Drosmes deficīts: Eiropas piemērs

Kamēr vērojam, kā ik mēnesi mainās karadarbība Ukrainā un kā mūsdienu tehnoloģijas to ietekmē, liekot attīstīties arvien jauniem ieročiem un metodēm, dzirdam, ka vadošo Eiropas un Latvijas politiķu vēstījumi diez ko nav mainījušies kopš pirmās pilna mēroga kara dienas 2022. gada 24. februārī. Nenoliedzami, ir mainījušies amatos esošie politiķi, taču vienlaikus neizskatās, ka tas būtu ietekmējis Eiropas rīcību (mazspēju) un politiķu runu saturu.

Polijā ar zināmu regularitāti ielido un krīt krievu droni. Naktī uz 10. septembri valstī ielidoja vairāki bezpilota lidaparāti. Šis gadījums ir nevis nejaušība, bet apzināts tests NATO.

Droni krīt arī Rumānijā un citviet. Krievija no Kaļiņingradas var traucēt un ietekmēt Eiropas aviosabiedrību pasažieru lidmašīnas. Igaunijas gaisa telpu pārkāpj Krievijas Mi-8. Nelegālie migranti spiežas pāri ES robežām...

Harkivā, Ukrainā 2025. g. jūnijā nokritušais Krievijas Geran-2 jeb Irānas Shahed 136

Eiropa saglabā ieradumu sabiedrību mierināt un, līdzīgi kā to iepriekš darīja aizsardzības ministrs Andris Sprūds, šļupstēt par draudzīgiem droniem (kā to konstantē, ja dronam nespēj izsekot, mums joprojām nav zināms). Par spīti pēdējā laika izskanējušajiem skaļajiem vārdiem, pat ļoti maz ticams, ka kāda Eiropas valsts esošajā kara situācijā uz Ukrainu sūtīs savus karavīrus – līdzīgi, kā tas ar dažām koalīcijām jau bijis, tie ir vārdi, solījumi un populārās “garantijas”. Gaidīs, kad iestāsies miers, bet tāds nav gaidāms, jo Krievijai ir pietiekami daudz instrumentu, ar ko karu turpināt. Aktīvi iestāties pret Krieviju un Putinu? Pārāk “bīstami”.

Atkal pamodusies labās gribas koalīcija. Taustāma rezultāta, izņemot dažas bildes un pāris paziņojumus ne tai, ne Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbības formātam nav. Vairākkārt esam no mūsu un ārzemju politiķiem dzirdējuši, ka Putinu neinteresē miers, Ukrainai ir tiesības izlemt savu likteni un ka turpināsim piegādāt bruņojumu Ukrainai. Kā saka, joprojām domā, cik patiesībā ļoti grib/var iesaistīties karā pret Krieviju. Labi, ka Ukrainai vēl ir spējas cīnīties pašas spēkiem un sagaidīt esošās rietumu ieroču piegādes.

Labas gribas koalīcijas sanāksme 2025. g. septembrī

Retorika, kas kā jau minēts nav mainījusies kopš kara sākuma, ir izcelšanas vērta, lai saprastu, kur patiesībā kā Eiropa un Latvija esam. Līdzīgi kā Krievija neiegūst dižus panākumus frontē, arī politiķu vārdi nav neko daudz sasnieguši un atkārtojas ne retāk kā propaganda par Baltijas valstīm no Krievijas populārāko lakstīgalu mutēm.

Nepārgurdami politiķi sola, ka Ukrainu atbalstīs “tik ilgi, cik nepieciešams”, taču neviens no vadošajiem politiķiem nekad nevar pateikt ne cik ilgi tas būs, ne publiski izdarīt loģiskus spriedumus par to, kas būtu jādara, lai Krievija karā zaudētu. Tas ir, Krievijas zaudējums kā labākais kara iznākums piesaukts tiek, taču nedara neko daudz, lai Krieviju līdz tam šim kraham novestu. Ukraina regulāri saņem politiķu “paldies” par to, ka cīnās par Eiropas brīvību un demokrātiju. Vai Ukrainai būtu jāsaka “lūdzu, nav par ko”, kad tās cilvēki izlej savas asinis par Eiropu (te uzsvars uz Rietumeiropu), kurai tās upuri ir vienaldzīgi, kamēr Krievija neklauvē pie to demokrātiju durvīm?

