Krievijas specdienestu uzdevums
- Taisnība Raksta
- 1 day ago
- 5 min read
Krievijas līderis Vladimirs Putins 2025. gada decembrī pēc Krievijas Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdes rīkoja slēgtu brīfingu ar militāro vadību, kurā kā vienu no 2026. gada mērķiem izvirzīja Eiropas Savienības (ES) un NATO iekšēju sašķelšanu. Par to raksta daudzi mediji pasaulē, tomēr ir viena nianse un tā ir zināma valstu koalīcija, kas tika izveidota jau divus mēnešus pirms Krievijas prezidenta runas decembrī.
Tā ir saistīta ar vairāku mēnešu sagatavošanās darbu un Neatkarīgo valstu savienības (NVS) sadarbības modeļa izveidi. Minētā sadarbība aptver koordinētas darbības daudz plašākā reģionā par Moldovu un tai ir sava ideoloģija. Tā NVS valdībās tika apspriesta pagājušā gada augustā un septembrī, bet turpmākās darbības tika deleģētas šo valstu atbilstošiem ārējās drošības dienestiem.
Krievijas Ārējas izlūkošanas dienesta vadība
Atbilstoši NVS noteiktajai lietu kārtībai, koordināciju uzņemas Krievija (ja neveido atsevišķu pagaidu komiteju, kuras vadībā ir kādas citas valsts pārstāvis). Tā kopējo mērķu sasniegšanai 2025. gada 20. oktobrī notika NVS dalībvalstu drošības iestāžu un izlūkdienestu vadītāju sanāksme.[1] Pasākumā galvo runu teica Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta direktors un tika izklāstītas galvenās politiskās nostādnes, tomēr netika precizēti mērķi, kas izriet no runas.
Runa un tās komentāri ir gari un tos nav lietderīgi atstāstīt, tomēr daži citāti par vispārējo skatījumu gan ir vietā:
"Vienpolārā, uz Rietumiem centrētā sistēma ir nepārprotami beigusi pastāvēt. Zīmīgi, ka šis ir praktiski katras slēgtās Rietumu starptautiskās situācijas prognozes, ar kuru esmu saskāries, priekšnoteikums.
Jaunā pasaules kārtība vēl ir pašos pirmsākumos. Saskaņā ar dažām NATO aplēsēm, tā sauktās ģeopolitiskās nenoteiktības periods ilgs aptuveni līdz 2035. gadam, taču jau notiek sīva cīņa par tiesībām noteikt šīs nākotnes pasaules kārtības kontūras un noteikumus starp lielākajiem globālajiem un reģionālajiem varas centriem. Un mūsu kopīgais un, iespējams, vissvarīgākais uzdevums ir nodrošināt, lai pielāgošanās šai jaunajai realitātei notiktu bez liela kara, kā tas ir noticis iepriekšējos vēstures periodos.
Daudzi ir pazīstami ar nu jau slaveno teicienu: "Neprasi, kam zvana zvans, jo tas zvana tev." Dažreiz šķiet, ka tas perfekti raksturo pašreizējo starptautisko situāciju un neatstāj vietu optimismam. Taču atgādināšu, ka šī frāze ir ņemta no kristīgā sludinātāja un dzejnieka Džona Dona dzejoļa "Neviens cilvēks nav sala" beigām. Tajā runāts par to, ka neviens nepastāv viens; viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts un katrs no mums ir daļa no lielāka veseluma. Publiskā un privātā labklājība ir nedalāma.
Džons Dons adresēja šo aicinājumu britiem. Anglosakšu elite diemžēl to neņēma vērā un turpināja mēģinājumus sēt nesaskaņas, haosu un nāvi visur, pierādot teiciena "angliete ir neglīta" patiesumu. Šo darbību rezultāts ir acīmredzams – Rietumu morālais un politiskais bankrots, antikoloniālisma un nacionālistiski konservatīvu noskaņojumu uzplūds visā pasaulē. Mūsu atbilde uz šo destruktīvo stratēģiju ir sadarbība un radošums, savaldība un provokāciju, kuru mērķis ir graut mūsu vienotību patiesi taisnīgas, daudzpolāras pasaules radīšanas interesēs, ignorēšana.”
