Kosovas ziemeļos dēļ. Tur pārsvarā dzīvo serbi. Tā bija viena no nopietnākajām krīzēm laikā, kad Kosovā ir ārvalstu kontingenta klātbūtne un bija saistīta ar vietējo vēlēšanu boikotu un protestiem pret albāņu izcelsmes mēriem. Serbijas armijā demonstratīvi tika ieviesta augstākā kaujas gatavība.

Komerciālās intereses un cīņa pret Krieviju un Ķīnu

Otrs Trampa administrācijas svarīgākais veidotās politikas pīlārs ir komerciālo interešu veicināšana un Krievijas ietekmes mazināšana enerģētikas nozarē. ASV Balkānu reģionā vēlas veicināt sašķidrinātās dabasgāzes, kodoltehnoloģiju (tostarp mazo modulāro reaktoru) un atjaunojamo enerģijas avotu izplatību. Baltā nama prioritārie projekti ir gāzesvads "South Interconnector", kas Bosnijas gāzes transporta sistēmu savienos ar Horvātiju un sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Krkas salā Adrijas jūrā. Valda uzskats, ka tas Bosniju un Hercegovinu atbrīvos no Krievijas piegāžu atkarības.

Citi projekti, kas saņēmuši amerikāņu atbalstu, ir gāzesvads starp Serbiju un Ziemeļmaķedoniju, hidroenerģētikas attīstība Albānijā, Bosnijā, Hercegovinā, Ziemeļmaķedonijā un Serbijā, kā arī ogļu elektrostaciju modernizācija Kosovā un citi tamlīdzīgi pasākumi. Amerikāņu turklāt vēlas piedalīties konkurencē par stratēģiskiem transporta, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju un aizsardzības projektiem.

Stabilitātes uzturēšana un tirdzniecības sadarbības paplašināšanu pasniedz kā spēcīgus instrumentus, ar kā palīdzību pretoties Krievijas un Ķīnas "ļaunprātīgajai ietekmei". Ziņojumā kongresam teikts, ka "Maskava uzkurina etniskos konfliktus, finansē destabilizējošus spēkus un ar ogļūdeņraža piegādēm izdara spiedienu uz politiķiem un vājina uzticību Rietumiem", kamēr Ķīna aktīvi izkonkurē Balkānu valstu tradicionālos ekonomiskos partnerus un izmanto "tirdzniecību, aizdevumus, kukuļus, propagandu un eliti, lai stiprinātu savu ietekmi".

Pret sabiedroto interesēm

Trampa administrācija sola veidot "pozitīvas" attiecības ar visām Rietumbalkānu valstīm, tomēr eksperti šaubās. Politologs Igors Novakovičs vērš uzmanību uz to, ka ASV prezidenta administrāciju atstāj cilvēki, kuri ar šo reģionu saistīti aizvadītos 30 gadus. Ziņojums Kongresam un citi administrācijas publiskotie dokumenti "liecina, ka tā vairs Rietumbalkānus neuzskata par prioritāti un tai nav "emocionālas" saiknes ar reģionu". Administrācija aizvadīto gadu laikā paveikto neuzskata par mantojuma daļu un tā vietā ir "ieinteresēta stabilitātes saglabāšanā un projektos, kas var nest tiešu labumu ASV uzņēmumiem un atsevišķām privātpersonām".

Viens no riskiem, ko izceļ pētnieks, ir tas, ka Vašingtona demonstrē, kā var rīkoties pret Eiropas sabiedroto interesēm. Piemēram Bosnijā amerikāņi atteicās atbalstīt eiropiešu virzīto kandidātu un projektu "South Interconnector" sākotnēji virzīja ES, bet tad tā uzraudzību pārņēma ASV.

ES pakāpeniski pieaug sapratne, ka savienībai starptautiski jākonkurē ar ASV. Esot "paradījušies signāli par iespējamām ES integrācijas sarunām ar Serbiju, taču pagaidām nav skaidrs, vai ES spēs samierināties ar kandidātvalsts neatbilstību nosacījumiem". Pētnieks secina, ka šis ir laiks, kad novērojam sadursmi starp birokrātisko domāšanu, kas līdz šim dominēja Eiropas integrācijā un ģeopolitiskās nepieciešamības loģiku.

Ne liela kara, ne ilgstoša miera

"Trampa Balkānu politika ir dīvains pēctecības un pārtraukuma apvienojums, kas atbilst šīs ASV administrācijas ārpolitikas neparedzamībai", uzskata drošības jautājumu eksperts, Londonas Karaliskās koledžas militāro pētījumu katedras pasniedzējs Vuks Vuksanovičs. Vašingtona uzstāj uz Kosovas neatkarību un Bosnijas teritoriālo nedalāmību, savukārt Krievija un Ķīna ir sāncenši, kuri ietekme jāapspiež. Tas īpaši redzams sankcijās pret NIC uzņēmumu, kā īpašnieks ir "Gazpromneft" un kas ir galvenais Krievijas aktīvs Balkānu reģionā.