Populāri ir uzsvērt, ka Krievija Eiropu nesalauzīs un sašķeltības vietā saņems vienotas ES un NATO. Arī tas kritiku nepanes – ja 2022. gadā vēl uz to varēja cerēt, tad visi turpmākie gadi pierādījuši, ka Krievijas ietekme Eiropas valstīs ir iespaidīga.

It kā to pamatojoties uz zināšanām par Krievijas klātesamību to nevarēja paredzēt. Ungārija un Slovākija ir instrumenti, ar ko graut Eiropu no iekšienes. Citās ES un NATO valstīs to var darīt ar politiskajiem spēkiem, kas atbalsta Kremļa ideoloģiju. Pasaule mainās un nav laika tādām naivām domām kā viena liela draudzīga Eiropa.

Krievijas “kara noziegumi nepaliks nesodīti”. Kas atbildēs par to, lai šis vēstījums piepildās? Vai ANO, kuras drošības padomē kā patstāvīgais loceklis joprojām ir Krievija? Kā Putinu un viņa sabiedrotos dabūs līdz Hāgai? Visticamāk tikai tad, kad miera sarunu rezultātā Krievijas nodarījumi būs tiktāl attaisnoti un sankcijas ASV spiediena dēļ atceltas vai mazinātas, ka Putins varēs tur ierasties tūrismā. Daudzi (2023. gadā arī Vācijas kanclers) runā par Krievijas saukšanu pie atbildības, bet kā to īstenos? Jau šobrīd redzam, kā pasaule atmaigst Putinam ar Trampu priekšgalā, un Putins nav tāds politiķis, kuru kāds var pierunāt klausīt.

Ukrainas “nākotne ir Eiropas Savienībā” un “būs NATO”. Ukraina NATO būs garants ilgstošam mieram, tā teikusi Latvijas premjerministre Evika Siliņa. Neizskatās, ka visas savienības un alianses valstis tam piekrīt. Tas sabiedrībai liek domāt, ka pastāv kāda cerība par Ukrainas ciešāku integrāciju, bet ja viss bloks nav “par”, nav šādu izredžu. Ukraina ir aiz aizslēgtām cinkotām durvīm. Vai redzot to, kā abas šīs organizācijas pieklibo, Ukrainai vajadzētu lolot sapņus par būšanu vienai no šī rīcībā ierobežoto sabiedroto loka?

Daudz reālāka izklausās iespēja dibināt jaunas organizācijas, ko veidotu valstis, kas ir gatavas reāli cīnīties.

2025. gadā sākumā Francijas prezidents Makrons saredzēja iespēju uzspodrināt savu ego. Līdz ar Trampa inaugurāciju, valdīja uztraukums par turpmāko atbalstu Ukrainai. Makrons sāka runāt par Eiropas iniciatīvu, par gatavību cīnīties bez ASV palīdzības un to, ka vajadzētu uztaisīt nez kādus Eiropas apvienotos spēkus, lai spertu praktiskus soļus atbalstā Ukrainai un Eiropas drošības spēju attīstīšanā. Cilvēki pat noticēja, ka Francija beidzot darīs, nevis runās. Ir 2025. gada septembris un Eiropas Savienība un NATO met kopā eiro, lai no ASV iegādātos ieročus Ukrainai. Vietējā militārā industrija attīstās, bet ne pietiekami strauji un trūkst karavīru, jo ne visu ES valstu iedzīvotāji grib karot.