Runa ir būtiska, jo pēc tās apspriešanas sagatavots kopīgs NVS valstu ārējās izlūkošanas dienesta komunikē, kas kļūst par Putina decembra beigu runas pamatu.
Šajā dienā notiek vēl kāda sanāksme – tiekas NVS dalībvalstu drošības aģentūru un specdienestu vadītāju padome. Sēde ir slēgta un ievērojami ieilgst, jo tiek saskaņoti dažādi rīcības plāni un to savstarpēja koordinācija. No šīs sanāksmes zināma ir tikai Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta direktora runas daļa, kas ir politiska.[2] Reizē tā ir arī visai informatīva, netieši norādot uz prioritātēm, kā, piemēram, šie citāti:
"Mūsdienās mēs visi atrodamies starptautiskā turbulencē, ko izraisījusi ASV pāreja no centriskas uz daudzpolāru sistēmu. Plašsaziņas līdzekļos šis "pieslēgšanās periods" ir nodēvēts par "globālu nekārtību". Tomēr virkne neseno starptautisko krīžu liek domāt par precīzāku globālās "nelikumības" aprakstu.
Augošie varas centri ir spiesti pierādīt savu noturību pret Rietumu valstu un to izlūkdienestu spiedienu, kas paredzami cenšas novērst multi-polaritātes rašanos. Mūsu Sadraudzības valstis ir cīņas par jaunu, taisnīgu starptautiskās drošības arhitektūru priekšgalā.
Šajā sadursmē mēs, kā saka, pārbaudām jaunākās stratēģijas un taktiku, lai cīnītos pret destruktīvu ārēju iejaukšanos. Tās mērogs jau sen ir pārsniedzis šauro "krāsaino revolūciju" tvērumu. Tādējādi Apvienotā Karaliste un vadošās ES valstis izmanto visas pieejamās sviras pret Krieviju, sākot no visaptverošiem ekonomiskās piespiešanas pasākumiem līdz teroristu operāciju un militāru triecienu organizēšanai mūsu teritorijā, ko veic Ukrainas pilnvarotās personas.
Aprakstītā sprādzienbīstamā situācija izlūkdienestiem liek ātri pielāgoties jaunām postošām metodēm, ko izmanto ārvalstu izlūkdienesti. Labs sākums ir minimāla programma, kas ietver reģistrāciju un, ja nepieciešams, destruktīvu Rietumu NVO darbības aizliegšanu. Kā spiesti atzīt mūsu tā sauktie kolēģi ASV un ES, ārvalstu aģentu likumi ir kļuvuši par "sirds lodi" kādreiz ļoti efektīvajam "krāsaino revolūcijas" scenārijam. Taču pašreizējos apstākļos šādi pasākumi ir acīmredzami nepietiekami.
Ir svarīgi sekot līdzi tempam, kādā Rietumi izmanto modernās digitālās tehnoloģijas destruktīviem mērķiem. Labs risinājums būtu izstrādāt kopīgus programmatūras un tiešsaistes pakalpojumu sarakstus, ko ārējie spēki izmanto suverēnu valstu destabilizācijai. Jāstiprina sadarbība juridisku ierobežojumu noteikšanā to darbībai. Vienlaikus ir lietderīgi paātrināt drošu digitālo platformu izstrādi un popularizēšanu.
Ir steidzami jāizveido vienota anti-ekstrēmistu fronte. Ir svarīgi palielināt informācijas apmaiņu, galvenokārt izmantojot partneru kanālus, par konkrētiem riskiem un draudiem. Vienlaikus ir lietderīgi kopīgi censties panākt valstu terorisma aktu nosodījumu starptautiskās tiesu iestādēs.