Pētnieks norāda, ka "Vašingtona koncentrējas uz darījumu iespējām reģionā un līdzīgas komerciālas iespējas, lai attēlotu Trampu kā spēcīgu līderi, meklē arī Austrumeiropā". Balkānos tas sevišķi spilgti redzams projektos, ko Serbijā un Albānijā mēģināja īstenot Trampa znots Dž. Kušners un diezgan nereālistiskajā apgalvojumā, ka Tramps novērsis karu starp Serbiju un Kosovu.

"ASV vēlas samazināt savu klātbūtni Eiropā un tas ievērojami vājinās NATO, taču tas vēl nenozīmē, ka Balkāni atgriezīsies pie agrākās situācijas, jo reģiona valstīm ir ierobežotas iespējas iesaistīties ilgstošā karā". Mainīgajos apstākļos daža valstu orientēsies uz ES, kamēr cita uz ASV. Serbija, visticamāk, turpinās ievērot līdzsvaru.

Klusa transformācija

"Pastāv iespēja, ka Rietumbalkāni kļūst par ASV ārpolitikas transformācijas lieciniekiem", uzskata Atlantiskās padomes eksperti. Gandrīz 30 gadus Rietumu veidotā politika balstījās pieņēmumā, ka reģionam vajadzīga pastāvīga ārējā pārvaldība (politiska, institucionāla un pat psiholoģiska). Par doktrīnas spilgtāko piemēru kļuva Bosnija un Hercegovina – valsts, kas ir starptautiskā kontrolē un kuru uztur sarežģīta ārvalstu uzraudzības sistēma, uzspiestas reformas un diplomātiska intervence. ASV šo modeli neuzskata par ilgstspējīgu, efektīvu vai pat stratēģiski nozīmīgu.

Trampa administrācijas darbības un retorika pagaidām nav devušas ne stabilitāti, ne ir bijušas efektīvas. Tuvākā nākotnē būs redzams, ka valsts veidošana vēl nav galā – neskatoties uz daudzus gadus ilgiem centiem, Bosnijā nav izdevies izveidot funkcionējošo modeli. Valsts musulmaņi, serbi un horvāti bieži iestājas par atšķirīgām prioritātēm, kas balstītas etniskajā politikā, nevis kopīgos mērķos un uzdevumos. Sabiedriskajā telpā dominē nacionālistiska retorika un pavisam atklāti tiek apspriesta robežu pārvietošana. Deitonas nolīgums šo scenāriju neparedz.

Viens no vadošajiem politiķiem valstī – Milorads Dodiks, pastāvīgi draud ar Serbijas izstāšanos no Bosnijas un Hercegovinas, valsti saucot par neperspektīvu. Neraugoties uz to, ka viņam nav nekādu ārpolitikas pilnvaru, viņš ir biežs viesis Maskavā, kur tiek uzņemts kā nozīmīgas valsts vadītājs. Kopš pagājušā gada, panācis ASV sankciju atcelšanu, viņš aktivizējis komunikāciju ar Trampa administrāciju un tagad ASV prezidenta dēls Donalds juniors viesojas pie Dodika ģimenes.

Vai Krievija bloķēs EUFOR spēku mandātu?

Vašingotu Balkānu nesaskaņas ir nogurdinājušas, tomēr nav iespējams izvairīties no līdzdalības pirms 30 gadiem Deitonā izveidotajā Bosnijas un Hercegovinas sarežģītās pārvaldības sistēmas reformā. Divu tās daļēji neatkarīgo vienību centrālajām varas iestādēm ir ierobežotas pilnvaras un ir mehānismi, kā bloķēt lēmumus. Vašingtona sarunās bija galvenais starpnieks, turklāt varēja izmantot militāru spiedienu, lai panāktu mieru. Valsts faktiski nav spējīga funkcionēt bez ārējas kontroles, jo miers tika uzspiests, taču sabiedrības samierināšanās un kondsolidācija nenotika.

Deitonas līgums maskēja sašķeltās valsts plaisas, taču tās nenogludināja. Kara beigās uzskatīja, ka sabiedrība pakāpeniski apvienosies un asumu zaudēs starpetniskie konfilkti, un Bosnijas pārvalde struktūra kļūs efektīvāka un neatkarīgāka. Noslēguma akords – integrācija ES un NATO, kas kalpos par garantiju, ka karš neatsāksies. Kopš tā brīža daudz kas mainījies, tostarp situācija ES un NATO, taču Bosnijas eiroatlantiskā integrācija ir bloķēta reformu un risinājumu trūkuma dēļ.

Cilvēki, kuri atbalsta ASV lomas samazināšanos, ironiski norāda, ka Eiropa drīz var atklāt, ka arī tai trūkst vienotības un politiskās autoritātes, lai reģionā aizstātu Vašingtonas līderību. Bosnijas gadījuma gan ir jārunā par ASV un Eiropas centienu korrdināciju, jo īpaši, ja Trampa administrācija tik ļoti baidās no Krievijas un Ķīnas ietekmes. Šķiet, ka sabiedrotajiem būtu jāpaātrina rīcības neparedzētos apstākļos plānošanu, kas saistīta ar EUFOR spēkiem Bosnijā, jo pieaug risks, ka Krievija rudenī ANO Drošības padomē bloķēs šīs misijas turpināšanu.