PURL (Prioritised Ukraine Requirements List) programma, kas būtībā radusies pēc kārtējā ASV izdarītā spiediena uz Eiropu, varētu būt viena no retajām jēdzīgajām iniciatīvām, ar ko atbalstīt Ukrainu. Mehānisms paredz, ka Ukraina saņems NATO valstu finansētus ieroču un militāro tehniku no ASV un mēnesī jānodrošina aptuveni 1 miljards eiro. Augustā iniciatīvas fondā ir iemaksājušas Nīderlande, Dānija, Norvēģija un Zviedrija, Vācija un Kanāda, pievienojusies arī Beļģija un Latvija (abas kopā sola 2 miljardus EUR, Latvija apstiprinājusi 5 miljonus – pārējo segs beļģi?), par pievienošanos paziņojusi arī Igaunija. Tās ir 8 valstis, bet NATO ir 37 dalībvalstis.

Par citām iniciatīvām. Cik gan dažādu spēju koalīciju nav tapis! Dažas strādā labi, citas izsaimnieko naudu. Der pieminēt Latvijas un Lielbritānijas vadīto Dronu koalīciju, kam uz papīra labi liek izskatīties A. Sprūda sevi pašu slavinošie izteikumi un burtiska miljonu ziedošana Latvijas mazajai, vēl attīstības sākumposmā (salīdzinot ar Ukrainas, Ķīnas un Krievijas) esošajai dronu industrijai, kā tempi pamatotu iemeslu dēļ netur līdzi tehnoloģiju izaugsmei.

Novērojams, ka Eiropas līderi brīžiem ir tendence attapties un “risināsim ar diplomātiju” vietā izvēlēties arī normālus rīcības variantus. Šad un tad kādam garāmejot izsprūk, ka galvenais pīlārs Ukrainas uzvarai un Krievijas sagrāvei ir militārais nodrošinājums, jo fizisks pārsvars ir vienīgais veids kā panākt, ka Putina režīms atkāpjas no savām iecerēm par Ukrainas vai tās teritoriju sagrābšanu. Piegādā sistēmas, raķetes, munīciju, taču tas nav prognozējams un regulārs atbalsts, tādēļ Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir grūti paredzēt, vai un kad būs un attiecīgi pielāgot savus uzbrukumus. Ņemot vērā Ukrainas militārās industrijas attīstību, tā visticamāk nākotnē nebūs liela problēma, Ukraina spēs ražot pati, un Eiropa būs tā, kas vēlēsies kļūt par pircēju. Neskatoties uz to, atbalsts no Eiropas puses būtu jāpalielina, nevis jāiepin skaistos vārdos par dusmām uz Krieviju un citām tamlīdzīgām emociju izpausmēm.

Ukraina gadiem ir atkārtojusi, ka viss ko tai vajag ir ieroči un munīcija, bet Eiropai daudz labāk ģeld sēdēt pie gariem galdiem, apmeklēt nerezultatīvas sanāksmes un drudžaini sekot līdzi karam Ukrainā no droša attāluma, tā it kā tas nenoteiktu visas pārējās pasaules kārtību.

Eiropa nodarbojas ar “performative activism”.

Esam pārliecināti, ka jēdziens ir pazīstams partijas Progresīvo biedriem. Tas apraksta tādas darbības vai izteikumus, kas vienkāršam sekotājam bez padziļinātas analīzes šķietami izskatās kā reāls atbalsts kādas problēmas risināšanā. Ar apbruņotu aci tas vairāk kalpo par simbolisku izrādīšanos citiem.

Starp citu, ja runājam konkrēti par Latvijas atbalstu, jo “Latvija nerīkojas tikai vārdos” kā šī gada jūlijā vizītē Kijivā teica E. Siliņa, ir būtiski skatīties aiz aizsardzības ministra sauktajiem cipariem un publiskajiem solījumiem par to, kādi % no IKP Ukrainas atbalstam būs sasniegti šogad un nākamgad. Piemēram tas, ka nodokļu maksātāju naudu izšķērdē nevajadzīgā dronu koalīcijā, automātiski nenozīmē, ka tas ir arī lietderīgi Ukrainai un tās aizsardzībai. Patiesībā Latvijā neviens neseko līdzi tam, kā, kam un kur valsts naudu tērē nekontrolējamais Andris Sprūds – ar vārdiem Ukrainā, ar darbiem aizkrāsnē.