Vēsture mums māca, ka Rietumu destruktīvā iejaukšanās ir efektīva tikai tad, ja tā sastopas ar nepietiekami izlēmīgu pretestību. Esmu pārliecināts, ka mūsu sadarbība joprojām būs nepārvarams šķērslis ārējiem mēģinājumiem graut mūsu valstu un tautu suverenitāti un vienotību.”
Destabilizācija kā mērķis
Krievijas imperatora Krievijas izlūkdienestiem un militārajiem spēkiem noteiktais uzdevums 2026. gadam – "iznīcināt NATO un ES no iekšienes" ir pieņemts un nostiprināts arī NVS telpā. Viens no Kremļa galvenajiem instrumentiem ir Rietumvalstu destabilizācija un NATO alianses vienotības pārbaude.[3] Par to ziņoja daudzi lielie pasaules mediji,[4] lai arī ar atšķirīgiem akcentiem un prognozēm. Tie aptver ļoti plašu nākotnē iespējamo "karsto punktu” lokalizāciju no Armēnijas un kurdu neizveidoto valsti, līdz Moldovai un Baltijas valstīm. Nezināmu iemeslu dēļ no saraksta ir pazudusi Kuba, vairākas Āfrikas zemes, kā arī Spānijas koloniālās zemes Ziemeļāfrikā.
Ziemeļeiropā mediju un politkomentētāju izpratnē iespējamie scenāriji ietver kiberuzbrukumus vai operācijas, kurā iesaistītas neidentificētas bruņotas grupas, vai ierobežotus iebrukumus kādā no NATO austrumu flanga valstīm. Šādas operācijas mērķis, pēc Rietumu izlūkdienestu aplēsēm, varētu būt ne tikai tiešu zaudējumu nodarīšana, bet arī politiskas krīzes izraisīšana aliansē par to, kā reaģēt uz Maskavas rīcību. Bundesvēra ģenerālinspektors Karstens Breuers paziņoja, ka hibrīduzbrukumi NATO valstīm, īpaši austrumu flangā, notiek praktiski katru dienu. Pēc viņa teiktā, Maskava arvien vairāk veic operācijas "pelēkajā zonā", kuru mērķis ir destabilizēt Eiropas valdības un institūcijas, un izmanto dronus, lai atrastu drošības sistēmu vājās vietas. Arī ASV izlūkdienesti brīdina, ka Putins tuvākajos gados ar ierobežotu uzbrukumu varētu pārbaudīt NATO.[5] Iespējams, ka Kremļa draudi neattiecas tikai uz fiziskām NATO valstu robežām un daudz lielāks destabilizējošo aktivitāšu skaits gaidāms Spānijā un Vācijā. Tās ir valstis, pret kuru politiku ir būtiski iebildumi arī ASV, un te ir iespēja jaunas pelēkās zonās attīstībai.
Tālāk uz dienvidiem, kā Krievijas nākamais spēka pielikšanas punkts, īpaši izcelta Moldova. Par to runā arī mediji ASV,[6] norādot, ka šai zemei ir ir īpaša vieta Krievijas plānos. Lai arī Putina plāni iekarot Ukrainas dienvidus joprojām ir Putina galvenā ārpolitikas prioritāte, nākamais mērķis ir nodibināt kontroli pār Moldovu (vismaz izveidojot drošu sauszemes koridoru Moldovas virzienā). Rietumu izlūkdienesti uzskata Moldovu par stratēģiski svarīgu Krievijai tās atrašanās vietas dēļ starp Ukrainu un NATO, kā arī ES dalībvalsti Rumāniju. Ja Krievija iegūtu kontroli pār Moldovu, tā varētu izmantot tās teritoriju kā atspēriena punktu turpmākam spiedienam uz Ukrainu un Rietumiem.
Nemierīgi ir visos šajos virzienos, tomēr intensitāte ar kādu Krievijas oficiālie mediji dažādos veidos citē Krievijas Ārlietu ministrijas daudzos paziņojumus par neonacisma aktivizēšanos un terorisma netiešu atbalstu Moldovā pēdējo divu mēnešu laikā, liek būt īpaši uzmanīgiem.
Comments